Džordžam bija taisnība. Divdesmit gadu vēlāk, kaut ari viņš to vairs nepieredzēja, mani ienākumi sasniedza tūkstoti mēnesī. Manu dieniņ! Es pat nezinu, cik lieli tie ir šodien. Bet toreiz man bija tikai deviņpadsmit gadu, un es parasti Džordžam atbildēju: «Tagad! Tagad! Mēs taču dzīvojam tagad. Varbūt mēs nemaz nebūsim dzīvi pēc tiem divdesmit gadiem. Man taču vajag jaunas slotas. Un ir dabūjama tāda trešās šķiras kafija, kas maksā tikai divus centus mārciņā vairāk nekā tā šausmīgā susla, ko mēs dzeram. Kālab es nevarētu cept olas sviestā jau tagad? Kā man gribētos dabūt vismaz jaunu galdautu! Un mūsu palagi! Man ir kauns likt kādam viesim gulēt uz tiem, kaut arī — dieva vārds — reti tie uzdrīkstas iegriezties pie mums.»
«Pacieties Bella!» viņš mēdza teikt. «Pēc neilga laiciņa, vairs tikai pēc nedaudziem gadiem tie, kas šodien nicīgi atsakās sēsties pie mūsu galda vai gulēt mūsu palagos, būs lepni, ja mēs tos ielūgsim, — tie, kas vēl nebūs miruši. Atceries, kā pērn nomira Stivenss, — viņš dzīvoja plaši un vieglprātīgi, bija draugs ikvienam, tikai ne pats sev. Koha- las iedzīvotājiem vajadzēja viņu apbedīt, jo viņš neatstāja neko vairāk kā tikai parādus. Ieskaties vien — citi iet to pašu taku. Kaut vai tavs brālis Mels. Tā dzīvodams, viņš vairs neizvilks ne piecus gadus, viņš salauzīs savu tēvoču sirdis. Un tas pats princis Lilolilo. Iedrāžas pie manis savā ceļojumā pa salu ar pussimtu kanaku zirgos — visi tādi vien spēcīgi, muskuļoti vīri, kaut gan labāk būtu bijis likt 1os pie pamatīga darba, lai gādā par savu nākotni, jo viņš jau nu nekad nebūs Havajas karalis. Viņš nenodzīvos tik ilgi, lai kļūtu par karali Havajā.»
Džordžam bija taisnība. Brālis Hels nomira. Princis Lilolilo tāpat. Tomēr visur Džordžam nebija taisnība. Viņš, kurš ne dzēra, ne smēķēja, kurš nekad lieki nešķieda savu roku spriegumu skāvienos, kura lūpu skāriens nekavējās ne sekundi ilgāk par vispaviršāko skūpstu, kurš bez izņēmuma cēlās ik ritu līdz ar gaiļiem un jau krāca, pirms petroleja lampā bija nodegusi par desmito daļu, un kurš nemaz nedomāja par miršanu, tomēr nomira pat ātrāk nekā brālis Mels un princis Lilolilo.
«Pacieties, Bella!» mēdza man teikt tēvocis Roberts. «Džordžs Kāstners ir nākamības cilvēks. Es tev esmu izmeklējis labu vīru. Jūsu tagadējās grūtības ir tikai grūtības ceļā uz apsolīto zemi. Ne jau mūžam havajieši valdīs Havajā. Gluži tāpat, kā viņi ļāva savai bagātībai izslīdēt no rokām, tā viņi ļaus izslīdēt arī varai. Politiskā vara un zemes īpašums arvien turas kopā. Notiks lielas pārmaiņas, būs apvērsumi — kas zina, cik daudzi un kādi tie būs, bet beigu beigās kā zeme, tā vara piederēs haole ļaudīm. Un tajā dienā tu, iespējams, būsi pirmā dāma Havajā, tikpat droši kā Džordžs Kāstners var kļūt par Havajas valdnieku. Tā tas ir rakstīts grāmatās. Tā tas notiek visur, kur vien haole saduras ar pakļāvīgākām tautām. Es, tavs tēvocis Roberts, pats pa pusei havajietis, pa pusei haole, zinu, par ko runāju. Pacieties, Bella, pacieties!»
«Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons; un es zināju, ka sirdī viņš mani maigi mīl. Paldies dievam, viņš nekad man neieteica pacietību. Viņš saprata. Viņš bija ļoti gudrs. Viņš bija cilvēks ar siltu sirdi un tālab gudrāks par tēvoci Robertu un Džordžu Kāstneru, kuri meklēja tikai lietu pašu, bet neredzēja tās dvēseli, kuri mīļāk veda norēķinus par ierakstiem kantorgrāmatās nekā par sirdspukstiem, kad krūtis glaužas pie krūtīm, kuri mīļāk skaitīja ciparu ailes nekā pieminēja skatienu, vārdu vai skāvienu glāstus. «Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons. Viņš saprata. Tu jau daudzreiz būsi dzirdējusi, ka viņš taču mīlēja princesi Naomi. Viņš bija uzticīgs mīlētājs. Viņš mīlēja tikai vienreiz mūžā. Pēc princeses nāves runāja, ka viņš. esot savādnieks. Tāds viņš bija. Viņš spēja mīlēt tikai vienu sievieti — vienreiz un uz visiem laikiem. Atceries viņa tabu istabu Kilohanas mājas dibentelpā, kurā mēs iegājām tikai pēc viņa nāves un atradām, ka tā ir princeses Naomi piemiņas svētnīca. «Mīļā Bella,» — tas bija viss, ko viņš man jel kad tika teicis, bet es zināju, ka viņš saprot.
Bet man bija deviņpadsmit gadu, un es biju havajiete, karsta kā saule, par spīti manām trim ceturtdaļām haole asiņu, un es nepazinu nekā cita kā vien bērnības priekus Kilohanā, mācības Honolulu Karaliskajā augstmaņu skolā un savu pelēko vīru Nahalā ar viņa pelēkajiem sprediķiem par taupību un atturību, ko viņš pierādīja arī darbos, un tad vēl šos abus bezbērnu tēvočus — vienu ar tālu vērstu un aukstu apredzi, otru ar salauztu sirdi, uz mūžu sapņos grimušu mirušas princeses mīlētāju.
Padomā vien par to pelēko māju! Es, kas biju radusi tikai pie omulības, līksmības un nemitīgu smieklu apšalktām izpriecām gan Kilohanā, gan Pārķēra fermā vecajā Manā, gan Pūvāvā fermā! Tu jau gan atceries. Tajās dienās mēs dzīvojām ar feodāli plašu vērienu. Vai tu vari, vai tu spēj ticēt, Marta, Nahalā vienīgā šujmašīna, kas man piederēja, bija viena no tām, ko līdzi atveduši pirmie misionāri, — maziņa, niķīga, ar roku griežama!
Roberts un Džons katrs bija iedevuši manam vīram Džordžam piecus tūkstošus dolāru uz manām kāzām. Bet viņš bija lūdzis, lai tas paliekot slepenībā. Tikai mēs četri to zinājām. Un, kamēr es šuvu savus lētos holoku ar niķīgo šujmašīnu, viņš par šo naudu pirka zemi — Nahalas augstieņu zemi, zini — ik pa laikam nelielu gabaliņu, katrs pirkums notika ar sīkstu kaulēšanos, un pie tam viņš taisīja tādu seju, it kā būtu pēdīgais nabags. Šodien tikai Nahalas kanāls vien ienes man četrdesmit tūkstošus gadā.
Bet vai tas bija tā vērts? Es salku. Kaut jel vienu vienīgu reizīti viņš būtu neprātīgi sažņaudzis mani savās rokās! Ja viņš jel vienreiz būtu pakavējies pie manis, kaut piecas minūtes-ziedojfs man no tā laika, ko veltīja savām darīšanām vai uzticīgai kalpošanai saimniekiem! Dažreiz es biju gatava kliegt vai pat sviest viņam sejā mūžīgo karstās biezputras podu, vai triekt šujmašīnu pret grīdu un dejot hula pār to, lai tikai piespiestu viņu noskaisties, atmest vienaldzību un kļūt par cilvēku, kļūt par zvēru, kļūt par vīrieti, vienalga, kādu, tikai ne šis pelēkais, sasalušais pusdievs.
Drūmums Bellas sejā izzuda, un viņa vaļsirdīgā, patiesā priekā nosmējās par šīm uzjautrinošajām atmiņām.
— Bet, kad man uznāca šāds garastāvoklis, vīrs tikai nopietni aplūkoja mani, nopietni pataustīja pulsu un apskatīja mēli, nopietni izsniedza man porciju rīcineļļas un nopietni nolika mani gultā agri jo agri, ar karstiem ķieģeļiem pie kājām, mierinādams, ka rīt jau es jutīšoties labāk. Agri iet gulēt! Mūsu visvēlākā naktsdzīve neievilkās ilgāk par deviņiem. Pulksten astoņos bija mūsu parastais gulētiešanas laiks. Tā ietaupījās petroleja. Naktsmaltītes mēs Nahalā neieturējām… vai atceries lielo galdu Kilohanā, pie kura vakaros mēdzām mieloties? Bet mēs ar vīru Džordžu iebaudījām tikai agrīnas vakariņas. Un tad viņš mēdza apsēsties tuvu pie lampas galda vienā pusē un kadu stundiņu palasīt vecus lienētus žurnālus, kamēr es sēdēju otrā pusē un lāpīju viņa zeķes un veļu. Viņš arvien valkāja tādu lētu, neizturīgu audumu. Un, kad viņš devās gulēt, to darīju arī es. Nedrīkstēja atļauties tādu izšķērdību, ka petroleja degtu tikai manis dēļ. Un uz guļu viņš posās allaž tajā pašā veidā — uzgrieza pulksteni, ierakstīja dienasgrāmatā pagājušās dienas laika apstākļus, tad noāva kurpes, katrreiz no labās kājas pa priekšu, no kreisās pēc tam, un tāpat arī novietoja tās uz grīdas vienu otrai līdzās gultas kājgalī savā pusē.
Viņš bija pats tīrīgākais cilvēks, kādu vien esmu redzējusi. Viņš nekad neuzvilka to pašu veļu otrreiz. Jāmazgā bija man. Viņš bija tik tīrīgs, ka mocīja mani nost. Viņš skuvās divreiz dienā. Sava ķermeņa apkopšanai viņš patērēja daudz vairāk ūdens nekā jebkurš kanaks. Bet strādāt viņš strādāja vairāk nekā divi haole. Un viņš saskatīja Nahalas ūdeņu nākotni. -
— Un viņš padarīja tevi bagātu, bet nedarīja laimīgu, — Marta papildināja.
Bella nopūtās un pamāja ar galvu.
— Kas tad galu galā ir bagātība, māsiņ Marta? Mans jaunais Pierce-Arrow markas automobilis tika atvests ar to pašu tvaikoni, kurā braucu es pati. Jau trešais šajos divos gados. Bet, ak, vai var salīdzināt visus šos Pierce- Arrow un visus pasaules ienākumus ar cilvēku, kas tevi mīl!… Ar to vienīgo mīļāko, vienīgo draugu, ar kuru varētu apprecēties, lai strādātu smagu darbu līdz ar viņu, lai ciestu un priecātos kopā ar viņu, ar to vienīgo vīrieti — ar mīļoto vīru …
Viņas balss izdzisa, un abas māsas sēdēja rāmā klusumā, līdz pie tām pār mauriņu piekliboja mūžveca sirmgalve ar spieķi rokā, salīkusi, sakrupusi, sakrunkojusies zem simtgadu dzīves nastas. Viņas acis, sarukušas par šaurām spraudziņām, tomēr raudzījās spoži kā mangustam, un pie Bellas kājām viņa noslīga vispirms, tīrā havajiešu valodā ar bezzobaino muti murminādama un dziesmodama mele par Bellu un Bellas senčiem, pievienojot turpat uz vietas sacerētu apsveikumu par tās atgriešanos Havajā pēc ilga brauciena pāri lielajai jūrai uz Kaliforniju. Skandina- dama savus mele, sirmgalve sažuvušiem pirkstiem izdarīja lomi jeb masāžu Bellas zīda zeķēs tērptajām kājām no potītes līdz lielam un no ceļgala līdz augšstilbam.
Kā Bellas, tā Martas acis valgi staroja, kad vecā apakšniece atkārtoja šo lomi un mele arī Martai, un pa to laiku viņas parunājās ar sirmgalvi senlaiku valodā, uzdodamas sensenos jautājumus par viņas veselību, vecumu un maz- mazmazbērniem, — viņai, kura bija izdarījusi tām lomi, kad tās vēl bija mazas meitenītes lielajā Kilohanas mājā, tāpat kā viņas priekšteces bija masējušas abu māsu priekšteces jau pirms neskaitāmām paaudzēm. Kad īsā pieklājības vizīte beidzās, Marta piecēlās un pavadīja veco sievu atpakaļ līdz bungalo, iespieda tai saujā naudu un lika greznajām un skaistajām japāņu kalponēm pacienāt novārgušo iezemieti ar poi, ko gatavo no ūdensliliju saknēm, ar iamaka — jēlu zivi, ar saberztiem kukui riekstiem un ļimu — jūras augu, kas ir mīksts bezzobu smaganām, viegli sagremojams un garšīgs. Tās bija sensenās feodālās saites, vienkāršo ļaužu uzticība virsaišiem un virsaišu gādība par apakšniekiem; un Marta, par trim ceturtdaļām būdama haole ar Jaunanglijas anglosakšu asinīm, par visām četrām ceturtdaļām bija havajiete seno dienu jau gandrīz izzudušo paradumu pieminēšanā un cieņā turēšanā.
Kad viņa pār .mauriņu nāca atpakaļ uz hau koku, Bellas acis kā skaudamas un glāstīdamas kavējās pie Martas kustībām, kas nepārprotami liecināja par viņas izcelsmi un dzimtu. Marta bija mazāka par Bellu, mazu nieciņu, bet par to pašu nieciņu arī mazāk karaliska savā iznesībā; tomēr skaista viņa bija un saskanīgi veidota, gadi drīzāk bija darījuši maigāku viņas skaistumu, nevis aizseguši to, un polinēziešu virsaites stāvs kustējās lokani un krāšņi zem prasmīgi pašūtā, plašās krokās plūstošā melnā zīda holoku, kas bija greznots ar melnu mežģīni, dārgāku nekā vesels tērps no Parīzes.
Un, kad abas māsas atkal atsāka sarunu, vērotājs tūdaļ pamanītu, cik ļoti līdzīgi viņu skaidrie, stingrie profili, paplatie vaigu kauli, augstās, cēlās pieres, kuplie, tērau- daini iesirmie mati, maigais lūpu izliekums, kuram gadu desmitu tecējums pievilcis tikai stingrāk pilnveidotas lepnuma līnijas, un tāpat viņu piemīlīgi slaidie uzacu loki pār tikpat piemīlīgām, garenām, brūnām acīm. Abu māsu rokas, kuras vecums gandrīz nebija ne pārmainījis, ne sakrunkojis, modināja apbrīnu ar saviem slaidajiem, smailajiem pirkstiem, ko jau no agras bērnības ar mīlestību masējusi un ar mīlestību kopusi kāda veca havajiete, gluži tāda pati kā tā, kas patlaban mielojās ar poi, ar iamaku un liinu Martas mājā.
— Biju jau gadu tā nodzīvojusi, — Bella atsāka, — un, vai zini, viss sāka pamazām iegrozīties sliedēs. Es sāku pierast pie sava vīra Džordža. Sievietes jau tā ir radītas. Vismaz es biju tāda sieviete. Jo viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņam piemita visi vecie, īstie puritāņu tikumi. Es pieradu pie viņa, viņš man iepatikās, gandrīz varētu teikt — sāku jau viņu pat iemīlēt. Un, ja tēvocis Džons man nebūtu aizdevis zirgu, es zinu, ka būtu viņu patiesi iemīlējusi un visu mūžu ar viņu dzīvojusi laimīgi — protams, lēnīgā lai- mītē.
Redzi, es jau nezināju neko citu, nepazinu nevienu savādāku, nevienu labāku vīrieti. Jau sāku ar patiku uzlūkot viņu pār galdu, kamēr viņš lasīja īsajos starpbrīžos starp vakariņām un gulētiešanu, sāku ar patiku ieklausīties, lai sadzirdētu zirga pakavu klaudzoņu, kad viņš vakarā atgriezās no savām nebeidzamajām apgaitām pa fermu. Un viņa skopās uzslavas tiešām kļuva uzslavas, kas lika man nodrebēt aiz laimes, — jā, māsiņ Marta, es sapratu, ko nozīmē notvīkt, dzirdot viņa noteikto, taisnīgo uzslavu par kaut ko pareizi vai kārtīgi paveiktu.
Un viss būtu bijis labi mūsu turpmākajā kopdzīvē, ja vien viņam nevajadzējis kāpt uz tvaikoņa, lai brauktu uz Hono- lulu. To prasīja darīšanas. Viņam bija jāaizbrauc uz divām nedēļām vai pat ilgāk, pirmkārt, Glenu uzdevumā kādās fermas lietās un, otrkārt, pašam savās darīšanās, lai nokārtotu vēl jaunu zemes gabalu pirkšanu Nahalas augstienēs. Vai tu vari iedomāties! Viņš uzpirka milzīgas platības vismežonīgākās un kalnainākās zemes, kam nebija citas vērtības kā vien ūdens, ieguva pašu ūdens bagātās teritorijas sirdi un visu par tik niecīgu cenu kā pieci dolāri un desmit centi akrā. Viņš arī noskārta, ka man nepieciešama pārmaiņa. Es gribēju braukt viņam līdzi uz Honolulu. Bet viņš, domādams par izdevumiem, nolēma, ka man jādodas uz Kilohanu. Mana viesošanās vecajās mājās ne tikai nemaksātu viņam ne graša, bet vēl ietaupītu arī niecīgo pārtikas daudzumu, ko es būtu apēdusi, palikdama viena Nahalā, un tas nozīmēja iespēju nopirkt vēl kādu akru Nahalas zemes. Bet Kilohanā tēvocis Džons teica «jā» un aizdeva man zirgu.
O, atgriezusies mājās, es pirmās dienas jutos kā debesīs! No sākuma pat grūti bija ticēt, ka visā pasaulē var būt tik daudz ēdamā. Bezjēdzīgā izšķērdība virtuvē mani taisni pārbiedēja. Ik uz so|a es saskatīju izšķērdēšanu, tik labi Džordžs mani bija iedresējis. Kā nu ne, tur kalpu mitekļos kalpotāju vecie radinieki un nez kādi pasveši piedzīvotāji ēda labāk, nekā mēs ar Džordžu jebkad tikām ēduši. Tu atceries, kā mēs mēdzām dzīvot Kilohanā, tieši tāpat kā Pārķēra fermā, katrai maltītei kāva barotu vērsi, izsūtāmie piegādāja svaigas zivis no Vaipio un Kiholo dīķiem, galdā nāca vislabākais un retākais, ko vien katrā gadalaikā varēja sadabūt…
Un mīlestība, mūsu ģimenē ierastais sirsnīgums! Tu jau zini, kāds bija tēvocis Džons. Tur dzīvoja arī brālis Volkots, brālis Edvards un visas jaunākās māsas, vienīgi jūs ar Salliju bijāt skolā. Paciemoties ieradās arī krustmāte Elizabete un krustmāte Žanete ar savu vīru un visiem saviem bērniem. Ik uz soļa skāvienu un mīļu glāstu bez gala, it viss, kā man bija trūcis šajos smagajos divpadsmit mēnešos. Es biju izslāpusi pēc tā. Jutos kā cilvēks, kas pēc avārijas izglābies laiviņā un nu, nokritis smiltīs, kārīgi dzer ūdeni no svaigi burbuļojošiem avotiem pie palmu saknēm.
Un tad ieradās viņi, jādami augšup no Kavaihaes, kur bija izkāpuši no karaliskās jahtas, — visa šī krāšņā kaval- kāde, ik pa divi blakām, ziedu vītnēm vainagoti, jauni, laimīgi un nebēdnīgi, sēdēdami Pārķēra fermas zirgos, veseli trīsdesmit šajā pulkā, — un vēl kāds simts Pārķēra fermas kovboju un tikpat daudz viņu pašu pavadoņu … karaliskais ceļojums. Tas bija princeses Lihues ceļojums, kaut gan viņa, kā mēs visi labi zinājām, dega un dila no šausmīgās tuberkulozes, bet līdzi viņai nāca brāļadēli — princis Lilolilo, ko visur sumināja kā nākamo karali, un viņa brāļi princis Kahekili un princis Kamalau. Un ar princesi kopā ceļoja arī Ella Higinsvērza, kura ar pilnām tiesībām apgalvoja, ka piederot pie visaugstākās virsaišu cilts, jo cēlusies no Kauai dzimtas, kas esot dižciltīgāka nekā valdošā ģimene, un tad vēl Dora Nailsa un Emīlija Loukrofta, un … ak, kam gan uzskaitīt tos visus! Ar Ellu Higinsvērzu mēs savā laikā bijām istabas biedrenes Karaliskajā augstmaņu skolā. Viņi apmetās uz garāku atpūtu, uz kādu stundu, viņi neieturēja luau (dzīres), jo luau viņus gaidīja Pārķēra fermā, pasniedza tikai alu un stiprākus dzērienus vīriešiem, bet limonādi, apelsīnus, kā arī spirdzinošus arbūzus sievietēm.
Mēs sirsnīgi apskāvāmies ar Ellu Higinsvērzu, tāpat ar princesi, kura mani vēl atcerējās, un visām citām meitenēm un sievām; Ella parunāja ar princesi, un princese pati mani uzaicināja piedalīties ceļojumā, es varot pievienoties viņiem Manā, no kurienes viņi došoties tālāk pēc divām dienām. Es biju kā bez prāta, gluži kā bez prāta par visu to — es, kas tikko nācu no divpadsmit mēnešu ieslodzījuma pelēkajā Nahalā. Un man vēl arvien bija tikai deviņpadsmit gadu, pēc nedēļas vajadzēja apritēt divdesmitajam.
Ai, un ne prātā man nenāca, kam jānotiek! Biju tik aizņemta, runādamās ar sievietēm, ka pat neredzēju Lilolilo — tikai tā no tālienes, jo viņš liels un stalts slējās pāri citu vīriešu galvām. Bet es nekad nebiju piedalījusies šādā ceļojumā. Tiku gan redzējusi, kā tos sagaida Kilohanā un Manā, bet toreiz vēl biju par jaunu, lai mani aicinātu piedalīties, un vēlāk nāca skolas laiks un precības. Zināju jau, kāds būs ceļojums, — tās būs divas nedēļas paradīzē, maz gan, lai atkal varētu izturēt divpadsmit mēnešus Nahalā.
Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai aizdod man zirgu, — tas, protams, nozīmēja veselus trīs zirgus, jo mani vajadzēja pavadīt kovbojam jāšus un vēl nastu zirgam. Toreiz nebija nekādu ceļu. Nebija automobiļu. Un zirgs, kuru es sev izvēlējos! Tas bija Hilo. Tu to neatceries. Tai laikā tu biji skolā, un, pirms tu nākamajā gadā pārradies mājās, zirgs meža dzīvnieku medībās ar laso Mauna Kcas kalnā bija pārlauzis sev muguru un savam jātniekam sprandu. Par viņu gan tu būsi dzirdējusi — nu, par to jauno amerikāņu jūras virsnieku.
— Leitnants Bouslīlds. — Marta pamāja ar galvu.
— Bet Hilo! Es biju pirmā sieviete, kas sēdēja tam mugurā. Tas bija trīs — gandrīz četrus gadus vecs un tikko kā iejāts. Tik melns un ar tik spožu spalvu, ka laistījās vienā sudrabā. Tas bija vislielākais jājamzirgs fermā, cēlies no karaliskā staļļa ērzeļa Spārklingdova un kādas sugas ķēves, nupat pirms divām nedēļām vel mežonīgs noķerts ar cilpu. Nekad vairs neesmu redzējusi tik skaistu zirgu. Tam bija ideāla kalnu ponija samērīgi apaļīgais ķermenis ar spēcīgām krūtīm un platiem pleciem, un tā galva ar kaklu liecināja par vistīrāko sugas izlasi — slaida, tomēr pilnīga, ar jaukām, modrām ausīm, ne pārāk mazām, kas piešķirtu tam ļaunprātīgu izskatu, ne pārāk lielām, kas šķistu tiepīgi ēzeliskas. Kājas tam bija tikpat glītas, nevainojami stingras un spēcīgas, ar gariem, atsperīgiem vēzīšiem, kas piešķīra tam apbrīnojami vieglu gaitu zem segliem.
— Atceros, ka dzirdēju reiz princi Lilolilo sakām tēvocim Džonam — tu esot vislabākā jātniece visā Havajā, — Marta piebilda, pārtraukusi stāstītāju. — Tas bija pēc diviem gadiem, es tikko biju atgriezusies no skolas, bet tu vēl dzīvoji Nahalā.
— Lilolilo to teica! — Bella izsaucās nosarkdama. Viņas garenās, brūnās acis sāka starot, kad atmiņas pāri gadiem meta tiltu uz iemīlēto, kas nu jau pusgadsimtu kā miris un sabiris pīšļos. Bet havajiešu sievietēm iedzimtās maigās kautrības dēļ viņa steidza noslēpt pēkšņo sirds atklātību, turpinādama slavas dziesmu par Hilo.
— Ak, kad viņš, nesdams mani mugurā, drāzās gan augšup, gan lejup pa garas zāles klātajām nogāzēm, tā šķita kā maldīšanās sapņu mežos, jo zāle ik pie lēciena pašķīrās, zirgam auļojot kā briedim, kā trusītim vai kā foksterjeram, — nu, tu jau zini, kā tie prot lēkšot. Un cik tramīgs, kā dīžādamies slējās uz pakaļkājām! Šis zirgs bija cienīgs nest karavadoni, pat tādu kā Napoleons vai Kičeners. Un acis — ne ļaunas, bet, ai, tādas šķelmīgas, saprātīgas, un raudzījās viņš tā, it kā arvien gudrotu kādu niķi, gribēdams uzjautrināties vai palaidņoties. Un es lūdzu tēvqci Džonu, lai dod rnan Hilo. Tēvocis Džons raudzījās manī, bet es skatījos viņā; un, kaut arī viņš neko neteica, es zināju, ka viņš izjuta: «Mīļā Bella,» — un es sapratu — kaut kā to pauda šī viņa raudzīšanās manī —, ka acu priekšā viņam stāv princese Naomi. Un tēvocis Džons teica «jā». Tā, lūk, tas notika.
Bet viņš pieprasīja, lai es pati pārbaudu Hilo, vislabāk — izmēģinu vienatnē. Zirgs bija untumains, brīnišķīgi untumains. Tomēr ne jau ļauns, ne viltīgs. Es vai ik brīdi zaudēju vadību pār viņu, taču nekad neļāvu viņam to atskārst. Bail man nebija nemaz, un tas man palīdzēja arvien izjust viņu, kālab zirgam likās, ka ne lēcienu nav izdarījis bez manas ziņas.
Es bieži esmu prātojusi, vai tēvocis Džons maz nojauta, kas var notikt. To gan zinu, ka pašai man par to nebija ne domiņas, kad todien aizjāju un piebiedrojos princesei Manā. Nekad vairs nav piedzīvots tāds svētku laiks.. Tu jau zini, cik diži vecie Pārķēri mēdza uzņemt viesus. Mežacūku medības un meža dzīvnieku šaušana, zirgu iejāde un apzīmogošana. Kalpotāju mitek|i bāztin piebāzti. Pārķēra kovboji sapulcējušies fermā no visām malām. Un visas šīs meitenes — gan no Vaimeas, gan no Vaipio un Honokā, un Pāuilo —, es tās kā šodien redzu garās rindās sēžam uz iejādes aploka akmens vaļņa un darinām lei (ziedu vītne) saviem iemīlētajiem kovbojiem. Un naktis, smaržainās naktis, mele dziesmošana un hula dejas, un pa lielajiem Manas dārziem zem kokiem ik pa divi klaiņoja mīlētāji. Un princis … — Bella apklusa, un labu brīdi, kamēr viņa lūkoja saņemt sevi rokās un savaldīties, ar tukšu skatienu vērdamās tālē pāri zilajam apvārsnim, viņas sīkie, spožie zobi, vēl arvien nevainojami veseli, bija redzami dziļi iecirtušies apakšlūpā. Atguvusies viņa atkal pievērsa acis māsai.
— Viņš bija īsts princis, Marta. Tu jau viņu redzēji Kilohana, pirms… pēc tam kad biji atgriezusies no semināra. Viņu uzlūkot bija bauda ikvienas sievietes acīm, jā, un vīrieša .tāpat. Divdesmit pieci gadi vecs — pašā krāšņākajā vīra briedumā; dižens un karalisks viņš bija augumā, tikpat dižens un karalisks arī garā. Vienalga, cik pārdroši joki, cik pārgalvīgi traka izprieca, viņš, šķiet, ne mirkli neaizmirsa, ka ir no karaļa cilts un ka visi viņa priekšteči bijuši augsti virsaiši līdz pat tam pirmajam, par kuru vēl dziesmo cilts hronikās un kurš vadījis savas laivas uz Tahiti un Raiateu un atkal atpakaļ. Viņš bija piemīlīgs, laipns, maigi biedrisks, ārkārtīgi draudzīgs — un atkal stingrs un bargs, pat skarbs, ja viņu dziļi aizskāra. Grūti paskaidrot, ko es domāju. Viņš bija īsts vīrietis, vīrietis, vīrietis, un viņš bija īsts princis, viņam piemita kaut kas no jautra zēniskuma un atkal tāda dzelžainība, kas darītu viņu par labu un stingru Havajas karali, būtu viņš uzkāpis tronī.
Es viņu redzu šobrīd tāpat, kā redzēju pašā pirmajā dienā, kad skāru viņa roku, runāju ar viņu… tikai dažus kautrus vārdus, juzdamās viss kas, tikai ne sieviete, kas jau gadu kā precējusies ar pelēko haole pelēkajā Nahalā. Pirms pusgadsimta notika šī sastapšanās — atceries, kā tolaik ģērbās mūsu jaunie vīrieši: baltas kurpes un garas bikses, balti zīda krekli ar greznām, košām spāniešu šallēm ap vidu, — un veselu pusgadsimtu manā sirdī nav izbalējis viņa tēls. Viņš stāvēja mauriņā draugu pulciņa vidū, un Ella Higinsvērza veda mani turp, lai iepazīstinātu mūs. Šai mirklī princese Lihue ķircinādamās tai ko uzsauca, un Ella bija spiesta apstāties, lai atbildētu, bet es paliku stāvam kādu soli tai priekšā.
Prinča skatiens nejauši skāra mani, kad es tur stāvēju viena pati samulsusi, apjukusi. Ai, cik skaidri es viņu redzu! Galva mazliet atmesta, izturēšanās stalta, moža, pavēlnieciska un pilnīgi brīva, kāda viņam bija tik raksturīga. Mūsu acis sastapās. Viņš pielieca galvu vai arī pavērsa to pret mani, es pati nezinu, kas īsti notika. Vai viņš pavēlēja? Vai es paklausīju? Nezinu. To gan zinu, ka patīkami bija mani uzlūkot — meiteni ar smar- žainu maile ap galvu, tērpušos princeses Naomi brīnišķīgajā holoku, ko tēvocis Džons man bija aizdevis no savas tabu istabas; un vēl zinu, ka viena pati soļoju viņam pretī pāri Manas maurājam un ka viņš panācās nostāk no tiem, kas stāvēja ap viņu, lai satiktu mani pusceļā. Mēs gājām viens pie otra pāri zālājam, neviena nepavadīti, it kā mēs tiektos viens pie otra pāri mūsu dzīvībām.
… Vai es biju skaista, māsiņ Marta, kad biju jauna? Es nezinu. Nezinu. Bet tajā mirklī, kad viņa skaistais un patiesi karaliskais vīrišķīgums mani skāra, iešķeldamies. pašā sirdī, es pēkšņi jutu skaistumu arī pati sevī — kā lai to pasaka? — it kā viņā mītošā pilnība izstarotu no viņa un ar burvju spēkiem ieplūstu manī.
Ne vārds netika izrunāts. Bet, ai, es zinu, ka pacēlu galvu, lai vaļsirdīgi atbildētu tiem neizrunātajiem vārdiem, ko dzirdēju skanam pērkonu un trompešu balsīs, un, ja pat man draudētu nāve par šo vienu skatienu un šo vienu mirkli, es zinu, ka tomēr nespētu atturēties, ne- atdevusi visu sevi, to skaidri liecināja mana seja, acis un viss mans dziļas elpas šūpotais augums.
Vai es biju skaista, Marta, ļoti skaista, kad man bija deviņpadsmit gadu, gandrīz divdesmit?
Un Marta ar saviem sešiem desmitiem un vēl četriem gadiem raudzījās Bellā, kas skaitīja sešus desmitus un vēl astoņus gadus, un palocīja galvu vispatiesākajā apstiprinājumā, pati klusībā uzņemdama sevī visu, ko šinī mirklī skatīja — Bellas kaklu, vēl arvien apaļigu un daiļi veidotu, garāku nekā parasto Havajas sieviešu kakli, kolonnu, kas karaliski balstīja augstas virsaites galvu un seju ar augstiem vaigu kauliem un augstām uzacīm, Bellas matus, augstu uzsukātus, kuplus, gadu sudrabā lāsmojošus, vēl arvien cirtainus un spilgti, asi kontrastējošus ar skaidri izvilktajām, šaurajām, melnajām uzacīm un tumši brūnajām acīm. Un viss, ko Marta skatīja, bija tik kautri atturīgs, ka spieda arī viņu kautri nolaist acis lejāk — uz māsas krāšņajām krūtīm un izteikti pareizajām auguma līnijām līdz pat zīda zeķēs un augstpapēžu kurpītēs ieautajām kāju pēdām, mazām, apaļīgām, ar nevainojami izliektu pēdas virsu.
— Jā, kad cilvēks ir jauns, vienreiz mūžā jauns! — Bella iesmējās. — Lilolilo bija princis. Es taču iepazinu ikkatru viņa vaibstiņu visdažādākos veidos,.. vēlāk, mūsu brīnumu dienās un naktīs pie dziedošiem ūdeņiem, pie miegaini dūcošām bangotnēm un augsto kalnu takās. Es pazinu viņa jaukās, drosmīgās acis ar taisnajām, melnajām uzacīm, degunu, kas neapšaubāmi bija Kameha- mehas deguns, un šo mīļo lūpu vispēdējo, tikko jaušamo izliekumu. Nevienam gan, Marta, nav tik skaista mute kā havajiešiem.
Un viņa augums! Viņš bija atlētu karalis no stūrgalvīgajiem, neklausīgajiem matiem līdz pat potītēm, kas šķita darinātas" no bronzēta tērauda. Nupat nesen man gadījās dzirdēt, ka vienu no Vildera mazdēliem apzīmēja par «Hārvardas princis. Apžēlojies! Kādu gan nosaukumu viņi būtu izdomājuši vai varējuši izdomāt manam Lilolilo, ja spējuši nostādīt viņu līdzās šim Vildera zēnam ar visu viņa Hārvardas komandu!
Bella apklusa un dziļi elpoja, cieši sažņaugusi smalkās, mazās rokas virs zīda segtajiem ceļgaliem. Bet rožainais daiļums tvīka ādā un sila acīs, kad Bella no jauna pārdzīvoja savas karaliskās dienas.
— Nu, būsi jau uzminējusi? — Bella ieteicās, spītīgi saraudama plecus un tieši ielūkodamās māsai acis. — Mēs izjājām no līksmās Manas un turpinājām līksmo ceļojumu — lejup pa lavas klinšu stigām uz Kiholo, lai peldētos un makšķerētu, un dzīrotu, un gozētos siltajās smiltīs zem palmām, tad augšup uz Pūvāvā, un atkal mežacūku duršana un medības jāšus, ar la^o, un meža- kazas augstieņu ganībās; un tālāk caur Konu, te kalnup, te lejup uz karaļa pili Kailuā un tad uz peldvietu pie Keauhou un uz Kealakekuas līci, un Napoopoo, un IIo- naunau. Un visur pretī plūda ļaudis ar dāvanām rokās —■ ar puķēm un augļiem, ar zivīm un sivēniem, bet sirdīs tiem mīlestība un dziesmas, galva noliekta goddevībā pret karaliskās dzimtas piederīgajiem un lūpas sauc apbrīnas kliedzienus un dziesmo mele no senajām, neaizmirstamajām dienām.
Ko tu būtu darījusi, māsiņ Marta? Tu zini, kādi mēs, havajieši, esam. Tu zini, kādi mēs bijām pirms piecdesmit gadiem. Lilolilo bija apburošs. Es biju nebēdnīga. Lilolilo jau nu spēja ikvienu sievieti darīt vieglprātīgu. Es biju divkārt vieglprātīga, jo mani trauktin trauca aukstā, pelēkā Nahala., Es apzinājos visu. Nekādas svārstīšanās. Nekādu cerību. Par laulības šķiršanu tajos laikos taču pat ne sapņot nevarēja. Džordža Kāstnera sieva nekad nevarētu būt Havajas karaliene, pat arī ja tēvoča Roberta pareģotie apvērsumi aizkavētos un ja Lilolilo tiešām kļūtu karalis. Bet es nekad nedomāju par troni. Es būtu drīkstējusi vēlēties vienīgi karalisti pie Lilolilo sāniem — kā viņa sieva un draugs. Bet es nepadevos aplamām cerībām. Kas nav iespējams, tas nav iespējams, un es nesapņoju mānīgus sapņus.
Viss gaiss bija pārpilns mīlestības. Un Lilolilo bija īsts mīlētājs. Uz mūžiem viņš mani vainagoja ar saviem lei, un viņa izsūtāmie visu garo ceļojuma laiku piegādāja man šos lei no Manas rožu dārziem — tu jau atminies tos; piecdesmit jūdžu pār lavas klintīm un kalnu kraujām nesti, rasaini svaigi kā mirklī, kad plūkti, tie gulēja banānaugu mizu apvalkos kā dārgakmeņi kārbiņās; tie bija jardiem gari, un sīkie, sārtie pumpuriņi virknējās kā Neapoles koraļļu krellītei. Un, kad notika luau, bezgalīgās un nebeidzamās luau, man vēlēja sēsties uz Lilolilo makaloa paklāja, uz prinča paklāja, kas pieder tikai viņam vienīgajam un ir tabu ikvienam zemākas kārtas mirstīgajam, ja vien princis pats to laipnīgi neatļauj un neizsaka savu vēlēšanos. Un man vajadzēja mērcēt pirkstus viņa personiskajā pa wai holoi (pirkstu skalojamā kausiņā), kur siltā ūdenī peldēja smaržīgas ziedlapiņas. Jā, un, neliekoties ne zinis, ka visiem redzams šis izcilais pagodinājums, man vajadzēja ņemt no viņa pa paakai sārtās sāls šķipsniņas un ļimu un kukui riekstus, un sarkanos piparus un smelt no viņa ipu kai (zivs mērces trauka), kurš darināts no kou koka un no kura pats lielais Kamehameha ēdis daudzos šādos ceļojumos. Un tāpat notika ar visiem sevišķajiem gardumiem, ko pasniedza vienīgi Lilolilo un princesei, — ar nelu un ake, ar palu un alaa.la. Un viņa kahili (vēdeklis garā kātā, no putnu spalvām) tika vēdināti man pār galvu, un viņa kalpi bija manējie, un viņš pats bija mans; un no ziediem vainagotajiem matiem līdz pat kāju pēdām es biju laimīga, mīlēta sieviete.
Vēlreiz Bellas sīkie zobiņi iespiedās apakšlūpā, kamēr viņa ar tukšu skatienu raudzījās jūrā, līdz pārvarēja pati sevi un savas atmiņas.