Mēs devāmies uz ezeru pirmajā blāvajā rītausmas svīdumā. Putni, kas bija nakšņojuši kokos ap mūsu būdu, tikko modās un, paklusu čivinādami, sveica jauno dienu. Kad uzlēca saule, mēs jau bijām nogājuši vairākas jūdzes pa šauru, līkumotu taciņu, kas veda cauri zajlēm risa laukiem, gar rāmiem apūdeņošanas kanāliem. Zeltainajā rīta gaismā it visur bija redzami putni: uz kokiem un krūmiem mums visapkārt mirgoja kustīga, žilbinoši koša, daudzkrāsaina mozaīka. Gar tīrumu malām mazajos, nīkulīgajos kociņos spurdza desmitiem zilo tangaru, tie lēkāja no zara uz zaru un, spalgi sasaukdamies, medīja kukaiņus. Sie putni bija zvirbuļa lielumā, klāti ar visliegākā debesu ziluma spalvām, vienīgi spārni bija tumšzili. Kādā kokā es ieraudzīju trīs tangarus kopā ar pieciem dzeltengalvas trupiāliem — maziem piķa melniem putniņiem ar pieneņdzeltenu galvu. Mani pārsteidza lieliskā krāsu saskaņa abām putnu sugām, kuras še barojās vienkopus. Starp maigi zaļajiem rīsa dzinumiem bija ļoti daudz sarkankrūšu pļavvālodžu — mežastrazdiem līdzīgu putnu — ar žilbinoši sārtām krūtīm. Mums tuvojoties, tie šāvās augšup kā sarkanas, ugunīgas raķetes.
Visvairāk es brīnījos par to, ka Gvajānā tik daudziem putniem ir spilgts, acīs krītošs spalvu tērps. Anglijā, ieraugot zaļo dzilnu priekšpilsētas zālienā, jums šis putns liksies tik krāšņs, it kā no tropiem atlidojis, bet pavasarī ozolu mežā šī pati dzilna kļūst nemanāma, jo viņas spilgtais apspalvojums lieliski saplūst ar lapu zaļumu. Raibs, krāsains papagailis izskatās košs zooloģiskā dārza būrī, turpretim tropu mežā to pat būs grūti ieraudzīt. To pašu varētu teikt par putniem visā pasaulē, bet Gvajānā daudzas putnu sugas acīmredzot neko nezina par aizsargkrā- sas priekšrocībām. Zilie tangari uz lapu zaļā fona bija nomaskēti apmēram tāpat kā britu nacionālais karogs sniegotā laukā; sarkankrūšu, pļavvālodzes zibināja sārtās krūtis kā mazi prožektori un it kā lūgtin lūdzās, lai viņas ievēro; dzeltengalvas trupiāli ar koši dzelteno un melno apspalvojumu spilgti iezīmējās zaļajā zālē. Visi šie putni, kas cītīgi barojās sulīgā, labi pārredzamā zaļumā, bija vilinošs mērķis piekūniem jūdzēm tālu visā apkārtnē. Ilgu laiku es lauzīju galvu, pūlēdamies saprast, kāpēc Gvajā- nas putni ir tik nepiesardzīgi, tomēr apmierinošu izskaidrojumu neatradu.
Sulīgi zaļais iekultivētais līdzenums palika aiz muguras, un piepeši mēs atradāmies brīnumainā apvidū. Nelielās grupiņās te auga vāri, vis_caur sūnām klāti kociņi, ap kuru stumbriem pletās apputējuši retas zāles un zemu brikšņu paklājiņi. Starp šīm mazajām oāzitēm stiepās plašs, neauglīgs smiltājs, vizuļojoši balts, līdzīgs apsni- gušam laukam. Baltās, ļoti smalkās smiltis saturēja miljoniem sīku vizlas graudiņu, .kuros kā dimantos mirgodama plaiksnījās rīta saule. Pirms mēs sasniedzām šo savādo, balto tuksnesi, Kordai jau bija pamanījies novilkt zābakus, un tagad es sapratu, kāpēc; ar basajām pēdām kā ar slēpēm viņš veikli slīdēja pāri zvīļojošajām smiltīm, kamēr Bobs, Aivens urt es klumpačojām nopakaļus, grimdami līdz potītēm dziļi smiltīs un piebērdami ar tām pilnus zābakus. Šādas smilšu salas jeb maurijas, kā tās dēvē vietējie iedzīvotāji, Gvajānā sastopamas daudzās vietās. Tās ir sena jūras dibena atliekas — jūras, kura kādreiz applūdināja visu šo zemi. Maurijas var interesēt botāniķus, jo tie krūmi un zālaugi, kas tajās aug, ir vai nu raksturīgi vienīgi šādam apvidum un nekur citur Gvajānā nav sastopami, vai arī tie uzlūkojami par mitro mežu floras īpatnējām variācijām, kuras piemērojušās dzīvei neauglīgās, sausās smiltis. Uz dažu mazo, nīkulīgo kociņu stumbriem kupli zēla un plauka orhidejas, kuru rozā ziedu vītnes kā puķu ūdenskritumi šāvās ārā nojjoka mizas, šie greznie, ziediem rotātie koki nepavisam neiederējās tuksnesīgajā apkārtnē. Citus kokus greznoja pelēkas, no dubļiem salipinātas termītu ligzdas, un no vienas šādas ligzdas, mums tuvojoties, izlaidās mazītiņu raibpa- pagaiļu pārītis un, spiedzīgi ķērkdams, aizspurdza starp koku zariem. Tomēr mauriju galvenās iemītnieces bija lielas ameivas, kas tur bija sastopamas ik uz soļa un acīmredzot bija ļoti iecienījušas šo smiltāju, uz kura spilgti izcēlās viņu raibais krāsojums. Šejienes ameivas bija drošākas par tām, kuras bijām atraduši pie Edvenčeras, jo mauriju iemītnieces pielaida mūs sev tuvu klāt un tikai tad lēnām lavījās projām. Es biju nesaprašanā, kā tik daudzas rijīgas ameivas retajā zālē un nīkulīgajā krūmājā atrod pietiekami daudz kukaiņu barībai, turklāt jāsaka, ka šie rāpuļi izskatījās brangi un labi paēduši.
Gvajānas smiltāji var piesaistīt gan botāniķus, gan zoologus, bet šķērsot tos steidzīgā gaitā ir loti nogurdinoši. I'ec tam kad mums aiz muguras jau bija divas jūdzes smiltāja, mūsu sākotnējā interese par maurijām bija ievērojami noplakusi. Man bija neciešami karsti, no vizuļojošā baltuma sāpēja acis. Bobam un Aivenam laikam neklājās labāk, bet Kordai, kā par spīti, izskatījās tikpat svaigs kā pārgājiena sākumā. Visi trīs mēs vilkāmies viņam nopakaļus, drūmiem, naidīgiem skatieniem durstīdami viņa muguru.
Smiltājs izbeidzās tikpat pēkšņi, kā bija iesācies, un mēs atradāmies bieza meža spirdzinošajā ēnā pie plata, sekla kanāla. Kordai gribēja turpināt ceļu, bet mēs visi trīs bijām pret to un nolikāmies pavēnī atpūsties. Kamēr mēs klusu, mierīgi gulējām, zaru biezoknī virs mums ielidoja bars sīku putniņu; satraukti čiepstēdami, tie šaudījās no zara uz zaru. Mazi, apaļīgi radījumi ar glītu kupolveidīgu galviņu un lielām, tumšām acīm. Ķermeņa virspuse šiem putniņiem bija tumši zila, saulē tā izskatījās gandrīz melna, apakšpuse spilgti oranždzēltena. Viņi lēkāja un spurdza caur lapām, nepārtraukti- sarunādamies dzidrās, satrauktās balsīs, un reizumis nostiepa galviņas uz leju, lai mūs aizdomīgi aplūkotu. Rādīdams uz putniem, es piebikstīju Bobam.
Kas tie tādi? Varētu domāt, ka šie radījumi atlidojuši no Volta Disneja zemes. Tanagra violacea, — es skalā balsī paskaidroju.
Kas?
Tanagra violacea. Tāds ir viņu nosaukums.
Bobs mani cieši uzlūkoja, lai pārliecinātos, vai es nejokoju.
Nesaprotu, kāpēc jūs, zoologi, dodat dzīvniekiem tik briesmīgus nosaukumus, — viņš beidzot sacīja.
5ajā gadījumā nosaukums patiešām nav piemērots, — es atzinu un piecēlos sēdus.
Tanagra violacea, beidzot pārliecinājušies, ka mēs neesam pameža daļa, satraukti cēlās spārnos un čiepstēdami lidoja projām.
Kordai centās mums iegalvot, ka līdz ezeram vairs nav tālu un ings tur nonāksim pēc stundas gājiena. Bobs,_to dzirdēdams, iegāja brikšņos, lai nogrieztu pamatīgu nūju gadījumam, ja atkal nāktos šķērsot kādu smiltāju. Iedams viņš lietpratīgi vēzēja nūju uz visām pusēm, līdz tā aizmugurē trāpīja pa kādu krūmu, no kurienes starp lapām tūlīt atskanēja spiedzīgs brēciens, kas mūs pamudināja steidzīgi rīkoties. Kordai un Aivens tuvojās krūmam no sāniem, Bobs un es devāmies frontālā uzbrukumā. Mēs pašķīrām lapas un lūkojāmies starp zāļu stiebriem, bet nekā neredzējām.
Ieraud-zīju! — Bobs piepeši iesaucās.
Kur? Kas tas ir?
Bobs pavērās starp lapām.
Žurka, —- ar neslēptu nepatiku viņš beidzot sacīja.
Kas tā par žurku? — es iejautājos, un man radās noteiktas aizdomas.
Ak, nieki, parasta žurkai
Gribu tomēr redzēt, — es sacīju un nostājos viņam līdzās. Pašķirstījis zarus, Ieraudzīju zem lapām lielu, rūs- ganbrūnu žurku ar bālganu krēmkrāsas vēderu. Žurka vēlreiz nelabi iebrēcās un metās projām pa zāli.
Bob, uzmanies! — es iesaucos kā neprātīgs. — Tā ir adatžurka. Viņa skrien taisni pie tevis! Dieva dēļ, ķer viņu rokā!
Es biju neparasti satraukts, jo ļoti vēlējos iegūt dzīvu adatžurku. Līdz šim es tās pazinu vienīgi pēc izbāzeņiem, ko biju aplūkojis dažādos muzejos. Cerēdams sagūstīt šo reto grauzēju, biju to sīki un smalki aprakstījis katram Gvajānā sastaptajam medniekam, bet neviens tādu žurku nepazina, un es jau biju samierinājies ar domu, ka būs jāaizbrauc no šīs zemes, tā arī neredzējušam adatžurku. Bet te piepeši īsta, dzīva adatžurka skrien pa zāli virzienā uz Boba kājām. Bobs apjucis tikai noprasīja: «Adatžurka?» — un tūlīt pašaizliedzīgi metās garšļaukus zemē virs bēgošā dzīvnieka.
Negulies virsū! — es satraukti lūdzos. — Tu vari viņu nospiest.
Kā citādi lai es to noķeru? — Bobs aizkaitināts jautāja. — Žurka ir zem manis, nāc un paņem to.
Bobs gulēja krūmos uz mutes un īdzīgā balsī ziņoja par žurkas pārvietošanos, kamēr mēs, pārējie, viņu aplencām no visām pusēm ar tīkliem un maisiem.
Žurka lien lejā uz manu kāju… nē, nāk atpakaļ. Tagad apstājas man zem krūtīm. Pasteidzieties, rīkojieties ātrāk! Es nevaru še gulēt visu dienu. Varbūt šis nelietīgais dzīvnieks arī kož?
Kā viņš var tev iekost, ja tu esi uzgāzies viņam virsū, — es atbildēju, iztēlē skatīdams savu pirmo adatžurku, saspiestu pavisam plakanu, it kā tai būtu pārvēlies pāri tvaika veltnis.
Boba sejā parādījās neizpratne.
Man liekas, te ir veselas divas žurkas! Varu apzvērēt: nupat žurka bija man zem krūtīm, bet tagad es to jūtu lejāk, pie kājas.
Iedomas, — es sacīju, noliekdamies pie viņa. — Zem kuras kājas tā tagad ir?
Zem kreisās.
Piesardzīgi pabāzu roku zem Boba augšstilba, un man izdevās uztaustīt žurkas silto, pūkaino ķermeni. Ļoti uzmanīgi, lai netiktu sakosts, es aptvēru to abām rokām un izvilku ārā. Žurka slābi gulēja manā plaukstā, nemaz nemēģinādama pretoties; vienubrīd iedomājos, ka dzīvnieks ir ievainots. Rūpīgi to apskatīju un, neko neatradis, godbijīgi ievietoju audekla maisā. Pagriezies pārsteigts redzēju, ka Bobs vēl arvien gu] krūmos pie zemes,
Kas tev noticis?
Pēc tam kad būsi diezgan izmielojis acis ap to radījumu, — viņš pacietīgi iesāka, — varbūt tev labpatiksies paņemt arī šo te, kas atrodas man zem krūtīm. Es baidos pakustēties, jo viņš var iekost.
Es sāku taustīt starp zālēm un, sev par lielu izbrīnu, patiešām atradu otru žurku Bobam zem krūtīm. Kad es to izvilku ārā, žurka skaļi, izmisīgi iespiedzās, bet tūlīt arī apklusa un palika ļengani guļot manā plaukstā — tāpat kā iepriekšējā. Bobs piecēlās kājās, notrausa no drēbēm gružus un pūstošās lapas.
Vai šīs žurkas ir tik ievērojamas? — viņš apjautājās. — Varbūt tās ir liels retums?
Nē, to es negribu apgalvot. Es par viņām ļoti interesējos — tas arī viss. Līdz šim nebiju redzējis nevienu dzīvu eksemplāru, — es paskaidroju, vēl arvien lūkodamies uz tikko sagūstīto dzīvnieku, kas gulēja manā plaukstā.
Bobs dusmīgi pavērās manī.
Nu, zini, iznāk tā: es riskēju saslimt ar stinguma krampjiem, lai noķertu kādu žurku, kura pat nav nekāds retums, tikai tāpēc vien, ka tu par viņu interesējies.
Nu jā, bet, saproti, ir taču ļoti svarīgi iegūt tādu žurku, par kuru esi ieinteresējies. Bez tam, — es -turpināju, — ne katrs kolekcionārs var palielīties, ka viņam izdevies noķert divas adatžurkas, uzguļoties tām virsū.
Vājš mierinājums, — vēsi noteica Bobs. — Es biju iedomājies, ka palīdzu sagūstīt sevišķi retu dzīvnieku, kādu vēl neviens nav dzīvu nogādājis zooloģiskajā dārzā.
Nekas tamlīdzīgs. Bet tu redzēsi, ka adatžurka patiešām ir interesants radījums. Nāc paskaties!
Bobs negribīgi pienāca man klāt un tieši palūkojās uz žurku manā rokā. Tas bija tukls dzīvnieciņš ar garu, asu kažoku dzeltenbrūnā un šokolādes krāsā. Aste tam bija kā parastajai žurkai — resna un kaila, mazas austiņas, lielas, melnas, sapņainas acis un ļoti kuplas, baltas ūsas.
Es neredzu nekā interesanta, — sacīja Bobs. — Žurka kā jau žurka.
Paskaties uzmanīgi, — es uzstāju.
Ar rādītājpirkstu es paglaudīju žurku pret apmatojumu, un tūlīt bija redzams, ka tajā ir daudz garu, tumšu adatu. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka tās ir plakanas, elastīgas, ne pārāk asas, mazliet līdzīgas dzeloņcūku adatām. Adatu nozīme nav skaidri zināma, jāšaubās, vai tās kalpo aizsardzībai, jo nav pietiekami asas, lai kaut kur iedurtos, turklāt tās viegli liecas. Vēlāk, eksperimentējot ar šim žurkām, es pārliecinājos, ka nekādos apstākļos adatas netika lietotas aizsardzībai vai uzbrukumam. Ļoti iespējams, ka tās kaut kādā veidā ir pakļautas dzīvnieka kontrolei — varbūt viņš spēj tās izsliet, kā, piemēram, dze- loņcūka, bet manas adatžurkas to nekad netika darījušas.
Es pieļajnju, ka starp visiem grauzējiem adatžurkas ir paši lielākie filozofi, kuri nebrīvi uzņem stoiskā mierā. Viņas neskraidīja kā neprātīgas pa būri, kamēr es to tīrīju, kā mēdz darīt citas tikko saķertas žurkas; mani dzīvnieciņi rāmi tupēja būra stūrī un izklaidīgu skatienu mani vēroja. Kad es tās mēģināju padzīt tālāk, lai stūri iztīrītu, žurkas negribīgi, lēnā gaitā pastaigājās pa būri, iz- grūzdamas sev raksturīgos brēcienus. Viņas ļoti kāri ēda anolisns, un es nesapratu, kāpēc viņām tik ļoti garšo iguānas gaļa. Vairums meža žurku pārtiek no siseņiem un vabolēm, un es neesmu redzējis nevienu sugu, kas ķertos kiāt kaut kam tik lielam kā iģuāna. Visdrīzāk to var izskaidrot ar dzīvi nebrīvē, jo grūti iedomāties, ka tāds smags, pagauss radījums kā adatžurka spētu skriet augšā lejā pa krūmiem, kur uzturas iguānas, lai noķertu šos veiklos, kustīgos rāpuļus.
Abas žurkas tika rūpīgi ievietotas audekla maisā, un mēs varējām turpināt ceļu. Šķērsojām vēl vienu smiltāju, bet tas bija neliels un vieglāk pārejams nekā iepriekšējais. Aiz smiltāja sākās mežs; mēs ienirām tajā un nokļuvām plašā klajumā. Tā kvadrātveidīgā forma lika domāt, ka klajumu radījis cilvēks. Droši vien te kādreiz bijuši apstrādāti tīrumi, kas tagad apauguši ar leknu, sulīgu zāli, sētin nosētu puķēm; karstajā, nekustīgajā gaisā virs ziediem lidinājās liels daudzums dienas tauriņu.
Pēdējās kultūraugu atliekas te bija daži panīkuši ba- nānkoki ar sīku, vārgulīgu augļu ķekariem, koki bija biezā kārtā nosegti ar vīteņaugiem, kas rāpās augšup pa stumbriem kā pa kāpnēm pretī saulei. Aiz banānkokiem biezos brikšņos, kas sniedzās logu augstumā, stāvēja pussagru- vusi palmu lapu būda, no kuras pa cauro, ieliekušos jumtu spraucās ārā trīs jauni kociņi. Te kādreiz bijis indiāņu ciemats, bet vēlāk, Kordai stāstīja, indiāņi pārcēlušies uz ezera, tālāko galu. Atstājuši aiz muguras pamesto plantāciju ar mitro, augsto zāli un mudžeklīgajiem brikšņiem, mēs no jauna atradāmies mežā. Šaura, dubļaina taciņa, kļūdama arvien slapjāka, apmeta spēju likumu, un mēs pienācām pie ezera.
Es vēl nekad nebiju redzējis tik lielu, nekustīgu un nedzīvu ūdens klaidu, uz kura pilnīgi gludās virsmas krastmalas koki atstarojās tik skaidri kā spogulī. Ne mazākā vēja pūsmiņa nesakustināja brūno ūdeni, neviena virspusē uzpeldējusi zivs neiezīmēja tajā tumšus apļus. Plašais niedrājs visgarām krastmalai, krastā augošie koki un pat divas mazas saliņas ezera vidū likās tukšas kā izmirušas. Visapkārt valdošais klusums bija tik dziļš, ka šķita gluži neticams. Nebija dzirdama pat visur pierastā klusā, it kā slāpētā kukaiņu zumēšana.
Kordai paskaidroja, ka mums nāksies pakliegt indiāņiem, lai tie atsūta pēc mums laivas; un tā, kamēr Bobs, Aivens un es atsēdāmies uzsmēķēt, viņš uzrotīja bikses, atsegdams tievas, līkas kājas, un brida seklajā ūdenī. Kordai vairākkārt nokremšļojās, tad izslējās kā tenors uz operas skatuves un laida vaļā griezīgu, asinis stindzinošu bļāvienu. Pat vienmēr savaldīgajam Aivenam pārbīlī izkrita np rokām cigarete, dzirdot šādu baismīgu aurēšanu, kas tūkstoškārt atbalsojās niedrēs un rneža zaļajā lapotnē, līdz beidzot sāka skanēt it kā no akas dibena, kur tiek nokauts bars sivēnu. Es pētīju ar binokli pretējo krastu, bet tur nejauta nekādas dzīvības zīmes. Kordai uzrāva augstāk bikses, dziļi ievilka elpu un raidīja pāri ezeram vēl vienu šaušalīgu bļāvienu, kas radīja tādu pašu iespaidu. Kad ceturtais bļāviens bija atbalsojies ezera krastos un beidzot noklusis, Bobs sāka kļūt nemierīgs.
— Es patiešām vairs nespēju klausīties, kā tas vīrs izbļauj plaušas. Mēs varētu paiet kaut kur tālāk, lai mums būtu miers, un, kad viņš būs beidzis kliegt, viņš atnāks pie mums un pateiks.
Tā bija saprātīga doma, un mēs attālinājāmies no ezera, atgriezdamies mežā, kur biezā lapotne kaut cik apslāpēja Kordai griezīgo balsi; tur mēs apsēdāmies.
Veselu stundu Kordai nostāvēja ūdenī, ik pēc piecām minūtēm izgrūzdams pa bļāvienam, līdz beidzot aizsmaka un sāka spiedzīgi ķērkt; to mūsu nervi vairs nespēja izturēt.
Pat tad, ja tur patiešām ir indiāņi, — sacīja Bobs, — ļoti jāšaubās, vai viņi, dzirdēdami tādu brēkoņu, gribēs braukt šurp.
Iesim Kordai palīgā! — es ierosināju.
Kāpēc? — iejautājās Bobs, — Vai tev vēl par maz trokšņa?
Bet, ja mēs uzaurētu visi četri, tas izklausītos iespaidīgi,
Diezin vai tas ko līdzētu, bet pamēģināt var, Ja indiāņi nav sadzirdējuši Kordai spiedzīgos brēcienus, tad viņi droši vien pieder pie tādas cilts, kas ir kurli no dzimšanas.
Mēs iznācām no meža pie Kordai un iebridām remdenajā ezera ūdenī. Pēc pirmā kopīgā bļāviena mums kļuva skaidrs, kāpēc Kordai bija kliedzis tik griezīgā falsetā, — šim ezeram piemita kaut kāda skaņas slāpējoša dīvainība, tāpēc parasts uzkliedziens virs tā nebija dzirdams. Vienīgi spalga, griezīga jodelēšana atbalsodamās varēja radīt vēlamo efektu. Tā mēs korī laidām vaļā tik šaušalīgus kaucienus, kādi varēja būt skanējuši vienīgi Dantes elles dziļumos. Viss gāja labi, ezers trīcēja atbalsīs, bet tad es nejauši pavēros Boba sejā, kamēr viņš gari, centīgi jode- lēja, un man uznāca tādi smiekli, ka vajadzēja apsēsties. Bobs man pievienojās, un mēs abi lūkojāmies uz gludo, mirdzošo ūdens plašumu.
Kā būtu, ja pamēģinātu peldēt pāri? — Bobs ieminējās. Es uzmanīgi novērtēju attālumu.
Būs kāda pusjūdze. Pārpeldēt varētu, tikai lēnām, bez steigas.
Esmu ar mieru mēģināt. Galu galā visu šo garo ceļa gabalu esam nogājuši tādēļ, lai sastaptos ajr indiāņiem, un es neredzu iemesla, kāpēc mums būtu jāatgriežas mājās, viņus neapciemojušiem, — Bobs īdzīgi paskaidroja.
Labs ir, — es piekritu, — mēģināts nav pazaudēts.
Mēs nometām drēbes un kaili bridām ezerā.
Ko jūs gribat darīt, šef? — Kordai satraukts iesaucās.
Peldēt pāri, — es nebēdīgi attraucu,
Te nav labi peldēt pāri, šef.
Kāpēc ne? — es apjautājos. — Jūs taču apgalvojāt, ka esat ezeru pārpeldējis daudz reižu.
Jums tas pārāk plats, šef, — Kordai lūkoja iebilst.
Kas par niekiem, mīļais draugsl Tā saucamais jūsu šefs ir ieguvis vairākas medaļas par to, ka pārpeldējis tādus ezerus, kuri līdzās šim liktos tik lieli kā Atlantijas okeāns.
Līdz ar to Kordai iebilde tika pārliecinoši atspēkota; viņam arī nebija īstas skaidrības, kas ir medaļa. Mēs bridām tālāk un, sasnieguši niedrāja malu, stāvējām līdz kaklam dziļi siltā, medus dzeltenā ūdenī. Uz brīdi apstājāmies un vērojām pretējo krastu, lai izvēlētos pašu tuvāko punktu, kas mums jāsasniedz peldus, bet tad piepeši pamaniju, ka mēs abi ar Bobu neesam noņēmuši no galvas cepuri. Tas bija patiesi ērmīgs skats: Bobs, peldēdams brasā, enerģiski šļakstīdamies, šķēla ezera ūdeņus, un viņam galvā bija eleganta zaļa platmale, turklāt vēl koķeti uzrauta virs vienas acs; gribot negribot es smējos kā kutināts.
Kas noticis? — ievaicājās Bobs.
Airēdamies ar kājām, es biju nostājies stāvus ūdeni un cīnījos pēc elpas.
Bezbailīgais pētnieks peld pāri ezeram ar cepuri galvā, — es sprauslādams beidzot izdabūju.
Bet arī tev ir cepure galvā.
Tam gadījumam, ja mēs viņā pusē sastopam kādu indiāņu sievišķi. Kā nekā7 sasveicinoties ar lēdiju, allaž jānoceļ cepure. Mēs esam vai neesam džentlmeņi, ko?
Apspriežot šo svarīgo jautājumu, aiz smiekliem bijām pavisam paguruši. Pagriezāmies uz muguras, lai mazli'et atpūstos, un piepeši izdzirdām kaut kādus plunkšķus, ūdens mūsu priekšā saviļņojās, zem tā virsmas bija manāma kustība. No krasta atskanēja Aivena un Kordai balsis.
Griezieties atpakaļ, šef, tās ir dikti nelabas zivis, —
Kordai kliedza.
Man liekas, tur ir piraņas, ser, — savā apvaldītajā balsī brīdināja.Aivens.
Mēs ar Bobu saskatījāmies, tad pavērāmies uz šikajiem vilnīšiem, kas mums aši tuvojās, pagriezāmies' un peldējām atpakaļ uz krastu tādā ātrumā, par kuru droši vien jebkurā peldbaseinā tiktu apbalvoti ar vairākām, medaļām.
Aizelsušies, pilēdami, arvien vēl nenoņēmuši smieklīgās galvassegas, mēs beidzot izkāpām krastā.
Vai tās bija piraņas? — es jautaju Aivenam, mazliet atņēmis elpu.
Nezinu, ser, — viņš atbildēja, — bet riskēt būtu tīrais neprāts, ja musu aizdomas apstiprinātos.
—- Esmu ar tevi pilnīgi vienis pratis, — elsdams pūzdams atsaucās Bobs.
Te nepieciešams paskaidrot, ka piraņa ir viena no visnepatīkamākajām saldūdens zivīm. Tā ir plakana, galīga zivs sudraba krāsā; piraņas uz priekšu izvirzītais apakšžoklis, raugoties no sāniem, padara šo zivi stipri līdzīgu buldogam. Zivs mute apbruņota baismīgiem zobiem, kādi ir retums zivļu pasaulē. Šiem zobiem ir trīsstūra forma, un tie sakārtoti tā, ka, aizverot muti, zobi pieguļ cits pie cita tik cieši kā zobratā. Piraņas dzīvo baros gandrīz visās Dienvidamerikas kontinenta upēs, un par viņām ir liela interese. Viņas zem ūdens spēj saost asinis no lieliem attālumiem; sajutušas tikko manāmu asiņu dvaku, šīs zivis lieliem bariem neticamā ātrumā sarodas asiņainā notikuma vietā un ar briesmīgajiem zobiem sarauj upuri gabalu gabalos. Cik ātri un pamatīgi piraņas saplosa uri aprij dzīvu radījumu vai tā nedzīvo ķermeni, parāda interesants eksperiments. Tika nogalināta kapibara, Dienvidamerikas grauzējs, kas sasniedz liela pieauguša suņa apmērus, beigtā dzīvnieka ķermeni iekāra upē, kurā mudžēja no piraņām. Kapibara svēra simt mārciņu, tomēr tās miesa tika saplosīta un norauta no kauliem piecdesmit piecu sekunžu laikā. Skeleta apskate liecināja, ka da žas zivis savā mežonīgajā kārē pēc gaļas bija pārkodušas dzivnieka ribas.
Nav droši zināms, vai šajā ezerā dzīvo piraņas, bet man liekas, mēs rīkojāmies pareizi, nekavējoties atgriezdamies krastā, jo, peldot starp izbadējušamies piraņām, mčs zaudētu jebkuru iespēju izvairīties no līdzīgām liktenīgām kļūdām turpmākajā dzīvē.
Kamēr Aivens un Kordai joprojām auroja pāri ezeram,' mēs ar Bobu, klaiņodami starp kokiem, no jauna pienā- cām pie- senā izcirtuma un kaili pastaigājāmies šurpu turpu, lai saulē āpžāvētas. Papētot tuvāk pussagruvušo būdu, pamanījām garu deii, kas gulēja zemē, tik tikko saredzams biezajā zālē. Ikviens, kas nodarbojas ar jebkura veida dzīvnieku vākšanu, zina, ka kolekcionāram jā- apvērš katrs baļķis, katrs dēlis, katrs akmens, kas gadās ceļā, jo tikai tā dažreiz izdodas atrast retu, ļoti vajadzīgu
dzīvnieku. Dažādu priekšmetu apvēršana kolekcionāram pēc kāda laika kļūst par paradumu, un tā, ieraudzījuši dēli, mēs ar Bobu tūlīt noliecāmies un apgriezām to otrādi. Zem dēļa mitrā bedrītē gulēja tieva, gara un, domājams, bīstama čūska. Tā kā mūsu vienīgais ietērps bija cepure un zābaki, čūskai varbūtējā cīņā bija zināmas priekšrocības, tomēr viņa tās nez kāpēc neizmantoja, bet palika guļot, mūs vērodama, kamēr mēs nekustīgi stāvējām un čukstus apspriedārnies, kā rāpuli sagūstīt.
Bikšu kabatā man ir auklas gabals, — Bobs cerīgi ierunājās.
Labs ir, es aizskriešu un atnesīšu. Tu pa to laiku uzmani čūsku.
Lēnām, piesardzīgi es kāpos atpakaļ, lai neiztraucētu rāpuli, un tad skriešus metos pie mūsu drēbju kaudzes. Sadabūjis meklēto, nogriezu nūju un pie tās piesēju auklu. Tās brīvajā galā izveidoju cilpu, tad drāzos atpakaļ pie Boba. Čūska nebija izkustējusies no vietas un mierīgi gulēja līdz tam brīdim, kad juta cilpu savelkamies ap kaklu. Nu tā saritinājās ciešā mezglā un dusmīgi šņāca. Tā bija Gvajānā bieži sastopama brūna, tieva kokučūska un, kā vēlāk noskaidrojās, ne visai indīga. Tas tomēr nemazināja mūsu vēlēšanos viņu sagūstīt, un, kad rāpulis bija iedabūts audekla maisā, jutāmies gandarīti. Kamēr mēs ar Bobu pārrunājām, ko nozīmē kailam sastapties ar- čūsku un kāda sajūta ir tad, ja tev mugurā ir drēbes, cauri mežam aizelsies atskrēja Aivens, lai paziņotu, ka nemitīgā aurēšana galu galā nesusi augļus: pāri ezeram pie mums brauc laiva.
Laivas priekšgals iegrima smiltīs starp doņiem turpat pie mūsu kājām, un tās īpašnieks iekāpa seklajā ūdenī. Tas bija gadus astoņpadsmit vecs indiāņu jauneklis novalkātās biksēs. Maza auguma, plecīgs, ar zeltaini brūnganu ādu, kas saulē pieņēma vara nokrāsu. Viņam bija plats deguns, liela, glīti veidota mute, augstu izvietoti mongoliski vaigu kauli un lielas, tumšas, šķības acis. Mati — melni, smalki un mīksti, nevis piķa melni un spīdīgi, ar zilganu ietonējumu kā indiešiem. Jauneklis kautrīgi smaidīja, kamēr viņa melnās, neizteiksmīgās acis mūs aši nopētīja no galvas līdz kājām. Kordai runāja ar indiāni viņa dzimtajā valodā, un jauneklis atbildēja zemā, mazliet piesmakušā balsī. No viņu sarunas mēs uzzinājām, ka vairums otrpus, ezera dzīvojošo indiāņu atstājuši sākotnējo dzīvesvietu un pārcēlušies dažas jūdzes tālāk no krasta. Vienīgi jauneklis un viņa ģimene palikuši uz vietas.
Kordai apjautājās, vai mēs arī tagad gribētu braukt pāri ezeram, lai satiktos ar šiem nedaudzajiem indiāņiem. Mēs, protams, gribējām un iekāpām caurajā, nedrošajā laivā. Rāmi un līdzeni tā slīdēja pāri ezeram. Kad tuvojāmies pretējam krastam, pārblīvētā laiva bija iegrimusi tik dziļi, ka pāri malām tajā lielos daudzumos sāka ieplūst ūdens. Jauneklis uzmanīgi ievadīja to niedrēs, un tā iestrēga mīkstajās dūņās kā ar ūdeni pievilgusi banāna miza; tad mēs gājām cauri mežam, klusu kā tauriņi laVie- rēdami starp kokiem. Pēc neilga laika mūsu priekšā parādījās neliels izcirtums, un mēs ieraudzījām lielu, pamatīgi būvētu 'bambusa būdu. Vairāki suņi, satraukti vaukšķēdami, izskrēja mums pretī, bet jauneklis tos" tūlīt apklusināja. Būdas priekšā zemē sēdēja vecāks indiānis, droši vien ģimenes galva. Viņa sieva un meita, gadus sešpadsmit veca, lupināja no sēnalām zeltainus graudus. Pulciņš mazāku bērnu rotaļājās izcirtumā starp kluksto- šām vistām. Visi nāca ar mums sasveicināties, sniedza roku, tomēr mūsu klātbūtnē it kā kautrējās un jutās neveikli; kaut arī viņi smaidīja un labprāt atbildēja uz mūsu jautājumiem, bija skaidri nomanāms, ka viņi mums sevišķi neuzticas.
Ja atceramies Dienvidamerikas indiāņu vēsturi, sākot ar izsmalcinātajām kristiešu ļaundarībām, kādas pastrādāja spānieši, un beidzot ar mūsu laiku, kad indiāņiem - tika atņemta viņu dzimtene un viņi paši iedzīti rezervātos, lai tiktu pasargāti no civilizācijas svētīgās ietekmes, kas viņiem atnesusi vislielāko postu, — ja atceramies visu to, tad patiesi jābrīnās, ka indiāņi vispār ir ar mieru ielaisties jebkādos kontaktos ar mums. Varbūt viņiem vajadzētu rīkoties tāpat kā Mato Groso indiāņiem, kuri sveic baltos cilvēkus ar trāpīgu saindētu bultu krusu. Sāda rīcība, protams, ir noziedzīga, bet tai ir savs attaisnojums.
Ģimenes tēvs apsolīja papūlēties sadabūt mums vaja- - dzīgos dzīvniekus, un atvadīdamies mēs vēlreiz sniedzām visiem roku, pēc tam jauneklis veda mūs atpakaļ pāri ezeram. Viņš mums uzsmaidīja, kad bijām izkāpuši krastā, t'ad strauji apgrieza laivu un īrās projām; aiz tās uz gludā ūdens palika tumšu vilnīšu virma.
Atpakaļceļš uz Edvenčeru mūs ļoti nogurdināja, jo, gribēdami tikt mājās pirms tumsas, mēs ļoti steidzāmies.
Mazākais no abiem smiltājiem tagad likās izaudzis lie-. laks, kopš bijām to šķērsojuši pirmoreiz, ari smiltis bija kļuvušas it kā vēl mīkstākas un irdenākas, un mums kļuva aizvien grūtāk cilāt nogurušās kājas. Beidzot mēs atkal atradāmies meža malā; palūkojušies atpakaļ, ieraudzījām smiltāju zvīļojam norietošās saules staros kā apsarmojušu spoguli. Jau grasljāmies ieiet mežā, kad Kordai ar paceltu roku mūs apturēja, rādīdams uz kokiem, pēdas trīsdesmit atstatu. Es paraudzījos uz to pusi, un man atklājās neaizmirstams skats, — kaut kas tik.brīnum skaists, ka es jutos kā apburts.
Manā priekšā atradās it kā nevis tropu mežs, drīzāk neliela Anglijas mežaine. Koki bija ne sevišķi augsti,, ar slaidiem, sudrabotiem stumbriem un spīdīgām, sulīgi zaļām lapām. Starp tiem auga biezi, zemi krūmi, kas, tāpat kā koku lapas, vizmoja saulrieta zeltā. Augšējos zaros, spilgti izceldamies apkārtējā zaļumā, sēdēja pieci rudie bļauri. Tie bija lieli, drukni pērtiķi ar spēcīgu tvērējasti un skumju šokolādes krāsas purnu. Viņiem bija biezs, zīdaini mīkstas, gar.as vilnas kažoks, kura īsto krāsu pat grūti vārdiem attēlot. Viskošākais, krāšņākais vara un vīna sarkanuma sajaukums ar metālisku mirdzumu, kādu reti gadās redzēt, varbūt vienīgi dārgakmeņos, kā ari dažām putnu sugām. Es vēl nekad nebiju skatījis tik krāsainus pērtiķus un aiz pārsteiguma nespēju izteikt ne vārda.
Bļauru pulciņā bija viens ļoti liels tēviņš un četri mazāki pērtiķi, domājams, mātītes.
Vecais tēvainis izskatījās viskrāšņākais — viņš sēdēja pašos augstākajos zaros, saules apspīdēts, un viņa kažoks kvēloja kā uguns liesma. Ar melanholisku izteiksmi savā -pērtiķa fizionomijā viņš plūkāja svaigās lapas un bāza mutē. Diezgan saēdies, bara vadonis ar.roku un astes palīdzību pārmetās uz nākamo koku un nozuda starp lapām; viņam sekoja zeltaini mirdzoša mātīšu virtene.
Mūsu tālākais ceļš veda cauri ēnainiem mežiem un gar kanālu krastiem, kur kvarkstēja mazas vardītes, un te es sev nozvērējos katrā ziņā iegūt kādu no šiem lāsmojo- šiem/neticami krāšņajiem pērtiķiem, lai tas man maksātu ko maksādams.-