Noķert lielo skudrulāci — tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kas mūs pamudināja doties uz Rupununi, jo bijām dzirdējuši, ka savannā šie dzīvnieki esot sagūstāmi daudz vieglāk nekā Gvajānas mežos.
Pēc ierašanās "Karanambo pirmās trīs dienas mēs domājām un runājām vienīgi par skudrulāčiem, tā ka Maktērks galu galā piedāvājās mums palīdzēt, lai mūsu ieceres kļūtu par īstenību.
Kādā rītā mūsu mājas priekšā piepeši stāvēja plecīgs maza auguma indiānis, uzradies tik klusu un nemanāmi, kā to prot vienīgi indiāņi. Sim vīram bija mongoliska seja bronzas krāsā, un viņa tumšās, šķībās acis droši vien izskatītos viltīgas, ja vien tajās nespīdētu kautra uguntiņa. Ģērbies viņš bija gaužām trūcīgi — noplīsušā kreklā un tādās pašās biksēs, uz tumšās, gludās galvas bija uzbāzta neiedomājami muļķīga meža gariņa cepure, pagatavota no nolietota materiāla, kas kādreiz bijis samts. Ikvienam, kas viņā gribētu ieraudzīt bargu karotāju, izgreznojušos ar raibu spalvu galvassegu un krāsainām māla cilšu zīmēm, viņš noteikti sagādātu lielu vilšanos. Es viņā jautu nelokāmu paļaušanos uz saviem spēkiem, un tas viesa cerības.
— Lūk, Frānsiss, — Maktērks sacīja, rādīdams uz atnācēju. — Man liekas, viņš zinās, kur jūs varat atrast skudrulāci.
Pat ja Frānsiss zinātu mums pateikt, kur meklējamas plašas zelta iegulas, mūsu prieks par viņa ierašanos ne- būtu lielāks. Pēc īsas izjautāšanas atklājās, ka viņš patiešam zina, kur meklējams skudrulācis, jo pirms dažām dienam bija šo dzīvnieku redzējis, viņš, protams, nebija drošs, vai tas arī tagad ir vēl turpat.
Maktērks ieteica Frānsisam vēlreiz aiziet uz to vietu un pārliecināties; ja skudrulācis nekur tālāk nebūs aizklīdis, indiānis atgriezīsies pie mums un mēs visi dosimies viņam līdzi, lai pamēģinātu zvēriņu sagūstīt.
Frānsiss kautrīgi pasmaidīja un bija ar mieru. Indiānis aizgāja, bet otrā rītā bija atkal klāt, priecīgi pavēstīdams, Ka viņam laimējies, — viņš atradis skudrulāci un nāka- m.ija dienā mūs labprāt uz turieni aizvedīšot.
Ka mēs tur nokļūsim? — es jautāju Maktērkam.
Jāšus uz zirgiem, protams, — viņš atbildēja. — Nav vērts braukt ar džipu, jo jums nāksies krietni vien palīku- mot pa savannu, un džīps šim nolūkam neder.
Es griezos pie Boba.
Tu proti jāt? — es cerīgi iejautājos.
Ir gadijies sēdēt zirgam mugurā, ja tas tevi apmierina, — Bobs atteica un tūlīt steidzīgi piebilda, — protams, zirgam jābūt ļoti rāmam.
Ja jums atrastos pāris mierīgu zirgu, es domāju, mēs varētu doties ceļā, — es sacīju Maktērkam.
O, jā, es jums izmeklēšu pavisam mierīgus lopiņus, - Maktērks atbildēja, un abi aizgāja, lai visu noru- uatu. Pēc tam Maktērks paziņoja, ka nākamajā rītā indiānis ar zirgiem gaidīs mūs kādā vietā, kas atrodas jūdzes divas no viņa mājas. Tālāk mums būs jāmaldās uz labu laimi, bez ceļa.
Savanna vizēja zeltaini zaļa pirmajos rīta saules staro:., kad mēs džīpā kratījāmies tai cauri uz attālo meža joslu, kur bija nolikta satikšanās ar Frānsisu. Debess bija gaiši zila kā sīļa spārns; augstu virs mūsu galvām lēnām liņķoja divi mazi piekūni, plašajā zālainē meklēdami sev brokastis. Virs džīpa deguna kā ugunīgas dzirkstis lidinājās spāres, bet aizmugurē mašīnas saceltais siltais vējš dzina mums nopakaļus sarkanīgu putekļu mākoni. Maktērks, ar vienu roku nevērīgi turēdams stūri, ar otru cenzdamies stingrāk uzspiest galvā cepuri, noliecās pie manis un sāka kaut ko stāstīt, kliegdams man ausī, lai motora , rūkoņā un vējā es viņu spētu sadzirdēt.
Sis indiānis… Frānsiss… es domāju, man jūs jābrīdina… ir… nu tāds mazliet savāds … satraucas… viņam uznāk tādas lēkmes… Viņš saka, galvā viņam viss griežoties… Tāpēc… domāju, ir labāk, ja jūs zināt ,.. protams, tas nav nekas bīstams.
Vai esat pārliecināts, ka viņš nav bīstams? — es auroju pretī, juzdams pār muguru pārskrienam saltas tirpas.
Viņš noteikti ir pavisam nekaitīgs.
Par ko jūs tur runājat? — no aizmugures sēdekļa iejaucās Bobs.
Maktērks saka, ka Frānsisam uznākot lēkmes, — es mierīgi paskaidroju.
Kas Frānsisam uznāk? — kliedza Bobs.
Lēkmes.
Lēkmes?
Jā, nu, zini… viņš dažreiz kļūstot tāds savāds.,, Bet Maktērks apgalvo, ka puisis ir gluži nekaitīgs.
Ak dievs! — aizkapa balsī novaidējās Bobs, aizvērdams acis un atlaizdamies sēdeklī ar mocekļa izteiksmi sejā.
Mēs sasniedzām meža joslu, un tur,, aptupies zemē, švītīgi uzlicis galvā savu meža gariņa cepuri, mūs gaidīja Frānsiss. Aiz viņa skumjā puslokā nokārtām galvām un vaļīgām pavadām stāvēja zirgi. Tiem mugurā bija ārkārtīgi neērti segli ar augstu loku. Mēs izrausāmies no džīpa un ar mazliet nedabisku jautrību sasveicinājāmies ar Frānsisu. Maktērks novēlēja mums veiksmīgas medības, apgrieza džīpu un aizjoņoja ar tādu dārdoņu, no kuras visi zirgi, seglu kāpšļus un iemauktus žvadzinādami, pārbīlī uzrāvās pakaļkājās. Frānsisam izdevās zirgus kaut cik nomierināt, tad viņš pieveda tos mums klāt tuvākai apskatei. Mēs neuzticīgi lūkojāmies uz saviem jājamzir- giem, un viņi tikpat aizdomīgi lūkojās uz mums.
Kuru tu sev izvēlēsies? — es pajautāju Bobam.
Man liekas, tam nav nekādas nozīmes, — viņš sacīja, — bet es labprāt ņemtu to bēro šķielaci.
Manā rīcībā palika liels sirmis, kas, izrādījās, bija ļoti niķīgs. Uzrunāju viņu, kā pašam šķita, mīlīgā balsī un nostājos viņam pie sāniem, bet sirmis sāka dīžāties un strauji rāvās projām, bolīdams uz mani baltas acis.
Stāvi, sirmīt, — es aizsmacis labināju, pūlēdamies iedabūt kāju seglu kāpsli.
Tas nav sirmis, bet sirma ķēve, — Bobs laipni paskaidroja.
Beidzot man izdevās uzrausties sirmja kaulainajā mugurā, un es steidzīgi satvēru pavadu. Boba zirgs likās vieglāk valdāms, jo mierīgi ļāva uzkāpt sev mugurā. Bet, tikko Bobs bija iesēdies seglos, viņa bērais sāka kāpties atpaka) — ļoti lēni, bet ar drūmu apņēmību — un droši vien būtu atkāpies līdz pašai Brazīlijas robežai, ja ceļu viņam neaizšķērsojis liels, dzelkšņains krūms. Pie tā zirgs apstājās un vairs nebija izkustināms.
Pa to laiku Frānsiss bija uzkāpis mugurā melnam dusmīga izskata rumakam un rikšoja projām pa taku, es, ar puicm valdīdams niķīgo sirmi, viņam sekoju. Boba kliedzieni, ar kuriem viņš centās iekustināt stūrgalvīgo bēro, noslāpa tālumā. Mēs iegriezāmies takas līkumā, un Bobs i/zuda mūsu skatieniem. Pēc tam viņš mūs panāca, viņa zirgs virzījās slinkos pusteciņos — ne īsti rikšos, ne arī soļos, bet pats Bobs, mētādamies seglos, vienā rokā cieši turēja lielu zaru, ar kuru ik pa brīdim zvetēja zirgam pa dibenu. Fs apturēju sirmi un ar interesi vēroju šo skatu.
Nu, kā veicas ar jāšanu? '— apjautājos, kad viņš piejāja man līdzās.
Bobs apveltīja mani ar iznīcinošu skatienu.
Gan… jau… būs… labi, — viņš kratīdamies izgulda starp zobiem, — ja… vien… zirgs… kustētos … kā … nākas.
Mirkli uzgaidi, — es izpalīdzīgi sacīju, — es paiešu aizmugurē un uzdošu šim piparus.
No aizmugures izskatījās, it kā Bobs ar savu zirgu izpildītu ļoti sarežģītu rumbu, kādu dejo vienīgi Dienvidamerikā. Es palaidu savējo rikšos, un, kad man blakus atkal ligojās bērā krusti, es pievilku pavadu, noliecos un grasījos negantnieku iemizot. Līdz šim brīdim sirmis man bija paklausījis, bet tagad viņš droši vien nosprieda, ka es bez jebkāda iemesla gatavojos viņam nelietīgi uzbrukt, un aizvainotais lopiņš aizlēca uz priekšu tik veikli kā sisenis. Es aši ielūkojos Boba pārsteigtajā sejā, un tad mēs abi rikšojām pa taku pie Frānsisa. Kad piejājām viņam līdzās, indiānis seglos pagriezās un plati pasmaidīja. Viņš paskubināja zirgu, uzšāva ar pavadu tam pa kaklu, un, pirms' es apjēdzu, kas notiek, mēs jau auļojām pa taku, bet Frānsiss, izgrūzdams dīvainas rīkles skaņas, dzina savu melni arvien ātrāk un ātrāk.
Frānsis! — es iekliedzos. — Te nav skriešanās sacensības … Es gribu apstāties … apstātiesl
Manu vārdu jēga lēnām iespiedās mūsu pavadoņa apziņā, un viņa sejā parādījās dziļa vilšanās. Viņš negribīgi apturēja zirgu, un, man par lielu atvieglojumu, apstājās arī sirmis. Mēs pagaidījām, kamēr Bobs uz sava bērā piedejoja mums līdzās, tad es noteicu jaunu kārtību:
Frānsiss jās priekšgalā, viņam sekos Bobs, bet es turēšos aizmugurē, lai neļautu atpalikt viņa bērajam. Tā mēs soļos jājām tālāk.
Tagad saule jau stipri karsēja, un tās staros mūsu priekšā mirgoja un laistījās viss savannas plašums. Jūdze pēc jūdzes — tikai zāle vien, zaļa, zeltaini brūna, bet tālumā — varbūt viņā pasaules malā! — dūmakā tīta, bāla, zilganzaļa, viļņaina kalnu grēda. Visā šajā zāļu okeānā nemanīja nekādas dzīvības, vienīgās kustīgās būtnes bijām mēs paši un mūsu ēnas. Vairāk nekā divas stundas mēs jājām pa garu zāli, kas sniedzās līdz ceļiem; Frānsiss, ērti zvilnēdams seglos, cepuri uzrāvis uz acīm, laikam bija aizmidzis. Vienmuļā ainava un karstā saule arī mums uzdzina miegu, un mēs iegrimām snaudā tāpat kā mūsu pavadonis.
Piepeši es atvēru acis un pārsteigts ieraudzīju, ka savannā radusies ieplaka — tāds kā liels, ovāls krāteris slīpām, nolaidenām malām, un šī krātera pašā centrā bija niedrāja ieskauts ezeriņš, kura krastos auga reti, nīkulīgi krūmi.
Mēs jājām gar ezeru, un visapkārt kā uz burvja mājienu parādījās dzīvība: mazs kaimans ieslīdēja ūdenī, gandrīz nemaz neievirmodatns tā gludo virsmu; gar pretējo krastu svinīgi soļoja desmit zilraibie stārķi, domīgi pieliekuši galvu ar garo knābi; krūmi bija pilni sīku putnu, kas čivināja un laidelējās šurpu turpu.
— Bob, mosties, papriecājies par dzīvniekiem! — es aicināju.
Viņš tikai samiegojies palūrēja uz mani no cepures apakšas, neskaidri nomurmināja «hm» un atkal laidās snaudā.
Starp mana gausi soļojošā sirmja pakaviem pāri takai aši aizlocījās divas smaragdzaļas ķirzakas, abas likās tik steidzīgas, ka nepievērsa mums nekādu uzmanību. Mazītiņš zivjdzenītis metās no zara ūdenī un tūlīt atkal atgriezās savā novērošanas punktā ar kaut ko knābītī. Zeltaini melnas spāres šaudījās ap niedrāju un lidinājās virs sīkām orhidejām, kuru rozā ziediņi ietina purvaino zemi kā sārtā plīvurā. Uz iešķelta celma tupēja divi melnie grifi, pētīdami mūs ļauni cerīgiem skatieniem, un mums, atceroties Frānsisa — mūsu pavadoņa — psihisko stāvokli, kļuva mazliet neomulīgi:
Pajājuši garām ezeram, atkal ienirām plašajā zālainē, aizmugurē lēnām noklusa putnu čivināšana. Pēc tam bija dzirdama vienīgi nerimtīga švīkstoņa, zirgu kājām laužoties cauri biezajām zālēm. Es no jauna iesnaudos.
No spēja grūdiena pamodos — mans zirgs bija apstājies. Kā izrādījās, arī Frānsiss ir nomodā un pēta apvidu, gluži kā Napoleons pēc zaudētas kaujas. Mūsu priekšā savanna bija līdzena kā šaha dēlis; pa kreisi no mums slējās zemi pauguri, kuru nolaidenās nogāzes klāja lieli zāļu puduri un panīkuši krūmi. Es piejāju līdzās mūsu pavadonim un uzmetu viņam jautājošu skatienu. Frānsiss no- vecināja brūno roku, rādīdams uz apkārtni. Es sapratu, ka esam ieradušies skudrulāča apdzīvotajā teritorijā.
Kas ir? — iejautājās Bobs.
Šī laikam ir tā vieta, kur viņš redzējis skudrulāci.
Maktērks mums bija apgalvojis, ka Frānsiss runājot
angliski, un tagad bija pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad mums nāksies sīki apspriest skudrulāča sagūstīšanas taktiku. Cieši vērdamies manī, indiānis izdeva virkni dīvainu skaņu, kas man bija pilnīgi nesaprotamas. Viņš atkārtoja savu sakāmo divas reizes, es klausījos ļoti uzmanīgi, tomēr nespēju izlobīt nevienu sakarīgu vārdu.
Griezos pie Boba, kas nemierīgi dīdījās seglos un mūsu sarunā nepiedalījās.
Atceros, tu reiz ieminējies, ka saprotot kādu indiāņu dialektu.
Ja gan. Bet tie bija Paragvajas indiāņi, un diezin vai viņu valodai ir kas kopīgs ar šejienes indiāņu valodu.
Varbūt kaut kas tev vēl palicis prātā?
Ja, tikai atsevišķi vārdi un teicieni.
Nu, tad pamēģini saprast, ko Frānsiss runā!
Vai tad viņš nerunā angliski? — Bobs pārsteigts Jautāja.
Cik es nojaušu, viņš droši vien runā Patagonijas indiāņu valodā. Frānsis, atkārto visu vēlreiz!
Indiānis ar cietēja izteiksmi sejā vēlreiz pateica savu nelielo sakāmo. Bobs sarauktu pieri uzmanīgi klausījās.
Nē, — viņš noteica, — es neko nesapratu. Tā, zināms, nav angļu valoda.
Mēs lūkojāmies uz Frānsisu, un viņš ar nožēlu nolūkojas uz mums. Bet tad pār viņu laikam bija nākusi apskaidrība, jo ar izteiksmīgiem žestiem, ko pavadīja spalgi izsaucieni, viņam galu galā izdevās mums visu pastāstīt. Sī bija tā vieta, kur viņš redzējis skudrulāci. Tepat tuvumā dzīvnieks droši vien guļ aizmidzis — un Frānsiss centās to attēlot: atbalstījis vaigu pret kopā saliktām plaukstām, viņš aizvēra acis un sāka skaļi krākt. Mums nāksies izre- tināties ķēdītē un ar lielu troksni pārmeklēt zāļu cerus.
Tā mēs izretinājāinies ik pa trīsdesmit jardiem cits no cita un, skaļi kliegdami un jodelēdami, trencām zirgus caur garo zāli, paši juzdamies kā pēdējie muļķi. Frānsiss, jādams pa labi no manis, lieliski imitēja vesela suņu bara spalgo riešanu; pa kreisi Boba priekšnesumā skanēja kādas dziesmas fragments, kuram pa vidu jaucās spiedzīgi «šū, šū!» bļāvieni, tā bija īsta kakofonija, kuru, manuprāt, nespētu izturēt neviens skudrulācis. Kliegdami un brēkdami bijām pavirzījušies uz priekšu apmēram pusjūdzi; es jau biju gluži aizsmacis un sāku šaubīties, vai šajā vietā varētu būt uzturējies skudrulācis un vai šie dzīvnieki vispār sastopami Gvajānā. Mani sākotnēji mundrie kliedzieni bija zaudējuši skanīgumu un drīzāk atgādināja vientuļas vārnas skumīgo ķērkšanu.
Piepeši Frānsiss griezīgi iegavilējās, un es pamanīju kaut ko tumšu kūņojamies zālē pie viņa zirga kājām. Pagriezis sirmi, jāju, cik ātri varēdams, pie Frānsisa, pa ceļam uzkliegdams Bobam. Mans zirgs bieži paklupa pār ciņiem un saules karstumā izkaltušajām dziļajām zemes plaisām, bet es viņu bez žēlastības dzinu cauri biezajai zālei.
Kustīgais tumšums izšāvās no garo stiebru aizsega un palekdamies dieba projām pa samērā līdzenu, zemu zāli; es pārliecinājos, ka tas patiešām ir skudrulācis, turklāt lielāks par tiem, kurus biju redzējis zooloģiskajos dārzos. Dzīvnieks skrēja pārsteidzošā ātrumā, viņa garā, lāstek- veidīgā galva mētājās no viena sāna uz otru, aizmugurē lielā, kuplā aste plīvoja kā karogs. Frānsiss dzinās viņam pa pēdām, izritinādams laso un skubinādams zirgu aprautiem mežonīgiem kliedzieniem. Pa to laiku arī mans zirgs bija izlauzies cauri biezajai zālei, tagad es viņu dzinu tieši virsū skudrulācim, bet sirmis, ieraudzīdams bēgošo dzīvnieku un droši vien izjuzdams pret to nepatiku, apcirtās un lielā ātrumā sāka skriet pretējā virzienā. Es visādi nopūlējos pagriezt viņu atpakaļ; sākumā man nekādi neveicās, jo sirmim bija tik plata mute kā spainis, taču galu galā es viņu savaldīju. Bet pat tagad viņš uzdrošinājās tuvoties skudrulācim vienīgi iešķībi no sāniem, izmetot nelielus lokus, apmēram tā, kā pārvietojas krabji. Es redzēju, kā Frānsiss, lēkšodams līdztekus medījumam, uzmeta dzīvniekam laso. Taču metiens bija neveiksmīgs, jo mūsu pavadonis nepaguva savilkt cilpu ap zvēriņa kaklu, tā ka tas brīvi izskrēja cauri, strauji apsviedās un dieba atpakaļ uz garo, biezo zāli. Frānsisam vajadzēja apstāties, lai savāktu un sakārtotu laso, bet pa to laiku medījums lielā ātrumā joņoja uz ķeramajiem brikšņiem, kur Frānsisam vairs neizdotos tam vēlreiz uzmest cilpu. Nemitīgi skubinot paslinko sirmi, man izdevās nogriezt medījumam ceļu, un es viņu triecu atpakaļ uz klajumu, turklāt, jājot ātros rikšos, es spēju turēties līdztekus bēgošajam zvēram.
Skudrulācis dieba bez apstājas, šņākdams un sprauslo- dams caur garo degunu, īsās kājeles dobji dipēja pret saules izkveldēto zemi. Frānsiss mūs vēlreiz panāca, pāris reižu uzvirpināja gaisā laso virvi un pārmeta pāri skudrulāča galvai un priekšķepām; cilpa cieši savilkās ap dzīvnieka vidukli. Frānsiss acumirklī nolēca no zirga un centās noturēt rokās virvi, kuru līdz ar pašu mednieku vilka projām saniknotais medījums. Es uzsaucu Bobam, lai pietur zirgus, un, saķēris virves galu, metos palīgā Frānsisam. Skudrulāča vilnainajā ķermenī un īsajās, līkajās kājās bija gluži neticams spēks, jo tikai par abiem ar Frānsisu mums izdevās viņu apturēt. Sviedriem pārplūdušu seju Frānsiss pavērās atpakaļ un kaut ko noburkšķēja, tad pastiepa roku un rādīja uz aizmuguri. Pagriezies es ieraudzīju nelielu koku apmēram simt jardu atstatu no mums. Tas bija vienīgais koks jūdzēm plašā apkārtnē. Elsdami pūzdami mēs vilkām skudrulāci uz to pusi. Kad beidzot pienācām pie koka, mums izdevās apmest saniknotajam dzīvniekam ap vidu vēl vienu cilpu. Virves vaļējo galu mēs mēģinājām piesiet pie koka stumbra. Tajā brīdī, kad es sēju pēdējo mezglu, Frānsiss, ielūkojies koka zaros, brīdinoši iekliedzās. Es savukārt pavēros augsni) un ieraudzīju pēdas divas sev virs galvas lapseņu pūzni futbola bumbas lielumā, ap kuru drūzmējās visa kolonija, kas likās ārkārtigi satraukta un saniknota. No satvertā medījuma nerimtīgajiem rāvieniem nelielais kociņš šūpojās kā viesuļvētras locīts, un tas acīmredzot lapsenēm nebija pa prātam. Mēs ar Frānsisu klusēdami steidzīgi atkāpāmies. To redzēdams, skudrulācis nolēma mazliet atpūsties no smagās cīņas ar virvi. Koks vairs nešūpojās, un lapsenes norima.
Mēs gājām atpakaļ uz to vietu, kur Bobs uzmanīja zirgus un izsaiņoja skudrulāča sagūstīšanai nepieciešamos piederumus: divus lielus maisus, resnas auklas rituli un dažas izturīgas virves, Ar visiem šiem priekšmetiem un piedevām vēl ar baismīga izskata kabatas nazi, kas piederēja Frānsisam, mēs no jauna tuvojāmies vientuļajam kokam. Pie mērķa pienācām tieši tajā brīdī, kad skudrulācis jau bija izmaucies no pēdējās cilpas un gāzelēdamies diedza projām pa savannu. Ar lielāko prieku es atstāju Frānsisu pie lapseņu apsēstā koka, kur indiānis pūlējās atšķetināt savu laso, un pats kājām džinos pakaļ medījumam, steidzīgi iesiedams cilpu līdzpaņemtajā virves gabalā. Skrienot līdzās bēgošajam dzīvniekam, raudzīju uzmest tam uz galvas savu nule pagatavoto laso. Neizdevās. Mēģināju vēlreiz — atkal nekā. Tā es nocīnījos labu laiku, līdz nerimtīgā vajāšana skudrulāci laikam bija nogurdinājusi. Negaidot viņš palika stāvot, pagriezās, piecēlās pakaļkājās un raudzījās manī. Es ari apstājos un viņu uzmanīgi pētīju, it īpaši lielos, sešas collas garos nagus, ar kuriem bija apbruņotas viņa priekšējās ķepas. Skudrulācis šņākāja uz mani, drebinādams garo degunu, mazās, apaļās ačeles it kā aicināja panākt soli tuvāk. Es mēģināju apiet viņu no aizmugures, bet viņš lēnām griezās man līdzi, turēdams gatavībā garos nagus. Vēlreiz nesagatavojies raudzīju uzmest skudrulācim cilpu, bet viņš sāka tik sparīgi vēcināt ķepas un tik mežonīgi šņākāt, ka es no sava nodoma atteicos un sāku gaidīt Frānsisu ar laso. Es pārliecinājos, ka lūkoties uz dzīvnieku caur stiepļu režģi labiekārtotā zooloģiskā dārzā ir nesalīdzināmi vienkāršāk nekā mēģināt to sagūstīt ar nelielu virvi. Pa gabalu redzēju, ka Frānsiss vēl arvien pūlas atšķetināt savu laso un sargās, lai viņam neuzbrūk lapsenes.
Skudrulācis attupās uz astes un ar lielajiem, līkajiem nagiem lēnām lasīja nost no deguna zāļu stiebriņus. Es ievēroju, ka ikreiz, kad viņš iešņācās vai nosprauslojās, viņam izpilēja siekalas un palika pie mutes karājoties kā lipīgi, resni zirnekļa tīmekļi. Lēkšojot pa klajumu, lipīgie siekalu pavedieni vilkās līdzi, un "tajos ieķērās zāles un sīki gruži. Tikko dzīvnieks dusmīgi purināja galvu, pavedieni ar visām piedevām nokļuva viņam uz deguna un tur palika kā pielīmēti. Šobrīd skudrulācim likās, ka noslēgtais pamiers jāizmanto, lai žigli nomazgātos un savestu sevi kārtībā. Pamatīgi notīrījis garo, pelēko degunu, viņš ņēmās berzēt pret zāli plecus, lai notraustu no tiem lipīgās siekalas. Pēc tam viņš piecēlās kājās un pavisam ērmoti — kā nokaunējies suns — nopurinājās, tad lēnām, mierīgi vilkās uz garo zāli, it kā cilvēki ar saviem laso viņu vēl nekad nebūtu traucējuši. Sajā brīdī aizelsies, tomēr lapseņu nesadzelts, pie manis piesteidzās Frānsiss ar virvi, un mēs drāzāmies pie skudrulāča, kas vēl arvien lēnām, bezbēdīgi gāja savu ceļu. Izdzirdis mūsu tuvošanos, viņš no jauna attupās un skumīgi vērās mums pretī. Tagad bijām divi pret viņu vienu, un mēs izmantojām šo priekšrocību: kamēr es centos pievērst sev skudrulāča uzmanību, Frānsiss pielīda no aizmugures, uzmeta viņam cilpu un cieši savilka ap vēderu. Tai pašā mirklī medījums laida pa zāli ļekas vaļā, vilkdams mūs sev līdzi. Pusstundu nocīnījāmies ar skudrulāci pa savannu šurpu turpu, taču beidzot mums izdevās uzmest viņam tik daudzas cilpas, ka viņš vairs nespēja pakustēties. Pēc tam, cieši nosietu kā nobarotu ziemassvētku tītaru, mēs iegrūdām skudrulāci lielā maisā un paši apsēdāmies izsmēķēt tik ļoti kāroto cigareti; ar paveikto mēs bijām apmierināti.
Bet tad radās jaunas grūtības. Zirgi, visi kā viens, neļāva uzsiet mugurā maisu ar skudrulāci. Arī pats gūsteknis vēl nebūt nebija nomierinājies: tikko mēs ar maisu steberējām uz zirgu pusi, viņš izgrūda skaļus, garus šņācienus, kas jau tā satrauktos zirgus padarīja vēl tramīgākus. Vairākkārt izmēģinājušies, atmetām sākotnējo nodomu uzdabūt skudrulāci zirgam mugurā, jo baidījāmies, ka tas no pārbīļa var sākt trakot. Pēc ilgākām pārdomām l iānsiss nāca klajā ar savu priekšlikumu: man jāved viņa zirgs aiz pavadas, bet viņš pats ies kājām aiz manis, nesdams uz muguras maisu ar skudrulāci. Es mazliet šaubījos, vai viņam tas būs pa spēkam, jo maiss bija smags un līdz Karanambo savas astoņas deviņas jūdzes, ko iet. l omēr es viņam līdzēju uzvelt maisu mugurā, un mēs devāmies atpakaļceļā. Frānsiss turējās varonīgi, sviedri viņam lija aumaļām un iet bija vēl jo grūtāk tāpēc, ka maiss uz muguras nepārtraukti kratījās un grozījās. Pēcpusdienas saule nežēlīgi karsēja, nebija ne mazākās vēsmiņas, kas dzesinātu mūsu mednieka nosvīdušo seju. Viņš sāka sevī kaut ko murmināt. Drīz Frānsiss atpalika no mums par piecdesmit jardiem. Tā mēs nogājām apmēram pus- judzi, tad Bobs paraudzījās atpakaļ.
Kas noticis ar Frānsisu? — viņš pārsteigts vaicāja.
Pagriezies redzēju, ka mūsu pavadonis nolicis maisu
ar skudrulāci zemē un soļo tam apkārt un apkārt, kaut ko runādams un plātīdamies ar rokām.
Man ir nelaba nojauta, ka viņam galvā viss sagriezies otrādi, — es sacīju.
Ko? .
Viņš saka, ar viņu tā gadoties, kad uznākot lēkme.
Dievs žēlīgais! — nobijies ne pa jokam, izsaucās Bobs. — Ceru, tu zini ceļu uz mājām.
Nē, nezinu vis. Pieturi kādu brīdi Frānsisa zirgu, es pajāšu atpakaļ uzzināt, kas ar viņu notiek.
Es rikšoju atpakaļ uz to vietu, kur norisa garā saruna starp Frānsisu un skudrulāci. Mana ierašanās viņu nemaz netraucēja, viņš pat nepacēla acis uz "mani. Pēc indiāņa sejas izteiksmes un mežonīgajiem žestiem nospriedu, ka mūsu pavadonis ir uzņēmis valodu par skudrulāča senčiem un gānās par tiem ar visiem viņa dzimtajā dialektā iespējamiem izteiksmes līdzekļiem. Pats skudrulācis, kuram bija jānoklausās visi šie apvainojumi, mierīgi blenza augšup uz indiāni, reizumis izgrūzdams caur degunu sīkus bur- bulīšus. Beidzot Frānsisa vārdu krājums likās izsmelts, viņš apklusa un skumīgi vērās manī.
Kas tev noticis, Frānsis? — es līdzjūtīgi un reizē muļķīgi iejautājos, jo viss tāpat bija skaidrs. Frānsiss dziļi ievilka elpu, un tad pār mani gāzās īsti runas plūdi. F.s uzmanīgi klausījos, tomēr no visas skaņu gūzmas spēju izlobīt tikai vienu vienīgu vārdu — «velkbols», un, lai kāda bija šī vārda nozīme, man tā vien šķita, ka tam nav nekāda sakara ar pašreizējo situāciju. Pagāja krietns laika sprīdis, iekams es apjēdzu, ko Frānsiss no mums vēlas: vienam no mums trim jāpaliek pie skudrulāča, kamēr pārējie divi aizjās līdz fermai (viņš norādīja uz tikko saredzamu plankumiņu pie apvāršņa), lai sadabūtu šo ļoti nepieciešamo lietu — velkbolu. Cerēdams, ka fermā atradīsies kāds cilvēks, kas kaut cik ciešami runā angliski, es biju ar mieru pieņemt Frānsisa priekšlikumu un palīdzēju viņam nogādāt skudrulāci tuvējo krūmu ēnā. Tad atgriezos pie Boba, lai viņam visu paskaidrotu.
Tev būs jāpaliek pie skudrulāča, kamēr mēs ar Frānsisu aizjāsim līdz fermai un sadabūsim velkbolu, — es sacīju.
Velkoni? — Bobs pārsteigts ievaicājās, — Kādu velkoni?
Ne jau velkoni, bet velkbolu, —« es bezbēdīgi izlaboju.
Bet kas ir velkbols?
Man nav ne jausmas. Kaut kāds transporta līdzeklis, tā man šķiet.
Vai tā ir tava ideja, vai Frānsiss kaut ko tādu izdomāja?
Frānsiss gan. Viņam liekas — tas ir mūsu vienīgais glābiņš.
Nu labi, bet kas tad īsti ir velkbols?
Mīļais draugs, es neesmu valodnieks, bet, manuprāt, tie varētu būt kādi rati vai citāds braucamais. Lai nu kas, bet fermā būs cilvēki, un tad jau kaut kā tiksim skaidrībā.
Nu jā, bet es tikmēr varu nomirt aiz slāpēm, vai arī skudrulācis izgāzīs man visas zarnas, — Bobs rūgti noteica. —.Brīnišķīga ideja!
Nerunā niekus, skudrulācis nevar izkļūt no maisa, un es atvedīšu no fermas tev dzeramo.
Ja vien tu nokļūsi līdz tai fermai. Kāds Frānsiss ir pašlaik, tāds viņš var tevi aizvest četru dienu pastaigā pāri Brazīlijas robežai. Tā nu iznāk, man, redzams, atkal vajadzēs uzupurēties dzīvnieku vākšanas labā.
Kad mēs ar Frānsisu jājām prom, Bobs mums vēl kliedza nopakaļus:
Atceries, ka es Gvajānā biju nodomājis gleznot, nevis būt par aukli kādam tur skudrulācim… un neaizmirsti atvest dzērienu…
Kā mēs nokļuvām līdz fermai, man nemaz negribas atcerēties. Frānsisa zirgs drāzās kā viesulis, un manējais, laikam domādams, ka atgriežamies mājās, centās no viņa neatpalikt. Man bija tāda sajūta, ka mūsu jājienam nebūs gala, taču beidzot es izdzirdu suņus rejam, un mēs kā kovboju filmas varoņi slaidi iejoņojām pa vārtiem pagalmā, kur apstājāmies garas, zemas, balti nobalsinatas mājas priekšā. Es gandrīz vai sāku lūkoties pēc uzraksta, kas mums pavēstītu, ka esam ieradušies krodziņā ar nosaukumu «Zelta smiltis». No mājas iznāca jauks vecs indiānis un sveicināja mani spāņu valodā. Es muļķīgi pasmaidīju, tad sekoju viņam tīkami vēsajā, ēnainajā istabā. Uz zema mūra, kas aizvietoja istabas sienu, sēdēja divi mežonīga izskata jaunekļi un skaista meitene, viens no puišiem plosīja cukurniedres stumbeni un meta tā gabaliņus trim kailiem bērneļiem, kuri_rāpoja pa grīdu. Es apsēdos uz zema koka sola, un pēc brīža indiāņu meitene ienesa man ilgoto kafijas tasi; kamēr es dzēru, vecais vīrs uzsāka ar mani ļoti garu sarunu kroplīgā angļu valoda, kurai jaucās klāt tikpat kroplīgi izrunāti spāņu vardi. Tad ienāca Frānsiss un aizveda mani uz kādu lauku, kur ganījās liels bullis.
Velkbols, — viņš paskaidroja, rādīdams uz dzīv- . nieku.
Kamēr bullis tika apseglots, es iegāju atpakaļ mājā un izdzeru vēl vienu tasi kafijas, tad, kāpdams zirgam' mugurā, palūdzu pudeli ar aukstu ūdeni, ko aizvest Bobam. Sēdēdami zirgos, mes atsveicinājāmies un izjājām pa vārtiem.
— Kur tad ir tavs velkbullis? — es apvaicājos Frānsisam.
Indiānis parādīja, un es ieraudzīju bulli smagi lēkšojam pa savannu, mugurā tam sēdēja Frānsisa sieva, vējš plivināja viņas tumšos, vaļējos matus, un no tālienes viņu it viegli varētu noturēt par melnmatainu lēdiju Godaivu. [5]
Pārtiešām pa savannu mēs steidzāmies atpakaļ uz to vietu, kur bijām atstājuši Bobu, un nokļuvām tur nedaudz agrāk par bulli. Pa to laiku te bija notikušas lielas nekārtības: skudrulācis ar gandrīz vai neticamu spēku bija atbrīvojis sasietās priekšķepas, pārplēsis maisu un jau pa pusei izlīdis ārā. Mūsu ierašanās brīdī dzīvnieks kā neprātīgs joņoja pa apli, ķermeņa pakaļējā daļa viņam vēl arvien atradās maisā, kas kūļājās gar kājām kā lejup slīdošas bikses; viņam pa pēdām skrēja Bobs. Es sagūstīju skudrulāci un ievietoju citā maisā, pēc tam, gribēdams Bobu nomierināt, izvilku līdzpaņemto pudeli; remdenais ūdens viņu atspirdzināja, un viņš pastāstīja, kas bija noticis.
Kad mēs ar Frānsisu jau bijām aizjājuši tik tālu, ka vairs nebijām redzami, Boba zirgs (kuru viņš domājis droši piesietu pie neliela krūma) piepeši norāvies un ilgu laiku nedevies rokā. Bobs, skriedams pa savannu zirgam nopakaļus, visādi-centies tam pielabināties, un galu galā viņam izdevies bēgli noķert, bet atgriezies viņš ieraudzījis, ka skudrulācis jau izlīdis no maisa un pūlas atbrīvoties no virvēm. Piekusis un noskaities Bobs to no jauna iegrū- dis maisā, bet šajā pašā brīdī ieraudzījis, ka zirgs atkal norāvies un dodas projām. Tā tas turpinājies vēl un vēl, un tikai vienu reizi šajā vienmuļajā secībā nelielu pārmaiņu ienesis garragainu govju ganāmpulks, kas apstājies un noraudzījies Boba pūliņos ar mazliet kareivīgu augstprātību, kura tik raksturīga šiem liellopiem. Bobs apgalvoja, ka ganāmpulka klātbūtne viņu nebūtu traucējusi, ja tajā pārsvarā nebijuši buļļi. Galu galā ganāmpulks aizgājis projām, un viņš kārtējo reizi sācis ķerstīt skudrulāci; tajā brīdī ieradāmies mēs ar Frānsisu.
Man jau visa pasaule sāka griezties riņķī, par laimi, jūs atgriezāties, — viņš sacīja.
Tūlīt pat uz buļļa pāri zālainei atlēkšoja Frānsisa sieva; Bobs raudzījās viņā, acis ieplētis.
Kas tas? — viņš pārbijies ievaicājās. — Vai tu ari ko redzi, vai man tikai rādās?
Tas, manu mīļo zēn, ir velkbols, kuru mēs nolīgām par dārgu cenu un kurš vienīgais spēj mūs glābt.
Bobs atlaidās zālē un aizvēra acis. . — Šodien esmu redzējis tik daudz buļļu, ka man no tiem pietiek visam mūžam, — viņš sacīja. — Es atsakos palīdzēt jums uzkraut skudrulāci šī radījuma mugurā. Pagulēšos un pagaidīšu, kamēr bullis jūs nobadis, pēc tam mierīgi jāšu mājās.
Tā mēs trijatā — Frānsiss, viņa sieva un es — uzkrāvām šņācošo skudrulāci uz buļļa platās, stoiskās muguras. Pēc tam paši, stīvi, līki, ar pūlēm ierausušies seglos, uzņēmām tālo atpakaļceļu uz Karanambo. Saul$ vēl brīdi pakavējās virs tālīnās kalnu grēdas, piepildīdama savannu ar brīnišķīgu zaļu mijkrēsli, tad viss satumsa. Tumsā klusu sasaucās alupūces, un, kad mēs jājām gar ezeru, tā virsmu kā krītošas zvaigznes pāršķēla divi balti gārņi. Mēs bijām līdz nāvei noguruši, visi locekļi sāpēja. Zirgi bieži paklupa, un mums vajadzēja uzmanīties, lai pār viņu galvām nenošļūktu zemē. Pie debesīm iedegās zvaigznes, bet mēs vēl arvien virzījāmies pāri nebeidzamajai zālainei; mums nebija ne jausmas, kādā virzienā ejam, — taisnību sakot, mēs par to arī nedomājām. Uzlēca bāls mēness sirpis, apsudrabodams zāli, un bullis tā gaismā vērtās ļoti liels un kroplīgs, līdzīgs milzīgam aizvēsturiskam zvēram, kas, smagi tusnīdams, klīst tikko radītās pasaules mijkrēslī. Es snauduļoju, klanīdamies seglos. Reizumis Boba zirgs paklupa, un es dzirdēju Bobu sirdīgi nolamājamies, kad seglu priekšējais loks viņam kārtējo reizi iedauzīja pa daudz cietušo vēderu.
Drīz es pamanīju priekšā aiz kokiem bālu, mirguļojošu gaismu; līdzīgi maldugunij tā uzliesmoja un atkal nodzisa. Tā bija pavisam maza, vāja gaismiņa salīdzinājumā ar lielajām zvaigznēm, kas karājās pie debess, kā mums likās, tikai pāris pēdu virs mūsu galvām.
Bob! — es iesaucos. Manuprāt, tās ir džipa ugunis.
Lai slavēts dievs! — Bobs dedzīgi attrauca. — Kaut tu zinātu, cik ļoti es vēlos izkļūt no šiem segliem!
Džīpa ugunis iemirdzējās spožāk, un mēs izdzirdām motora rūkoņu. Mašīna aplieca loku ap kokiem, un pār mums izlija prožektoru saltā gaisma; zirgi j>alēcās un slējās pakaļkājās, bet darīja to gausi un negribīgi, jo bija noguruši. Mēs' izkāpām no segliem un klutnburojām uz mašīnu.
Nu, kā jums veicās? — no tumsas atskanēja Maktērka balss.
Noķērām lielu skudrulāču tēvaini, — es atbildēju ne bez lepnuma.
Ak, un mēs tik brīnišķīgi pavadījām laiku! — Bobs vēl piemetināja.
Maktērks nosmīkņāja. Mēs apsēdāmies uzsmēķēt, un tad prožektoru gaismas lokā ieslāja aizvēsturiskais briesmonis, mēs nocēlām viņam no muguras skudrulāci. Vērtīgais eksemplārs tika ievietots džīpā starp maisiem, paši iespraucāmies tam cieši līdzās, zirgus palaidām vaļā savannā, gan tie atradīs ceļu uz fermu. Kad mašīna sāka braukt, gūsteknis piepeši pamodās no miega un kļuva nemierīgs. Es cieši satvēru plaukstā viņa garo degunu, jo zināju: tikko tas atsitīsies pret mašīnas metāla bortu, skudrulācis būs beigts kā lodes trāpīts.
Kur jūs domājat viņu turēt? — Maktērks jautāja.
Par to es līdz šim netiku- domājis. Tagad piepeši atcerējos, ka mums nav ne būru, ne arī kokmateriālu to pagatavošanai. Vēl ļaunāk — tos pat nebija iespējams sagādāt. Taču mans prieks par iegūto skudrulāci bija pārāk liels, lai to spētu aptumšot kaut kādi prozaiskas dabas apsvērumi.
Viņu vajadzēs kaut kur piesiet, — es bezbēdīgi atteicu.
Maktērks kaut ko noburkšķēja.
Atgriezušies mājās, mēs atbrīvojām skudrulāci no daudzajām virvēm un maisiem, kuros viņš bija ievīstīts. Tad ar Maktērka palīdzību no resnām auklām nopinām kaut ko līdzīgu aizjūgam un pie tā piestiprinājām virvi, aiz kuras skudrulācis tika piesiets pie nožogota ēnaina koka. Tovakar es devu viņam vienīgi padzerties, jo biju nodomājis jau pašā sākumā jauno iemītnieku pieradināt pie mākslīgas barības, un tas var izdoties tikai tad, kad dzīvnieks ir izsalcis.
Pieradināt savvaļas dzīvnieku pie mākslīgās barības ir viens no pašiem grūtākajiem dzīvnieku kolekcionāru uzdevumiem. Tā rīkojas, ja viņa rokās nonāk tāds dzīvnieks kā skudrulācis, kuram savvaļā ir ļoti ierobežota ēdienkarte: noteikta auga lapas vai augļi, atsevišķas zivju sugas vai kaut kas tikpat grūti sagādājams. Tikai ļoti retos gadījumos šāds dzīvnieks, atvests uz Angliju, var saņemt sev pierasto barību, tāpēc kolekcionāru pienākums ir savlaicīgi iemācīt izvēlīgajam dzīvniekam ēst tādu barību, kādu var sagādāt zooloģiskais dārzs, kurā viņam būs jādzīvo. Te vajag krietni vien palauzīt galvu, lai varētu sagatavot tādu maisījumu, kas dzīvniekam garšo un iet labumā. Nereti tas nepieņem jūsu piedāvāto barību vai, vēl ļaunāk, kļūst no tās slims. Tad tas var aiziet bojā. Daži dzīvnieki stūrgalvīgi atsakās ēst mākslīgo barību, un, jūs, dziļi vīlies, esat spiests tos palaist vaļā. Citi turpretim tūlīt kāri tiesā visu nost. Gadās arī, ka pret sagatavoto maisījumu vienas un tās pašas sugas pārstāvji izturas dažādi: viens to pieņem labprāt, bet otrs noraida.
Skudrulācim paredzētā mākslīgā barība sastāvēja no trim pintēm piena, kurā iejauktas divas jēlas olas tin- apmēram mārciņa kapātas gaļas; iegūtajam maisījumam vēl pievienoti trīs pilieni mencu aknu eļļas. Es gatavoju šo maisījumu otrā rītā agri, kad tas bija sajaukts, uzlauzu tuvāko termītu ligzdu un biezā kārtā iekaisīju pienā termītus. Tad nesu barības bļodu skudrulācim.
Zvēriņš gulēja uz sāniem zem koka, apklājies ar kuplo asti, kas atgādināja milzum lielu strausa spalvu. Viņa ķermenis un deguns nebija redzami, tā ka pa gabalu viņu varētu noturēt par pelēcīgu zāles čupiņu. Redzot šos dzīvniekus zooloģiskajā dārzā, pat prātā nevar ienākt, cik noderīga viņiem ir aste: plašajā savannā, saritinājies starp diviem zāļu ceriem un pārsedzies ar asti kā ar lietussargu, skudrulācis ir pasargāts no saules, vēja un lietus, izņemot varbūt pašu spēcīgāko negaisu.
Kad skudrulācis izdzirda manu tuvošanos, viņš satraukti nošņācās, atsvieda atpakaļ asti un piecēlās pakaļkājās, gatavs aizstāvēties. Es noliku bļodu zemē viņa priekšā un noskaitīju īsu lūgšanu, lai ar viņu nebūtu lielas grūtības, tad atgāju sānis un sāku vērot. Dzīvnieks aizčāpoja līdz bļodai un, skaļi šņākdams, apostīja to no visām pusēm. Tad viņš iemērca pienā degungalu, un tajā pašā brīdī garā, pelēkā čūskas mēle sāka kāri lakt sagatavoto maisījumu. Viņš laka un laka, kamēr bļoda bija tukša, bet es stāvēju un nevarēju vien nopriecāties.
Skudrulācis pieder pie tiem dzīvniekiem, kuriem nav zobu — tos viņiem aizvieto mēle un lipīgas siekalas; skudrulača mele darbojas kā mušpapīrs, jo pie tās pielīp barība. Ikreiz, kad mans zvēriņš iešāva mēli atpakaļ mutē, tajā nokļuva ari mazliet olas, piena un kapātas gaļas. Pat ar tik mazražīgu paņēmienu bļoda īsā laikā bija izēsta, un skudrulācis to vēl pamatīgi izošņāja, lai butu drošs, ka tajā nekas nav palicis. Tad viņš no jauna apgulās, saritinājās, izpleta kuplo asti virs sevis kā teiti un, dziļi apmierinats, iemiga. Kopš tā brīža man par viņu bijis maz raižu.
Dažas nedēļas vēlāk, kad bijām atgriezušies Džordžtaunā, mūsu Amoss, kā tikām nosaukuši skudrulāci, ieguva sev draudzeni.
Kādu rītu pie mums j-aunā, spīdīgā automašīnā piebrauca divi slaidi, labi ģērbušies indieši un apvaicājās, vai mums-vajadzīgs barims (lielā skudrulāča vietējais nosaukums). Mēs atbildējām, ka labprāt to iegādātos, un indieši nesteidzīgi atvēra bagāžnieku, kurā, pārsieta daudzām virvēm, gulēja pilnīgi pieaugusi skudrulāča mātīte. Skudrulācis automašīnā — tas katrā ziņā bija veikli izdomāts triks, lai atstātu lielāku iespaidu salīdzinājumā ar nabadzīgu indiāni, kurš savu zvēriņu, kaut kādu trusīti, atnes cepurē. Atvestais dzīvnieks tomēr izskatījās galīgi nomocījies, un virves vairākās vietās viņam bija savainojušas ķermeni un kājas, tā ka mēs mazliet šaubījāmies, vai viņš būs dzīvotspējīgs. Taču, pēc tam kad gūsteknes brūces bija kaut cik apkoptas un viņa pati krietni padzērusies, jaunā iemītniece jutās tiktāl atspirgusi, ka sāka mums ļoti apņēmīgi uzbrukt, un tā mēs nolēmām, ka viņu tūlīt var iepazīstināt ar Amosu.
Amoss dzīvoja plašā nožogojumā zem kokiem. Kad mēs atvērām viņa aploka vārtiņus un nākamā līgava pabāza tajos savu smailo degungalu, Amoss viņu saņēma ar tik nedžentlmenisku šņākoņu, sprauslāšanu un nagaino ķepu purināšanu, ka bijām spiesti steidzīgi aizvākt viešņu drošībā. Amosa aploks tika pārdalīts ar koka latiņu žogu divās daļās, tā ka abi skudrulāči dzīvoja līdzās, tomēr šķirti. Viņi spēja viens otru redzēt un saostīties, un mēs cerējām, ka Amosam ,ar laiku pret jauno kaimiņieni radīsies maigas jūtas.
Pirmajā dienā skudrulāča mātīte mums sagādāja rūpes, jo pilnīgi atteicās ēst mākslīgo barību. Viņa pat tai ne- pieskārās, Nākamajā rītā es iedomājos piegrūst Amosa ēdiena bjodu pie pašas starpsienas. Tikko mātite ieraudzīja (un izdzirda) Amosu tiesājam maltīti, viņa nekavējoties devās turp, lai izpētītu. Amoss visu locīja iekšā ar lielisku apetīti, tā ka arī mātītei sagribējās pagaršot; viņa izbāza caur režģi savu garo mēli un iemērca bļodā. Desmit minūšu laikā abi dzīvnieki bija bļodu iztukšojuši. Tā_ mēs katru dienu ar prieku un aizkustinājumu vērojām, kā divi skudrulāči, kurus vienu no otra atdala žogs, draudzīgi barojas no vienas bļodas. Vēlāk mātīte iemācījās ēst pati no sava trauka, taču viņai allaž labāk patika mieloties kopā ar Amosu, ja vien tāda iespēja radās.
Pēc tam kad b'iju atvedis Amosu un viņa draudzeni līdz Liverpūlei un nodevis tam zooloģiskajam dārzam, kuram viņi bija paredzēti, es par savām pūlēm izjutu zināmu lepnumu, jo skudrulāči nepieder pie tiem dzīvniekiem, kurus viegli turēt nebrīvē.