Dienvidamerikā mit kāda ļoti interesanta somaiņu dzimta, kurai dots nosaukums — oposumi. Interesanta tā ir galvenokārt tāpēc, ka oposumi ir vienīgie zināmie somainie dzīvnieki ārpus Austrālijas kontinenta. Tāpat kā ķenguri un citi Austrālijas somalņi, oposumi nēsā savus jaundzimušos mazuļus ādas somā uz vēdera; tiesa gan, šādam bērnu transportēšanas veidam Dienvidamerikas somaiņu vidū ir tendence izzust, jo vairumam turienes somaino dzīvnieku soma ir neliela un mazuļi tajā var tikt pārnēsāti vienīgi ļoti agrīnā vecumā, kamēr tie vēl ir pavisam maziņi un bezpalīdzīgi. Lielai daļai Dienvidamerikas somaiņu soma jau ir pilnīgi izzudusi, to aizstāj vienīgi gareniskas krokas, kas nosedz mātes pupus. Siem dzīvniekiem izstrādājies jauns transportēšanas veids: māte nes mazuļus sev uz muguras, un viņas aste ir savijusies ar mazuļu astītēm.
Pēc ārējā izskata oposumi atgādina žurkas, lai gan tie var būt dažāda lieluma, sākot ar ļoti maziem — tādiem kā pele — un beidzot ar tik lieliem kā kaķis. Oposuinam ir garš žurkas deguns, dažām sugām arī gara, kaila žurkas aste, tomēr atšķirība starp žurkas un oposuma asti kļūst acīm redzama, ja pavēro, kā oposums rāpjas kokā: viņa aste it kā dzīvo pati savu dzīvi — tā vijas un ritinās starp zariem un spēj pie tiem turēties tik cieši, ka vajadzības gadījumā dzīvnieks var palikt, savā astē karājoties.
Gvajānā dzīvo vairākas oposumu sugas, kuras vieno kopējs nosaukums — uvariji. Visbiežāk sastopams Ziemeļamerikas oposums, kuru Gvajānā neviens neieredz. Sis dzīvnieks lieliski piemērojas apkārtnei, gluži tāpat kā pelēkā žurka, un Džordžtaunas māju pagalmos tas jūtas tikpat labi kā dziļā mežā. Sis oposums labi iemācījies savākt ēdiena paliekas, viņš izvanda ikvienu atkritumu spaini, un gadās pat, ka, barību meklēdams, zvēriņš ieiet dzīvojamās mājās. Tā kā Ziemeļamerikas oposums ir paprāvs, plēsīgs dzīvnieks, viņš nereti ielien vistu kūtīs un tur nodara lielu postu; tieši šis paradums līdzējis viņam iemantot vietējo iedzīvotāju naidu. Džordžtaunā esmu saklausījies daudz stāstu par Ziemeļamerikas oposuma pretīgajiem ieradumiem un viņa nelietīgajiem iebrukumiem vistu kūtīs, kur tas apēdot nevainīgus cālīšus, tomēr man negribot jāatzīst, ka es izjūtu zināmu cieņu pret tādu dzīvnieku, kas, nemitīgi vajāts, medīts un iznīcināts, spēj turpināt savu zagļa un laupītāja dzīvi pilsētā.
Pēc ierašanās Edvenčerā es tūlīt apjautājos vietējiem par Ziemeļamerikas oposumu, un, kad mednieki uzzināja, ka vēlos pirkt šos nicināmos dzīvniekus, viņi lūkojās manī tā, it kā es būtu sajucis prātā. Tieši tāda pati izteiksme parādītos angļu fermera sejā, ja kāds ārzemnieks piepeši sāktu izrādīt lielu interesi (un vēlēšanos pirkt) par parastajām žurkām. Bet darījums paliek darījums, un, ja esmu tik dulns, ka maksāju labu naudu par uvariju (padomājiet tikai — uvariju!), tad jau viņi — mednieki neies noraidīt pašas debess sūtītu iespēju nopelnīt ar tādiem radījumiem, kas līdz šim tikuši uzskatīti par pilnīgi nederīgiem un pat kaitīgiem.
Pirmos oposumus mums atnesa agri no rīta. Bobs un Aivens bija izgājuši pastaigā gar kanāliem, lai papētītu, kādas zivis un vardes tajos dzīvo; es viens pats biju mājās — tīrīju un aprūpēju tagad jau diezgan paprāvo dzīvnieku kolekciju.
Pie manis ieradās kāds mednieks ar maisu, kurā bija trīs oposumi; sparīgi žestikulēdams, viņš ņēmās gari un plaši stāstīt, ar cik lielām grūtībām un kādu risku viņš viņnakt zvēriņus sagūstījis savā vistu kūtī. Ielūkojies maisā, es redzēju vienīgi dzeltenbrūnu kažokādu mudžekli, no kura atskanēja žēlabaini spiedzieni un tāda kā kaķa ņaudēšana. Nolēmu pagaidām atstāt dzīvniekus turpat maisā. Es tos varēšu tuvāk apskatīt, kad man būs pagatavots tiem būris. Pateicu medniekam, lai viņš vakarā ierodas pēc naudas. Tad ķēros pie darba un sameistaroju no koka kastes piemērotu sprostu saviem oposumiem. Maisā pa to laiku valdīja draudīgs klusums, ko retumis pārtrauca kāds kraukšķiens. Es tikko biju beidzis darboties un jau vilku rokā lielus ādas cimdus, lai ar tiem saņemtu oposumus un ievietotu būrī, kad no pastaigas atgriezās Bobs ar Aivenu.
Āre! — es lepni izsaucos. — Nāciet un paskatieties, kas man ir!
Cerams, šai maisā nav vēl viena anakonda, — Bobs atteica.
Nē. Man ir trīs uvariji.
Uvariji, ser? — Aivens iejautājās, lūkodamies uz maisu. — Vai viņi visi ir tur iekšā?
Jā. Vai tad viņus nevar turēt kopā?
Redziet, ser, es baidos, viņi var sakauties. Tie ir Joti ķildīgi dzīvnieki, — Aivens drūmi piezīmēja.
Ak nē, kāvušies viņi nav, — es jautri sacīju, — viņi uzvedas pavisam klusu.
Tomēr Aivens manu paskaidrojumu uzņēma ļoti skeptiski, tāpēc es pasteidzos atraisīt maisu.
Nevaru precīzi noteikt, cik stundu oposumi bija pavadījuši maisā, bet, man liekas, pietiekami ilgi. Izrādījās, ka abi lielākie dzīvnieki, sev nebrīvē laiku īsinādami, bija pamanījušies nokost galvu savam mazākajam brālim un tagad badīgi locīja iekšā viņa asiņainās atliekas. Mums nebija viegli abus rīmas iedabūt būri, jo viņi laikam ļoti ņēma ļaunā, ka traucējam viņus tieši tad, kad jātiesā tik garšīga maltīte. Oposumi atplestām mutēm nikni bruka mums virsū, spiedza un šņāca, un viņu astes līdzīgi efejām tinās apkārt it visam, kas vien gadījās ceļā, tādējādi padarot mūsu uzdevumu vēl grūtāku. Beidzot abi asinīm notrieptie mežoņi bija iedabūti būrī, kur es viņiem nometu priekšā mazākā oposuma līķi, lai pabeidz mielastu; viņi to plosīja visu nakti rūkdami un šņākuļodami. Kad otrā rītā piegāju pie būra, abi dzīvnieki asinskāriem skatieniem staigāja viens otram apkārt, un, tā kā bija iemesls baidīties, ka mana oposumu kolekcija varētu sarukt līdz vienam eksemplāram, es biju spiests ar izturīgu dēli sadalīt sprostu divās daļās. Gvajānā biju dzirdējis daudzus briesmu stāstus par oposumiem, kuri esot tik rijīgi, ka apēdot visu bdz izšķirības, tāpēc es nolēmu izdarīt eksperimentu, lai pārliecinātos, vai dzirdētais atbilst patiesībai, jo biezās dabaszinātņu grāmatās biju lasījis, ka šie dzīvnieki, gluži kā meža gariņi, pārtiekot no ļoti maigas augļu un kukaiņu barības, kurā tikai reizumis parādās kāda ola vai putna mazulis.
Trīs dienas pēc kārtas es piepildīju oposumu sprostus ar dažādu atbaidošu barību, sākot ar aukstu, piparotu gaļu un beidzot ar pussapuvušiem dzīvnieku līķiem, un viņi apēda visu līdz pēdējai kripatai. .Acīmredzot, jo pretigāks bija viņu ēdiens, jo labprātāk viņi to ēda. Sajā laikā, atrazdamies oposumu tuvumā, es patiešām nodomāju, ka viss par viņiem stāstītais ir skaidra patiesība. Turpmākos zooloģiskos eksperimentus biju spiests pārtraukt, jo no abiem uvarijiem sāka plūst stipra, kodīga smaka un Bobs žēlojās, ka manu izmēģinājumu dēļ' viņam draudot saslimšana ar difteriju.
Pat ja neņem vērā Ziemeļamerikas oposuma nejaukos paradumus, jāatzīst, ka šis zvēriņš nav visai pievilcīgs. Tas ir maza kaķa lielumā, ar biezu, pinkainu kažoku tris krāsās: dzeltenbrūnā, krēmkrāsā un šokolādes brūnā. Oposuma ķepas ir īsas, kailas, bāli sārtā krāsā, ar spēcīgu satvēriena spēju, aste gara, zvīņaina, pie pamatnes pelēka, lejasgalā izraibota rozā punktiņiem kā ar dzimumzīmēm. Purns — garais, kailais rozā deguns un ļengani atkāries apakšžoklis, starp to un degunu slēptā mute, pilna lielu, asu zobu, — pat paviršam vērotājam varētu pateikt visu, ko tas vēlas zināt par oposuma dabu. Acis dzīvniekam ir brūnas, ļaunas. Gaivvidū no pinkainās vilnas slejas augšup kailas, gandrīz caurspīdīgas ēzeļausis, kas notrīc un noraustās pie katras kustības. Iztraucēts oposums atpleš platu muti un šņāc; tā kā žokļi viņam ir šauri im gari, apgādāti lieliem zobiem, tad šajā brīdī viņš atgādina mazu, vilnainu krokodilu. Ja jūs viņa šņākšanai nepievēršat uzmanību, oposums izgrūž žēlabainu brēcienu, lidzīgu runča ņaudienam, un tūlīt skrien jums virsū un kampj ar zobiem.
Jāatzīstas, ka uvariji man sagādāja dziļu vilšanos; viņu raksturā, paradumos un ārējā izskatā es nesaskatīju nekā tāda, kas ielīksmotu sirdi. Nezin kāpēc biju iedomājies, ka sabiedrības ienaidniekam numurs viens piemīt īpašs lepnums, kādas spilgti izteiktas personības iezīmes, tomēr no visa tā nebija ne vēsts, jo izrādījās, ka oposums ir ļauns, brēcošs radījums, pat pēc ārējā izskata gaužām nepievilcīgs. Par visu to es reiz pažēlojos Aivenam, un viņš negaidot izteica kādu domu, kas mani uzveda uz Ziemeļamerikas oposuma radinieka pēdām.
Man liekas, ser, — Aivens sacīja vēsā mierā, —jums labāk noderētu mēness uvarijs.
Kas tas par mēness uvariju? — es jautāju.
Ir tāda uvariju suga, — Aivens paskaidroja. — Tie ir mazāki nekā jūsējie, un tiem nav tik nejauki paradumi.
Mēness uvariji — tas izklausās ļoti skaisti, — Bobs iejaucās sarunā. — Kāpēc viņiem dots tāds nosaukums, Aiven?
Stāsta, ka šie dzīvnieki parādoties vienīgi tad, kad spīd mēness, ser.
Man jādabū kāds mēness uvarijs, — es apņēmīgi noteicu, — Tiem jābūt brīnišķīgiem zvēriņiem.
— Droši vien mēness uvariji nebūs sliktāki par briesmīgajiem vampīriem, kuri tev jau ir, — sacīja Bobs, rādīdams uz smirdošo oposumu būri, — bet, ja tev izdosies sadabūt dažus mēness uvarijus, lūdzu, neizdari ar tiem barošanas eksperimentus, citādi es iešu gulēt ārā.
Tajā vakarā, kad pie mums, kā parasti, ieradās bars vietējo mednieku, es viņus sīki izjautāju par mēness uva- rijiem. Jā, visi tos pazina. To it visur esot papilnam. Jā, viņi it viegli varot man kādus sagādāt. Man atlika vienīgi sēdēt un gaidīt, kamēr es saņemšu pilnu maisu ar mēness uvarijiem, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Pagāja nedēja — arvien vēl nekā. Es atkal izjautāju medniekus. Jā, viņi esot mēģinājuši zvēriņus sadabūt, bet tie nez kāpēc neesot nekur redzami. Es paaugstināju cenu un lūdzu viņus meklēt centīgāk. Jo ilgāk gaidīju, jo dedzīgāk vēlējos iegūt šos nenotveramos oposumus.
Bet kādu vakaru es saņēmu pienesumu, kas uz laiku lika man aizmirst mēness uvarijus. Mēs sēdējām pie galda un dzērām tēju, kad pie mums ieradās kāds vīrs ar maisu pār plecu. Viņš to atraisīja un mierīgi izkratīja ārā tā saturu pie mūsu kājām, bet Bobs, kas sēdēja vīram vistuvāk, piepeši rāvās sāņus kā ietramdīts zirgs, noliedams ar tēju sev krekla priekšu. Boba satraukums nebija bez pamata, jo maisa iemītnieks, kā izrādījās, bija liels, ārkārtīgi saniknots divpirkstu sliņķis. Dzīvnieks, pēc izskata līdzīgs mazam lācītim, gulēja uz grīdas, muti atplētis, šņāca un mētāja ķepas uz visām pusēm. Viņš bija prāva terjera lielumā, klāts ar asu, brūnu vilnu, kas izskatījās netīra un sapinkājusies. Ķepas samērā ar ķermeni likās ļoti tievas un garas, un katra nobeidzās ar gariem, asiem nagiem. Galva bija ļoti līdzīga lāča galvai ar divām mazām, apaļām, iesarkanām ačelēm, kurām bija dusmīga izteiksme. Mani pārsteidza dzīvnieka mute, pilna lieliem, pēc izskata asiem zobiem netīkamā dzeltenīgā nokrāsā. Nekad nebūtu domājis, ka šie lielie, spēcīgie zobi varētu piederēt tādam stingram veģetārietim, kāds ir sliņķis.
Es samaksāju medniekam; mēs iegrūdām sliņķi atpakaļ maisā un sākām taisīt būri. Kad tas jau bija pa pusei gatavs, sev par lielu sarūgtinājumu, atklāju, ka man izbeidzies stiepļu režģis un vajadzēs uzņemties ļoti apgrūtinošo darbu — sagatavot koka latas, lai ar tām aiznaglotu būra priekšu un tādējādi aizstātu trūkstošo metāla tīklu. Pēc tam kad būrī biju ielicis piemērotu zaru, nies iegrūdām sliņķi viņa jaunajā sprostā un noskatījāmies, kā viņš uzrausās uz zara, aptvēra to ar saviem dzelžainajiem nagiem un palika tajā karājoties. Vēi viņš no mums saņēma banānu ķekaru un klēpi lapu, ko grauzt, tad mēs viņu atstājām vienu.
Ēs pamodos divos naktī, izdzirdis dīvainas skaņas, kas nāca no dzīvnieku telpas: kaut kur kraukšķēja un šņā- kuļoja, un visam pa vidu jaucās Katberta dusmīgais «pīt, pīt, pīt!». Mana pirmā doma bija: izbēgusi viena no lielajām anakondām un tagad mielojas ar kādu no mūsu saķertajiem dzīvniekiem. Kā apsvilis izlēcu no guļamtīkla un steidzīgi iededzu mazo laterniņu, ko naktī allaž turēju pie roķas šādiem ārkārtējiem gadījumiem. No tās bija tieši tik daudz gaismas, cik no jāņtārpiņa, bet arī tas 'ir vairāk nekā nekas. Apbruņojies ar nūju, iegāju dzīvnieku istabā, kur uz būru grēdas kā apdullis, sadusmots ērms tupēja Katberts. Pagājos vēl mazliet tālāk, un šajā brīdī kaut kas garš un tievs izmetās no aizdurves un ar vieglu ķepas cirtienu pārplēsa manas pidžamas bikses no ceļgala līdz potītei. Tā kā uzbrukums bija nācis no mugurpuses, es šāvos uz istabas vidu un gandrīz pakritu. Atguvis līdzsvaru, piesardzīgi griezos apkārt, lai ar laternu ielūkotos aizdurvē. Biju pārliecināts, ka uzbrucējs, lai kas tas izrādītos, nevar būt kāds no maniem dzīvniekiem. Cik man bija zināms, jebkuram no viņiem pietrūktu vajadzīgā spēka un ātruma tik spējam, negaidītam uzbrukumam. Ar nūju ļoti uzmanīgi pieturēdams durvis, es ieraudzīju aizdurvē sliņķi, kas gulēja uz grīdas, izpletis ķepas, līdzīgs sarainai jūraszvaigznei.
Te nepieciešams paskaidrot, ka zemē guļošs sliņķis dažā ziņā ir tikpat bezpalīdzīgs kā tikko dzimis kaķēns. Sliņķa kājas kalpo, lai dzīvnieks aiz tām varētu karāties, tās nav domātas staigāšanai, tāpēc, kad sliņķis atrodas uz zemes, viņam jāizmet uz priekšu garās priekšķepas un jācenšas ar nagiem kaut ko aptvert, lai varētu pievilkties, — tikai tā viņš spēj pārvietoties. Tas izskatās ļoti apgrūtinoši, un, ja cilvēks to redz pirmo reizi, viņš var nodomāt, ka dzīvnieks ir daļēji paralizēts vai tam lauzts mugurkauls. Bet vajag tikai pienākt tuvāk pie šiem lielajiem nagiem un zobainās mutes, un tūlīt kļūs skaidrs, ka sliņķis nebūt nav tik bezpalīdzīgs, kā sākumā licies.
Mans sliņķis gulēja augšpēdu, acīs viņam bija nenosakāma izteiksme, garie nagi tvēra uz visām pusēm, meklēdami, aiz kā varētu aizāķēties, bet uz kailās grīdas nekā nebija, Zinādams, ka sliņķim šobrīd nav iespējams nekur aizbēgt, es viņu atstāju guļam un sāku aplūkot būri, jo mani interesēja, kā dzīvniekam izdevies no tā izkļūt. Izrādījās, ka sliņķis izlauzis divas koka latas līdz ar naglām, un tā režģī radies prāvs caurums, pa kuru viņam laimējies izspraukties ārā. Kā viņš paveicis šo varoņdarbu, man grūti iedomāties, bet droši vien dzīvnieks būs izlietojis savus lielos, stipros nagus par kaltiem, ar kuriem latas tika paceltas uz augšu un naglas izrautas. Kamēr es pētīju sabojāto režģi, Katberts savēcināja spārnus un laidās lejā, lai uzsēstos man uz pleca. Viņš laikam bija pārliecināts, ka tā ir drošākā vieta visā telpā. Es tomēr nogrūdu viņu zemē, par ko viņš ļoti satraucās, un gāju sameklēt āmuru un naglas. Es laboju būri, bet Katberts uzsēdās uz tā un bažīgi lūkojās man sejā, visu laiku enerģiski saukdams «pīt, pīt!». No saceltā trokšņa drīz vien pamodās Bobs un valdonīgi iesoļoja pie manis, lai pajautātu, kas man lēcies, ka šajā nakts stundā esmu sadomājis dauzīt ar āmuru.
Sargies no sliņķa! — es aizrādīju, jo Bobs stāvēja tuvu pie durvīm.
Tikko biju to izteicis, sliņķis apvēlās un cirta ar ķepu, par collas platumu nosizdams garām Boba kājai. Apbrīnojami veikli Bobs ielēca istabas tālākajā kaktā, tad pagriezās un dusmīgi blenza uz sliņķi.
Kā tas lops izkļuva no sprosta? — viņš vaicāja.
Izlauza latas. Tūlīt būšu galā ar būri, un tad tu varēsi man palīdzēt viņu noķert.
Neko teikt, tu esi krietni vien papūlējies, lai šis izbrauciens man ilgi paliktu atmiņā, — Bobs pārmetoši Sacīja. — Nekad nav jāgarlaikojas. Vispirms anakonda, tad piraņas, beidzot sliņķi…
Boba parādīšanos Katberts sveica ar nevaldāmu prieku, viņam bija izdevies ar veiklu apiešanas manevru sasniegt ilgoto mērķi — Boba kājas. Putns uz tām apgūlās un gatavojās iesnausties.
Pabeidzis labot būri, es sadabūju tukšu maisu un ar to tuvojos, sliņķim, kas vēl arvien bezpalīdzīgi snaikstīja savas garās rokas. Tikko sliņķis pamanīja mani tuvojamies, viņš apvēlās uz muguras, sagatavojies cīņai, izmeta tālu uz priekšu nagainās ķepas, atpleta muti un šņāca kā tējas katls. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem uzmest maisu viņam uz galvas es beidzot nolēmu, ka cīņā jāiesaistās Bobam.
Paņem šo nūju un lūko pievērst sev viņa uzmanību, — es mācīju. — Pa to laiku uzmetīšu viņam virsū maisu.
Bobs nogrūda sev no kājām aizvainoto Kātbertu, tad, apbruņojies ar nūju, negribīgi tuvojās sliņķim. Katberts ekoja Bobam. Bobs izdarīja izklupienu uz sliņķa pusi, bet tas acumirklī apvēlās un atbildēja ar to pašu. Kāpdamies atpakaļ, Bobs aizķērās aiz' Katberta un pakrita. Tagad siiņķa uzmanība no manis bija novērsta un man izdevās uzmest viņam virsū maisu. Par lairni, maisā nozuda viņa galva. Es pielēcu sliņķim klāt un ar vienu roku sagrābu to maisa daļu, kurā, manuprāt, vajadzēja atrasties viņa sprandam, ar otru roku pūlējos sakampt viņa priekškājas. Diemžēl man izdevās nogrābt tikai vienu sliņķa kāju un to pašu — pārāk augstu. Pirms es atskārtu savu kļūdīšanos un pamanījos palaist kāju vaļā, lielie nagi, līdzīgi kabatas naža asmenim, saliecās un aizkrita, saspiežot man pirkstus kā skrūvspīlēs. Vēl ļaunāk — es tomēr nebiju nogrābis sliņķi aiz spranda, un man bija. jābaidās, ka kuru katru mirkli 110 maisa iznirs viņa galva un viņš ielaidis garos, dzeltenos zobus manā rokā. Spriežot pēc šņākoņas, kas nāca no maisa, sliņķa noskaņojums pēc mana uzbrukuma nepavisam nebija uzlabojies. Pa to laiku Bobs bija atbrīvojies no Katberta uzmācības — starp abiem tagad valdīja abpusējs naids — un es palūdzu biedru pasniegt man nūju; šādi apbruņojies, jutos drošāk.
Atver būra durtiņas, domāju, ka man izdosies viņu līdz turienei aizstiept, — es sacīju.
Bobs paklausīja, bet tajā brīdī, kad es grasījos pacelt sliņķi, maiss noslīdēja un parādījās sliņķa galva. Man nekas cits neatlika kā iegrūst nūjas galu viņa atplestajā rīklē. Žokļi sacirtās, un ar asinis stindzinošu skaņu lielie zobi pāršķēla koku." Es mēģināju pacelt sliņķi no grīdas ar roku, kuru tas bija sakampis, ar otru turēdams nūju viņam starp žokļiem. Tieši tajā brīdī, kad šis sarežģītais manevrs būtu izdevies, pienāca Katberts. Es lēnām griezos apkārt: Katberts, sajūsmināti pītinādams, man sekoja,, neizlaizdams no acīm manas potītes, bet sliņķis karājās pie man'as rokas, īdzīgi grauza nūju un reižu reizēm nikni iešņācās.
Vai tu nevari aizvākt šo nolādēto putnu? — es īgni sacīju Bobam, kas stāvēja, atbalstījies pret sienu, un histēriski smējās, — Pasteidzies, citādi tas man ieknābs.
Smiedamies līdz asarām, Bobs aizdzina Katbertu, un es ar sliņķi streipuļoju pāri istabai, lai mēģinātu viņu caur durtiņām iegrūst būrī. Bet, spēkojoties ar mani, sliņķim izdevās aizāķēt pakaļkājas aiz būra latām, un te nu vairs nelīdzēja nekāda stumšana vai grūšana — sliņķi nebija iespējams iedabūt būrī.
Nestāvi te un nesmejies, labāk lūko atāķēt šo sasodīto negantnieku, — es sacīju Bobam.
Tev arī būtu jāsmejas, ja tu redzētu pats sevi, — viņš attrauca. — Man īpaši patika tā piruete, ko tu izpildīji kopā ar Katbertu. Tā tev izdevās eleganti.
Galu galā mēs tomēr iegrūdām sliņķi atpakaļ būrī, nomierinājām Katbertu un no jauna apgūlāmies guļamtīk- los. Nākamajā dienā es sagādāju stiepļu tīklu un nostiprināju sliņķa būri; pēc manas pārliecības, no tā izbēgt būtu grūtāk nekā no Dārtmūras cietuma.
Sliņķi vienmēr tikuši noniecināti, kopš vissenākajiem laikiem par viņiem izteikts vairāk aplamību nekā par citiem Dienvidamerikas dzīvniekiem. Viņi ir attēloti kā slinki, kropli, gausi, atbaidoši radījumi; sliņķa ķermeņa neparastā uzbūve sagādājot viņam nebeidzamas ciešanas un tā tālāk un tā joprojām.
Kāds Gonzalo Ferdinando de Oviedo sniedzis šādu tipisku sliņķa aprakstu:
«Ir tāds zvērs, kuru spānieši, gribēdami radīt pretēju iespaidu, nosaukuši par cagnuolo, kas nozīmē — «kustīgais suns», taču tas ir viens no gausākajiem dzīvniekiem pasaulē, turklāt tik smags un neveikls, ka tikko spēj noiet piecdesmit soļu dienā. Cagnuolo ir četras tievas kājas, katrai kājai četri nagi, tāpat kā putniem, un nagi atrodas cits citam cieši līdzās, tomēr ne nagi, ne pašas kājas nespēj noturēt viņu uz zemes. Zvēra lielākais prieks un karstākā vēlēšanās ir pieķerties un palikt karājoties pie kokiem vai kā cita, kur var rāpties augšup … Es pats esmu šos zvērus turējis mājā un nekad neesmu manījis, ka tie pārtiktu no kaut kā cita kā vienīgi no gaisa; tāpat domā visi apkārtnes iedzīvotāji, jo viņi nav redzējuši šos zvērus kaut ko ēdam, tie tikai griež galvu un muti uz to pusi, kur visstiprākais vējš, tātad var teikt, ka tiem ļoti garšo gaiss. Cagnuolo nekož, kaut gan varētu kost. Mute tiem ļoti maza, tie nav indigi un nav arī trokšņaini, taču ir nelabi un cilvēkam pilnīgi nederīgi, nevajadzīgi radījumi.»
Tā Oviedo gandrīz vai ar žurnālista prasmi pilnīgi nepareizi attēlojis sliņķi. Vispirms jāsaka;.sliņķis nebūt nav tāds miegapūznis, kas spēj noiet tikai piecdesmit soļu dienā. Esmu pārliecināts, ka, virzoties uz priekšu ar maksimālo ātrumu, sliņķis noietu vairākas jūdzes dienā, protams, ja viņam ceļā būtu iespējams pārvietoties no koka uz.koku. īstenībā sliņķim nav ne mazākās vēlēšanās joņot pa mežu kā apsvilušam; kamēr viņš atrodas kokā, kur ir pietiekami daudz barības, sliņķis ir apmierināts un negrib nekur kustēt. Oviedo visai nievājoši izsakās par sliņķa ķepām. Viņš noniecina šī .dzīvnieka ekstremitātes tāpēc, ka tās, kā viņš atzīst, dzīvniekam atrodoties uz zemes, nespējot noturēt sliņķa ķermeni. Te jāpiezīmē, ka sliņķis nedzīvo uz zemes, viņš ir tipisks koku dzīvnieks; 110 turienes viņš nerāpjas zemē, ja nav sevišķas nepieciešamības, un, ja viņš to dara, staigāt pa zemi viņam ir grūti vai gandrīz neiespējam'i, jo viņa kājas radītas dzīvei kokos. Nevar gribēt, lai sliņķis skrietu pa zemi kā briedis, gluži tāpat kā nav sagaidāms, ka briedis veikli rāptos pa koku zariem. Tomēr Oviedo neizceļ sliņķa apbrīnojamo piemērotību dzīvei kokos, bet uzsver, ka dzīvnieks nespēj staigāt pa zemi, tieši to, ko sliņķis nevēlas darit, jo viņš nav tam radīts. Atzinis sliņķa ekstremitātes par pilnīgi nederīgām staigāšanai, Oviedo apgalvo, ka šis dzīvnieks pārtiekot no gaisa. Ļoti iespējams, ka minētā apraksta autors savu sliņķi vispār nav barojis vai arī devis tam nepiemērotu barību, jo ir zināms, ka sliņķiem mēdz būt ļoti laba ēstgriba. Sava apraksta beigās Oviedo noraida visu sliņķu cilti kā cilvēkam nederīgu, tātad vispār nevajadzīgu. Viņa dzīves laikā valdīja pārliecība, ka visi zemeslodes dzīvnieki radīti cilvēka vajadzībām, un diemžēl jāsaka: tā nav pilnīgi izzudusi vēl šobaltdien. Arvien vēl atrodas ne mazums augstprātīgu divkāju, kuri uzskata, ka nekavējoties jāiznīcina tie dzīvnieki, kuri nedod tiešu labumu cilvēkiem vispār un viņiem jo sevišķi.
Lielais Bifons [2] savā «Dabas vēsturē» sliņķi aprakstījis pat vēl aplamāķ nekā Oviedo. Pēc zinātnieka domām, sliņķis nav nekas cits kā vislielākā dabas kļūda, jo tam nav nekādu ieroču, ar ko uzbrukt un aizstāvēties, tas ir pārāk gauss un galīgi stulbs; dzīve sliņķim ir vienas vienīgas mokas..Tam visam par iemeslu, apgalvo Bifons, esot neparasta, neveikla ķermeņa uzbūve, ko daba piešķīrusi tiem dzīvajiem radījumiem, pret kuriem bijusi nežēlīga, šie dzīvnieki mums tagad rādot iedzimtās kroplības postu.
Drīz pēc nakts cīniņa ar divpirkstu sliņķi mēs iegādā jāmies Gvajānā sastopamās otrās sliņķu sugas pārstāvi — 'trīspirkstu sliņķi. Pēc ārējā izskata abi dzīvnieki tik ļo^i atšķīrās, ka no pirmā acu uzmetiena varētu nodomāt: tic nemaz nav radniecīgi. Viņi bija apmēram viena lieluma, bet trīspirkstu sliņķim salīdzinājumā ar ķermeni bija uzkrītoši maza, ieapaļa galva ar mazītiņām ačelēm, degunu un muti. Retās, brūnās, pinkainās vilnas vietā, ar k.īdu bija klāts divpirkstu sliņķa ķermenis, trīspirkstu sliņķim bija biezs,, pelnu pelēks, visai neparastas faktūras kažoks, līdzīgs sausai sūnai. Uz kājām vilna bija tik bieza, ka tās izskatījās divtik resnas kā divpirkstu sliņķa kājas, lai gan īstenībā bija daudz tievākas. Uz muguras šķērsām pāri lāpstiņām vīdēja tumšas vilnas ielāps astoņnieka formā.
Tā kā man tagad bija abu sugu pārstāvji, radās lieliska izdevība salīdzināt viņu paradumus, un atklājās, ka sliņķu paradumi ir tikpat atšķirīgi kā viņu ārējais izskats. Divpirkstu sliņķis, piemēram, mēdza gulēt, karājoties zara, īstā sliņķu manierē — galva noguldīta uz krūtīm starp abām priekšķepām; trīspirkstu sliņķim labāk patika gulēt zaru staklē, viņš iekārtojās tās vidū, ar ķepām aptvēris vienu zaru, ar muguru atbalstījies pret otru. Divpirkstu sliņķis, kā jau iepriekš teikts, uz zemes bija vairāk vai mazāk bezpalīdzīgs, turpretim trīspirkstu sliņķis spēja uzrausties kājās un rāpot, lielie nagi tam bija pavērsti uz iekšpusi, kājas saliektas; pārvietodamies šādā veidā, viņš atgādināja ļoti vecu vīru, kas cieš no akūta reimatisma. Tiesa, viņš virzījās uz priekšu lēnā, drebelīgā gaitā, tomēr spēja pārvietoties no vienas vietas uz otru. Augšā, koku zaros, varēja vērot pretēju airiu: divpirkstu sliņķis bija veikls un kustīgs, viņa trīspirkstu radinieks nedrošs un gauss; tas iepriekš rūpīgi aptaustīja katru jaunu zaru, pirms uzticēja tam turēt savu ķermeni. Tonakt, kad divpirkstu sliņķis bija izbēdzis no būra, īnēs pārliecinājāmies, ka tas ir ļauns, mežonīgs dzīvnieks, kuram nevar uzticēties; ar trīspirkstu sliņķi, gluži otrādi, varēja justies drošs pat tad, kad tas bija tikko noķerts.
Tā kā trīspirkstu sliņķis bija lēnprātīgs, nākamajā dienā es viņu izcēlu no būra, lai pats savām acīm novērotu kādu šim dzīvniekam raksturīgu parādību, kas bija mani ieinteresējusi» Bobs, redzēdamš, ka sēžu ar sliņķi klēpi un rūpīgi pārmeklēju dzīvnieka kažoku, gluži dabiski, gribēja zināt, ko es daru. Kad es viņam pastāstīju, ka sliņķa vilnā meklēju veģetāciju, viņš negribēja ticēt. Lai kā es centos Bobam iestāstīt, ka tie nav nekādi joki, tikai daudz vēlāk, pēc tam, kad. mums bija atnests vēl viens sliņķis, man izdevās draugu pārliecināt, ka esmu runājis patiesību. Katram matiņam sliņķa kažokā ir nelīdzena, rievota virsma, uz kuras attīstās kāda aļģe, kas rada mata zaļganu nokrāsu. Tas ir tas pats augs, ko var redzēt Anglijā uz sapuvušiem žogiem, bet siltajā, mitrajā tropu gaisā tas kupli sazaļo uz sliņķa kažoka; dzīvnieks tādejādi iegūst lielisku aizsargkrāsu. Tā ir unikāla sava veida simbioze starp augu un zīdītāju dzīvnieku.
Es atklāju, ka nikno divpirkstu sliņķi ir vieglāk turēt nebrīvē, jo-tas labi iztiek ar banāniem un mango augļa šķēlītēm, kā arī ar dažādām lapām, ieskaitot visur atrodamo hibisku. Trīspirkstu sliņķis turpretim ēda tikai viena noteikta veida lapas, stūrgalvīgi atteikdamies no citām, tā ka viņa barošana man sagādāja daudz rūpju.
Sliņķi ir ļoti primitīvi dzīvnieki, tāpēc var ilgu laiku iztikt bez barības; badošanās ilguma rekords pieder kāda zooloģiskā dārza sliņķim, kurš neēda veselu mēnesi un tomēr nezaudēja spēkus. Sie dzīvnieki labi pārcieš tādus ievainojumus, kuri jebkuram citam dzīvam radījumam būtu liktenīgi; viņi pat var uzņemt lielas indes devas, nenodarot sev nekādu ļaunumu. Spēja ātri sadziedēt brūces, kā arī gausās, palēninātās kustības brīnumainā kārtā padara sliņķus līdzīgus rāpuļiem.
Oviedo savā aprakstā šādi raksturo sliņķu kliedzienus:
«Viņu balsis ļoti atšķiras no citu dzīvnieku balsīm, jo viņi dzied vienīgi naktīs un vienmēr izdzied sešas notis, citu par citu zemāku, lejupslīdošā līnijā; līdzīgi tam, kā cilvēks dziedātu: la, sol, fa, mi, re, do, — šis zvērs izkliedz: ha, ha, ha, ha, ha, ha … Iespējams pat, ka cilvēki, klausoties tieši šī, nevis kāda cita zvēra kliedzienos, radījuši mūziku un pirmos šis zinātnes principus.»
Es neko nevaru teikt par Oviedo sliņķu dziedāšanas talantiem, bet to gan zinu, ka mani sliņķi neizdeva tādas skaņas, kas atbilstu viņa aprakstītajām. Esmu pavadījis daudzas nomoda stundas cerībā kaut reizi dzirdēt, kā mani sliņķi izpilda solfedžo, bet viņi bija mēmi kā zivis. Divpirkstu sliņķis, kā jau teikts, skaļi šņāca, kad bija satraukts; trīspirkstu sliņķis izdeva līdzīgu skaņu, tikai vājāku, kuru reizumis pavadīja klusa stenēšana, it kā dzīvnieks būtu agonijā. Spriežot tikai pēc šīm skaņām, es nevaru pievienoties Oviedo domai, ka mūzikas māksla varētu būt attīstījusies no sliņķa dziesmas.
Aizrāvies ar dzimtu Bradypodidae, biju pilnīgi aizmirsis mēness uvariju. Kad Bobs man atgādināja, ka pēc trim dienām mums jāatgriežas Džordžtaunā, lai izvietotu kārtējo dzīvnieku kravu, es piepeši apjēdzu, ka te var būt mana pēdējā iespēja dabūt kādu no Šiem oposumiem; steidzīgi vēlreiz paaugstināju cenu un nepiekusis skraidīju pa Edvenčeras galveno ielu, izjautādams visus cilvēkus, kuriem varētu būt kāds sakars ar medībām; es lūdzu viņus sagādāt man kaut vienu mēness uvariju. Taču pienāca aizbraukšanas diena, un man nebija atnests neviens no šiem dzīvniekiem; es iegrimu dziļā grūtsirdībā.
Lai nogādātu mūsu kolekciju kuģa piestātnē, bijām noīrējuši smagus, garus ratus, ko vilka vājš kleperis, galvu nodūris. Rati piebrauca uz ceļa mūsu būdas priekšā, un mēs sākām tajos iekraut būrus ar dzīvniekiem. Tur bija pilnas kastes ar teguksīniem un iguānām, mazāki maisi ar čūskām, lieli maisi ar anakondām, būri ar žurkām, pērtiķiem un sliņķiem, Katberts, kas skaļi sauca «pīt, pīt!», stāvēdams pie stiepļu režģa, sprosts ar maziem putniem un lielas skārda vannas ar zivīm. Beidzot tika iznests ari kodigi smakojošais oposumu būris. Rati, piekrauti ar lielu kaudzi, čīkstēdami un grabēdami ripoja projām pa ceļu. Aivens bija aizsūtīts pa priekšu, lai izkārtotu vietu dzīvniekiem uz tvaikoņa augšējā klāja.
Mēs abi ar Bobu lēnām soļojām ratiem līdzās, kamēr tie gausi kratījās pa balto, putekļaino ceļu, ko izraibināja gar malām augošo koku ēnas. Pamājām ardievas dažādiem cilvēkiem, kas bija iznākuši no savām mājām, lai novēlētu mums laimīgu ceļu. Beidzot pēdējās Edvenčeras mājas bija palikušas aiz muguras, un mums nācās mērot atlikušo posmu līdz upes krastam un piestātnei. Pusceļš lidz upei jau bija nobraukts, kad es piepeši no tālienes izdzirdu kliedzienus; pagriezies ieraudzīju sīku cilvēka, stāvu, kas joņoja mums nopakaļus, satraukti vicinādams roku.
Kas tas tāds? — iejautājās Bobs.
Nezinu. Vai viņš māj mums?
Laikam gan… Uz ceļa neviena cita nav.
Rati ripoja tālāk, bet mēs stāvējām un gaidījām.
Varbūt esam kaut ko aizmirsuši?
Diezin vai.
Tagad bija redzams, ka mums dzenas nopakaļus mazs indiešu zēns, viņš skrēja sīkā riksī, garie, melnie mati plandījās ap pleciem, sejā bija plats smaids. Vienā rokā zēns turēja auklu, kuras galā bija piesiets kaut kas rnazs un melns.
Man liekas, viņš mums nes kādu dzīvnieku, — es sacīju, paiedams viņam pretī.
Debess augstā, vai tad mums vēl nepietiek dzīvnieku! — Bobs izsaucās.
Aizelsies zēns apstājās manā priekšā un sniedza auklu. Tās galā šūpojās mazs, melns dzīvnieciņš rozā ķepiņām, rozā astīti un jaukām, tumšām acīm, virs kurām krēmkrā- sas vilnā vīdēja it kā pastāvīgā izbrīnā uzrautas uzacis. Tas bija mēness uvarijs.
Kad manas gaviles bija kaut cik norimušas, mēs ar Bobu sākām meklēt pa kabatām naudu, ar ko samaksāt par oposumu, bet atklājās, ka visa mūsu sīknauda atrodas pie Aivena. Zēnam nebija nekas pretī noiet kopā ar mums atlikušo pusjūdzi līdz piestātnei, lai saņemtu savu naudu, un tā mēs turpinājām ceļu.
Nebijām tikuši necik tālu, kad man galvā iesitās briesmīga doma.
Bob, bet kur mēs viņu ievietosim? — es iejautājos, rādīdams uz oposumu, kas vēl arvien karājās auklā.
Varbūt viņu tāpat var aizvest līdz Džordžtaunai?
Nē. Man vajadzīga kaste. Uz kuģa es no tās uzmeistarošu būri.
Bet kur tad mēs ņemsim kasti?
Vajadzēs man iet atpakaļ uz veikalu.
Ko? Tu iesi visu to gaisa gabalu atpakaļ līdz vei- • kaļam? Kuru katru brīdi var pienākt tvaikonis, tu to nokavēsi.
It kā apstiprinot viņa vārdus, lejā no upes atskanēja tāli kuģa sirēnas pūtieni. Bet es jau biju sācis skriet atpakaļ uz Edvenčeru.
Aizkavē kuģa atiešanu, kamēr atgriežos! — es kliedzu, cik jaudas.
Bobs izmisis noplātīja rokas un tad teciņus steidzās uz piestātni.
Es drāzos atpakaļ uz Edvenčeru un, ieklupis veikalā, palūdzu pārsteigto īpašnieku iedot man kasti. Veikalnieks, parādīdams slavējamu izpratni, neuzdeva liekus jautājumus, bet nekavējoties paņēma kādu kasti ar konservu kārbām, izkratīja tās saturu uz grīdas un atdeva man.
Es izskrēju no veikala un, būdams jau labā gabalā, piepeši ieraudzīju indiešu zēnu, kas tecēja man līdzi un smaidīja.
Dodiet, šef, man to kasti, es aiznesīšu, — zēns sacīja.
Es labprāt atdevu viņam kasti, lai nes, jo oposums, visas šīs neierastās aktivitātes satraukts, bija saniķojies un mēģināja rāpties pa auklu uz augšu, lai man iekostu. Zēns nesa kasti uz galvas, es skrēju viņam blakus, mežonīgi žonglēdams ar auklā pakārto oposumu. Ceļš bija sakarsis un putekļains, es mirku sviedros, vairākkārt man gribējās apstāties un ievilkt elpu, bet ikreiz kuģa sirēnas pūtiens lika traukties tālāk.
Galīgi nomocījies, es pagriezos ap pēdējo stūri un ieraudzīju tvaikoni, kas stāvēja piestātnē; ūdens ap kuģi bija sakults putās; uz kāpnēm spiedās žestikulējošs pūlis, tā vidū arī Bobs, Aivens un kuģa kapteinis. Es uzskrēju augšā pa kāpnēm, spiezdams sev pie krūtīm oposumu un kasti; atbalstījies pret reliņu, cīnījos pēc elpas. Kāpnes tika ievilktas, tvaikonis notaurēja, iedrebējās un atgāja no piestātnes. Starp kuģi un krastmalu parādījās ūdens josla, un Aivens pārmeta tai pāri indiešu zēnam domāto naudu; es vēl nebiju lāgā atguvies no trakā skrējiena, kad mēs jau pilna gaitā braucām pa upi uz augšu.
Teiksma par to, kā mēness uvarijs tika pārvests no Edvenčeras uz Džordžtaunu, — sacīja Bobs, pasniegdams man alus pudeli. — Es_nudien biju pārliecināts, ka tu rie- pagūsi laikā atgriezties. Kapteinis jau kļuva nikns. Kad es viņam pastāstīju, ka tu uvarija dēļ skrēji atpakaļ uz Edvenčeru, man liekas, viņš nodomāja, ka esmu aizskāris viņa mundiera godu.
Es izsaiņoju galdnieka darbarīkus, un, braucot tvaikonī, man izdevās līdzpaņemto kasti pārvērst piemērotā būrī, kurā var ievietot oposumu. Kad darbs bija galā, vajadzēja noraisīt saiti, kas bija apsieta zvēriņam ap vidukli. Oposums atplēta muti un šņāca uz mani savai ciltij rakstu-, rīgajā «draudzīgajā» manierē, bet es viņu sagrābu aiz čupra un sāku raisīt vaļā auklu. To darīdams, ievēroju viņam uz vēdera starp pakaļkājām iegarenu, desveidīgu satūkumu un nodomāju, ka cilpa droši vien bijusi pārāk stingra, tāpēc radies kāds iekšējs bojājums. Pampuma īstais iemesls man atklājās nedaudz vēlāk, kad es aplūkoju to pamatīgāk un mani ziņkārie pirksti uztaustīja ādas kroku; mazliet papletis to vaļā, atradu kabatu, pilnu trīcošiem rozā mazuļiem. Oposums, sadusmojies, ka es patvarīgi ielaužos viņa slepenajā bērnistabā, izgrūda skaļu, griezīgu spiedzienu. Pēc tam kad mazuļus biju parādījis Bobam un saskaitījis (viņu bija seši, katrs uz pusi mazāks par manu mazo pirkstiņu), es ievietoju aizkaitināto māti viņai paredzētajā būrī. Tūlīt viņa apsēdās uz pakaļkājām un, dusmīgi ņurdēdama, rūpīgi nopētīja savu somu un pieglauda matus, ko es biju sajaucis. Tad viņa notiesāja ba- nanu, savilkās kamoliņā un nolikās gulēt.
Es bezgala priecājos par savu oposumu saimi un atpakaļceļā' uz Džordžtaunu par to vien runāju. Kad ieradāmies pilsētā, es parādīju savu kolekciju satrauktajam Smitam. Biju pārliecināts, ka par oposumiem viņš būs tikpat sajūsmināts kā es, tāpēc cēlu tos viņam priekšā pašus pēdējos. Jutos lepns un gandarīts, rādidams draugam savus dārgumus, bet, man par lielu pārsteigumu, Smits tos aplūkoja ar nepatiku.
Kas tad viņiem vainas? — es aizkaitināts jautāju. — Viņi ir tik jauki, mazi radījumi, un tas bija sasodīti grūts uzdevums viņus nogādāt uz šejieni.
Smits pieveda mani pie piecu būru grēdas.
Katrā no šiem būriem ir pa mēness uvariju pārim, — viņš sadrūmis paskaidroja. — Izrādās, viņi te ir tikpat parasti dzīvnieki kā dubļi visapkārt.
Es atcerējos, cik augstu cenu biju samaksājis par savu oposumu, kā arī trako skrējienu viņa dēļ. Man bija jānopūšas.
Labi vien ir, — es beidzot filozofiski noteicu, — varēja arī gadīties, ka tie ir reti sastopami dzīvnieki, un tad man būtu sev jākož pirkstā, ka neesmu papūlējies kādu eksemplāru iegūt.