Bella uz mirkli apklusa.
— Nestāstīšu tev vairāk, ko visu viņš man teica, — viņa nopietni sacīja, — tikai to vēl, ka viss, ko viņš teica, bija mīlestības kvēle un skaistuma aromāts un ka viņš sacerēja hula man par godu un dziedāja tās tikai man — visu klātbūtnē naktis zem zvaigznēm, kad gulējām atlaidusies uz paklājiem pie dzīru mielasta; bet mana vieta bija uz Lilolilo makaloa paklāja.
Un tad jau virzījāmies uz Kilaueu — sapnis tuvojās beigām; un, protams, aizā, kur apakšā kā jūra bangoja lava, mēs metām Uguns dievei savas veltes — malle lei un zivis, un sacietinātu poi, kas ietīts valgās ti koka lapās. Un tālāk mēs devāmies lejup caur veco Punu un dzīrojām, un dejojām, un dziedājām gan Kohoualeā, gan Kamaili, gan Opihikao, un peldējāmies Kalapanas dzidrajos saldūdens dīķos. Un galu galā mēs sasniedzām Hilo pie pašas jūras.
Tās bija beigas. Nekad mēs netikām runājuši par to. Tās bija beigas, kas izlemtas nepieminot. Jahta jau gaidīja. Mēs bijām kavējušies daudzas dienas, Honolulu aicināja atpakaļ, bija pienākušas vēstis, ka karalis esot kļuvis pavisam pupule (nenormāls), ka katoļu un protestantu misionāri vērpjot intrigas un ka draudot nepatikšanas ar Franciju. Kā viņi bija izkāpuši malā pie Ka- vaih'aes pirms divām nedēļām — ar smiekliem, ziediem un dziesmām, tā viņi arī šķīrās no Hilo. Tā bija jautra atvadīšanās, lītin lija asprātības un līksmi izsaucieni, tūkstošiem pēdējo novēlējumu, atgādinājumu un joku. Kamēr pacēla enkuru, skanēja atvadu dziesma, ko skandināja Lilolilo dziedātājzēni klāja pakaļgalā, bet mēs, sēdēdami kanu laiviņās un lielās laivās, noskatījāmies, kā pirmais brīzes brāziens piepūš kuģa buras un atstatums starp mums sāk plesties plašumā.
Visā šajā trauksinīgajā burzmā Lilolilo stāvēja pie re- liņa, viņam vajadzēja tik daudziem atbildēt uz pēdējiem sveicinājumiem un apmainīties ar pēdējiem jokiem, bet visu laiku viņš raudzījās lejup tieši uz mani. Galvu tam vainagoja mans ilima lei, ko pati biju nopinuši un tam galvā uzlikusi. Un tie, kas stāvēja uz jahtas, sāka mest laivās savus daudzos lei tur palikušajiem mīļajiem. Man nevarēja būt nekādu gaidu un cerību!… Un tomēr es loloju cerību, tik klusi vāru cerību, vienīgi tā ne- izpaudās manos vaibstos, seja man bija tikpat lepna un līksma kā visas pārējās. Bet es jau zināju, ko darīs Lilolilo, jau no paša sākuma biju zinājusi, ko viņš darīs, un viņš darīja to. Aizvien vēl lūkodamies atklāti un godīgi man acīs, viņš noņēma sev no galvas manu skaisto ilima lei un pārrāva to pušu. Es redzēju viņa lūpas veidojam vienu vienīgu vārdiņu pau (beigas), taču nedzirdēju to balsī izrunātu. Nepārtraukti raudzīdamies manī, viņš vēlreiz sarāva abas lei daļas uz pusēm un tad aizsvieda šīs saplosītās atliekas — ne jau man svieda, bet lejup pār malu ūdens joslā, kas ķļuva arvien platāka. Pau. Viss bija galā… -
Ilgu laiku Bellas tukšais skatiens kavējās pie apvāršņa jūrā. Marta ne ar vārdiņu neiedrošinājās izpaust līdzjūtību, kas rasināja viņas acis.
— Un to pašu dienu es jāju atpakaļ, augšup pa veco, nelāgo taku gar Hamakuas piekrasti, — Bella turpināja, un sākumā balss tai skanēja neparasti sausi un skarbi. — Sī pirmā diena vēl nebija tik grūta. Es biju trula. Viss brīnumainais, kas man nu jāaizmirst, pārāk pildīja manu sirdi, lai es spētu aptvert, ka tas jāaizmirst. Nakti es pavadīju Laupahoehoē. Vai zini, es biju gaidījusi bezmiega nakti. Bet gluži otrādi — pārguruši no seglos sēdēšanas, vēl arvien truli apstulbusi, es nogulēju visu nakti nāves miegā.
Bet nākamā diena skarbās vējbrāzmās un negantās lietus gāzēs! Kā pūta, kā lija! Taka tik tiešām bija neiz- brienama. Zirgi mums klupa vienā laidā. Sākumā kovbojs, ko tēvocis Džons bija sūtījis man līdzi kopā ar zirgiem, gan protestēja, bet tik un tā flegmātiskā padevībā sekoja man aiz muguras, galvu purinādams un, es labi zinu, ik pa brīdim nopurpinādams, ka es laikam esot pu- pule. Nastu zirgu atstājām Kukuihaelē. Gandrīz vai peldus mēs virzījāmies augšup pa šķidru dubļu straumi Dubļu gravā. Vaimeā kovbojam vajadzēja apmainīt savu zirgu pret citu. Bet Ililo izturēja līdz galam. No rītausmas līdz pusnaktij es nosēdēju seglos, līdz beidzot tēvocis Džons Kilohanā pats savām rokām nocēla mani no zirga un ienesa istabā, pietraukdams no gultām sievietes, lai tās izģērbtu mani un izdarītu lomi, kamēr pats neap- kusis dzirdīja mani ar karstu groku un deva visādas zāles, lai es spētu aizmigt un aizmirsties. Es zinu, ka murgos nesakarīgi pļāpāju. Tēvocis Džons, jādomā, visu saprata. Bet ne kādam citam, ne pat man pašai viņš nekad nebilda par to ne vārdiņa. Lai ko viņš bija noskārtis, visu viņš ieslēdza savā princeses Naomi tabu istabā.
Par šo dienu man palikušas tikai dažas pusizdzisu- šas atmiņas, un visas tās — vienīgi salauztas sirds neprātīga plosīšanās pretī liktenim… Atceros, kā atrisušo matu slapjās šķipsnas" sāpīgi pātagoja mani juku jukām ar lietus strūklām, kā nebeidzamas asaru straumes saplūda ar lietus gāztnām, kā kaislīgās sāpju lēkmēs es ārdījos pret visu šo ļauno un neganto pasauli, kā dauzīju rokas pret seglu loku, kā skarbi kliedzu uz savu Kilohanas kovboju, kā cirtu piešus nabaga skaistuļa Hilo sānos, kamēr lūpas man čukstēja lūgšanas, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem, — kaut šie piešu spērieni satrakotu zirgu, lai viņš slienas pakaļkājās, klūp līdz ar mani un sadragā manu ķermeni tā, ka uz mūžu zustu skaistums, kas saista vīru sirdis, vai lai nogāž mani no stigas un satriec pali (kraujas) piekājē, tā pierakstot pau aiz mana vārda, tikpat galīgu kā pau, kas neizteikts nomira uz Lilolilo lūpām, kad viņš sarāva manu ilima lei un iemeta jūrā …
Mans vīrs Džordžs bija aizkavējies Honolulu. Kad viņš atgriezās Nahalā, es jau tur gaidīju viņu. Viņš svinīgi apskāva mani, pavirši noskūpstīja uz lūpām, nopietni aplūkoja manu mēli, nopēla manu izskatu un veselības stāvokli un aizsūtija mani gulēt, apgādājis ar karstiem
ķieģeļiem un rīcineļļu. Tīri kā iekļaudamās pulksteņa mehānismā un kļūdama par vienu no zobiņiem vai ritenī- šiem, kas nepielūdzami un nejūtīgi griežas tikai apkārt un apkārt, tā es no jauna ieslēdzos pelēkajā Nahalas dzīvē. Mans vīrs Džordžs ik rītu cēlās no gultas pulksten puspiecos, bet piecos izgāja no mājas un uzkāpa zirgā. Tā pati mūžīgā auzu pārslu biezputra un riebīgā, lētā kafija, svaigā un kaltētā vēršgaļa. Es vārīju un cepu, un berzu. Es griezu niķīgo rokas šujmašīnu un darināju savus lētos holoku. Vakaru pēc vakara veselus bezgalīgus gadu simteņus, kas ilga vēl divus gadus, es sēdēju pie galda viņam iepretī līdz pulksten astoņiem, lāpīdama viņa lētās zeķes un nodriskāto veļu, kamēr viņš lasīja gadiem vecus aizlienētus žurnālus, jo aiz taupības negribēja pasūtīt tos pats. Un tad bija laiks iet gulēt — petroleju vajadzēja taupīt, un vīrs uzvilka pulksteni, ierakstīja dienasgrāmatā laika apstākļus un noāva kurpes, vispirms no labās kājas, tieši tāpat novietodams tās vienu otrai līdzās pie gultas kājgaļa savā pusē.
Bet pēc tam, kad princese Lihue bija uzaicinājusi mani karaliskajā ceļojumā un tēvocis Džons aizdevis zirgu, es vairs nevarēju pierast pie sava vīra Džordža, kā tas jau bija licies tik iespējams. Redzi, māsiņ Marta, nekas tāds nebūtu noticis, ja vien tēvocis Džons atteicies dot man šo zirgu. Bet nu es biju iepazinusi mīlestību, biju iepazinusi Lilolilo; un kādas gan izredzes pēc visa tā varēja būt manam vīram Džordžam rast manā sirdī atzinību vai maigumu? Divus gadus Nahalā dzīvoja mirusi sieviete, kas nezin kā vēl staigāja un runāja, un cepa, un mazgāja, un lāpīja veļu, un taupīja petroleju. Ārsti sacīja, ka vīra nāvē vainojama lētā, plānā veļa, kādu viņš valkāja, zie- : mas vidus lietainajos negaisos dzīdamies pēc Nahalas kalnu augstieņu ūdeņiem. Kad viņš nomira, es neskumu. Biju skumusi jau pārāk ilgi. Es arī nepriecājos. Prieks bija nomiris Hilo krastmalā, kad Lilolilo iemeta jūrā manu ilima lei, un pēc tam es vairs neesmu pazinusi laimi. Lilolilo nomira kādu mēnesi pēc mana vīra Džordža. Kopš šķiršanās Hilo nekad vairs netiku viņu redzējusi. Ai-ja-jā, precinieku man pēc tam radās diezgan; bet es līdzinājos tēvocim Džonam. Mūža draugu rast es spēju tikai vienreiz. Tēvocim Džonam Kilohanā bija savs Naomi templis. Man jau piecdesmit gadu ir Lilolilo templis — manā sirdī. Tu, māsiņ Marta, esi pirmā, kurai esmu atļāvusi ienākt šai templī…
Piebrauktuve apmeta loku automašīna, no tās izkāpa Martas laulātais draugs un nāca pāri mauram. Rosko Skandvels, stalts, slaids vīrs ar sirmiem matiem un lokani militāru stāju, bija viens no «Lielā piecnieka» locekļiem, kas, piedalīdamies ikvienā kapitāla ieguldījumā, noteica visas Havajas likteni. Būdams tīrasiņu haole, Jaun- anglijā dzimis, viņš tomēr pēc īstas havajiešu paražas tūdaļ cieši apskāva un sirsnīgi noskūpstīja Bellu. Vērīgās acis tam vēstīja, ka sievietes te nupat izkratījušas sirdis, tomēr, par spīti spēcīgā jūtu satraukuma pazīmēm, bija redzams, ka abu māsu dzīves mijkrēšļa gudrība visu atkal rāmi nolīdzinājusi.
— Elsija ar mazuļiem brauc šurp, tikko saņēmu viņu telegrammu no tvaikoņa, — Rosko paziņoja, kad bija noskūpstījis arī sievu. — Viņi paliks pie mums vairākas dienas, pirms dosies tālāk uz Maui.
— Biju domājusi ierādīt tev Rožu istabu, māsiņ Bella, — Marta Skandvela prātodama sacīja. — Bet El- sijai ar bērniem, auklēm un visu citu šī istaba labāk noderēs, tā ka tu dabūsi Karalienes Emmas istabu.
— Es jau tur dzīvoju iepriekšējo reizi, tā man patīk pat labāk, — Bella atbildēja.
Rosko Skandvels, kas pilnībā pazina havajiešu mīlu un mīlestības ceļus, stalts, slaids, cienīgs, soļoja starp abām cildeni noaugušajām sievietēm un, aplicis katrai roku ap viduci, vadīja tās uz mājas pusi.