Havajietes noveco skaisti un ar cieņu, ne tā kā lielākā daļa karstasinīgo tautību sieviešu. Kaut gan sieviete, kas sēdēja zem hau koka, nebija ne skaistinājusies, ne arī mēģinājusi viltīgi slēpt laika zoba pēdas, tai tomēr varētu dot ne vairāk par piecdesmit gadiem, un šāds spriedums būtu pareizs it visur pasaulē, tikai ne Havajā. Taču viņas bērni un mazbērni, kā arī Rosko Skandvels, kas jau četrdesmit gadu bija viņas vīrs, labi zināja, ka viņai ir sešdesmit četri un divdesmit otrajā jūnija dienā paliks pilni sešdesmit pieci. Tomēr izskats to neliecināja, kaut arī, lasīdama žurnālu, viņa lika uz deguna acenes un atkal noņēma tās, kad skatienam iekārojās pārslīdēt mauriņam, kur rotaļājās pusducis bērnu.
Tā bija cildeni skaista ainava — tikpat cildena kā mūžvecais hau koks mājas lielumā, kura paēnā viņa sēdēja tieši kā namā, tik ērti un omulīgi — pilnīgi dzīvokļa veida bija apmēbelēta koka zarotnes veidotā lapene, tikpat cildena kā maura laukums, kas pletās pret salas iekšieni līdzīgi divsimt dolāru dārgam zaļa plīša paklājam tikpat cildeni skaista un krāšņa bungalo priekšā. Uz jūras pusi pa simt pēdu augsto kokospalmu joslas spraugām varēja saskatīt okeānu; viņpus rifa tumši zils, pie apvāršņa tas pamazām vērtās indigo zilumā, bet rifa iekšpusē vizuļoja visās zīdaini maigās nefrīta, smaragda un turmalīna niansēs.
Un šis bija tikai viens no sešiem namiem, kas piederēja Martai Skandvelai. Viņas pilsētas nams nedaudz jūdžu tālāk pašā Honolulu, uz Nūanu ceļa starp pirmo un otro «lietus gāzi», bija īsta pils. Neskaitāmi viesu pulki bija izbaudījuši ērtības, un izpriecas viņas Tantalusa kalnāju mājā, tāpat arī mājā uz vulkāna un vēl kalna mājā un lejas mājā, kas atradās Havaju lielākajā salā. Tomēr šis Vaikiki piekrastes nams nepalika pārējiem iepakaļ ne skaistuma, ne diženuma ziņā, un tā uzturēšana bija tikpat dārga. Divi japāņu dārzniekzēni cirpa hibiskus, trešais lietpratīgi kopa garo naktsziedaiņa cereusa dzīvžogu, kurā nupat visā drīzumā vajadzēja saplaukt noslēpumainajiem naktszie- diem. Japāņu mājkalpotāja, graciozi kniksēdama, iznesa tējas paplāti, tai sekoja japāņu meitene, skaista kā taurenītis savas tautas īpatnējā tērpā, un arī lidinājās kā taurenītis, apkalpodama savu kundzi. Cita japāņu meitene, pārmetuši pār roku veselu kaudzi frotē dvieļu, pārtecēja pār mauriņu tālāk pa labi, dodamās uz peldu būdiņām, no kurienes sāka birt laukā bērneļi peldkostīmos. Tālāk zem palmām pašā jūras malā divas ķīniešu auklītes savos skaistajos tautiskajos tērpos — baltos jl-šon un garās, taisnās biksēs, ar melnām matu pīnēm pār muguru — katra vizināja pa zīdainītim ratiņos.
Un tas viss — gan kalpotāji, gan aukles, gan mazbērni — piederēja Martai Skandvelai. Tāda pati kā viņai bija ādas krāsa arī mazbērniem — tipiska havajiešu nokrāsa, mazlietiņ patumša, it kā to nejauši būtu nobrūninājusi Hava- jas saule. Tie bija havajieši par vienu astotdaļu vai par vienu sešpadsmitdaļu, un tas nozīmē, ka septiņas astot- daļas vai arī piecpadsmit sešpadsmitdaļas baltās rases asiņu tomēr nespēja iznīcināt polinēziešu zeltaini dzelten- brūno ādas nokrāsu. Ja nebijis šā brūnuma, tad vienīgi iemanījies vērotājs būtu varējis uzminēt, ka šie draišķīgie bērneļi nav īsti baltie. Rosko Skandvels, to vectēvs, bija tīrasiņu baltais, Marta par trim ceturtdaļām baltā; viņu abu daudzie dēli un meitas bija par septiņām astotdaļām baltie; mazbērni tad nu dalījās dažādās pakāpēs — citi jau par piecpadsmit sešpadsmitdaļām baltie, bet citi, ja viņu septiņu astotdaļu tēvi un mātes bija apprecējuši tādus pašus septiņastotdaļus, bija baltie tikai par četrpadsmit sešpadsmitdaļām jeb septiņām astotdaļām. Dzimta no viņu abu puses bija teicama, jo Rosko tiešā līnijā cēlies no Jaun- anglijas puritāņiem, bet Marta — ne mazāk tiešā līnijā no Havajas karalisko virsaišu dzimtas, kuras ciltskoks, pēc slavinājuma himnu mele dziesmojumiem, sniedzās tūkstoš gadu atpakaļ tajos laikos, kad rakstu zīmes vēl nebija izdomātas.
Gabaliņu nostāk pieturēja automašīna, un no tās izkāpa sieviete, kurai varēja dot, visaugstākais, sešdesmit gadu, tomēr viņa soļoja pār mauru tik viegli kā rūpīgi kopta sieviete ap četrdesmitiem, un īstais gadu skaits viņai bija sešdesmit astoņi. Marta pacēlās no krēsla, lai apsveiktu to pēc sirsnīgās havajiešu paražas — rokas ap pleciem, lūpas pie lūpām, bet sejas un pat auguma kustības vaļsirdīgi pauda patiesu un dziļu prieku. No abām pusēm tā tik birtin bira: «māsiņ Bella» un «māsiņ Marta» juku jukām ar gandrīz nesakarīgiem vaicājumiem, kā klājas pašai, ko dara tēvocis Šis vai brālis Tas un kā jūtas krustmāte Nez- kādaturvēl, līdz beidzot pirmais tikšanās satraukums bija pāri, acis miklas no sirsnīga maiguma un viņas apsēdās, raudzīdamās viena otrā pār savām tējas tasītēm. Varētu likties, ka viņas nav redzējušās un apskāvušās jau gadiem ilgi. īstenībā viņu atšķirtības laiks ilga divus mēnešus. Pie tam vienai bija sešdesmit četri, bet otrai sešdesmit astoņi gadi. Tādas viņas bija veidojusi tā viena ceturtdaļa havajiešu asiņu, jo Havajas sirds ir pārpilna saules siltuma un mīlas kvēles.
Bērnu pulciņš kā paisuma vilnis applūdināja krustmāti Bellu, kas tos izšķērdīgi apveltīja skūpstiem un glāstiem, līdz beidzot aukles mazuļus atkal aizvedināja uz peldvietu.
— Es sadomāju dažas dienas pavadīt pludmalē, pasēti pašlaik pārstājuši, — Marta ieminējās.
— Tu jau dzīvo šeit veselas divas nedēļas. -— Bella mīļi uzsmaidīja jaunākajai māsai. — Brālis Edvards man pateica. Mēs satikāmies uz tvaikoņa, un viņš katrā ziņā gribēja vispirms aizvest mani paciemoties pie Luizas un Dorotejas un apraudzīt viņa pirmo mazbērnu. Viņš tīri vai jucis aiz priekiem par šo mazuli.
— Apžēlojies! — Marta izsaucās. — Divas nedēļas! Ņe prātā man nenāca, ka jau tik ilgi.
— Kur ir Annija? Un Margarita? — Bella ievaicājās.
Marta paraustīja raženos plecus visaptverošā piedošanā
pret savām untumainajām precētajām meitām, kuras savus bērnus mēdza atstāt viņas gādībā uz visu pēcpusdienu.
— Margarita ir ielu izdaiļošanas komitejas sanāksmē, viņi tur apspriež par koku un hibisku dēstīšanu Kalakauas avēnijas abās pusēs, — viņa atteica. — Un Annija par astoņdesmit dolāriem deldē riepas, lai savāktu septiņdesmit piecus dolārus Britu Sarkanajam krustam, — šodien taču, kā zini, viņiem ir ziedojumu vākšanas diena.
— Rosko nu gan laikam ļoti lepojas, — Bella ieteicās un ievēroja, ka māsas acīs parādās lepnuma spožums. — Es jau Sanfrancisko saņēmu ziņas par Ho-o-la-as pirmo dividendi. Vai atceries, kā es ieguldīju tūkstoti par akcijām, kas maksāja septiņdesmit piecus centus gabalā, nabaga
Ebijas bērnu labā un noteicu, ka pārdošu tās tikai tad, kad būs sakāpušas līdz desmit dolāriem?
— Un visi smējās par tevi, tāpat kā par visiem, kuri pirka kādu akciju. — Marta pamāja ar galvu. — Bet Rosko zināja. Šodien tās pārdod par divdesmit četriem.
— Es savējās pārdevu no tvaikoņa telegrāfiski — tieši par divdesmit, — Bella turpināja. — Un nu Ebija šuj kleitas kā negudra. Viņa ar Meju un Tutsiju pošas braukt uz Parīzi.
— Un Karls? — Marta apjautājās.
— O, nu viņš sekmīgi varēs beigt Jeilas koledžu…
— Ko viņš, kā pati zini, būtu panācis tik un tā, — Marta pamācīgi noteica, visai piemīlīgi ierunādamās divdesmitā gadsimta manierē. '
Bella atzinās, ka tiešām viņai bijis nodoms samaksāt skolas biedrenes dēlam mācību naudu koledžā, un apmierināta piebilda:
— Tomēr daudz jaukāk iznācis, ja Ho-o-la-as akcijas var samaksāt par to. Savā ziņā, redzi, tas ir Rosko nopelns, jo es uzticējos viņa spriedumam, kad ieguldīju savu naudu. Bella lēnām aplaida skatienu visapkārt, un viņas acis uztvēra ne tikai skaistumu un rāmo mieru, kas tām pavērās šeit, bet arī skaistuma un miera pārbagātību, kādu varēja nojaust neskaitāmās tādās pašās oāzēs uz visām salām. Viņa tīksmi nopūtās un piezīmēja: — Visām mums laulātie draugi darījuši jauku mūsu dzīvi, likdami lietā to, ko mēs liem dāvājām.
— Un laimīgu… — Marta piekrizdama piebilda, bet tad aizdomīgi strauji aprāva iesākto teicienu.
— Un laimīgu — visām mums, izņemot māsiņu Bellu,— Bella ar piedodošu smaidu pabeidza Martas domu.
— Par daudz jau smaga bija šī laulība, — Marta nomurmināja, vai kusdama maigumā un līdzcietībā. — Tu biji tik jauniņa. Tēvocim Robertam nevajadzēja vis tevi spiest uz to.
— Man bija tikai deviņpadsmit gadu. — Bella palocīja galvu. — Bet tā nebija Džordža Kāstnera vaina. Un paraugies nu, ko viņš, jau kapā dusēdams, man sagādājis. Tēvocis Roberts bija gudrs. Viņš zināja, ka Džordžs prot paredzēt tālu, un zināja, cik viņš uzņēmīgs un neatlaidīgs. Džordžs jau toreiz saprata — un tas taču bija pirms piecdesmit gadiem —, ko nozīmē tiesības uz Nahalas ūdeņiem, kad neviens vēl tām ne mazākās vērtības nepiešķīra. Visi domāja, ka viņš pūlas iepirkt platību liellopu fermai. Viņš pūlējās nopirkt šo ūdeņu nākotni… un tu pati zini, cik veiksmīgi tas viņam izdevies. Man dažreiz pat neērti domāt par saviem ienākumiem. Nē, lai nu kā, par to, ka mūsu laulība bija nelaimīga, Džordžs nav vainojams. Es būtu varējusi dzīvot laimīgi ar viņu, to skaidri zinu, līdz pat šai dienai, ja vien viņš palicis dzīvs. — Bella lēnām nogrozīja galvu. — Nē, tā nebija viņa vaina. Ne arī kāda cita vaina. Pat ne mana. Ja nu vispār kādam jāuzveļ šī vaina… — Bellas smaida domīgais maigums atņēma skarbumu tam, ko viņa gatavojās teikt. — Ja nu vispār kādam jāuzveļ šī vaina, tad tas ir tēvocis Džons.
— Tēvocis Džons! — Marta izsaucās skaudrā pārsteigumā. — Ja tas tiešām bijis viens no tēvočiem, es gan būtu teikusi — tēvocis Roberts. Bet tēvocis Džons!
Bellas lēnīgais smaids pauda neapšaubāmu apstiprinājumu.
— Bet tas taču bija tēvocis Roberts, kas tevi piespieda precēt Džordžu Kāstneru, — māsa nerimās.
— Tas tiesa. — Bella apliecinādama palocīja galvu. — Tomēr īstenībā ne jau par manu vīru jārunā, bet gan par zirgu. Es lūdzu tēvoci Džonu aizdot man zirgu, un tēvocis Džons bija ar mieru. Tā tas viss tad arī notika.
Iestājās klusums, slēptu minējumu pilns, un, kad no liedaga arvien tuvāk atskanēja bērnu balstiņas, jaukdamās ar Āzijas meiteņu maigajiem rājieniem un liegumiem, Marta Skandvela izšķīrās pēkšņi un trauksmaini spriega apņēmībā. Viņa atgainīja bērneļus.
— Skrejiet nu projām, mīlulīši, skrejiet nu! Vecmāmiņa grib parunāties ar krustmāti Bellu.
Un, kad skanīgi spirgtie bērnu balsu treļļi noklusa aiz maura laukumiņa, Marta, savas sirds vērībai saasinoties, Ieskatījās, cik daudz skumju pauž rievas, ko māsas sejā vilkušas pusgadsimta slepenas ciešanas. Jau tepat piecdesmit gadu, kopš viņa bija ievērojusi šīs rievas. Viņa sasprindzināja savu maigumā kūstošo havajietes sirdi, lai reiz lauztu pusgadsimtu ilgušo klusēšanu.
— Bella, — viņa teica. — Mēs nekā nezinājām. Tu nekad neko neteici. Bet mēs lauzījām galvu, ai, cik bieži lauzījām galvu …
— Un nekad nejautājāt, — Bella pateicīgi nočukstēja.
— Bet tagad es jautāju — beigu beigās. Mūsu krēslas stunda ir klāt. Paklau tos tur! Dažreiz man pat bail sametas, iedomājoties, ka tie visi ir mazbērni, mani mazbērni.. kur es taču, kā varētu likties, nupat vakar, aizvakar vēl biju tik bezrūpīga meitene ar vieglu sirdi un vieglām kājām, kāda vien jel kad lēkusi zirgā, peldējusies lielajā bangotne, lasījusi opihi (sīki ūdensgliemezīši, kas rāpjas pa klintīm) bēguma laikā vai smējusies par pielūdzēju bariem. Un tagad nu, mūsu mijkrēslī, aizmirsīsim visu citu, paturēsim prātā tikai to, ka es esmu tava mijā māsa, tāpat kā tu esi manējā.
Acīs abām sariesās dzidras lāses. Bella acīm redzami notrīsēja, velti meklēdama vārdus atbildei.
— Mēs domājām, ka vainojams Džordžs Kāstners, — Marta turpināja. — Varējām jau to iztēloties visos sīkumos. Viņš bija auksts cilvēks. Tu biji karstasinīga hava- jiete. Viņš, jādomā, bija nežēlīgs. Brālis Volkots arvien apgalvoja, ka viņš laikam tevi esot sitis …
— Nē! Nē! — Bella pārtrauca. — Džordžs Kāstners nekad nebija zvērisks vai negants. Man ne vienreiz vien pat uznāca vēlēšanās, kaut viņš tāds būtu. Viņš man netika piedūris ne pirksta. Nekad viņš nepacēla roku pret mani. Pat balsi viņš ne reizes nepacēla, ar mani runājot. Nekad — ai, vai tu vari man ticēt? — lūdzu, māsiņ, tici tomēr! — it nekad viņš netika man teicis skarbu vārdu, pat ne īgnu vārdu. Bet viņa māja, mūsu māja tur Nahalā, bija pelēka. Visas krāsas tajā bija pelēkas un vēsas, pat aukstas, bet mana dvēsele jau kopš dzimšanas gaiši laistījās visās saules, zemes un asins krāsās. Bija tik ļoti dzestri, tik pelēcīgi dzestri dzīvot Nahalā ar šo dzestro, pelēko vīru. Tu taču pati zini, Marta, ka viņš bija pelēks. Pelēks — gluži kā tie Emersona portreti, kurus redzējām skolā. Pat āda viņam bija pelēka. To nespēja iebrūnināt ne saule, ne vējš daudzajās seglos pavadītajās stundās. Un sirds viņam bija tikpat pelēka kā āriene.
Bet man bija tikai deviņpadsmit gadu, kad tēvocis Roberts izšķīrās par šīm precībām. Kā es varēju zināt, kas las ir? Tēvocis Roberts runāja ar mani. Viņš aizrādīja, ka visas Havajas bagātības un īpašumi jau sākuši pāriet haole (balto) rokās. Havajiešu virsaiši ļaujot savai mantībai izslīdēt no pirkstiem. Toties Havajas virsaišu meitām, kuras apprecējušas haole, viņu īpašumi haole laulāto draugu pārvaldībā vairojoties un augot augumā. Viņš pieminēja vēl mūsu savādnieku vectēvu Rodžeru Viltonu, kas, saņēmis vecmāmiņas Viltonas nabadzīgās mauka (kalnu) ze* mes, pievienojis tām vēl citas un ierīkojis tur Kilohanas lopu fermu …
— Pat toreiz par to lielāka bija tikai vēl Pārķēra ferma,— Marta lepni iemeta starpā.
— Un viņš man teica — bijis mūsu tēvs savas dzīves laikā tikpat tālredzīgs kā vectēvs, tad puse toreizējās Pārķēra zemes platības būtu pievienota Kilohanai, tā padarot Kilohanu par vislielāko. Un viņš apgalvoja, ka vērša gaļa lētāka vairs nekļūšot nekad un it nekad. Un vēl viņš teica, ka Havajas lielā nākotne būšot cukurā. Tas notika pirms piecdesmit gadiem, un nu ir pierādījies, ka viņam bija vairāk nekā taisnība. Un viņš teica, ka jaunais haole Džordžs Kāstners redzot tālu un tikšot tālu un ka meiteņu mūsu ģimenē esot daudz, un ka Kilohanas zemes pēc visām liesībām mantošot zēni, bet, ja es apprecēšot Džordžu, man būšot nodrošināta jo bagāta nākotne.
Man bija tikai deviņpadsmit. Tikko biju atgriezusies no Karaliskās augstmaņu skolas; tas taču notika laikā, kad mūsu meitenes vēl nesūtīja mācīties uz Savienotajām Valstīm. Tu jau, māsiņ Marta, biji viena no pirmajām, kas ieguva izglītību uz kontinenta. Un ko gan es zināju par mīlestību un mīlētājiem, kur nu vēl par precēšanos? Visas sievietes precas. Tas ir viņu pienākums dzīvē. Māte un vecmāmiņa, visas agrāko paaudžu sievietes taču bija precējušās. Mans pienākums dzīvē bija precēt Džordžu Kāstneru. Tēvocis Roberts tā teica savā gudrībā, un es zināju, ka viņš ir ļoti gudrs. Un es aizgāju dzīvot ar savu vīru Nahalas pelēkajā mājā. .
Tu jau to atceries. Neviena koka, tikai viļņojošie zāles klajumi, aiz tiem augsti kalni, lejā jūra — un tad vējš! Vaimeas un Nahalas vējš — tie abi pūta pār mums un kona vējš vēl piedevām. Bet ko gan es bēdātu par tiem, tāpat kā maz mēs bēdājām par tiem Kilohanā, kā maz bēdāja ļaudis Manā, ja vien Nahala pati nebijusi tik pelēka un mans vīrs Džordžs tik pelēks! Mēs bijām divi vien. Viņš bija Nahalas pārvaldnieks Glenu uzdevumā, kuri paši bija aizbraukuši atpakaļ uz Skotiju. Tūkstoš astoņi simti gadā plus vēl vērša gaļa, zirgi, kovboju pakalpojumi un fermas māja — tāda bija viņa alga …
— Augsts atalgojums tajās dienās, — Marta ieteicās.
— Tomēr Džordžam Kāstneram par viņa veikto darbu tas bija ļoti niecīgs, — Bella aizstāvēja vīru. — Es dzīvoju ar viņu trīs gadus. Nevienu pašu rītu viņš nepalika gultā ilgāk kā līdz puspieciem. Viņš pilnīgi ziedojās saviem saimniekiem. Godīgs līdz penijam norēķinos, no sava laika un enerģijas viņš saimniekiem deva pilnu mēru un vēl pat ar uzviju. Varbūt tas arī palīdzēja vērst mūsu dzīvi tik pelēku. Bet klausies vien, Marta! No šiem tūkstoš astoņsimt dolāriem viņš katru gadu noguldīja tūkstoš seši simti. Padomā jel! Mēs abi izdzīvojām ar divsimt dolāriem gadā. Laimīgā kārtā viņš ne dzēra, ne smēķēja. Un no tā paša mums vajadzēja arī apģērbties. Es pati šuvu sev apģērbus. Vari iedomāties, kādi tie izskatījās. Kovboji vienīgi apgādāja malku, pārējos darbus darīju es. Es vārīju un cepu, un berzu grīdas…
— Tu, kas taču no pat dzimšanas stundas nepazini nekā cita kā vien apkalpotājus visās malās! — Marta līdzcietīgi ieminējās. — Kilohanā jau to arvien bija vesels karapulks.
— Ak, bet kur vēl visa tā plikā, kailā, sīkstulīgā knapi- nāšanās! — Bella izsaucās. — Cik ilgi es biju spiesta iztikt ar vienu mārciņu kafijas! Slota nodila līdz kātam, pirms tika pirkta jauna. Un vērša gaļa! Svaiga vēršgaļa un kaltēta — rītā, pusdienā un vakarā! Un auzu pārslu biezputra! Kopš tā laika es neesmu vairs mutē ņēmusi ne auzu pārslu, ne arī kādu citu biezputru.
Viņa pēkšņi piecēlās,,pagājās soļus desmit sānis un kādu mirklīti, kamēr nomierinājās, ar neko neredzošām acīm vērās neskaitāmos krāsu toņos zaigojošajā rifā. Uz savu vietu atpakaļ nākdama, viņa nesa augumu stalti, droši un līgani, krūtis izceltas, un galva cēli atmesta — šo stāju havajiešu sievietei nespēj laupīt nekāds citu asiņu piemaisījums. Bella Kāstnera bija gluži kā haole — ar gaišu ādu un smalkiem locekļiem. Tomēr, kad viņa tā soļoja atpakaļ, augstu paceltā galva, gareno, brūno acu skatiens, noslīgušu skropstu segts zem uzacu karaliskajiem lokiem, maigi iezīmētās smalkās lūpas, kas vēl pēc sešdesmit astoņiem gadiem šķita skandinām slavas dziesmu skūpstu saldumam, — tas viss viņu vērta par īstu senās Havajas virsaiti, kuras krāšņums spulgoja cauri haole asiņu paliem viņas dzīslās. Bella bija garāka par māsu Martu, un tas viņu darīja vēl karaliskāku.