Gvajānas dienviddaļa izveido iegarenu ķīli, kuru no divām pusēm ierobežo Brazīlijas mūžameži, no trešās — biezie, necaurejamie Surinamas meži. Te četrdesmit tūkstošu kvadrātjūdžu platībā plešas Gvajānas savannas, kur mežs pāriet viļņotā, zālainā līdzenumā ar vietumis izkaisītiem krūmu puduriem. Starp zālaiņu teritorijām viena no ievērojamākajām ir Rupununi savanna, kas aizņem apmēram piectūkstoš kvadrātjūdžu; uz turieni mēs ar Bobu nolēmām doties pēc atgriešanās tio Edvenčeras, jo savannās atrodamas daudzas dzīvnieku sugas, kuru nav mežu apgabalos.
Izbraukšana uz Rupununi notika lielā steigā. Es biju izlēmis, ka mūsu apmešanās vieta, ja vien iespējams, būs Karanambo pie kāda Tainija Maktērka, kura rančo atrodas pašā'savannas vidū.
Tā mēs aizgājām uz Gvajānas gaisa satiksmes sabiedrību uzzināt par lidmašīnu reisiem, jo visizdevīgāk Gvajānas zemes iekšienē ir nokļūt ar lidmašīnu; protams, var arī ceļot pa sauszemi vai laivā, tomēr, lai cik interesanti ir šāda veida ceļojumi, tie tomēr ilgst vairākas nedēļas, un to mēs nevarējām atļauties. Ar šausmām uzzinājām, ka uz Karanambo dodas viena vienīga lidmašīna reizi divās nedēļās un kārtējais reiss notiek jau nākamajā rītā; tātad mūsu rīcībā bija tieši divdesmit četras stundas, un šajā laikā mums vajadzēja pagūt sakravāties, sazināties ar Maktērku un nokārtot vēl daudz ko citu, pirms varēsim doties ceļā. Iegādājušies biļetes, drudžaini metāmies darbā, lai sagatavotos lidojumam. Es mēģināju pa telefonu paziņot Maktērkam par mūsu gaidāmo ierašanos, bet nedabūju savienojumu. Pārējā dienas daļa pagāja, saiņojot pašu nepieciešamāko bagāžu, kuras svars nedrīkstēja pārsniegt aviācijas sabiedrības noteikto. Daži izpalīdzīgi cilvēki, kuri teicās pārzinām vietējos apstākļus, man apgalvoja, ka uz Rupununi līdzi jāņem tikai pats nepieciešamākais, jo Karanambo esot liels veikals, kur man būšot iespējams nopirkt tik ļoti vajadzīgās naglas, stiepļu tīklus un kastes, no kurām pagatavot būrus saķertajiem dzīvniekiem. Es visam naivi noticēju un samazināju līdzņe- mamo bagāžu līdz minimumam.
Kopā ar mums lidoja raiba sabiedrība: jauns angļu garīdznieks ar sievu, kuriem līdzi bija suns, milzum liels, apšaubāmas šķirnes, ar vēl šaubīgāku raksturu; indiāņu jauneklis, kas, īsinādams sev laiku, nepārtraukti visiem kautrīgi uzsmaidīja; resns indietis ar sievu.
Visi pasažieri, mūs ieskaitot, jau bija sakrāvuši savu bagāžu uz lidlauka un sadrūmušām sejām gaidīja atļauju iekāpt lidmašīnā. Bobs todien jutās ļoti slikti, un gaidāmais lidojums viņam nesagādāja nekādu prieku. Jau braucot pa grambainajiem ceļiem no Džordžtaunas uz lidlauku, viņa seja bija kļuvusi arvien bālāka un bālāka.
Tagad viņš sēdēja, galvu atbalstījis uz ceļgaliem, un reizēm klusu nostenējās. Beidzot atskanēja rīkojums iekāpt lidmašīnā, un mēs klupšus krišus metāmies augšā pa kāpnītēm un ieņēmām vietas kausveidīgajos sēdekļos gar abiem salona sāniem; garīdznieka suns nogūlās uz grīdas visā ejas garumā. Durvis tika aizcirstas, lidmašīna sāka drebēt, motoru troksnis noslāpēja mūsu balsis. Bobs uzmeta man neizteiksmīgu skatienu un aizvēra acis. Tā vien likās, pilots savā centībā pienācīgi iesildīt motorus bija gatavs uzmodināt pat mirušos; dzinēju troksnis pieņēmās, pārtapdams spalgā gaudoņā, un lidmašīna, kaut arī stāvēja uz vietas, trīcēja un drebēja tik stipri, ka man neviļus bija jādomā: tās korpusā nav palikusi neiekustināta neviena skrūvīte vai uzmava. Tad mēs ripojām projām pa skrejceļu, kas šķita jūdzēm garš, un vēlreiz apstājāmies, motori atkal palielināja apgriezienu skaitu, līdz to rūkoņa vēlreiz pārvērtās ellišķīgā kaukšanā; mēs kratījāmies un drebējām, juzdamies tā, kā droši vien jūtas dzeroklis, kad to apstrādā ar zobu urbjamo mašīnu. Boba seja tagad bija pieņēmusi iedzeltena ziloņkaula nokrāsu. Lidmašīna no jauna uzsāka skrējienu, tad atrāvās no zemes, un, apmetuši loku ap lidlauku, mēs uzņēmām kursu uz austrumiem.
Zem mums tūkstoš dažāda zaļuma toņos slīdēja mežs, kas, skatīts no šāda augstuma, bija līdzīgs biezam, sprogainam zaļas karakulādas paklājam. Sur tur starp kokiem mirgodamas aizlocījās upes, un reizumis zaļo paklāju pārtrauca kāda smilšu saliņa, žilbinoši balta spožajā saulē. Bet drīz vien zemi mūsu skatieniem aizsedza mākoņu gūzma, un, tikko tai bijām izlidojuši cauri, kad tūlīt ienirām nākamajā. Tad arī sākās gaisa bedres; piepeši jūs jūtat: lidmašīna krīt zemē kā akmens simtiem pēdu, bet jūsu kuņģis paliek augšā, jūdzēm tālu aiz jums. Boba seja kļuva zaļgana kā gaišs nefrits. Suns attupās uz pakaļkājām un ielika viņam klēpī savu lielo, mitro purnu, droši vien gaidīdams žēlsirdību un līdzjūtību, bet viņu Bobs atgrūda, pat acis nepavērdams. Indiāņu jauneklis vairs nesmaidīja; aizklājis seju ar kabatlakatiņu, viņš vientuļš, sagumis čurnēja sēdeklī.
Jaunais indietis, kas izpildīja gan krāvēja, gan pasažieru apkalpotāja pienākumus, ērti atlaidies už pasta maisu kaudzes, mierīgi lasīja avīzi. Iededzinājis cigareti, viņš pūta mums virsū kodīgus, smirdošus dūmus. Garīdznieka sieva pūlējās uzturēt sarunu ar Bobu — manuprāt, viņa to darija nevis aiz biedriskuma, bet drīzāk — cenzdamās nedomāt par gaisa bedrēm.
Vai jūs lidojat uz Karanambo vai Boavistu?
Uz Karanambo.
Tā? Domājat ilgi palikt Rupununi?
Tikai divas nedēļas. Mēs vācam dzīvniekus.
Tagad es zinu, kas jūs tādi esat. Pagājušajā nedēļā jūsu fotogrāfijas bija avīzē, jūs bijāt uzņemts ar čūsku rokā.
Bobam ar šo notikumu saistījās nepatīkamas atmiņas, tāpēc viņš tikai sāji pasmaidīja. Tad lidmašīna no jauna krita lejup, un Bobs, pēkšņi izslējies, uzmeta krāvējam indietim lūdzošu skatienu. Sim vīram daudzu gadu gaitā laikam bija izveidojusies spēja no acīm nolasīt savu pasažieru vēlēšanos, jo, ne vārda neteicis, viņš piecēlās no pasta maisu kaudzes un no kaut kurienes izvilka lielu, sarūsējušu skārda kārbu, ko ar galantu žestu pasniedza Bobam. Mans kompanjons paslēpa tajā seju un vairs nepacēla galvu. Pašsuģestijai ir tik liels spēks, ka viņa piemēram acumirklī sekoja garīdznieka sieva un tūlit pēc tam pārējie pasažieri, izņemot "garīdznieku un mani.
Lūkodamies ārā pa lidmašīnas logu, es ievēroju, ka mežs sadalījies atsevišķās koku skupsnās, kuras citu no citas atdala zālaine; drīz mēs lidojām pāri īstai, savannai — mežs bija atkāpies, lai dotu vietu viļņotam, zālainam līdzenumam, kas aizstiepās jūdzēm tālu; šur tur šajā klajumā auga skrajš krūmājs un dažuviet, paslēpies zemes ieplakā, spīguļoja ezers. Lidmašīna riņķoja aizvien zemāk un zemāk virs kāda laukuma, kas likās nedaudz gludāks par pārējo savannu; tagad bija skaidrs, ka mēs gatavojamies nosēsties.
Laikam būsim atlidojuši, — es sacīju Bobam.
Viņš negribīgi pacēla seju no skārda trauka un pameta
skatienu uz logu.
Nerunā niekus, te nav iespējams nosēsties.
Tikko šie vārdi .bija izteikti, lidmašīna mīksti atsitās pret zemi un, pakāpeniski samazinādama ātrumu, apstājās. Motori vēl pāris reižu nogārdza, tad apklusa..
Bagāžas izkrāvējs atrāva durvis; pie mums ieplūda silta, smaržīga vēsma, un mūs apņēma burvīgs, absolūts klusums. Pulciņš indiāņu, kuri uz tukšās savannas fona atgādināja kādu mongoļu cilti Centrālās Āzijas stepēs, ielenca lidmašīnu. Tie laikam bija vienīgie ļaudis divsimt jūdžu plašā apkārtnē.
Mums visapkārt pletās savanna — jūdzēm tālu viļņojoša zāle, kas šur tur vērtās sudrabota, kad to locīja lēns vējiņš; vienīgais cilvēku mājoklis te bija kāda neparasta nojume dažus simtus jardu tālāk; tā sastāvēja no četriem stabiem, uz kuriem turējās salmu jumts, sienu nebija. Zem jumta jautās tīkama ēna, tāpēc mēs aizgājām līdz nojumei un tur apsēdāmies.
Vai esi pārliecināts, ka te ir Karanambo? — Bobs jautāja.
Krāvējs tā teica.
Sī vieta neliekas pārapdzīvota, — mans biedrs piezīmēja, lūkodamies uz indiāņu pulciņu.
Kādu pusjūdzi pa labi savannā pacēlās pelēcīgi zaļš mežiņš, un no tā piepeši iznira kāds automobilis, kas lēkādams un kratīdamies brauca pa zāli tieši pie mums, saceldams aiz sevis lielu, sarkanīgu putekļu mākoni. Mašīna apstājās pie nojumes, zem kuras mēs sēdējām; no tās iz- rausās kalsns, saulē iededzis vīrs, kas steidzās pie mums.
Esmu Maktērks, — viņš īsi stādījās priekšā, sniegdams roku.
Es atvainojos, ka esam atbraukuši bez iepriekšēja brīdinājuma, bet Maktērks tūlīt paskaidroja, ka līdz viņam jau atklīdušas runas par mūsu ierašanos, tā ka viņš esot sagatavojies mūs uzņemt.
Vai tā ir visa jūsu bagāža? — viņš jautāja aizdomīgi, aplūkodams mūsu pieticīgo mantu kaudzīti.
Es pastāstīju, ka mums negribot bija jāatsakās no smagākajām lietām.
Un es biju iedomājies, ka būsiet apkrāvušies ar tīkliem, virvēm un vēl daudz ko citu, — Maktērks piebilda.
Paņēmis no lidmašīnas savus pasta sūtījumus un preces, misters Maktērks iekrāva džīpa piekabē mūsu mantību, un mēs joņojām neticamā ātrumā projām pa savannu.
Mašīna traucās pa sarkanīgajā zemē iebrauktajām riteņu sliedēm, grozījās un meta līkločus starp lieliem zāļu ceriem, ceļa grambām un nelīdzenumiem gluži kā bezdelīga, medījot kukaiņus, un ^piekabe kratījās un lēkāja kā skārda bundža, kas piesieta mazam, neveiklam šunelim' pie astes. Indiāņu zēni, kas sēdēja piekabē, smējās un jautri trieca, cieši turēdamies pie borta, lai netiktu izsviesti ārā.
Zālaine izbeidzās, un mēs iedārdinājām mežā un joņojām pa līkumotu ceļu, manevrēdami starp kokiem. Tzfd galvu reibinošā ātrumā šķērsojām vēl vienu gabalu savannas, izdrāzāmies cauri vēl vienam mežiņam un beidzot iebraucām izcirtumā, kur stāvēja Maktērka māja. Vistas panikā bēga no mašīnas priekšējiem riteņiem, bars suņu izskrēja pretī un rēja kā negudri, kad mēs apstājāmies mājas priekšā.
Misis Maktērka, tumša un slaida, ģērbusies zilos džinsos, kas viņai labi piestāvēja, iznāca ar mums sasveicināties.
Maktērka māja bija viena no oriģinālākajām un jaukākajām mītnēm, kādu jebkad esmu redzējis. Tā bija četrstūraina, būvēta no sarkaniem māla kleķa ķieģeļiem, ar milzum lielu konusveidīgu salmu jumtu, kas to vērta līdzīgu dīvainam tropu bišu stropam. Tā kā istabām nebija griestu, palūkojoties augšup, bija redzama salmu konusa virsotne, kas slējās savas piecdesmit pēdas virs mūsu galvām, bet, pakāpjoties uz krēsla, pāri sienas augšējai malai varēja ielūkoties nākamajā telpā. Galvenā dzīvojamā istaba bija vēl neparastāka, jo tajā tikai divas iekšējās sienas bija normālā augstumā, turpretim abas ārējās pacēlās apmēram divas pēdas no grīdas, tā ka, sēžot pie galda un iebaudot maltīti, varēja netraucēti priecāties par jauko ainavu ar augļu koku rindām un birzi nolaidenajā piekalnē, kas izgāja uz upi. Sajā istabā bija radiotelefons, ļoti liels galds, vairāki guļamtīkli, pakārti stratēģiski svarīgos punktos, un pāris krēslu. Sienas bija izrotātas ar visvisādiem ieročiem — lokiem un bultām, bisēm, šautenēm un šķēpiem — un apbrīnojamām spalvu galvassegām, starp kurām karājās žāvēšanai izlikti kukurūzas saišķi.
Sajā apburošajā istabā mēs ēdām lenču un maltītes laikā uzzinājām satriecošu jaunumu, kas mani galīgi izsita no līdzsvara: Karanambo nav un nekad nav bijis veikala. Vēl ļaunāk — Maktērks paziņoja, ka viņam neesot kastu, ne arī piemērotu dēļu, no kuriem pagatavot būrus saķertajiem dzīvniekiem. Namatēvu acīm redzami uzjautrināja ziņa, ka Džordžtaunā atrodami tādi muļķi, kuri man iestāstījuši: Karanambo esot liels veikals. Jo bēdīgāks kļuvu, jo vairāk viņam bija jāsmejas.
— Es nobrīnījos, kāpēc jūs neņēmāt līdzi tīklus un visu pārējo, — viņš runāja. — Kad es padzirdēju, ka pie mums- brauc dzīvnieku vācēji, tūlīt nodomāju, ka būsiet apkrāvušies ar slazdiem un virvēm, un vēl ar nezin ko.
Kad maltīte bija galā, Maktērks, vēlēdamies mazliet uzlabot mūsu drūmo noskaņojumu, uzaicināja doties kopā ar viņu zvejas izbraukumā pa upi uz leju. Tas mums dotu iespēju papētīt apkārtni un apspriesties, ko darīt tālāk.
Tā mēs gājām caur birzi lejā uz "upi, kur mazā līcītī stāvēja vesela flotile īpatnēju laivu. Dažas bija vietējo iedzīvotāju kanoe, citas līdzinājās kuģa glābšanas laivām, bet viena bija gluži parasta, īeapaļa laiviņa ar uzkarināmu motoru. Maktērks iekāpa tajā un sāka darboties ap dzinēju, mēs ar Bobu pa to laiku atlaidāmies zālē, lai uzsmēķētu. Tikko bijām iekārtojušies ērtāk, kad mums nikni uzbruka liels bars sīku knišļu, tie bija tikai mazliet lielāki par kniepadatas galviņu, bet koda ļoti sīvi un sāpīgi. Bija tāda sajūta, it kā visa miesa tiktu durstīta ar degošiem cigarešu galiem, un mēs ar Bobu vairs nespējām to izturēt, lēcām kājās, pliķējām, kur patapdarni, un steidzīgi norotījām lejā krekla piedurknes. Maktērks smiedamies nolūkojās mūsu izdarībās.
— Tās ir kabura mušas, — viņš paskaidroja, — pašlaik viņas nav tik nešpetnas. Jums vajadzētu būt te lietus periodā, tad tās krīt virsū miljoniem.
Kabura mušas mums uzbruka līdz tam brīdim, kad laiva tika aizgrūsta līdz upes vidum un sāka darboties motors. Dažas vēl mums lidoja nopakaļus, bet drīz vien atstājās. Maktērks paskaidroja, ka šīs mušas dzīvojot mitrās vietās un sausuma periodā esot sastopamas vienīgi upju krastos. Lietus periodā, kad lielu savannas daļu klāj ūdens, knišļi uzturoties it visur un veseliem mākoņiem metoties virsū neaizsargātam cilvēkam.
Upe bija dzeltenbrūnā krāsā, ne sevišķi plata, bet dziļa un strauja. Kur tā meta līkumus, viļņojošie ūdeņi bija sanesuši lielas zeltainu smilšu sēres, viscaur sētin nosētas kritušo koku stumbriem un pelēkām, gludām akmens plātnēm. Krastā augošie koki nebija augsti, bet starp tiem kuploja ļoti biezi, mudžeklīgi krūmi. Tiem trūka sulīgā zaļuma, kas likās visai nedabiski ūdeņiem bagātas upes tiešā tuvumā; koki izskatījās drīzāk olīvzaii, vietām pelēcīgi, it kā noputējuši un aizkaltuši.
Maktērks, ērti zvilnēdams laivas pakaļgalā, stāstīja par Rupununi. Labāku gidu par viņu mēs nemaz nevarētu vēlēties, jo viņš te bija dzīvojis visu mūžu un pazina šo zemi tikpat labi kā jebkurš indiānis, ja ne vēl labāk. Vispirms es viņam pajautāju, vai šajā upē dzīvo elektrozuši, jo es ļoti kāroju iegūt dažus eksemplārus. Maktērks atbildēja, ka to esot, cik uziet, un par apstiprinājumu saviem vārdiem pagrieza laivas priekšgalu uz krastu, un izsēdināja mūs malā kādā vietā, kur nebija koku, bet pretī slējās ūdeņu nogludinātas, pakāpienveidīgi izkārtojušās klintis. Pa akmens pakāpieniem mēs pacēlāmies apmēram sešas pēdas virs ūdensmalas un šajā vietā klintīs ieraudzījām vairākas ieapalas bedres, kas acīmredzot ietiecās zemes dzīlēs. Bedres bija pēdas divas platas, pilnas ar dzidru vara krāsas ūdeni. Maktērks mūs uzaicināja ieklausīties un, piesizdams kājas, soļoja. apkārt bedrēm. Pēc brīža klintīs zem mūsu kājām bija dzirdama savāda krākšana un rukšķēšana.
— Elektrozuši, — paskaidroja Maktērks. — Viņi dzīvo šajās bedrēs. Protams, viņiem ir savas zemūdens ejas, kas ved uz upi. Ja mēs dauzīsim kājas ilgāku laiku, viņi nobīsies un iepeldēs upē, kur tos var pamēģināt nošaut.
Maktērks no jauna piesita kājas,' un no klinšu dziļumiem cēlās augšup satrauktu krācienu koris — savāda burbuļošana, tādas kā atraugas, ko drīzāk varētu sagaidit no cūkas aizgaldā nekā no elektrozuša viņā zemūdens alā.
Kad mēs atkal atradāmies laivā un braucām tālāk pa upi, Maktērks ieminējās, ka, pēc viņa domām, visi stāsti par elektrozušiem esot lielā mērā pārspīlēti; tiesa, viņš piekrita, cilvēkam peldoties neesot patīkami atrasties ēlektrozuša tuvumā, bet tie nepavisam neesot tik ļauni un bīstami, kā par tiem mēdzot runāt. Es nolēmu neizteikt savas domas par tiem, iekams neesmu iepazinis tos tuvāk.
Aiz elektrozušu mājokļiem upe izvijās daudzos slaidos līkumos, un, apbraukuši vienu no tiem, mēs tuvojāmies plašai smilšu sērei, uz kuras atradās trīs gluži fantastiska izskata putni, kādus es vēl nekur nebiju redzējis. Tiem bija melnbalts spalvu tērps, ļoti īsas kājas un garš, masīvs knābis dzeltenā, gaišsarkanā un melnā krāsā. Putni neveikli tenterēja pa smiltīm uz īsajām kājelēm, pavērsuši lielo klauna degunu pret mums, un satraukti kliedza. Pa gabalu lielais knābis izskatījās gandrīz kroplīgs, un, tikai aplūkojot to caur binokli, es atklāju, kāpēc. Knābja apakšpuse bija ievērojami garāka par virspusi, tā ka radās iespaids: putnam kāds ir nocirtis dažas collas knābja virsējās daļas. Nesimetriskais knābis, turklāt tik košās krāsās, piedeva putnam ārkārtīgi neparastu izskatu, fornēr smēlējzīriņš, kā sauc šo putnu, nepavisam nav kaut kāds izdzimums, viņa dīvainais, daudzkrāsainais knābis arī nav dabas kļūda, tāpat kā Bifona noniecinātā sliņķa kājas; tieši otrādi — tā ir prasmīgi izstrādāta, as- prātīga~ierīce, kas putnam palīdz sagādāt barību.
Laiku pa laikam tiek izdotas grāmatas par neparastām parādībām dzīvnieku pasaulē, un gandrīz katrā var atrast kādu vietu, kur autors ir pārsteigts un izbrīnīts par putnu knābju daudzveidību. Parasti tūlīt tiek pieminēti pelikāni un flarningi. Par smēlējzīriņiem runā reti vai vispār neieminas nemaz, un tomēr jāsaka: šim putnam ir viens no visneparastākajiem knābjiem visā putnu pasaulē. Smēlēj- zīriņš ar atvērtu knābi lido virs pašas ūdens virsmas — tāpēc viņam šāds nosaukums. Garais apakšžoklis šķeļ ūdeni tāpat kā griežņu asmens audumu un iesmeļ knābī zivju mazuļus un citus sīkus ūdens dzīvnieciņus, ar kuriem putns barojas. Tas viņam nenāktos viegli, ja abas knābja puses — virsējā un apakšējā — būtu viena garuma, tāpēc daba tālredzīgi saīsinājusi putnam nevajadzīgo knābja daļu. Smēlējzīriņi satraukti mīņājās uz īsajām kājelēm, kad mēs parādījāmies pie smilšu sēres; beidzot motors nošķaudījās un noklusa;" kad laivas priekšgals ar vieglu švīkstoņu iedūrās smiltīs, visi trīs putni pacēlās spārnos, pagrieza raibos knābjus uz lejteces pusi un lidoja projām, vidžerēdami un sasaukdamies gari stieptiem kliedzieniem.
Smiltājā bija redzami visdažādāko pēdu nospiedumi, un starp tiem kā efeju stublāji vijās un krustojās smēlējzīriņu atstāto pēdu virtenes. Vienas veda no ūdensmalas uz smilšu sēres augšdaļu. Tās bija izveidojušas garu, līdzenu vagu, it kā pa smiltīm kāds būtu ripinājis smagu bumbu; vagas abos sānos bija iespiestas īsas, dziļas gropītes. Šīs pēdas nobeidzās pie apaļa laukumiņa, kas likās neveikli pielīdzināts ar lāpstu. Es neizpratnē lūkojos uz pēdām, bet Maktērks paskaidroja.
— Te bruņurupucis nācis dēt olas, — viņš sacīja.
Maktērks aizgāja līdz tai vietai, kur pēdas izbeidzās, un parakās smiltīs; apmēram sešas collas dziļā bedrītē gulēja desmit olas, nedaudz mazākas par vistas olām, ar plānu, ādai līdzīgu čaulu. Viņš parāva vaļā vienu olu, tā ka kļuva redzams lipīgs baltums un košs dzeltenums, tad pielika olu pie mutes un izdzēra.- Sekodams viņa piemēram, es atklāju, ka bruņurupuču olas ir ārkārtīgi garšīgas; svaigā veidā, tikai mazliet sasilušas saulē, tās ir saldenas, ar tīkamu riekstu piegaršu. Mēs apsēdāmies smiltīs un citu pēc citas apēdām visas olas; mazliet tālāk krastmalā es atradu vēl vienu perēkli — šīs olas mēs paņēmām līdzi vakariņām. Cieti novārītas, tās garšoja pēc saldajiem kastaņiem.
Noslaucljuši no lūpām dzeltenuma atliekas, mēs pārgājām pāri smilšu sērei un ienirām šķietami biezā mežā. Tomēr izrādījās, ka- šis mežs ir tikai šaura cieši kopā saaugušu kgku josla gar upes krastu, un drīz vien mēs atkal atradāmies savannā līdz viduklim dziļi ķerainās, saules izdedzinātās zālēs. Iešana bija grūta, jo starp parasto cieto savannas zāli te auga vēl kāda cita, kas bija viens no visnepatīkamākajiem augiem, ar kādiem man nācies sastapties. Sī zāle kuploja lielos ceros, tai bija sulīgi zaļas, šauras, apmēram septiņas pēdas garas lapas, kas likās tīkami svaigas, gleznas un vēsas, tomēr ar īsti makiave- lisku [3] viltību tinās un klājās mūsu ceļā.
Lapu malas bija asākas par bārdasnaža asmeni, iero- bītas mikroskopiski sīkiem zobiņiem, gluži kā metāla griežamam zāģītim. No mazākā pieskāriena uz ādas parādījās desmitiem brūču, garas un dziļas, it kā iegrieztas ar skalpeli. Pēc tam kad es biju pamēģinājis notraukt no ceļa šādu zāles ceru, mana kailā roka pārklājās ar neskaitāmiem iegriezumiem, kas stipri asiņoja, un es izskatījos tā, it kā būtu cīnījies ar vairākiem jaguāriem. Bobam, kurš šo augu lāgā neprata atšķirt no parastās zāles, gadījās apsēsties zemē, lai atpūstos, un ari viņam neklājās labāk — pat caur biksēm viņš tika briesmīgi savainots.
Šķērsojuši aso zālaini, mēs atkal iegājām nelielā me- žiņā, tā vidū bija rāms ezers, kurā ieplūda maza, lēna upīte — galvenās upes atteka. Ezeram bija gandrīz apaļa forma, iņi tā pašā centrā no sešas pēdas gara zemūdens stumbra pacēlās liels, taisns koks, kura zaros karājās dīvaini «augļi» — neskaitāmas pudeļveidīgas ligzdas, savītas no palmu šķiedrām un zāles. No zara uz zaru spurdza un nozuda ligzdās to īpašnieki — vesels pulks dzeltenraibo kasiku — putni strazda lielumā ar citrondzeltenu un melnu spalvu tērpu un garu, asu ziloņkaula krāsas knābi. Koks ar tā zaros iekārtajām ligzdām un spurdzošo, svilpjošo putnu saimi visā pilnībā atspoguļojās rāmajā medus krāsas ūdenī, kurā tas stāvēja. Reizumis gludo ūdens spoguli iešķēla kāda nokritusi lapa vai sīks zariņš, tad attēls sakustējās un tajā vietā uz bridi ietrīcējās melni ņirbu vilnīši.
Mēs sēdējām, priecādamies par putniem, kad piepeši ūdens pie krasta viegli sašūpojās, tā gludenajā virspusē ievilkās tikko manāma kroka, un mūsu acu priekšā iznira garš, punains purns ar izvelbtām acīm.
— Tas ir Vecais Vienacis, — Maktērks sacīja, kamēr kaimans peldēja uz mūsu pusi, galvai gandrīz nemanāmi slidot pa ūdens virsmu. Kad dzīvnieks piepeldēja tuvāk, bija redzams, ka viens no viņa acu dobuļiem ir tukšs un sačokurojies, mēs arī ievērojām, ka viņš allaž kustas tā, ka pret mums ir pavērsta redzīgā acs. Cik vien Maktērks spēja atcerēties, pusaklais kaimans vienmēr valdījis šajā ezerā. Kādā vfeidā viņam nācies zaudēt aci, ir un paliek noslēpums: varbūt acs- ābolu pārdūrusi kāda indiāņa bulta, vai varbūt kaimans sengadus atpakaļ cīnījies ar jaguāru un šajā cīniņā lielā kaķa nagi izskrāpējuši viņa redzokli. Lai kāds būtu šīs traģēdijas iemesls, acs zaudējums, domājams, kaimanu sevišķi netraucēja, jo viņš laimīgi dzivoja ezerā kā rāpuļu Nelsons [4] , uzkundzēdamies otram — mazākajam kaimanam. Lielais kaimans tagad atradās trīsdesmit pēdu no tās vietas, kur mēs sēdējām, pēkšņi viņš cirtās sānis, lai dotos uz ezera viņu galu. Tur Vecais Vienacis peldēja ar aklo pusi pret mums. Maktērks sadabūja sprunguli un sāka ar to dauzīt pa kāda koka stumbru, sitienu troksnis atbalsodamies aizskanēja pāri ezera mierīgajiem ūdeņiem, likdams uz brīdi pieklust kasi- kiem. Vienacis ātri, bez trokšņa ienira, un, kad viņš atkal uzpeldēja virspusē, pret mums bija pavērsta veselā acs. Pēc tam mēs gājām gar krastmalu apkārt ezeram, un \ ienācis, iepeldējis vidū, lēni riņķoja, mūs aizdomīgi vērodams.
Mēs apstājāmies pie kāda liela koka, kas bija noliecies virs ūdens septiņdesmit piecu grādu leņķī; tā stumbrs bija klāts garām spāniešu sūnas šķieznām un kupliem orhideju saišķiem, kuros vīdēja desmitiem lielu, vaskaini sarkanu ziedu. Uzrāpušies līdz pašiem augstākajiem zariem, mēs šūpojāmies virs ūdens it kā apburošā, orhidejām izrotātā balkonā. Lejā mēs redzējām savus atspulgus, kas lēni līgojās gludajā ezera spogulī, kuru bija iekustinājušas mūsu notrauktās orhideju ziedlapiņas. Sēdējām savā ziedu balkonā un lūkojāmies uz ezeru, kad pēkšņi Maktērks norādīja uz ūdeni pēdas piecdesmit atstatu no krasta.
Skatieties tur! — viņš pavēlēja. -
Lai kā mēs pūlējāmies kaut ko ieraudzīt, ūdenī nebija manāmas nekādas dzivības zīmes. Es jau grasījos pajautāt Maktērkam, uz ko mums īsti jāskatās, te uzreiz — skaļš plunkšķis, kaut kas pazibēja virs ūdens un tūlīt atkal nozuda, atstādams aiz sevis ņirbu vilnīšus un riekšavu zeltainu burbulīšu, kas strūkloja augšup no dziļuma,
A'rapaima, — Maktērks apmierināts sacīja, — zivs peld šurp. Vērojiet uzmanīgi.
Es cieši lūkojos ūdenī, sevī apņēmies nepalaist garām šādu skatu. Atkal noplunkšķēja ūdens, pēc tam vēlreiz, nu jau pavisam tuvu.
Pēkšņi lejā zem mums parādījās liela zivs, kas slinki peldēja pa dzidro, dzintaraini dzelteno ūdeni. īsu mirkli bija redzams tās masīvais torpēdformas ķermenis, augstā, vēdekļveidīgi izliektā muguras spura un aste, kas tik lielai zivij šķita pārāk maza un strupa, tad zivs nozuda starp mūsu koka daudzkrāsainajiem atspulgiem, un mēs to vairs neredzējām.
Par nožēlošanu, tā arī bija pirmā un pēdējā reize, kad mums uz mirkli laimējās ieraudzit vienu no pašām lielākajām saldūdens zivim pasaulē, kaut gan Rupununi ezeros un upēs arapaimas ir bieži sastopamas. Siš milzum lielās zivis' sasniedz sešu septiņu pēdu garumu un sver ap divsimt -trīssimt mārciņu. Maktērks stāstīja, ka pati lielākā arapaima, kādu viņš noķēris, bijusi deviņas pēdas gara.
Arapaima ir tik liela un kustīga zivs, ka tās ienaidnieki, domājams, ir vienīgi cilvēks un visur esošais jaguārs. Cilvēks medī arapaimas ar šķēpu un bultu, jaguāram ir savs paņēmiens. Viņš gaida, kamēr lielā zivs piepeld tuvu pie krasta, tad metas ūdenī un ar spēcīgo ķetnu triecieniem izmet zivi sausumā — tieši tāpat kā kaķis rīkojas ar papīra lapu.
Maktērks apgalvoja, ka viņam nenāktos grūti nodurt kādu arapaimu ar šķēpu, ja es šo zivi vēlētos aplūkot tuvāk, bet es iebildu, jo uzskatu, ka būtu nepiedodami iznīcināt tik lielu, skaistu zivi bez sevišķas vajadzības, sagūstīt to dzīvu arī nebūtu nekādas nozīmes, jo, pat ja mums tas izdotos, rastos nepārvaramas grūtibas ar zivs nogādāšanu līdz piekrastei — tādai milzenei nepieciešami vairāki simti galonu ūdens. So grūtību priekšā noplaka
arī mans entuziasms, un es negribot biju spiests atteikties no vilinošās domas aizvest sev līdz uz Džordžtaunu dzīvu arapaitnu.
Maktērks mums pastāstīja par kādu interesantu parādību, kuru viņš novērojis arapaimai un kuru, cik man zināms, pirms viņa vēl neviens nebija minējis. Vairošanās periodā arapaimas mātītei galvas pakaļējā daļā rodas dziedzerim līdzīgs izaugums, no kura izdalās balts, pie- nains šķidrums. Vairākkārt viņš esot ievērojis, kā arapaimas mazuļi drūzmējoties ap mātes galvu un droši vien barojoties ar šo balto «pienu». Dzirdētais mani pārsteidza, un es cerēju, ka uzturēšanās laikā Rupununi mums laimēsies redzēt šādu skatu, tomēr mūsu cerības nepiepildījās. Atklājums par zivi, kura zīda savus mazuļus, droši vien radītu īstu sensāciju zoologu un ihtiologu vidū.
Sēdēdami kokā, mēs krietni ilgi gaidījām, cerēdami ieraudzīt vēl kādu arapaimu aizpeldam garām, bet ūdens zem mums vairs nekustējās, un tajā nejauta dzīvību. Beidzot norāpāmies zemē, lai dotos uz ezera viņu galu, kur seklāks. Te Maktērks mums nodemonstrēja indiāņu zvejas paņēmienu. Viņš noņēma no pleca nelielu loku, ko bija nēsājis sev līdzi, — pēc ārējā izskata gaužām nestipru, nederīgu ieroci — un pierīkoja stiegrai slaidu bultu. Tad viņš iebrida līdz ceļiem dziļi tumšajā ūdenī un dažas minūtes stāvēja nekustīgi. Beidzot loks tika pacelts, no- trinkšķēja stiegra, un ūdenī pēdas piecpadsmit atstatu ar klusu plīkšķi iekrita bulta, stāvus iedurdamās mērķī, virs ūdens palika piecpadsmit collas tās kātiņa. Acumirklī bulta kļuva dzīva: notrīcēja, noraustījās un tāpat stāvus ašiem zigzagiem skraidīja pa ūdeni. Pēc brīža kātiņš arvien vairāk iznira no ūdens, līdz beidzot bulta noliecās un gulēja gandrīz plakaniski. Tās uzgalis un daļa kātiņa bija iecirtušies mugurā lielai sidrabainai zivij, kura tagad asiņu lāmā izpūta dzīvību. Līdz tam brīdim, kad zivs pacēlās virspusē, es ūdenī nebiju neko saskatījis, izņemot kustīgo bultu; nodomāju, ka tas ir tāpēc, ka atrodos krastā, un es iebridu ūdenī pie Maktērka. Mēs kādu brīdi klusēdami pagaidījām, tad Maktērks pastiepa roku un rādija.
— Tur ,,. pie tā baļķa .,, vai redzat zivi?
Es lūkojos uz norādīto vietu, bet ūdens virsma bija līdzīga apputējušam spogulim, un es neko nespēju saskatīt. Maktērks redzēja, viņš pacēla loku, izšāva vēl vienu bultu, un drīz vien virs ūdens uzpeldēja otra zivs,uzdurta uz tievā bultas kātiņa. Trīs reizes es noraudzljos, kā Maktērks izmanto šo zvejas paņēmienu, bet ne reizi man negadījās ieraudzīt zivi, pirms tā nebija uzpeldējusi virspusē ar bultas uzgali mugurā. Ilgo gadu pieredze bija vērtusi Maktērka skatienu sevišķi asu un vērīgu, ta ka viņš spēja saskatīt zem ūdens tikko pamanāmu ēnu, noteikt zivs stāvokli, pārvietošanās virzienu un, ņemot vērā novirzi, nekļūdīgi izšaut, iekams es vēl biju pamanījis ūdenī kaut kādu kustību.
Kad mēs atgriezāmies galvenās upes smilšainajā sērē, kur bijām atstājuši laivu, Maktērks mūs uz neilgu laiku pameta vienus, un mēs ar Bobu, sev laiku īsinādami, sākām atkal meklēt bruņurupuču olas. Šoreiz mums nebija panākumu, un es nolēmu izpeldēties. Upes dibens, nolaideni pazeminādamies, izveidoja garu sēkli, kurā ūdens bija tikai sešas collas dziļš. Peldēties te varēja droši, un drīz vien Bobs man pievienojās. Aizbridis pa sēkli mazliet tālāk, viņš mani pasauca pie sevis un lepni rādija smiltīs lielus, apaļus iedobumus; iesēžoties šādā bedrē, ūdens tajā pacēlās līdz zodam, radot ilūziju, ka jūs atrodaties pašas dabas dāvātā vannā. Mēs katrs izvēlējāmies sev pa bedrei un, zvilnēdami tajā, jautri uzdziedājām. Pēc tam, lai ātrāk nožāvētos, abi lēkājām pa smiltīm kā draiski puišeļi.
Kamēr mēs ģērbāmies, atgriezās Maktērks, es viņam pastāstiju par jauko peldēšanos sēklī.
Tās bedres smiltīs, kuras Bobs atrada, it kā būtu speciāli izraktas mums, — es sacīju. — Ūdens sniedzas tieši iīdz zodam, neko labāku nevar vēlēties.
Bedres? — iejautājās Maktērks. — Kādas bedres?
Nu tās, kas ir smiltīs, līdzīgas maziem krāteriem, — "Bobs paskaidroja.
Un jūs tajās sēdējāt? — Maktērks atkal jautāja.
Nu jā, — Bobs samulsis atteica.
Kas tad tur slikts? — es ievaicājos.
Nekas, ja neņem vērā, ka šajās bedrēs dzīvo dzeloņ- rajas, — Maktērks sacīja, — un, ja jūs kādai būtu uzsē- dušies virsū, jums mani paskaidrojumi vairs nebūtu vajadzīgi.
Es paraudzījos uz Bobu.
Cik liela ir dzeloņraja? — viņš nervozi vaicāja.
Parasti viņa tieši ietilpst savā bedrē.
Dievs žēlīgais! Tā bedre, kurā es sēdēju, bija tik liela kā vanna, — es satraukts iesaucos.
Jā gan, — Maktērks piezīmēja, — dzeloņrajas izaug ļoti lielas.
Klusēdami mēs gājām uz laivu.
Kad braucām mājup, upe rietošās saules staros iekvēlojas sarkani zeltainā mirgā, it kā pielijuši ar izkausētu varu; tai pāri kā liegas sniegpārslas lidoja balti gārņi, k'amajos līčos lēkāja zivis: straujš šļakstiens, un pa ūdeni uiiviļņo zeltaini apļi. Mūsu laiva, izbraukusi no pēdējā likuma, stūrēja tieši uz krastu, kur rēgojās Maktērka neparasto laivu kolekcija; motors vēl pāris reižu nokremšļo- jas un aprima; uz upes atkal valdīja klusums, ko pār- Irauca vienīgi lielo krupju aizsmakušie kvarkstieni viņā krastā.
Vai nevēlaties vēlreiz izpeldēties, — Maktērks pavaicāja, kad mēs kāpām ārā no laivas.
Paskatījos uz satumsušo upi.
Te? — es jautāju.
Jā, es te vienmēr peldos.
Un piraņas?
Te viņas mūs netraucēs.
Maktērka vārdi skanēja nomierinoši, mēs noģērbāmies mi ieslīdējām siltajā ūdenī, kur mūs tūlīt sagrāba sllaume. Apmēram trīsdesmit pēdu atstatu no krasta es ieniru, bet nevarēju aizsniegt upes dibenu, ūdens sešu pēdu dziļumā bija ledus auksts. Mēs lēni peldējām uz pi iekšu, kad pēkšņi es izdzirdu skaļu gārdzienu un spē- ngu šļakstu, kas nāca no mazas saliņas upes vidū, pēdas piecdesmit tālāk.
Kas tas bija? — es jautāju Maktērkam.
Kaimans, — viņš īsi atteica. — Te viņu ir papilnam,
Vai viņi nekad neuzbrūk? — it kā neviļus iejautājas Bobs, izsliedamies ūdenī stāvus un palūrēdams pār plecu, lai redzētu, cik tālu ir līdz krastam.
Arī es pavēros uz krasta pusi un jutos pārsteigts: vēl pirms dažām minūtēm biju iedomājies, ka pietiks ar pāris spēcīgiem vēzieniem un mēs būsim izpeldējuši malā. Tagad turpretim man likās, ka mūs no sauszemes šķir jūdzēm tāls ūdens plašums.
Maktērks apgalvoja, ka kaimans nekad neuzbrūk, tomēr mēs nejutāmies īsti droši, iekams nebijām izkāpuši no ūdens. Galu galā nav nekāda prieka atrasties piecpadsmit pēdas dziļā, tumšā ūdenī, apzinoties, ka lejā dzelmē var būt elektrozuši, izsalkušu piraņu bars, kas meklē sev
vakariņu uzkodu, vai arī kaimans, kurš pārlūko savus zemūdens valdījumus. Kad bijām apģērbušies, Maktērks uzspīdināja kabatas baterijas gaismu virs ūdens iepretim tai vietai, kur atradās saliņa. Mēs saskaitījām sešus acu pārus, kas gailēja tumšajos ūdeņos kā sarkanas ogles.
— Kaimani, — Maktērks atkal ierunājās. — Te viņu papilnam. Nu, bet tagad iesim vakariņās!
Viņš pagriezās un veda mūs cauri birzij uz savu māju.