Dari ko darīdams, turi kursu uz rietumiem, turi kursu uz rietumiem!
No Locijas kapteiņiem,
kas brauc apkārt Nomas ragam
Septiņas nedēļas «Mērija Rodžersa» mētājās viļņos uz piecdesmitā dienvidu platuma grāda starp Atlantijas un Kluso okeānu, bet tas nozīmēja, ka tā veselas septiņas nedēļas veltīgi pūlējās apbraukt Hornas ragu. Septiņas nedēļas tā vai nu cīkstējās ar vētru, vai bēga no vētras, tikai vienu reizi kuģis pēc sešu nedēļu ilgas briesmīgas aukas atrada patvērumu pie bargajiem Ugunszemes krastiem un, ņirbu vilnīšu nests, negaidītajā bezvējā tikko ne- sašķīda pret klintīm. Septiņas nedēļas kuģis bija spēkojies ar bangām pie Hornas raga un pats ticis pamatīgi apdauzīts. Kuģis bija būvēts no koka, un no nepārtrauktajiem viļņu triecieniem bija radusies sūce, tā ka divreiz dienā sargmatroži nomainīja cits citu pie sūkņiem.
«Mērija Rodžersa» bija nogurusi, komanda bija nogurusi, un lielais Dens Kallens, kapteinis, arī bija noguris. Viņš varbūt bija noguris vairāk par visiem, jo uz viņu guļas atbildība par so titānisko cīņu. Viņš gulēja reti un lais paš.i . retajās reizēs neizģērbies. Naktīs viņš klīda pa klaju ka milzīgs, drukns, spēcīgs rēgs, trīsdesmit gadu juras vagojot, saulē nodedzis un spalvains kā orangutans. Viņu nemitīgi vajāja viena doma — rinda no Locijas kapteiņiem, kas brauc apkārt Hornas ragam: «Dari ko darīdams, turi kursu uz rietumiem, turi kursu uz rietumiem!» Sie vārdi viņu bija apsēduši. Viņš nedomāja ne par ko citu, tikai reizumis nolādēja dievu par to, ka tas uzsūtījis tik riebīgu laiku.
«Turi kursu uz rietumiem!» Viņš tiektin tiecās uz Hornu, nezin cik reižu pagrieza kuģi_ gan šā, gan tā, bet nepieejamais zemesrags aizvien vēl tapat rēgojas vai nu ziemeļaustrumos, vaī ziemeļaustrumos uz ziemeļu pusi. Un ikreiz nolādētais rietenis atpūta viņu atpakaļ un dzina uz austrumiem. Kapteinis pārvarēja brāzmu pēc brāzmās, novirzījās uz dienvidiem līdz sešdesmit ceturtajam grādam, iekuldamies Antarktīdas peldošajā ledu, un bija gatavs atdot pašam nelabajam dvēseli par to, lai kaut mazlietiņ pavirzītos uz rietumiem, lai kaut drusku uzpūstu ceļavējš. Taču kuģi dzina uz austrumiem. Galīgi izmisis kapteinis mēģināja izbraukt pa Lemēra jūras šaurumu. Pusceļā uzpūta ziemeļrietumu vējš un barometrs nokrita līdz divdesmit astoņi astoņdesmit astoņi, kapteinis pagriezās un, ciklona dzīts, drāzās, gandrīz uztriekdams «Mēriju Rodžersu» virsū melnajiem klinšu ilkņiem. Divas reizes kuģis gāja uz rietumiem, uz Diego Ramiresa klintīm, turklāt vienu reizi to paglāba kapteinis, pārtraukumā starp divām sniega vētras alpām tieši priekšā ceturtdaļ- jūdzes attālumā ieraudzīdams bojā gājušu kuģu karkasus.
Vējš! Kapteinis Dens Kallens pārcilāja atmiņā visus trīsdesmit uz jūras pavadītos gadus, bet tādu vēju neatcerējās redzējis. Kamēr viņš par to domāja, viļņi mētāja «Mēriju Rodžersu» augšup un lejup un visbeidzot pēc kādas pusstundas iegremdēja ūdenī līdz pašam klājam. Jauno grotburu un pavisam jauno klīveri vējš norāva kā zīdpapīru, bet piecas ar dubulttrosēm ierēvētas un nostiprinātās buras noplēsa no rājām un saplosīja lupatu lupatās. Sajā nakti «Mērija Rodžersa» vēl divas reizes iegrima ūdenī un falšbortā tika izsisti caurumi, lai kaut mazliet atbrīvotu klāju no ūdens, kas gāzās virsū kuģim.
Apmēram reizi nedēļā kapteinis Dens Kallens redzēja sauli. Reiz dienas vidū tā spīdēja veselas desmit minūtes, bet desmit minūtes vēlāk no jauna sāka trakot vētra, abas sardzes rēvēja buras, un visu savā baltajā tumsā ietina spēcīgs sniega vētras brāziens. Reiz kapteinis Dens Kallens divas nedēļas nevarēja noteikt kuģa atrašanās vietu. Ja vien tālumā nepavīdēja zeme, viņam reti kad izdevās noteikt to precīzāk par pusgrādu, tāpēc ka sauli un zvaigznes aizsedza mākoņi un tumsā neko nevarēja saskatīt. Tumsa kā pelēks līķauts bija ietinusi visu pasauli. Pelēki bija mākoņi, svina pelēki bija nemierīgie viļņi, uz kūpošajām viļņu mugurām virmoja pelēkas putas; pat retie albatrosi šķita pelēki, un baltās pārslas zem drūmā debesu apsega kļuva pelēkas.
Ari dzīve uz «Mērijas Rodžersas» bija pelēka — pelēka un drūma. Matrožu sejas bija zilganpelēkas, nedzīstoši pušumi un augoņi sagādāja viņiem neciešamas sāpes. No ļaudīm bija palikušas pāri ēnas. Visas septiņas nedēļas, vienalga, kur viņi atradās, kubrikā vai uz klāja, mugurā viņiem bija slapjas drēbes. Viņi bija aizmirsuši, ko nozīmē izgulēties, ik pa laikam atskanēja komanda: «Visi uz klāja!» Gulēja saraustītā, caurā miegā, nenovilkuši eļļja- kas un ik brīdi gaidīdami parasto komandu. Ļaudis bija tā noguruši un nodzīti, ka vienas sardzes darbu vajadzēja veikt abām. Tāpēc arī matroži gandrīz nepārtraukti atradās uz klāja. Bet izvairīties no darba nevar pat matroža ēna. Vienīgi ja nu kāds lauzis kāju, tad viņš tiek vaļā no darba. Tādu jūras sakropļotu un izmocītu uz kuģa bija divi.
Arī Džordžs Dortijs drīzāk atgādināja ēnu nekā cilvēku. Vi ņš bija vienīgais pasažieris un kuģa īpašnieka draugs, un viņš bija devies šajā ceļojumā, lai uzlabotu veselību. Tomēr septiņas Hornas raga tuvumā pavadītās nedēļas nebija nākušas viņam par labu. Garajās, mokpilnajās naktīs viņš elsa un sēca savā kajītē, bet, iznācis uz klāja, bija tā satuntuļojies, lai būtu siltāk, ka līdzinājās apkārt- staigājoša lupatu tirgotāja veikaliņam. Dienā, kad viņš pusdienoja kajītē, kur šūpodamās tumsu klīdināja nepārtraukti degošas laternas, Dortijs izskatījās tikpat zilganpelēks kā visslimākais un visnelaimīgākais matrozis kub- rikā. Viņu neielīksmoja arī iepretī otrpus galda sēdošais kapteinis Dens Kallens. Drūmi viebdamies, kapteinis gremoja un nebilda ne vārda. Viņš viebās, domādams par dievu, un pie kaira kumosa klusībā atkārtoja: «Turi kursu uz rielumiem!* Raugoties uz šo smagnējo, spalvaino tē- vaini, džordžam Dorlijam pārgāja ēstgriba. Kapteinis uzlūkoja cilvēku kā bibeles Jonasu par visu nelaimju cēloni un katra ēdienreizē atgādināja to viņam, mezdams grīnus skatienus te uz dievu, te uz savu pasažieri.
Ari vecākais palīgs nerosināja Dortija ēstgribu. Džošua Higinss, jūrnieks pēc profesijas un aicinājuma, bet pēdējais žūpa pēc spējām, bija nesavaldīgs, nekaunīgs, bezjūtīgs un patmīlīgs gļēvulis, cilvēks bez sirds; viņš kā no nāves baidījās no Dena Kallena un terorizēja matrožus, kuri zināja, ka viņam aiz muguras stāv kapteinis — likumdevējs un žandarms, kungs un pavēlnieks, kas viens pats ir vesela duča uzpūtīgu bocmaņu vērts. Sajā trakajā laikā pasaules dienvidu nomalē Džošua Higinss vairs nemazgājās. Viņā netīrā fizionomija galīgi sabojāja Dor- tijam ēstgribu. Citreiz kapteinim Kallenam būtu dūries acīs, ka palīgs grēko pret tīrību, un viņš būtu bildis kādu vārdu, taču tagad kapteini nodarbināja viena doma: «Turi kursu uz rietumiem!» — un viņš neievēroja neko, kam ar to nebija sakara. Vai palīgam bija tīra vai netīra mute, kuģa kurss no tā nemainījās. Vēlāk, kad būs sasniegts piecdesmitais dienvidu platuma grāds Klusajā okeānā, Džošua Higinss mudīgi nomazgāsies. Bet kopkajītē, kur pagaidām, kamēr laternās iepildīja petroleju, laternu gaismu nomainīja pelēka krēsla, Džordžs Dortijs sēdēja starp kapteini un viņa palīgu — starp tīģeri un hiēnu — un brīnījās, kāpēc dievs viņus radījis. Otrais palīgs Metjū Tērners bija īsts jūrnieks un īsts cilvēks, taču viņa sabiedrībā Džordžs Dortijs nerada mierinājumu, jo otrais palīgs pusdienoja viens, kad pārējie bija paēduši.
Sestdien, divdesmit ceturtajā jūlijā, no rīta pamodies, Džordžs Dortijs juta, ka kuģis ir atdzīvojies un iet uz priekšu. Izgājis uz klāja, viņš ievēroja, ka «Mēriju Rodžersu» dzen spēcīgs dienvidrietumu vējš. Neierēvētas bija palikušas tikai apakšējās marsburas un fokbura. Kad Dortijs parādījās uz klaja, misters Tērners iekliedza viņam ausi, ka vairāk kuģis nevar izturēt un tomēr iet ar četrpadsmit mezglu ātrumu. Un viņi turēja kursu uz rietumiem. Beidzot «Mērija Rodžersa» tiks apkārt Hornas ragam … ja vien pieturēsies šis vējš. Misters Tērners staroja. Drīz cīņa būs galā. Turpretī kapteinis Kallens nemaz nestaroja. Iedams, garām Dortijam, viņš drūmi pa- blīnēja. Kapteinis Kallens baidījās parādīt dievam, ka šis vējš viņu iepriecina. Viņš uzskatīja, ka dievs ir ļauns, un sirds dziļumos ticēja, ka dievs nevilcinoties aizvāktu šo vēju un uzsūtītu pamatīgu auku no rietumiem,_ ja vien zinātu, cik tas viņam, Kallenam, nepieciešams. Tāpēc viņš staigāja dieva priekšā uz pirkstgaliem un, cenzdamies apslēpt savu prieku, rauca pieri un murmulēja lāstus, tādējādi maldinādams dievu, jo no cita neviena Denam Kallenam nebija bail.
Visu sestdienu un svētdienas nakti «Mērija Rodžersa» traucās uz rietumiem. Ātrums visu laiku bija četrpadsmit jūdzes, tā ka līdz svētdienas rītam kuģis bija nogājis trīssimt piecdesmit jūdzes. Ja vējš noturēsies, kuģis tiks apkārt Hornas ragam, bet, ja kaut kur no ziemeļrietumiem vai ziemeļiem uznāks auka, «Mērija Rodžersa» tiks atsviesta atpakaļ un visu vajadzēs sākt no jauna kā pirms septiņām nedēļām. Un svētdienas rītā vējš patiešām sāka rimties. Viļņi noplaka. Abas sardzes bija uz klāja un, cik ātri vien varēdamas, vilka augšā visas buras. Bet kapteinis Kallens gandarīts staigāja pa klāju, kūpināja lielu cigāru un uzvaroši smaidīja, it kā justos iepriecināts, ka vējš ir rimies, bet sirds dziļumos lādēja dievu, kas atņēmis spēku ilgi gaidītajam vējam. «Turi kursu uz rietumiem!» Viņš to darīs, ja vien dievs neiejauksies. Slepenībā viņš atkal bija ar mieru atdot dvēseli pašam nelabajam, ja tas palīdzētu tikt apkārt Hornas ragam. īstenībā viņš ticēja vienīgi dievam, kaut gan pats to nemaz nezināja. Un šajā ačgārnajā ticībā dievs viņam bija pats Tumsas Valdnieks. Kapteinis Kallens pielūdza velnu, bet sauca to citā vārdā, un tas bija viss.
Pusdienas laikā, kad bija nosistas astoņas glases, kapteinis Kallens pavēlēja uzvilkt bombramburu. Nevienu reizi šajās aizvadītajās nedēļās matroži nebija rāpušies mastā tik veicīgi. Viņi strādāja aizgūtnēm ne vien tāpēc, ka kuģis gāja uz rietumiem, — laipnā saule apspīdēja viņus un sildīja stingos ķermeņus. Džordžs Dortijs stāvēja blakus kapteinim Kallenam, satuntuļojies mazāk nekā parasti, uzsūkdams ilgoto siltumu un vērodams notiekošo.
Un tad tas notika. No boinbramrājas atskanēja kliedziens:
— Cilvēks aiz borta!
Kāds iemeta jurā glābšanas riņķi, un tajā pašā mirklī pūpē stāvošie sadzirdēja otrā palīga spalgo, valdonīgo balsi:
Stūri pa vējam!
stūresvīrs pat nepakustējās. Viņš zināja labāk, jo viņam blakus stavēļa kapteinis Dens Kallens. Viņš labprāt būtu pagriezis stūri par vienu grādu, par visiem trīssimt sešdesmit grādiem, jo jūrā slīka viņa biedrs. Viņš uzmeta skatienu kapteinim Denam Kallenam, bet kapteinis ne acu nepamirkšķināja.
— Pa vējam! Griez pa vējam! — uzskriedams uz tiltiņa, ierēcās otrais palīgs, bet apstājās un noklusa, ieraudzījis pie stūres Denu Kallenu. Kapteinis tikai pakšķināja savu cigāru un neteica ne vārda. Matrozis jūrā palika aizvien tālāk un tālāk. Viņš bija noķēris glābšanas riņķi un turējās pie tā. Visi klusēja. Neviens pat nepakustējās. Uz rājām sakāpušie matroži šausmās raudzījās lejup. Bet «Mērija Rodžersa» traucās uz priekšu, uz rietumiem. Mēmā klusumā pagāja mokoši gara minūte.
— Kurš tas bija? — jautāja kapteinis Kallens.
— Mopss, ser, — steigšus atbildēja stūresvīrs.
Mopsam uzgāzās virsū vilnis, un uz brīdi viņš nozuda zem ūdens. Viļņi bija lieli, tomēr tās nebija bangas. Maza laiviņa būtu itin viegli noturējusies tādā jūrā, un «Mērija Rodžersa» būtu itin viegli tuvojusies nelaimīgajam, taču kuģis nevarēja vienlaikus tuvoties viņam un turēt kursu uz rietumiem.
Pirmo reizi mūžā Džordžs Dortijs pieredzēja īstu dzīvības un nāves traģēdiju — nekrietnu traģēdiju, kad pret dažām rietumu garuma jūdzēm svaru kausos bija mests nezināms matrozis, vārdā Mopss. Sākumā Dortijs bija skatījies uz viļņu varā nokļuvušo matrozi, bet tagad viņš skatījās uz Denu Kallenu, bet šis spalvainais, tumsnējais tēvainis, kas lēma par dzīvību un nāvi, smēķēja savu cigāru.
Kapteinis smēķēja vēl vienu mokoši garu minūti. Tad viņš izņēma cigāru no mutes, vispirms paskatījās uz «Mērijas Rodžersas» takelāžas apaļkokiem, pēc tam uz jūru.
— Pievilkt bombramburas! — viņš uzsauca.
Pec piecpadsmit minūtēm viņi sēdēja kajītē pie galda, uz kura bija salikts ēdiens. Džordžam Dortijam vienā pusē sēdēja Dens Kallens — tīģeris, otrā pusē — Džošua Higinss — hiēna. Visi klusēja. Augšā matroži pievilka trim- seļus. Džordžs Dortijs dzirdēja viņu kliedzienus, bet acu priekšā visu laiku rēgojās par Mopšu iesauktais matrozis, sveiks un vesels pieķēries pie glābšanas riņķa jūdzēm tālu aizmugurē izmirušajā okeānā.
— Kapteini Kallen, — sacīja Dortijs, — jūs esat šī kuģa komandieris, un man nepiedien spriest par jūsu rīcību. Bet vienu gan es jums teikšu: viņā saulē jums būs karsti.
Kapteinis pat nesarauca pieri. Kallena balsī skanēja nožēla, kad viņš atbildēja:
— Pūta spirgts vējš. Matrozi glābt nebija iespējams.
— Viņš nokrita no bombramrājas! — dedzīgi iesaucās Dortijs. — Tobrīd vilka augšā bombramburas. Bet pēc piecpadsmit minūtēm jūs jau vilkāt augšā trimseļus.
— Pūta taču spirgts vējš, vai ne, mister Higins? — teica kapteinis, pagriezdamies pret vecāko palīgu.
— Ja jūs būtu pagriezis kuģi, tas būtu zaudējis ātrumu, — atbildēja palīgs. — Jūs rīkojāties pareizi, kapteini Kallen. To matrozi tik un tā nebūtu izdevies glābt.
Džordžs Dortijs neko neatbildēja, un pusdienojot tā arī neviens neierunājās. Bet pēc tam Dortijs ēda savā kajītē. Redzot pasažieri, kapteinis Kallens vairs nerauca pieri, kaut gan viņi nepārmija ne vārda, kamēr «Mērija Rodžersa» steidza uz ziemeļiem, uz siltākiem ūdeņiem. Pēc nedēļas Dens Kallens satika Dortiju uz klāja.
— Ko jūs domājat darīt, kad ieradīsimies Sanfrancisko? — viņš bez aplinkiem noprasīja.
— Domāju dabūt orderi jūsu arestam, — Dortijs mierīgi atbildēja. — Domāju apsūdzēt jūs slepkavībā un redzēt jūs pakārtu.
— Jūs esat milzīgi pašpārliecināts, — kapteinis zobgalīgi atteica, apgriezdamies uz papēža.
Pagāja vēl viena nedēja. Kādu rītu Džordžs Dortijs stāvēja pūpes priekšā uz trapa, kā parasts, pārlaizdams acis klājam. «Mērija Rodžersa» traucās, spēcīga vēja dzīta. Visas buras bija uzvilktas, arī priekšburas bija piepūstas. Kapteinis Kallens staigāja pa pūpi. Viņš staigāja bezrūpīgi, iesānis skurstīdamies uz pasažieri. Dortijs skatījās uz otru pusi, pabāzis no lūkas galvu un plecus, un kapteinis redzēja tikai viņa pakausi. Kapteinis žigli paraudzījās uz priekšburas bloku un Dortija galvu un aplēsa attālumu. Pēc tam viņš palūkojās apkārt. Neviens neskatījās uz šo pusi. Pakaļgalā šurpu turpu soļoja Džona Higinss, bet tas nupat bija pagriezis viņiem muguru un gāja prom Kapteinis strauji noliecās un norāva no tapas priekšburas šoti. Smagais bloks nozibēja gaisā, sadragāja Dortija galvu kā olas čaumalu un sāka žvangoties ka vezeklis, bet bura sāka plandīties un plaukšķēt vējā. Džošua Higinss pagriezās, lai redzētu, kas noticis, un kapteinis izgāza pār viņu nešpetnu lamu straumi.
- Es pats nostiprināju buru, — palīgs taisnojās, kad kapteinis uz brīdi bija apklusis, — un vēl otrreiz aizmetu šoti aiz tapas, lai būtu drošs. Skaidri atminos.
— Nostiprināji? — kapteinis atbrēca, lai dzirdētu sardzes vīri, kas centās satvert vējā plederējošo buru, kamēr tā nebija saplēsta lupatās. — Tu jau savu vecmāmiņu nespēji nostiprināt, jēlnadzi tāds! Ja jau tu tā nostiprināji to buru, kāda velna pēc tad tā neturējās? To es gribētu zināt. Kāda velna pēc tā neturējās, ko?
Palīgs bubināja kaut ko nesaprotamu.
— Muti ciet! — Tāds bija kapteiņa Kallena galavārds.
Pēc pusstundas viņš bija tikpat izbrīnināts kā visi pārējie, kad pie trapa apakšējiem pakāpieniem atrada
Džordža Dortija līķi. Pievakarē savā kajītē viņš kuģa žurnālā sadzejoja šādu ierakstu:
«Vēja brāzma aiznesa jūrā no masta otrās klases matrozi Kārli Bruņu. Tai laikā plosījās vētra un kuģa drošības labad es to neuzdrīkstējos pagriezt pret vēju. Tādā vētrā nebija iespējams arī nolaist glābšanas laivu.»
Otrā lappusē viņš ierakstīja:
«Ne reizi vien tiku brīdinājis misteru Dortiju, ka viņam draud briesmas, jo viņš ir neuzmanīgs uz klāja. Reiz teicu viņam, ka vienā jaukā dienā bloks sadragās viņam galvu. Pavirši nostiprinātā joka šote bija par iemeslu nelaimes gadījumam, ko visi dziļi nožēlo, tāpēc ka misters Dortijs bija mūsu visu mīlulis.»
Kapteinis Dens Kallens ar sajūsmu pārlasīja savu daiļdarbu, nosusināja tinti un aizvēra žurnālu. Viņš aizdedzināja cigāru un skatījās kajītes sienā. Viņš juta, ka «Mērija Rodžersa», vienmērīgi šūpodamās, traucas pa viļņiem, un zināja, ka tā veic deviņus mezglus. Kapteiņa melnējā, bārdas rugājiem noaugusī seja izplūda apmierinātā smaidā. Lai nu kā, bet Hornas ragam apkārt viņš bija ticis un dievu ap stūri bija'apvedis.
Ārsts Biknels bija apbrīnojami labsirdīgā noskaņojumā. Tīras nejaušības, mazas neuzmanības dēļ — ne vairāk — pagājušajā naktī bija nomiris cilvēks, kas būtu varējis palikt dzīvs. Lai gan tas bija tikai matrozis, viens no neskaitāmajiem rušķiem, slimnieku uzņemšanas telpas pārzinis visu rītu sēdēja kā uz adatām. Ne tāpēc, ka viņu uztrauktu pats nāves fakts, jo viņš pārāk labi pazina ārstu, bet tieši tāpēc, ka operācija bija izdevusies lieliski. Viena no sarežģītākajām ķirurģiskajām operācijām bija izdarīta tikpat veiksmīgi, cik prasmīgi un pārdroši. Tālāk jau viss bija atkarīgs no aprūpes, slimnieku kopējam un pārziņa. Un cilvēks nomira. Tikai maza neuzmanība, bet ar to pietika, lai ārsts Biknels izgāztu uz viņu savas dusmas un padarītu visam personālam darbu neciešamu divdesmit četras stundas.