No visiem saviem daudzajiem šoneriem, divmastnie- kiem un kuteriem, kas burāja starp dienvidjūru koraļļu salām, Deivids Grīfs visvairāk mīlēja «Grāvēju» — jahtai līdzīgu šoneri deviņdesmit tonnu tilpumā, ar tik ašu gaitu, ka tas jau senajās dienās bija kļuvis slavens, vadādams kontrabandas opiju no Sandjego uz Pudžetsaundu, sirodams pa roņu apmetnēm Beringa jūrā un vezdams ieročus uz Tālajiem Austrumiem. Valdības ierēdņu neieredzēts kā rūgta nāve, šis kuģis toreiz bija visu jūras braucēju prieks un tā būvētāju meistaru lepnums. Pat tagad, pēc četrdesmit gadu braukāšanas, šoneris vēl arvien bija tas pats senais «Grāvējs» un trauca pār jūrām tikpat apbrīnojamā ātrumā, tā ka jūrniekiem vajadzēja redzēt to savām acīm, lai spētu noticēt; šā ātruma dēļ visās ostās no Valparaiso līdz Manilas līcim izraisījās dažs labs sirdīgs ķīviņš, kur neskopojas ne ar vārdiem, ne belzieniem.
Šinī naklī šoneris, turēdamies cieši pie vēja, tā ka lielā grotbura slīga lejup ērmoti gluda, vējpusē noplandoties ik pie pacēliena virs lēzenajiem viļņiem, slīdēja pār ūdeņiem, it viegli veicot četrus mezglus stundā, kaut gan brīze bija tikai maiga pūsmiņa. Jau kādu stundu Deivids Grīfs stāvēja, atspiedies pret reliņu novēja pusē pie fok- masta vantīm, no augšas vērodams, kā kuģa šķirtais ūdens nemitīgi vizmo fosforiskās dzirkstīs. Priekšējās buras, vieglītiņām papurinādamās atpakaļ, apvēdināja viņa vaigus un krūtis ar spirdzinošu vēsumu, un viņš sajūsmināts apcerēja šonera teicamās īpašības.
— Ek, kas par skaistuli, Taute, kas par skaistuli! — viņš teica kanakam vērotāja postenī, aizgrābtībā ar roku papliķēdams tīka koka reliņu.
— Jā, skiper, — atbildēja kanaks polinēziešu sulīgi dobjajā krūšu balsī. — Es kuģus pazīstu jau trīsdesmit gadu, bet tāds man vēl nav gadījies. Mēs Raiateas salā to saucam par «Fanauao».
— «Rītausma», — Grīfs pārtulkoja šo mīlināmo vārdu.
— Kurš tad viņu tā nosauca?
Taute grasījās atbildēt, bet tad pēkšņi sāka saspringti raudzīties uz priekšu. Grīfs nu raudzījās tai pašā virzienā.
— Zeme, — Taute teica.
— Jā, Fuatino, — Grīfs atbildēja, neatraudams acis no vietas, kur zvaigznēs vizošo apvārsni asām aprisēm šķēla melns plankums. — Viss kārtībā. Es pateikšu kapteinim.
«Grāvējs» trauca uz priekšu, līdz salas siluets iznira tik skaidri, kā rokām taustāms, līdz varēja saklausīt šļācošo bangu miegaino dunoņu un kazu blēšanu, bet vējš, kas nāca no krasta, nesa līdzi reibinošas ziedu smaržas.
— Ja ieeja nebijusi īsta sprauga, tādā naktī «Grāvējs» droši izbrauktu pa to, — kapteinis Glass piezīmēja, ar nožēlu noskatīdamies, kā stūresvīrs strauji sagriež stures- ratu sānis.
Kādu jūdzi no krasta «Grāvējs» nogula dreifā, lai, nogaidījis rītausmu, dotos iekšā pa bīstamo Fuatino salas ieeju. Bija īsta tropu nakts, nemanīja ne zīmes no lietus gāzes vai pēkšņas brīzes. Kuģa priekšgalā Raiateas salas matroži, kurus vien nesaistīja dienests, nolikās gulēt tieši uz klaja. Pakaļgalā kapteinis, stūrmanis un Grīfs izklāja savas guļvietas tikpat gurdi un nevērīgi. Viņi gulšņāja virs segām smēķēdami, pusbalsī miegaini pārspriezdami par Mataaru, Fuatino karalieni, un viņas meitas Naumoo mīlas dēku ar Motuaro.1
— Tie nu gan ir romantiski ļaudis, — ieteicās stūrmanis Brauns. — Tikpat romantiski kā mēs, baltie.
— Tikpat romantiski kā Pilzahs, — Grīfs iesmējās,
— un tas kaut ko nozīmē. Cik sen tas notika, kaptein, kad viņš aizmuka no jums?
— Vienpadsmit gadu, — kapteinis Glass īgni atņurdēja.
— Pastāstiet man par to! — Brauns lūdza. — Runā, ka viņš kopš tā laika ne reizes neesot atstājis Fuatino. Vai tas tiesa?
— Tiesa kas tiesa, — kapteinis norūca. — Viņš tak vēl arvien mīl savu sievu — šito mazo palaidnieci! Viņa man to nočiepa — labāko jūrnieku, kādu vien pasāti jel kad appūtuši… pie tam vēl viņš ir holandietis.
— Vācietis, — Grīfs pārlaboja.
— Tas tak viens pīpis, — skanēja atbilde. — Jūra zaudēja varenu jūrnieku tai vakarā, kad viņš izkāpa krastā un Notutu uzmeta viņam vienu actiņu. Jādomā, viņi gauži iepatikās viens otram. Pirms tu, cilvēks, vēl paguvi acis pamirkšķināt, viņa jau bija uzmaukusi tam galvā nez kādu baltu puķu pinumu, un pēc piecām minūtēm abi roku rokā aizskrēja pa pludmali, smiedamies kā bērni. Ceru, ka viņš būs uzspridzinājis to lielo zemūdens koraļļu radzi ieejas kanālā. Tur es, ar tauvām pāri vilkdamies, arvien nobrāžu pāris vara apšuvuma plākšņu.
— Stāstiet nu tālāk! — Brauns skubināja.
— Tas ir viss. Tepat jau stāsts arī beidzas. To pašu nakti apprecējas. Uz kuģa tā arī vairs neatgriezās. Otrā dienā devos viņu meklēt. Atradu brikšņos stiebru būdā trinkšķinām ģitāru — īsts baltais mežonis ar plikiem stilbiem, visgarām apkāries ar puķēm un visādiem gra- buļiem. Nu, pēc dulla ēzeļa. Teica, lai es atsūtot šā mantiņas malā. Es teicu, lai papriekš brauc ellē. Un tas ir viss. Jūs jau pats viņu rīt redzēsiet. Nu jau saraudzījuši trīs bērneļus — brīnum jaukus mazus delverīšus. Man tur lejā ir fonogrāfs priekš viņa un skaņu veltnīšu vai miljons.
— Un tad jūs nolīgāt viņu par veikalnieku? — stūrmanis jautaja Grifam.
— Kas tad man cits atlika? Fuatino ir īsta mīlestības sala, un Pilzahs nu reiz ir mīlētājs. Iezemiešus viņš ari smalki pazīst — viens no labākajiem veikalniekiem, kādi man bijuši un ir. Viņam ir atbildības sajūta. Jūs jau rit viņu redzēsiet.
— Paklau, jaunais cilvēk, — kapteinis Glass draudīgi uzrūca savam stūrmanim. — Vai tik jūs neesat romantiķis? Jo, āre, ja jūs tāds esat, tad paliksiet uz klāja. Fuatino ir romantikas apsēsta sala. Te ikviens ir kādā iemīlējies. Viņi pārtiek no mīlestības. Tas laikam ceļas no kokosriekstu piena vai arī no gaisa, varbūt no jūras. Visa salas vēsture pēdējos desmittūkstoš gados ir viena vienīga mīlestības dēka. Es zinu. Esmu runājies ar večiem. Un, ja es jūs notveršu skrienam projām pa pludmali roku roka ar…
Kapteiņa pēkšņā apklušana lika abiem sarunu biedriem paraudzīties viņā. Ar acīm sekodami viņa skatienam, kas slīdēja tiem pāri gar grotmasta vantīm, abi ieraudzīja to pašu, ko viņš, — brūnu roku un dilbu, muskuļainu un slapju, kuram no ārpuses pievienojās vēl otra brūna roka un dilbs. Tālāk parādījās galvvirsa, klāta ķerainām mežaina sprogām, un tad seja ar šķelmīgām, melnām acīm, savilkta zīmīgā mūžamežu iemītnieka smaidā.
— Ak mans dievs! — Brauns izdvesa. — Tas jau ir fauns — jūras fauns.
— Tas ir Cilvēks-Kaza, — Glass atteica.
— Tas ir Mauriri, — piebilda Grīfs. — Mans asins- brālis pēc iezemiešu paražu svētā zvēresta. Viņa vārds ir manējais, un mans vārds ir viņējais.
Virs kuģa malas pacēlās plati, brūni pleci un varenas krūtis, un tūdaļ ar tādu vieglumu, kas šķita neprasām nekādu pūļu, pār reliņu pārmetās viss lieliski veidotais ķermenis, pilnīgi bez trokšņa nolaizdamies uz klāja. Brauns, kurš būtu varējis kļūt arī kas cits nekā tikai dien- vidjūru salu šonera stūrmanis, jutās apburts. Viss, par ko viņš kādreiz bija salasījies grāmatās, tagad pārliecinoši iemiesojās šajā faunam līdzīgajā viesī no okeāna dzīlēm. «Tomēr tāds sērīgs fauns,» jaunais cilvēks nosprieda, kad zeltainbrūnais mežu dievs nāca šurp, kur Deivids Grīfs ar pastieptu roku bija pacēlies sēdus.
— Deivid, — teica Deivids Grīfs.
— Mauriri, Lielo Brāli, — atteica Mauriri.
Un ari turpmāk pēc asinsbrālību noslēgušo cilvēku paražas viņi sauca viens otru savā, nevis biedra īstajā vārdā. Pie tam viņi runāja Fuatino salas polinēziešu izloksnē, un Braunam atlika tikai sēdēt un minēt.
— Tālu esi peldējis, lai pateiktu talofa, — Grīfs ierunājās, kad pienācējs bija apsēdies, straumēm plūdinādams ūdeni pār klāju.
— Jau daudzas dienas un naktis es vēroju, vai tu nenāksi, Lielo Brāli, — Mauriri atbildēja. — Es sēdēju uz Lielās klints, kur noglabāts dinamīts, kuram esmu iecelts par sargu. Es redzēju, ka jūs piebraucāt pie ieejas un atkal pazudāt tumsā. Es zināju, ka jūs gaidīsiet līdz rītam, un peldēju pie jums. Lielas bēdas ir nākušas pār mums. Mataara jau dienām ilgi raudādama gaida tevi. Viņa ir veca sieva, un Motuaro ir miris, un viņa ir noskumusi.
— Vai viņš apprecējās ar Naumoo? — Grīfs vaicāja, kad saskaņā ar paražām bija pašūpojis galvu un nopūties.
— Jā. Beigās viņi bija aizbēguši dzīvot pie kazām, kamēr Mataara viņiem piedos, un tad viņi atgriezās dzīvot pie mātes Lielajā mājā. Bet tagad viņš ir miris, un ari Nau- moo drīz mirs. Dziļas ir mūsu bēdas, Lielo Brāli. Tori ir miris un Tati-Tori, un Petoo, un Nari, un Pilzahs, un citi.
— Pilzahs arī! — Grīfs izsaucās. — Vai tad te bijusi sērga?
— Bija daudz slepkavību. Klausies, Lielo Brāli! Trīs nedēļas pagājušas, kopš ieradās svešs šoneris. No Lielās klints es ieraudzīju tā topburas pār jūru. Šoneri ar laivām vilka iekšā, bet pie lielās radzes viņi nepagriezās sānis, un kuģa dibens tai vairākkārt uzgrūdās virsū. Tagad kuģis stāv krastā, kur viņi nostiprina tā salauztās brangas. Uz klāja ir astoņi baltie. Pie viņiem ir sievietes no kādas salas tālu austrumos. Sievietes runā valodā, kas daudzējādā ziņā līdzīga mūsējai, taču ir savādāka. Tomēr mēs varam saprasties. Viņas stāsta, ka šonera vīri esot šās nozaguši. Mēs jau nezinām, bet viņas dzied un dejo, un liekas laimīgas.
— Un vīrieši? — Grīfs pārtrauca.
— Tie runā franciski. Es to zinu, jo kādreiz uz tava šonera bija stūrmanis, kas runāja franciski. Divi ir priekšnieki, tie neizskatās līdzīgi pārējiem. Tiem ir zilas acis kā tev, un tie ir velni. Viens ir lielāks velns par otro. Pārējie seši arī ir velni. Viņi mums nemaksā par jamsu un taro saknēm, ne ari par maizeskoka augļiem. Viņi mums visu atņem, bet, ja mēs žēlojamies, nokauj mūs. Tā tika nokauts Tori un Tati-Tori, un Petoo, un tie citi. Mēs nespējam pretoties, jo mums nav šauteņu, tikai divas vai trīs vecas šautenes.
Viņi dara pāri mūsu sievietēm. Tā jau tika nokauts ari Motuaro, jo viņš aizstāvēja Naumoo, kuru tie tagad paņēmuši pie sevis uz šonera. Tālab vien nogalināja arī Pilzahu. Galvenais no abiem priekšniekiem — Lielais Velns — vienreiz šāva uz viņu, kad viņš brauca laivā, un otrreiz, kad viņš raudzīja izrāpties piekrastes smiltīs. Pilzahs bija krietns vīrs, un Notutu tagad sēž būdā un raud bez gala. Daudzi ļaudis nobijušies un aizbēguši dzīvot pie kazām. Tomēr tur, augstajos kalnos, visiem nepietiek barības. Un vīri vairs negrib braukt zvejot, un viņi vairs nestrādā sakņu dārzos, jo velni tik un tā atņem visu, ko viņi ieguvuši. Bet mēs esam gatavi cīnīties. '
Lielo Brāli, mums vajadzīgas šautenes un daudz patronu. Es izsūtīju ziņu, pirms peldēju jūrā pie tevis, un vīri jau gaida. Baltie svešinieki nezina, ka tu esi ieradies.
Dod man laivu un šautenes, un es došos atpakaļ vēl pirms saullēkta. Un, kad jūs rit iebrauksiet, mēs jau būsim sagatavojušies: tiklīdz tu dosi zīmi, mēs apkausim baltos svešiniekus. Viņi ir jānokauj. Lielo Brāli, tev allaž bijušas vienas asinis ar mums, un viri un sievas lūdza daudzus dievus, lai tu ierastos. Un tu esi ieradies.
— Es braukšu laivā tev līdzi, — Grīfs teica.
— Nē, Lielo Brāli, — skanēja Mauriri atbilde. — Tev jāpaliek uz šonera. Baltie svešinieki baidīsies no šonera, nevis no mums. Mums būs šautenes, bet viņi to nezinās. Viņi satrūksies tikai tad, kad ieraudzīs tavu šoneri braucam. Sūti tur to jaunekli laivā man līdzi!
Tā nu notika, ka Brauns, tvīkdams kārē pēc romantiskām dēkām, par kādām gan lasījis, gan sapņojis, bet kādas ne reizi vēl nebija piedzīvojis, apsēdās pakaļgalā lielajai laivai, kura bija piekrauta ar šautenēm un patronām un kuru airēja četri Raiateas matroži, bet stūrēja zeltain- brūns pār jūru atpeldējis fauns, vadīdams to pa silto tropu nakts tumsu uz puslcģendāro mīlestības salu Fuatino, kur iebrukuši divdesmitā gadsimta pirāti.
Ja starp Džaluitu Maršala salu grupā un Bugenvilu Zālamana salās novilks līniju un ja šo līniju divus grādus uz dienvidiem no ekvatora šķels ar citu līniju, kas vilkta no Ukuor&s Karolīnu salās, tad šai krustpunktā saules piemirdzinātajos vientuļā okeāna plašumos kļūs redzama kalnainā Fuatino sala, kuru apdzīvo cilts, kas radniecīga havajiešiem, samoiešiem, tahitiešiem un maoriem. Fuatino atrodas pašā smailē leņķim, ko vilktu gar Polinēziju tālu uz rietumiem un atpakaļ starp Melanēziju un Mikronēziju. Tā tad arī bija Fuatino, kas nākamajā rītā iznira Deivida Grifa skatienam divas jūdzes uz austrumiem no kuģa, tieši lecošās saules virzienā. Pieturējās tā pati vieglā brīze, bet «Grāvējs» slīdēja pār gludo līmeni tādā gaitā, ko uzskatītu par ļoti veiksmīgu ikvienam salu šonerim trīsreiz spēcīgākā brīzē.
Fuatino īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds aizvēsturisks izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rietumu mala, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līmenim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas bija salas osta. Tādējādi Fuatino atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. «Grāvējs» stūrēja uz atvērumu starp šiem pakava galiem. Kapteinis Glass, kas, tālskati rokā turēdams, bija raudzījies paša zīmētā uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslējās stāvus — un viņa sejas izteiksme pauda pa pusei satraukumu, pa pusei samierināšanos.