Četratā rnēs sēdējām mazā bāriņā Džordžtaunas priekšpilsētā, sūkdami rumu un ingveralu, un domājām, domājām.., Uz galda mūsu priekšā bija izklāta liela Gvajānas karte; laiku pa laikam kāds no mums paliecās uz priekšu, lai ar nikni sarauktu pieri iemestu tajā acis. Te bija ko padomāt, kā starp daudzajiem intriģējošajiem vietu nosaukumiem kartē izvēlēties īsto, kur būtu iespējams ierīkot bāzi, lai no turienes veiktu mūsu pirmo dzīvnieku vākšanas izbraucienu zemes iekšienē. Jau divas stundas veltīgi bijām lauzījuši galvas, tā arī nespēdami neko izlemt. Es lūkojos kartē, pētīju upju tecējumu un kalnu grēdu virzienus, mielodams acis ar tādiem brīnumainiem nosaukumiem kā Pomerūna, Mazaruni, Kanuku, Berbisa un Esekibo.
Ko jūs teiktu par Ņūamsterdamu? — iejautājās Smits, izvēlēdamies vienīgo ikdienišķo nosaūkumu.
Es nodrebinājos, Bobs papurināja galvu, Aivens likās apmulsis.
Nu, un kā būtu ar Mazaruni?
Purvs, — īsi noteica Bobs.
Gvajāna, — es eksaltēti citēju kādā cejvedī lasīto, — vietējo indiāņu valodā nozīmē «ūdens zeme».
Bet kaut kur mums tomēr ir jādodas, — Smits aizkaitināts sacīja, — mēs te sēžam un gudrojam stundām ilgi. Pieņemsim beidzot kādu lēmumu un iesim gulēt.
Es pavēros Aivenā. Jau labu laiku viņš izskatījās tāds kā .aizsapņojies un netika izteicis nevienu priekšlikumu.
Kādas ir tavas domas, Aiven? — es pavaicāju.
- — Galu galā tē ir tava dzimtene un tev vislabāk zināms,
kurā vietā var savākt vairāk dzīvnieku.
Aivens pamodās no transa, viņš likās noraizējies un vainīgs.
Ser, — viņš iesāka savā neticami kulturālajā balsī, —jūs darītu pareizi, dodamies uz Edvenčeru.
Uz kurieni? — mēs ar Bobu vienā mutē iejautājāmies.
Uz Edvenčeru, ser, — Aivens atkārtoja, bakstīdams ar pirkstu kartē, — tas ir neliels ciematiņš, lūk, te, pie Esekibo upes grīvas.
Es palūkojos uz Smitu.
Mēs brauksim uz Edvenčeru, — es stingri noteicu.
Man katrā ziņā jānokļūst vietā ar tādu nosaukumu.
Labi! — sacīja mans ceļabiedrs. — Tātad izlemts. Vai tagad varam iet gulēt?
Smitam trūkst dvēseles, — Bobs skumji piezīmēja,
vārds «Edvenčera» viņam neko neizsaka.
Izrādījās, ka nokļūt ciematā ar tik vilinošu nosaukumu bija vieglāk, nekā es biju paredzējis. Mums tikai vajadzēja nokāpt lejā Džordžtaunas ostas piestātnē un nopirkt biļetes. Likās mazliet dīvaini, ka var nopirkt biļeti līdz Edvenčerai un turklāt vēl braukt uz turieni atbaidošā kuģī prāmī. Tad jau daudz pieņemamāk būtu sēdēt kanoe laiviņās, ko airē barga izskata kaujinieki.
tai nu kā, bet kādā jaukā diena agri no rīta taksometrs' nogādāja piestātnē Bobu, Aivenu un mani līdz ar mūsu neparasto bagāžu. Kamēr mani kompanjoni strīdējās ar šoferi par braukšanas maksu, es piegāju pie biļešu kases un izteicu maģiskos vārdus.
Lūdzu trīs biļetes līdz Edvenčerai, — es sacīju tēlotā nevērībā.
Lūdzu, ser, — kasieris atbildēja. — Pirmajā vai otrajā klasē?
Tas nu man bija par daudz — jau tāpat likās neiespējami pieprasīt biļetes līdz Edvenčerai, bet, kad nācās atbildēt uz jautājumu par braukšanu pirmajā vai otrajā klasē, es sāku šaubīties, vai vispār vērts doties uz šādu vietu. Mēs droši vien nokļūsim kādā iecienītā jūrmalas kūrortā ar kinoteātriem, bufetēm, neona gaismām un citiem apšaubāmiem civilizācijas labumiem. ,
Es apgriezos un ieraudzīju Aivenu, kurš bija uzvēlis sev plecos un stiepa atspēries lielu saini ar mūsu mantām; pasaucis viņu, es lūdzu izšķirt kutelīgo braukšanas biļešu jautājumu.
Aivens man paskaidroja: braukt otrajā klasē nozītne atrasties kaut kur lejā piebāztās, smacīgās kravas telpās un pēc tam nokļūt tādā pašā upes tvaikoņa tilpnē. Tur» pretim pirmās klases biļete dod tiesības sēdēt sagrabējušā atpūtas krēslā uz kuģa augšējā klāja, turklāt uz upes tvaikoņa var pat dabūt lenču. Tā es nopirku trīs pirmās klases biļetes līdz Edvenčerai.
Mēs uzlādējām uz klāja juku jukām lielā kaudzē mūsu bagāžu, un drīz vien kuģis prāmis, drebēdams mašīnu darba ritmā, vagoja Demeraras upes kafijas brūno ūdeņu plašumu. Atbalstījušies pret reliņu, mēs ar Bobu vērojām mazas skumīga izskata kaijas, kas lidinājās kuģa ceļā. Tieši tad es atklāju, ka Bobam nav īsta priekšstata par to, kas viņu, sagaida tuvākā nākotnē.
— Es ļoti priecājos, ka mēs atstājam Džordžtaunu, — viņš sacīja ar atvieglojuma nopūtu, izklaidīgi mizodams banānu un mizu pamezdams garām lidojošai kaijai. — Cik jauki būs atkal atrasties dabas vidū, kur nu nejūties ieslēgts starp daudzajām mājām. Nekur citur — vienīgi neskartās dabas klēpī cilvēks var iegūt mieru un brīvības izjūtu.
Es neko neatbildēju. Tiesa gan, dabas vidū var lieliski atpūsties, bet man radās šaubas, vai viņam ir kāda nojausma, ko nozīmē, atrasties vientuļā nostūrī kopā ar dzīvnieku vācēju. Spriežot pēc Boba izteikumiem, kolekcionēšanu viņš saprot apmēram tā: cilvēks mierīgi snauž guļamtīklā, un pa to laiku dzīvnieki paši saiet būros. Es nolēmu nesagraut viņa ilūzijas, iekams neesam aizbraukuši mazliet tālāk no Džordžtaunas.
Bobs ir mākslinieks, un viņa sākotnējais nolūks, ierodoties Gvajānā, bija radīt gleznu sēriju, kurā atainota vietējo indiāņu cilšu dzīve. Tomēr izrādījās, ka tās vietas, kurās viņš bija domājis gleznot, ir pārplūdušas un upes, kas ved uz turieni, kļuvušas nepārvaramas. Tā nu viņš sēdēja Džordžtaunā kā Noass, gaidīdams ūdeņu krišanos, līdz sastapa mūs. Uzzinājis, ka es drīz došos savā pirmajā kolekcionēšanas izbraukumā zemes iekšienē, Bobs aizkustinošā naivumā piedāvājās man par ceļabiedru. Viņš paskaidroja, ka labprātāk piedalās dzīvnieku vākšanas izbraukumā nekā bezdarbībā kvern Džordžtaunā; pēc mūsu atgriešanās, tā viņš sprieda, plūdi jau būs mazinājušies un viņš varēs doties uz iecerētajām vietām gleznot indiāņus. Šiem Boba sapņiem tomēr nebija lemts piepildīties, jo viņš nekur neaizbrauca, bet visu laiku palika pie manis, pavadīdams mani dažādos dzīvnieku vākšanas izbraukumos. Ne reizi viņš netika pieskāries ar otu audeklam, un ekspedīcijas beigās viņam arī vairs nebija audekla, jo ar to tika apsistas čūsku kastes nosūtīšanai ar lidmašīnu. Bobam nācās ēst un gulēt visfantastiskāko putnu, zvēru un rāpuļu komplekta tiešā tuvumā, peldēt pāri ezeriem un upēm, brist pa purviem, lauzties cauri mežiem un zālainēm, paciest nogurumu un karstumu, tikt saskrāpētam un ievainotam. Tajā liktenīgajā dienā, kad mēs uzsākām ceļojumu uz Edvenčeru, es visu to paredzēju, bet Bobs acīmredzot nenojauta, kādās sprukās viņš būs, sabiedrojoties ar dzīvnieku vācēju.
Svarīgi būkšķēdams, prāmis apstājās akmens piestātnē Demeraras upes pretējā krastā, un mēs nesteidzīgi sākām izkraut bagāžu, mezdami to pāri reliņam tieši rokās Aivenam, kurš stāvēja malā. Kad pēdējais sainis bija nomests un mēs atradāmies lejā pie mūsu biedra, kāds nožēlojama izskata vīrelis atdalījās no mucas, uz kuras bija dirnējis, un slāja mums pretī.
Vai jums jātiek uz Parikas vilcienu? — dīkdienis apjautājās.
Es atbildēju, ka tieši tas ir mūsu nolūks, ja vien radīsies kāda iespēja nogādāt uz staciju mūsu bagāžu.
Tad jums vajag pasteigties… vilcienam bija jāatiet pirms desmit minūtēm, — viņš sacīja ar tādu kā ļaunu prieku.
Dievs žēlīgais! — es panikā iesaucos. — Cik tālu ir līdz stacijai?
Būs kāda pusjūdze, — dīkdienis atteica. — Raudzīšu jums sadabūt rateļus, — viņš vēl piebilda un tūlīt nozuda.
Kas notiks, Aiven, ja mēs nokavēsim vilcienu? Vai ir vēl kāds, kas iet vēlāk?
Nē, ser. Ja mēs nokavējam, jāgaida līdz rītam.
Ko, vai mums jāgaida šeit? — iejaucās Bobs, lūkodamies uz dubļaino krastmalu un pāris pussagruvušajām nojumēm tās tuvumā. — Kur tad mēs gulēsim?
Pirms Aivens paguva kaut ko paskaidrot, atgriezās svešais dīkdienis; viņš gāzelēdamies skrēja šurp, vilkdams aiz sevis aizvēsturiska izskata ratus.
Jums jāpasteidzas, — vīrelis aizelsies sacīja. — Es dzirdu, vilciens pašreiz atiet.
Kamēr mēs steigā metām ratos mantas, tālumā bija dzirdams, ka lokomotīve šņākdama un tusnīdama manevrē. Mēs skrējām uz trokšņa pusi, un aiz mums grabēdami ripoja rati, kurus elsdams pūzdams stūma Aivens ar dīkdieni.
Mirkdami sviedros, bez elpas iedrāzāmies stacijā, kur, slaistīdamies uz perona, mūs ar interesi aplūkoja daždažādi ļaudis. Sakarsušus, izspūrušus un nosvīdušus viņi mūs sveica ar izsmejošiem svilpieniem, kas pārvērtās īstās gavilēs, kad ratiņi aizķērās aiz akmens un lielākā daļa mantu izbira zemē. Ar pārcilvēcisku piepūli mēs beidzot iesviedām pēdējo kasti vagonā, vilciens jau bija sācis kustēties, un es vēl tikai paguvu izliekties pa logu, lai pamestu sauju Sīknaudas mūsu vedējam, kurš izmisīgi skrēja līdzās vilcienam, lūdzoši pastiepis mums pretī rokas.
Mazā lokomotīvīte, vilkdama sev līdzi apdauzītu vago- niņu rindu, dūšīgi ripoja uz priekšu starp slapjiem rīsa laukiem un meža skupsnām, brīžam sasniedzot visai bīstamu ātrumu — ap divdesmit jūdžu stundā. Apkārtējā ainava bija sulīgi zaļa un svaiga, it kā nupat mums par prieku uzposta un nomazgāta. Visur, kur vien skaties, putni: spodri balti gārņi svinīgi soļoja pa īso, maigi zaļo rīsa zelmeni; no apūdeņošanas kanāliem, ko izraiboja ūdensrozes, vilcienam tuvojoties, cēlās gaisā jakāni, apžilbinot mums acis ar gundegu dzelteno spārnu lāsmo- jumu; zilajās debesīs gliemežu lijas izzīmēja savas lieliskās arabeskas, un .krūmos bez mitas spurdza desmitiem sarkankrūšu pļavvālodžu, kuru koši sarkanās krūtis spilgtajā zaļumā zibsnīja kā uguntiņas.
Ainava likās pārpildīta ar putniem — vienā acu uzmetienā jūs ieraugāt gārņus un to vizuļojošos atspulgus ūdenī, garpirkstainos jakānus, kuri tipina pa ūdensrožu lapām, purva putnu dzeltenās, kustīgās galvas starp doņiem. Man sāpēja acis, veroties te uz krāsainu laukumiņu, te uz žilbinošu plīvu niedrēs, te uz ašu lidojumu pāri laukiem.
Bobs mierīgi snauda vagona stūrī, bet Aivens bija nozudis konduktora nodalījumā, un es viens vēroju visu šo ornitoloģisko greznību. Drīz sacēlās svaigs vējiņš, kanālu ūdeņi zaudēja spožumu, kupejā ieplūda dūmi, ko tik lepni bija izpūtusi mazā lokomotīvīte. Gribot negribot vajadzēja aizvērt logu, tas bija briesmīgi netīrs, it kā nekad nebūtu mazgāts. Līdz ar to man bija laupīta iespēja vērot dabas ainavas un es, sekojot Boba piemēram, laidos snaudā.
Ar skaļu rīboņu vilciens iebrauca Parikā, mēs pamodāmies un, stīvi nosēdējušies, izgājām uz perona. Tur mūs gaidīja tropos neparasts atklājums: upes piestātnē stāvēja tvaikonis, un, skaļi, trauksmaini svelpdams, tas gatavojās atiet precizi pēc saraksta. Mēs steidzāmies ātrāk nokļūt uz klāja un tur piekusuši, bet laimīgi atlaidāmies Aivena sagādātajos atpūtas krēslos. Mašīnas sāka klaudzēt, kuģis iedrebējās un atgāja no krasta. Parika palika aiz muguras; braucām pa Esekibo upes tumšajiem ūdeņiem, līkumodami starp daudzām zaļām saliņām. Mēs snauduļojām atpūtas krēslos, ēdām banānus un apbrīnojām saliņu mežonīgo skaistumu.
Tad mazajā saloniņā mums tika pasniegts lenčs, mēs sātīgi paēdām un atkal atpūtas krēslos zvilnējām saulē.
Es tikko biju iegrimis snaudā, kad mani kāds rupji uzrāva no miega. Tas bija Bobs, kurš raustīja mani aiz rokas.
Džerij, mosties, ātri,,, lu palaidīsi garām brīnišķīgu skatu!
Tvaikonis, droši vien apbraukdams kādu sēkli, bija pievirzījies pavisam tuvu pie krasta, tā ka no biezā pameža mūs atdalīja tikai kādas piecpadsmit pēdas ūdens. Samiegojies es lūkojos uz kokiem.
Es neko neredzu. Kas tur ir?
Tur, uz tā zara .., tagad tas kustas, vai redzi?
Piepeši es to ieraudzīju. Spožajā saulē starp lapām
sēdēja pasakains radījums. Milzum liela ķirzaka, kuras zvīņainais ķermenis laistījās visās nefrīta, smaragda un zāles zaļuma nokrāsās, varenā, punainā galva bija in- krustēta ar lielām zvīņām, zem zoda vīdēja prāva, kro- kota pakakle, ķirzaka, iecirtuši līkos nagus kokā, bezrūpīgi gulēja uz zara, šūpodama virs ūdens pletnei līdzīgo asti. Kamēr mēs viņā nolūkojāmies, rāpulis pagrieza krokām un puniem rotāto galvu un mierīgi barojās ar jaunajām lapiņām un dzinumiem. Es gandrīz nespēju ticēt savām acīm, un man radās šaubas, vai šis dzīvnieks patiešām pieder pie tās pašas sugas kā tie neinteresantie, allaž miegainie, pelēcīgie radījumi, kurus zooloģiskajos dārzos dovē par iguānām. Kad mēs atradāmies tieši iepretī ķir- •/il ii, tā pacēla galvu — mazajās, zeltpunktotajās acīs vnlcja augstprātīgs skatiens. Ķirzaka lūkojās uz mums, II ka 'r.iiiādnma laiku, lai ātrāk sagaidītu savu Gvajānas Svi lo Džonl/.u un uzsāktu ar to cīņu. Mēs skatījāmies kā apburti, nllaliiiiis, kas mūs šķīra no ķirzakas, kļuva arvien lielāks, līdz beidzot iguānas za]ais ķermenis saplūda ar lapām.
Vēl labu brīdi mēs runājām par redzēto dzīvnieku, kad piepeši parādījās Aivens, viņa seja šķita noraizējusies.
Kas noticis, Aiven? — es iejautājos.
Nekas, ser, drīz būsim galā.
Bobs un es tūlīt steidzāmies pie reliņa, bet redzējām vienīgi to pašu mežaino krastu, kas nepārtrauktā joslā aizstiepās līdz pašam apvārsnim. Es gribēju pajautāt Ai- venam, vai viņš nav pārskatījies, bet tajā brīdī tvaikonis apbrauca nelielu līkumu, biezajā pamežā parādījās liels šķūnis un starp mangrovēm iznira maza akmens piestātne. Uz šķūņa rievotā skārda jumta lieliem, baltiem burtiem vidēja uzraksts —
EDVENČERA.
Mēs bijām ieradušies.
Pirmā noda]a