Izrādījās, ka Aivens ir labs organizators, jo tajā pašā dienā ap tējas laiku mēs jau bijām iekārtojušies atsevišķā mājvietā Edvenčeras galvenajā ielā.
Mūsu miteklis bija kāpuru un termītu izēsta koka būda, brīnumainā kārtā vēl nesagruvusi, Līdzīgi citām Gvajā- nas mājām, tā bija celta uz pāļiem un sastāvēja no trim istabiņām: vienā mēs ēdām un gulējām, otrā tika gatavots ēdiens, trešā bija domāta dzīvnieku turēšanai. Celtne atradās nostāk no ceļa, un tās priekšā bija plats, ar ūdeni pilns grāvis, pār kuru bija pārmesta izdrupusi koka laipa. Mazas kāpnītes, kas nobeidzās četrstūrainā lievenitī, veda uz ieejas durvīm. Tādas pašas kāpnes mājas aizmugurē veda uz virtuvi.
Tajā vakarā Aivens virtuvē svinīgi gatavoja kādu noslēpumainu gaļas ēdienu ar visādām garšvielām, kas tik jauki smaržoja, ka mute pildījās ar siekalām; Bobs vīrišķīgi pūlējās iekārt trīs guļamtīklus mazītiņā guļamtelpā, kur vietas pietika labi ja vienam. Es sēdēju ārā mijkrēsli uz izgrabējušo kāpņu augšējā pakāpiena, visapkārt man bija izliktas grāmatas un zīmējumi; es apspriedos ar vietējiem medniekiem, kurus bija saaicinājis Aivens. Sāda iepriekšēja aprunāšanās ir ļoti svarīga kolekcionēšanas darba daļa: parādot medniekiem dažādu jums vajadzīgo dzīvnieku attēlus, jūs daudz ko uzzināt par attiecīgā rajona faunu, kā ari par atsevišķām dzīvnieku grupām — vai tas ir bieži vai reli sastopamas. Turklāt sarunu gaitā tiek noteiktas cenas, kādas jūs vēlaties maksāt, un medniekiem un pašam kolekcionāram, rodas pareizs priekšstats pa savām iespējām. Edvenčeras mednieki bija visai neparastu un interesantu ļaužu mistrojums: divi liela auguma nēģeri, resns ķinietis ar tradicionāli neizteiksmīgu seju, septiņi vai astoņi slaidi indieši niknām, brūnām acīm un gariem, mudžeklīgiem, piķa melniem matiem, kā ari vesels bars visdažādākā vecuma metisu ar dažādu ādas nokrāsu. Mūsu, saprašanos stipri traucēja tas, ka es pavisam nesen biju ieradies Gvajānā un vēl nebiju apguvis vietējos dzīvnieku nosaukumus,
Aiven, kāds puisis man solās noķert kumpdeguna cūku, — es kliedzu cauri vakariņu gaļas čurkstoņai un Boba neapmierinātajai rūkšanai cīņā ar guļamtīkliem. — Kas tā ir par kumpdeguni, vai kāda no savvaļas cūkām?
Nē, ser, — Aivens atsaucās, — tā ir adatcūka.
Un kas ir kidžihī?
Tas ir kāds sīks dzīvnieciņš ar garu degunu, ser.
Tu domā — mangusts?
Nē, ser, lielāks par mangustu, ar ļoti garu degunu un gredzenotu asti. Sis dzīvnieks staigājot asti tur stāvus izslietu.
Uhu! — teikto apstiprinādami, korī atsaucās mednieki.
Varbūt tas ir degunlācītis? — brīdi padomājis, es iejautājos.
Jā, ser, tas pats ir, — Aivens atbildēja.
Tā aizritēja divas stundas. Beidzot Aivens paziņoja, ka ēdiens gatavs, mēs atlaidām medniekus un gājām iekšā. Mazās laterniņas gaismā mūsu dzīvojamā istaba atgādināja nemākulīgi uzslietu cirka telti. Vifves un auklas apvija telpu kā milzīga zirnekļa tīmeklis; visa šī haosa vidū vientuļš, ar āmuru rokā stāvēja Bobs, lūkodamies uz guļamtīklu mudžekli.
Nekādi netieku galā ar šiem tīkliem, — mani ieraudzījis, viņš drūmi sacīja. — Lūk, tas ir pretodu tīkls manai guļvietai, bet nudien nezinu, kā to piestiprināt.
Arī es droši nezinu, bet man liekas, pretodu tīkls jāizklāj, pirms guļamtīkls tiek pakārts, — es sacīju, gribēdams draugam izpalīdzēt.
Guļvietu sagatavošanu atstājis Boba ziņā, es iegāju virtuvē, lai līdzētu Aivenam salikt šķīvjos ēdienu.
Mēs tikko bijām atbrīvojuši galdu no virvēm, kas karājās virs tā, un notiesājuši garšīgas vakariņas, kad ieradās misters Kordai. Pie durvīm atskanēja spēcīgs klauvējiens, aizsmakusi balss nokliedza: «Labunakti, labunakti, labunakti!» — un misters Kordai iestreipuļoja istabā. Viņš bija metiss — pārsvarā ar indieša asinīm, sīks, krunkains vīrelis ar seju kā pērtiķim, kurš slimo ar gremošanas traucējumiem, un tik līkām kājām kā banāni. Uzreiz bija redzams, ka viņš galīgi piedzēries, Ļodzīgiem soļiem viņš iegāja laternas gaismas lok^ un, muļķīgi smaidīdams, apdvesa mūs ar ruma piesātināto elpu.
Tas ir misters Kordai, ser, — Aivens, redzami samulsis, sacīja savā kulturālajā balsī,,<— Viņš ir lielisks mednieks,
Jā, — apstiprināja misters Kordai, satvecdams manu roku un dedzīgi saspiezdams.
Labunakti, šef, labunakti!
No pieredzes Džordžtaunā es zināju, ka Gvajānā «labunakti!» sveicienam lieto jebkurā laikā pēc saules rieta, un, jāatzīstas, man sākumā bija grūti pie tā pierast. Misters Kordai tūlīt pieņēma uzaicinājumu apsēsties un izdzert kopā ar mums glāzi ruma. Viņš te palika veselu stundu, daudz runāja — dažkārt arī aplamības — par visiem tiem dzīvniekiem, kurus kādreiz bija sagūstījis, kā arī par tiem, kurus gatavojās noķert nākotnē. Es taktiski novirzīju sarunu uz kādu lielu ezeru dažu jūdžu attālumā no Edvenčeras. Bobs un es — mēs abi ļoti vēlējāmies nokļūt pie šī ezera, lai apskatītu indiāņu ciematu tā tuvumā un izpētītu, kādi dzīvnieki mīt ezera krastos. Misters Kordai sacīja, ka viņš labi pazīstot šo ezeru. Apkārtnes mežos viņš esot cīnījies uz dzīvību un nāvi ar vairākām milzu čūskām un ne vienu reizi vien peldējis pāri ezeram, saniknotu zvēru vajāts. No šī brīža mana uzticība misteram Kordai sāka strauji mazināties. Tomēr, iztukšojuši vēl pa glāzei ruma, mēs norunājām, ka viņš atnāks pie mums nākamajā rītā un mēs visi dosimies uz ezeru. Misters Kordai ieteica iziet no mājas ap pulksten sešiem, lai grūtāko ceļa gabalu paveiktu, pirms saule sāk. cepināt. Iepriecinājis mūs ar jaukām izredzēm sagūstīt daudz dzīvnieku, misters Kordai atvadījās un ļodzīgiem soļiem izgāja ārā nakts tumsā.
Pulksten piecos rītā mēs visi bijām piecēlušies un rosīgi gatavojāmies gājienam uz ezeru. Pusastoņos Aivens otrreiz uzvārīja tēju un aizsūtīja kādu zēnu sameklēt mūsu uzticamo pavadoni. Astoņos mazais puišelis atgriezās un pavēstīja, ka naktī misters Kordai neesot bijis mājās un viņa sieva, tāpat kā mēs, uztraucoties par vīra klātbūtni, lai gan citu iemeslu dēļ. Desmitos mums bija skaidrs, ka misters Kordai aizmirsis norunu, un mēs nolēmām paklejot pa Edvenčeras apkārtni, lai noskaidrotu, kur mēs varam iegūt pašu spēkiem.
pārgājuši pāri ceļam, izklīdām starp kokiem. Drīz mēs nonācām smilšainā krastmalā — mūsu priekšā pletās
Atlantijas okeāns. Es biju iedomājies, ka ūdens būs sāļš, bet mēs atradāmies pavisam tuvu Esekibo upes grīvai, te ūdens bija saldens, mazliet dzeltenīgs no dūņām un lapu atliekām, ko upe bija atnesusi no zemes iekšienes. Smilšu kāpas aiz liedaga bija apaugušas lieliem, ķeburainiem krūmiem un kroplīgu koku puduriem. Tur mēs uzgājām dažādus rāpuļus; starp krūmu zariem ložņāja liels daudzums anolisu — mazas, slaidas iguānas ar lielām acīm un tieviem, trausliem pirkstiem. Anolisi bija miermīlīgi un nevarīgi radījumi — šis iguānas satraukti kāpelēja pa krūmiem un bija viegli sagūstāmas. Vārgulīgie koki bija klāti ar garām spāniešu sūnas šķeterēm, kas, līdzīgi sirmu matu pinkām, nokarājās no zaros savērtajām pa- .rūkārn. Starp tām auga daudz epifītu un orhideju, kuras krustām šķērsām bija piesējušās pie raupjās mizas un ielaidušas tajā savas sīkās saknītes. Visā šajā augu bagātībā mēs atradām vairākas kokuvardes, kuru tumšzaļās muguras ar filigrāno, pelnu pelēko ornamentu lieliski harmonēja ar sūnas un orhideju lapu nokrāsām. Smiltīs mums visapkārt kā lielas, zaļas raķetes šaudījās neskaitāmas ameivas, daudzas bija gandrīz divpadsmit collu garas. Bobs nez kāpēc domāja, ka viņam-vajadzīgas dažas no šīm vizuļojošajām ķirzakām, un, mežonīgi kliegdams, viņš sāka dzīties nopakaļus kādai ameivai, pūlēdamies tai uzmest virsū cepuri. Savu upuri vajādams, viņš drīz vien nozuda biezoknī, un man bija skaidrs, ka šādā veidā viņš neko nepanāks. Nolūkojis lielu ameivu, kas turpat netālu gozējās saulē, es nolēmu izmēģināt pats savu gūstīšanas paņēmienu. Pie tauriņu ķeramā tīkliņa roktura piesēju tievu aukliņu un tās brīvajā galā izveidoju cilpu. Pēc tam ļoti piesardzīgi tuvojos medījumam, kas gulēja karstajās smiltīs un vēroja mani lielām, aizdomu pilnām acīm. Lēni šūpodams cilpu, es to pievirzīju iepretī ķirzakas galvai un mēģināju uzmest rāpulim kaklā, bet aukla sapinās zāles stiebros. Ameiva ziņkāri lūkojās uz cilpu, viņai tā laikam eksistēja neatkarīgi no manis. Cenzdamies pārslīdināt to pāri ameivas galvai, es tomēr biju pievirzījies ķirzakai pārāk tuvu klāt, un viņa šāvās projām pa smiltīm, līdz nozuda zem kāda liela krūma.
Es nolādēju savu neveiksmi un jau lūkojos apkārt pēc jauna upura, kad piepeši no krūmu biezokņa atskanēja Boba satrauktā balss — viņš mani sauca pie sevis. Atradu viņu nometušos uz visām četrām kāda mudžeklīga krūma priekšā.
Kas noticis?
Sššš! Skaties te zem krūma, liels teguksīns.
Es nogūlos smiltīs un palūrēju zem krūma: patiesi, starp krūma saknēm gulēja liela, resna, apmēram tris pēdu gara ķirzaka. Rāpuļa masīvais ķermenis bija viscaur izrotāts ar melnu un koši sarkanu zvīņu rakstu, melnā aste zeltaini punktota. Ķirzakai bija plata un, domājams, arī spēcīga mute, un viņa nemitīgi šaudīja iekšā ārā melno, biezo mēli, vērodama mūs savām zeltaini mirdzošajām acīm.
Kaut kas jādara, — es teicu. — Ķirzaka var kuru katru brīdi aizbēgt.
Tu paliec šeit, — sacīja Bobs. — Es aiziešu viņai priekšā un raudzīšu nogriezt atkāpšanās ceļu.
Viņš aizlīda pa smiltīm, bet es paliku guļot un uzmanīju ķirzaku. Tas bija pirmais no daudzajiem gadījumiem, kas mani pārliecināja par teguksīna attapību; rāpulis staipīja kaklu un grozīja galvu, ar tādu kā nicinājumu vero- $ dams Boba apiešanas manevru.
Ķirzaka nogaidīja, kamēr mans biedrs bija sasniedzis krūma tālāko malu, tad metās projām pa smiltīm, saceldama aiz sevis putekļu mākoni. Bobs, pielēcis kājās, šāvās viņai nopakaļus, tad metās garšļaukus zemē, bet bija jau par vēlu, jo tieši šajā brīdī ķirzaka ienira drošā patvērumā zem cita krūma. Bobs piecēlās sēdus, spļaudams no mutes smiltis, un lūkojās apkārt pēc ķirzakas. Kad es
ierados notikuma vietā, teguksīns parādījās viņpus krūma un sāka piesardzīgi virzīties man pretī. Es stāvēju nekustīgi, tā ka rāpulis, droši vien noturēdams mani par nokaltuša koka stumbru, tuvojās man. Kad ķirzaka atradas pavisam tuvu, es ar būkšķi nokritu pie zemes, un mari izdevās pārspēt Bobu, jo es cieši sagrābu rāpuli aiz kakla. Ķirzaka acumirklī saritinājās gredzenā un iekoda man rokā, turklāt tas notika tik pēkšņi, ka viņai gandrīz izdevās izrauties no ciešā tvēriena. Nekad nebūtu ticējis, ka šim mazajam radījumam ir tik daudz spēka. Pārliecinajusies, ka izrauties neizdosies, ķirzaka, mežonīgi kulstidama asti, nobrāza man no rokas ādu. Pagāja desmit minūtes, iekams mums ar Bobu izdevās viņu savaldīt un iedabūt maisā; pa to laiku mēs abi bijām saskrāpēti līdz, asinīm, un šis nešpetnais radījums man vēl iesita ar asti pa seju, tā ka acis sāka stipri asarot.
Tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka, noķerot teguksinu, mums ļoti laimējies, jo starp visām Gvajānā dzīvojošām
ķirzakām teguksīni ir paši drosmīgākie un gudrākie, turklāt tik viltīgi, ka ar parastiem paņēmieniem gandrīz nav sagūstāmi. Nokļuvuši nebrīvē, daži teguksīni pierod pie cilvēka un nomierinās, vairums tomēr savu dabu nemaina, un viņiem uzticēties nevar. Lielākā daļa ķirzaku mēģina uzbrukt un iekost vienīgi tad, ja tām vairs nav kur bēgt vai ja cilvēks tās grib paņemt rokā, turpretim teguksīni var uzbrukt jebkurā brīdī. šī ķirzaka metīsies jums virsū bez sevišķa iemesla. Vēlāk mums Džordžtaunā bija kādi divdesmit teguksīni, kurus turējām lielā kastē ar stiepļu režģi. Kādu dienu es piegāju pie būra ar nolūku ieliet svaigu ūdeni; visas ķirzakas gulēja kaudzē cita uz citas vienā stūrī, acis tām bija aizvērtas, un es nospriedu, ka teguksīni iemiguši. Atvēru durtiņas un iebāzu roku būrī. lai paņemtu ūdens trauku, kad piepeši viens rāpulis atvēra acis un ieraudzīja mani. Ne mirkli nevilcinājies, tas atplestu muti metās uz priekšu pāri visam būrim, sagrāba manu īkšķi un iekodās tajā kā buldogs. Es pūlējos ķirzaku nokratīt no pirksta, bet mana cīņa ar nekaunīgo uzbrucēju pamodināja arī pārējās ķirzakas, un tās steidzās savējai palīgā. Lai paglābtos no satracinātajiem rāpuļiem, biju spiests izraut roku ar visu teguksīnu no būra un aizcirst durtiņas. Tikai pēc tam es atkal varēju pievērsties savam īkšķim, lai to izrautu no uzbrucēja žokļiem. Nezinu nevienu citu ķirzaku sugu, kura niecīga iemesla dēļ spētu tik ļoti saniknoties. Mēs sapratām, ka būrim ar tikko noķertajiem teguksīniem jāaizklāj priekšā maisaudums, pretējā gadījumā, cilvēkam tuvojoties, ķirzakas metīsies stiepļu režģī, skrāpēs un kodīs, lai viņu aizsniegtu.
Ar teguksīnu mums bija paveicies — un mēs mēģinājām ar cilpu sagūstīt dažas ameivas. Te bija vajadzīga liela pacietība, taču pēc daudzām neveiksmēm mums galu galā izdevās noķert sešas no šīm jaukajām ķirzakām. Ameivas ķermenim ir ļoti košs krāsojums, kurā mijas spilgts zāles zaļums, dzeltena un melna krāsa, tā ka visa ķirzaka spīd un laistās kā pulēts kokgrebums. Ar šiem rāpuļiem vajadzēja apieties ārkārtīgi uzmanīgi, lai tie nenomestu savas skaistās, garās astes, kas bieži atgadās, ja esam tikai mazliet neveikli. Kad ķirzakas bija laimīgi ievietotas audekla maisiņos, mēs devāmies atpakaļ uz mūsu būdu ieturēt maltīti un palūkoties, vai nav atradies dižais mednieks misters Kordai.
Misters Kordai nekur nebija redzams, bet uz mājas kāpnītēm sēdēja jauns indietis ar lielu maisu pie kājām. Tuvāk ieskatoties, es ievēroju, ka maiss kustas,
Kas jums tur ir? — es cerīgi iejautājos,
Kumudi, šef, — jauneklis atteica smaidīdams,
liels ūdens kumudi.
Kas tas ir — ūdens kumudi? — es pavaicāju Aive- nam, kas tikko bija iznācis no virtuves.
Tā ir liela čūska, ser, tāda kā boa, bet mīt ūdenī.
Es pienācu pie maisa un to pacēlu. Maiss bija krietni
smags, no iekšas skanēja skaļa, dusmīga šņākoņa. Es atsēju maisa galu un ielūkojos dziļumā: dibenā saritinājusies gulēja milzum liela, spīdīga, saniknota anakonda — ūdenī dzīvojoša žņaudzējčūska, par kuru uzrakstīts tik daudz _(droši vien nepatiesu) stāstu.
Skaties, Bob, — es sacīju pārliecībā, ka mans kompanjons priecāsies līdz ar mani par mūsu jaunieguvumu,
tā ir anakonda. Liekas, gluži jauks eksemplārs.
Hmm, — Bobs ne visai iepriecināts novilka, — tavā vietā es pamanītos maisu ātrāk aizsiet.
Gvajānas mednieki nezin kāpēc vēlas, lai par katru noķerto boa vai anakondu-viņiem maksā pēc rāpuļa garuma pēdās, tāpēc čūska ikreiz jāizņem no maisa un jāizmēra neatkarīgi no tās noskaņojuma. Tikko atnestā anakonda bija ļoti sliktā noskaņojumā. Tikai vēlāk es uzzināju, ka -anakondas gandrīz vienmēr ir sliktā noskaņojumā, bet šajā brīdī es vēl nebiju iepazinis šīs čūskas nepatīkamo raksturu. Biju jau radis rīkoties ar daudz paklausīgākajiem Āfrikas pitoniem, tāpēc nevilcinādamies iebāzu roku maisā, lai sagrābtu anakondu aiz kakla. Čūska acumirkli lielā niknumā šāvās man pretī, bet, par laimi, neveiksmīgi. Aivens, indietis un Bobs blenza manī, it kā es būtu sajucis prātā.
Uzmanieties, ser, tā ir ļoti bīstama čūska, -— Aivens ierunājās.
Viņa jums iekodis, kungs! — spiedza indietis.
Tev būs asinssaindēšanās, — sacīja Bobs.
Vir.ui brīdinājumi nāca par vēlu: otrajā mēģinājumā.es jau biju sagrābis rāpuli aiz kakla, čūska locījās un šņāca, bet man izdevās viņu izvilkt no maisa. Indietis viņu izmērīja — čūska bija piecas pēdas un sešas collas gara — gluži pieticīgs garums anakondai. Ir noķerti tādi eksemplāri, kuru garums sasniedzis divdesmit piecas pēdas:
Pec tam kad indietis bija saņēmis viņam pienākošos maksu, mēs ar Bobu ar lielām pūlēm iedabūjām čūsku vienā no biezajiem maisiem, ko bijām šim nolūkam paņēmuši līdzi. Tad es aplēju maisu ar pāris spaiņiem ūdens un novietoju telpā, kur mēs turējām noķertos dzīvniekus,
Pēc kāda laika aizgāju uz vienīgo Edvenčeras veikalu, lai nopirktu naglas, un atgriezies, sev par lielu pārsteigumu, uz virtuves koka kāpnīšu augšējā pakāpiena ieraudzīju Bobu saspringtu seju ar lielu zaru rokā. Sajā brīdī viņš man atgādināja .Horāciju1 pie tilta. Mājiņā Aivens kaut ko kliedza un runāja.
Kas tur notiek? — es jautri ievaicājos.
Bobs mani izmisīgi uzlūkoja.
Tava anakonda izbēgusi, — viņš paziņoja.
Izbēgusi? Kā viņa to varēja?
To es nezinu, bet čūska ir izbēgusi. Viņa ievākusies virtuvē. Tur viņai laikam patīk.
Es uzkāpu pa kāpnītēm un palūkojos virtuvē: čūska saritinājusies gulēja pavarda tuvumā, apgāzts kastrolis uz grīdas liecināja, ka Aivens atstājis virtuvi lielā steigā. Mani ieraudzījusi, anakonda šņākdama sparīgi metās uz priekšu, bet viņas uzbrukums arī šoreiz bija neveiksmīgs, jo mūs vienu no otra atdalīja apmēram sešas pēdas. Aivens rūpju pilnu seju pabāza galvu durvīs, kas veda uz dzīvojamo istabu.
Kā mēs, ser, čūsku tagad noķersim? — viņš jautāja.
Čūska pagriezās un sāka uz viņu šņākt, mans biedrs
steidzīgi nozuda.
Mums jāieiet virtuvē un jāpiespiež čūska pie grīdas, — es sacīju, kā'man pašam likās, pavēlnieciskā balsī.
Vai tu neredzi, cik saniknota ir šī čūska? — Bobs ievaicājās. — Ej vien pats iekšā un piespied to pie grīdas. Es segšu tavu atkāpšanos.
Pārliecinājies, ka man neizdosies ievi-lināt virtuvē ne Bobu, ne Aivenu, biju spiests iet viens. Es apbruņojos ar garu, divžuburainu koku un maisu un, turēdams to sev priekšā, tuvojos čūskai kā toreadors vērsim. Anakonda savilkās ciešā, drebošā ritulī un metās virsū maisam, kamēr es lēkāju tai apkārt, pūlēdamies ar koku piespiest čūsku pie grīdas. īsu brīdi anakondas galva nekustējās, un es tai tuvināju zaru stakli, bet čūska, strauji izlocīdamās, atgrūda koku sānis un, šņākdama kā prīmuss, steidzīgi slīdēja uz durvīm. Bobs, redzēdams, ka viņam tuvojas anakonda, neviļus pakāpās soli atpakaļ, aizmirsis par kāpnēm, un ar skaļu blīkšķi izzuda skatienam; anakonda viņam sekoja. Kad es nokļuvu līdz durvīm, Bobs sēdēja zemē ūdens peļķē, čūska nekur nebija redzama.
Kur viņa aizgāja?
Bobs lēnām uzrausās kājās.
To es nezinu, — viņš atbildēja. — Man nebija laika interesēties par tavu eksemplāru, jo es pats gandrīz nolauzu kaklu.
Mēs pārmeklējām tuvāko apkārtni, palūkojāmies zem mājas, bet no čūskas nebija ne miņas. Es atklāju, ka tā izspraukusies brīvībā pa caurumu maisa stūri. Sākumā tas noteikti bija mazs caurumiņš, bet tagad maisam abi gali bija vaļā. Pie tējas es ilgi un skaļi žēlojos, ka esam pazaudējuši tik lielisku dzīvnieku.
Tas nekas, — Bobs mani mierināja. — Esmu pārliecināts, ka čūska vakarā būs ielīdusi Aivena guļamtiklā, un tad viņš to sagūstīs no jauna.
Aivens nebilda ne vārda, bet no viņa sejas izteiksmes bija noprotams, ka viņš nemaz nepriecājas par iespēju atrast anakondu savā guļamtiklā.
Mēs vēl nebijām beiguši malkot tēju, kad istabā ienāca mazs, resns un ļoti kautrīgs ķīnietis, nesdams padusē lielu smieklīga izskata putnu. Tas bija mājas tītara lielumā, viscaur melns, vienīgi uz spārniem bija atsevišķas baltas spalvas. Uz galvas viņam slējās cirtainu spalvu cekuls, kas drīzāk atgādināja vēja izpluinītu vilnas ērkuli. Knābis bija īss un resns, pie pamatnes un ap nāsīm pārklāts ar uzblīdušu vaskādiņu. Sis knābis, kā arī lielās cāļa kājas bija spilgtā kanārijputniņa dzeltenumā. Putns raudzījās uz mums lielām, tumšām, jūtelīgām acīm, kurās vīdēja vājprātīga izteiksme.
Pēc nelielas kaulēšanās es nopirku no ķīnieša šo koku- vistu jeb hoko, un īpašnieks nolika to man pie kājām. Hoko brīdi stāvēja un blisināja acis, izdvesdams klusas, žēlas «pīt… pīt… pīt» skaņas, kas nekādi neatbilda viņa ārienei un lielumam. Es noliecos, lai pabužinātu viņam galvu, un putns acumirklī aizvēra acis un pieplaka pie zemes, labpatikā tricinādams spārnus, no rīkles viņam plūda ārā tāda kā aizsmakusi dūdošana. Tikko es pārstāju bužināt, viņš atvēra acis un pārsteigts raudzījās manī, aizvainoti skandēdams savu «pīt, pīt, pīt». Beidzot hoko laikam apjēdza, ka netaisos visu pēcpusdienu masēt viņam galvu, un uzrausās kājās; vēl arvien smieklīgi pītinādams, viņš nāca man tuvāk. Lēnām un apdomīgi hoko lika soļus, līdz beidzot nogūlās uz manām kurpēm un atsāka dūdošanu. Ne Bobam, ne man vēl nekad nebija gadījies sastapt tādu rāmu, mīlīgu un muļķīgu putnu, un mēs viņu tūlīt nosaucām par Katbertu, jo mums likās, ka šis vārds vislabāk atbilst viņa sentimentālajai dabai,
Ķīnietis tika mums apgalvojis, ka putns ir piejaucēts un nekur projām nebēgs, tāpēc mēs atļāvām Katbertam brīvi staigāt pa māju un tikai vakarā to ieslodzījām. Jau pirmajā dienā putns parādīja, ko no viņa var sagaidīt. Mēs atklājām, ka Katberts nevar iztikt bez cilvēkiem, vēl vairāk — viņš grib atrasties tiem iespējami tuvu. Kad ķīnietis bija aizgājis, es sāku rakstīt dienasgrāmatu, ko diemžēl pēdējā laikā biju stipri iekavējis. Necik ilgi — un Katberts vēlējās, lai es viņam pievēršu uzmanību; ar troksni savēcinājis spārnus, viņš uzlaidās uz galda. Lēnām pastaigādamies pa tā virsu, viņš priecīgi sauca «pīt, pīt, pīt» un beidzot lūkoja nogulties šķērsām pāri papīra lapai, uz kuras es rakstīju. Es viņu atgrūdu, un Katberts pakāpās atpakaļ, apgāzdams tintnīcu. Kamēr slaucīju galdu, Katberts izgreznoja divas dienasgrāmatas lapas ar savu lielo un lipīgo personisko zīmogu. Tas nozīmēja, ka man šīs divas lapas vajadzēs pārrakstīt. Pa to laiku Katberts vairākkārt izmēģinājās ierausties man klēpī, bet tika enerģiski atgrūsts. Pārliecinājies, ka ar lēnprātību nekas nav panākams, viņš nolēma pāriet negaidītā uzbrukumā, mēģinādams uzlaisties man uz pleca. Katberts aizlēca garām un krizdams smagi atsitās pret galdu, tintnīca apgāzās otrreiz. Visu laiku viņš ne uz mirkli nepārtrauca savu smieklīgo «pīt, pīt, pīt».
Galu galā es zaudēju pacietību un nogrūdu viņu no galda zemē; aizvainotais putns ievilkās istabas kaktā.
Driz istabā ieradās Bobs pakarināt guļamtīklus, un Katberts viņu saņēma ar sajūsmu. Kamēr Bobs nopūlējās sakārtot tīklus un virves, Katberts viņam lēnām tuvojās no aizmugures, līdz beidzot nogūlās pie viņa kājām. Bobs, noņemdamies ar tīkliem, spēra soli atpakaļ, smagi paklupdams pār guļošo putnu. Katberts izbīlī ieķērcās un no jauna ievilkās kaktā. Redzēdams, ka Bobs atkal iegrimis darbā, hoko vēlreiz aizšļūca pie viņa un nogūlās uz viņa kurpēm. Tad es izdzirdu smagu blīkšķi — Bobs bija nogāzies uz grīdas ar visiem tīkliem. No tīklu un virvju mudžekļa apakšas, aizvainoti klaigādams, manī lūkojās Katberts,
Tev ir viegli smieties, — dusmīgi" sacīja Bobs, — bet, ja tu tūlīt neaizvāksi pro-jām šo pretīgo putnu, rēķinies ar to — tev būs par vienu eksemplāru mazāk. Es neiebilstu, ja viņš man glaužas klāt, kad man nav nekā, ko darīt, bet vienlaikus paciest viņa uzmācību un noņemties ar guļamtīkliem es nespēju.
Tā Katberts tika ievietots dzīvniekiem paredzētajā istabā. Tūr es viņu piesēju aiz kājas pie viena no būriem un, putnam izmisīgi klaigājot, atstāju telpu.
Vakarā, kad mēs sēdējām uz ieejas kāpnītēm sarunādamies un smēķēdami, Katberts tika izlaists ārā un drīkstēja pasēdēt kopā ar.mums. Aivens pastāstīja mums jaunumu: viņš bija saticis nenotveramo Kordai un uzzinājis, ka šis džentlmenis bijis Džordžtaunā. Tagad viņa darījumi esot nokārtoti un viņš mūs labprāt aizvedīšot uz ezeru. Kordai solījies agri no rīta pie mums pienākt. Aivens domāja, ka šoreiz tas noteikti ieradīsies, bet es lāgā neticēju.
Vakars bija silts, visapkārt čirkstēja circeņi. No tuvējā krūma viņiem pievienojās kokuvarde, izgrūzdama paklusu, pieklājīgu kvarkstienu sēriju, un tūlīt aprima, it kā kair- nēdamās par saviem paradumiem. Bet drīz viņai atsaucās kāda ciitsmāsa, un pirmā varde tai kautrīgi atbildēja. Tajā brīdī, kad mēs spriedām, vai būtu vērts noķert kādu no šiem uzbāzīgajiem abiniekiem, uz ceļa parādījās ļaužu pulciņš ar laternām. Iepretī mūsu mājiņai gājēji nogriezās no ceļa un, basās kājas šļūkādami, nāca pāri mazajam tiltiņam. Pie kāpnēm viņi apstājās; es pazinu dažus indiešu medniekus, ar kuriem viņvakar biju sarunājies.
Labvakar, šef, — viņi korī sveicināja. — Atnesām jums dzīvniekus.
Mēs iegājām mazajā dzīvojamā istabā; mednieki drūzmējās aiz mums, piepildīdami niecīgo telpu un nosprostodami visas durvis un logu. Viņu sejās, kas lampas gaismā laistījās bronzas krāsā, bija lasāma nepacietība ātrāk parādīt iegūto medījumu. Pirmais vīrs izspiedās priekšā un nolika uz galda savu nešļavu — vecu miltu maisu, pilnu ar kaut kādiem radījumiem, kuri raustījās un locījās.
Tās ir ķirzakas, šef, — viņš smaidīdams sacīja.
Es atsēju maisa galu, un tajā pašā mirklī kāda ameiva,
pabāzusi ārā galvu, iekodās manā īkšķī. Visa māja nodrebēja no mednieku smiekliem. Grūzdams jauko rāpuli atpakaļ maisā, es ieraudzīju, ka tajā ir vēl daudz tādu pašu ķirzaku,
Še, ņem, — es sacīju Bobam, nododams viņam maisu, — tev šie radījumi patīk, tāpēc saskaiti tos.
Kamēr mēs ar Aivenu kaulējāmies ar pārdevēju, Bobs un viens no medniekiem cītīgi skaitīja ķirzakas. Divas viņiem izspruka no rokām' un cauri brūno kāju mežam joņoja apkārt galdam, taču drīz vien tika atkal saķertas.
Nākamais piedāvājums bija kāds apdilis nedroša izskata grozs, kurā gulēja divas piķa melnas čūskas, katra ap četras pēdas gara. Pats astes gals, collas sešas, šīm čūskām bija koši dzeltens. Bobs, acīmredzot atcerējies anakondu, aplūkoja rāpuļus ar lielu nepatiku. Aivens apgalvoja, ka šīs čūskas esot pilnīgi nekaitīgas un vietējie iedzīvotāji tās saucot par dzeltenastērn. Piesardzīgi mēs abas pārvietojām no groza izturīgā maisā, un mums laimējās izvairīties 110 kodieniem. Tas bija liels sasniegums, jo abi rāpuļi mežonīgi metās virsū it visam, ko vien ieraudzīja. Pēc dzeltenastērn uz mūsu galda tika noliktas četras milzum lielas iguānas. Rāpuļiem kājas sāpīgi un nežēlīgi ar aukiu bija sasietas kopā uz muguras. Es biju spiests medniekiem paskaidrot: tas ir ērtākais veids, kā iguānas nogādāt uz tirgu, bet es tomēr nevēlos, ka tā tiek sasaistīti dzīvnieki, kurus pienes man. Lielajām ķirzakām, par laimi, nekas nebija noticis, droši vien tās bijušas sasietas pavisam īsu laiku»
Tad sekoja visa vakara «nagla». Mūsu priekšā tika nolikta liela koka kaste; es ielūkojos tajā pa latiņu starpu un ieraudzīju, ka tā ir pilna ar burvīgiem maziem pērti- ķīšiem. Tie bija maigi, glezni radījumi, viscaur klāti ar zaļganu vilnu, izņemot gīmīša dzelteno apmali un lielās, baltās ausis. Purniņš pērtiķīšiem bija melns, acis. gaišas, dzintardzeltenas. Daudzie sīkie ģīralši, kas lūkojās augšup man pretī,, atgādināja atraitnīšu dobi. Galva šiem jaukajiem radījumiem bija pavisam neparasta — tāda kā izliekta, olveidīga — un likās daudz par lielu salīdzinājumā ar mazo ķermenīti. Pērtiķīši bija cits citam pieķērušies un skaļi, griezīgi tērgāja.
Kas tie par pērtiķīšiem? — ievaicājās Bobs, kuram sīkie radījumi bija ļoti iepatikusies.
Tie ir vāverpērtiķi, bet es nezinu, kā viņus sauc vietējie iedzīvotāji.
Sakivinkiji, šef, — mednieki korī atsaucās.
Jāatzīst, ka šis vārds burvīgajiem zvēriņiem lieliski piestāvēja un tā skanējums mazliet atgādināja pērtiķīšu spiedzīgo pļāpāšanu. Kastē bija pavisam pieci pabailīgi sakivinkiji, un šis sprosts tiem daudz par mazu.
Norēķinājies ar medniekiem, ķēros pie darba un pagatavoju lielāku būri; pēc tam es pārvietoju pērtiķīšus jaunajā miteklī un ienesu dzīvnieku istabā.
Katbertam pa to laiku bija lieliski paveicies. Tā kā mūsu istaba bija bāztin piebāzta ar dažādas krāsas kājām, viņam bija vislabākās iespējas pierādīt savu mīlestību uz cilvēkiem, pavāļojoties gandrīz vai uz visu mednieku basajām kājām.
Piepeši es atjēdzos, ka ir ļoti vēls un Katbertam jau sen vajadzētu gulēt, tāpēc ievietoju viņu dzīvnieku istabā un aizvēru durvis. Tikko bijām nodzēsuši gaismu un uz: manīgi rausāmies iekšā guļamtīklos, mūs iztrūcināja briesmīgs troksnis: skaļi kliegdams, rājās Katberts, griezīgi spiedza sakivinkiji. Es iededzināju lampu un steidzos skatīties, kas noticis.
Katberts sēdēja uz grīdas gaužām neapmierināts un dusmīgi pītināja. Acīmredzot viņš bija nolēmis pārnakšņot uz sakivinkiju būra un uzlaidies uz tā. Diemžēl putns nebija pamanījis, ka viņa aste nokarājas režģa priekšā. Mēnessgaismā pērtiķīši to bija ieraudzījuši, un aste viņus acīmredzot bija ieinteresējusi, tāpēc' viņi izbāza rociņas cauri režģa stieplēm, lai to izpētītu. Kaut gan sakivinkiji ir mazi, trausli radījumi, upuri viņi spēj sagrābt kā spīlēs; un tā Katberts, juzdams, ka tiek satverta viņa aste, šāvās kā raķete uz griestiem, atstādams sakivinkiju rokās divas pašas lielākās astes spalvas. Kā prazdams es centos viņu nomierināt, atradu viņam jaunu nakšņošanas vietu un drošības dēļ viņu piesēju, lai putns atkal nenonāktu sakivinkiju tuvumā. Pagāja ilgs laiks, iekams pērtiķīši savās vīterojošās balstiņās mitējās apspriest šo notikumu un Katberts, beidzis pītināt, nolikās gulēt. Pēc tam viņš vairs nekad nerādījās sakivinkiju tuvumā.