Kapteinis runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdullinātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uzplūdu. Kad viņš streipujoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam kļuva mēļi sarkana un plankumaina, it kā nejauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis kļuva stiklainas, rokas trīcēja, un zobi klabēja aukstuma drebuļu lēkmē.
— Divas stundas, kamēr tikšu pie svīšanas, — viņš šļupstēja, cenzdamies pasmaidīt. — Tad vēl pāris stundu — un es būšu uz pekām. Es šito nolādēto lēkmi esmu iepazinis līdz pēdējai minūtei. J-j-jūs b-b-bra-auciet š-š-š …
Balss noslāpa vārgos stostos, un kapteinis klupšus no- šļūca lejā kajītē, bet viņa saimnieks pārņēma kuģa vadību. «Grāvējs» patlaban iegāja šaurumā. Salas pakava galus veidoja divi lieli, tūkstoš pēdu augsti klinšu kalni, abi gandrīz jau atdrupuši no pašas salas, ar kuru tos saistīja tikai zemas, šauras smilšu sēres. Pakava galus šķīra kādu pusjūdzi plata josla, gandrīz visa aizsprostota ar koraļļu rifu, kas šķērsu stiepās no dienvidu gala. Ieeja, kuru kapteinis Glass bija nosaucis par spraugu, līkumoja cauri šim rifam, nogriezās tieši uz ziemeļu galu un tālāk veda gar kraujās klintssienas pakāji. Sinī vietā, kur grotmasta rāja gandrīz skrāpēja klinti pie bakborta,
Grīfs, lūkodamies lejup stārborta pusē, nepilnu divu asu dzijumā varēja saskatīt dibenu, kas strauji slējās pretī līmenim. Pa priekšu brauca lielā laiva, tauvā vilkdama kuģi, lai varētu ieturēt virzienu, kā ari nodrošināt to pret vilni, kas skalojās atpakaļ no klintssienas, un Grīfs, uztvēris izdevīgu brīzes pūsmu, iegrozīja «Grāvēju» šaurumā un aizslīdēja garām lielajam koraļļu bluķim bez kādas tauvošanas. Taisnību sakot, mazliet gan tam piedūrās, bet tik viegli, ka pat nesabojāja vara plākšņu apšuvumu.
Viņa priekšā pavērās Fuatino osta. Tā bija apaļa ūdens krātuve piecu jūdžu diametrā, balta koraļļu liedaga ieskauta, un piekrastes zaļumiem klātās nogāzes strauji tiecās augšup pret stāvajām krātera sienām. Krauju virsotnes veidoja asi zobotas vulkāniskas smailes, ko vietumis sedza vai vainagoja aizķērušies pasāta mākonīši. Katrs dobumiņš, katra plaisiņa izdrupušajā lavā deva patvērumu vijīgām meža vīnstīgām un kokiem — gar klintīm tinās zaļš augu mutulis. Sīkas ūdens strūkliņas, vairāk līdzīgas miglas plīvurīšiem, plandījās un vijās lejup pa stāvām, vairāku simtu pēdu augstām nogāzēm. Un, lai šā zemes stūrīša pievilcība kļūtu pilnīga, siltajā, valgajā gaisā smagnēji tvīka dzeltenziedaino kasiju smarža.
Lavēdams līdz ar vieglajām, tikko manāmajām pūsmi- ņām, «Grāvējs» iebrauca krāterī. Atsaucis laivu atpakaļ uz kuģa, Grīfs ar tālskati sīki aplūkoja krastu. Neredzēja ne mazākās dzīvjbas. Visa apkārtne snauda tropu saules svelmainajā tveicē. Ne zīmes no kādas sagaidīšanas. Tālāk ziemeļkrasta liedagā, kur kokospalmu bārkstainais ietvars ieskāva ciematu, viņš saskatīja melnos laivu priekšgalus laivu būdiņās. Liedagā uz līdzena ķīļa gulēja svešais šoneris. Nekas nekustējās ne uz tā klāja, ne arī kuģa apkaimē. Pietuvojies krastam līdz piecdesmit jardiem, Grifs lika izmest enkuru — te dziļums bija četrdesmit pēdu. Tālāk uz vidu viņš pirms daudziem gadiem bija mērījis" dziļumu līdz trīssimt asīm, bet dibenu tā arī nesasniedza, kā jau to varēja sagaidīt no tik varenas krātera rīkles, kāda bija Fuatin6. Kad ķēde dārdēdama un šļakstinādama slīdēja caur enkura klīzi, Grīfs pamanīja, ka pulciņš iezemiešu sieviešu, slaidas un lunkanas, kādas mēdz būt vienīgi polinēzietes, plīvojošos ahu ģērbušās, ziedu vainagiem galvā izskrien uz krastā guļošā šonera klāja. Tāpat
viņš ievēroja ari to, ko šīs sievietes nemaz nepamanīja,— ka salīcis cilvēks no kambīzes aizzogas uz priekšgalu, nolec smiltīs un ienirst zaļajā krūmāju joslā.
Kamēr satina un piesēja buras, izstiepa audekla nojumi, saritināja tauvas un takelāžu, kā ostās pieņemts, Deivids Grifs soļoja pa klāju un velti raudzījās pēc kādas dzīvas dvēseles vēl kaut kur citur, ne vien uz svešā šonera klāja. Vienreiz viņš nepārprotami skaidri padzirda tālu šautenes šāvienu Lielās klints virzienā. Citi šāvieni nesekoja, un viņš nodomāja, ka tur kāds mednieks šāvis meža kazu.
Vēl pēc stundas kapteinis Glass, gulēdams zem vesela segu kalna, bija beidzis drebināties un nu atradās pašā sviedrēšanās peklē.
— Pēc pusstundas es būšu uz kātiem, — viņš vārgā balsī teica.
— Jauki, — Grīfs atbildēja. — Sala kā izmirusi, un es došos krastā satikt Mataaru un izpētīt apstākļus.
— Tā ir rūdīta banda. Turiet acis vaļā! — kapteinis viņu brīdināja. — Ja jūs pēc stundas nebūsiet atpakaļ, sūtiet man kādu ziņu!
Grīfs satvēra laivas stūres rokturi, un četri Raiateas matroži noliecās pār airiem. Kad viņi sasniedza liedagu, Grīfs ziņkārīgi aplūkoja sievietes zem šonera buraudekla nojumes. Viņš izmēģinādams pamāja ar roku, un sievietes, mazliet pairgojušās, atmāja pretī.
— Talofa! — viņš uzsauca.
Viņas saprata sveicienu, bet atbildēja: — Iorana! — Un Grīfs noprata, ka tās nāk no Sabiedrības salu grupas.
— Huahine, — kāds matrozis tūdaļ zināja nosaukt šo sieviešu dzimto salu. Grīfs pajautāja sievietēm, no kurienes šīs esot, un viņas smiedamās un krikšķinādamas attrauca: — Huahine.
— Izskatās tīri kā vecā Dipija šoneris, — Grifs klusītiņām ieteicās tahitiešu valodā. — Neskatieties pārāk uzkrītoši! Kā jums liekas, ko? Vai tā nav «Valeta»?
Kad matroži izrāpās malā, viņi,^ pavilkdami laivu mazliet augstāk liedagā, pazagšus un'it kā nevērīgi aplūkoja kuģi.
— Tā ir «Valeta», — teica Taute. — Pirms septiņiem gadiem tai nolūza stenga. Papeetē viņi tai steigšus uzrīkoja jaunu. Tā bija par desmit pēdām īsāka. Re, kur tā ir!
— Aizejiet turp, puiši, un aprunājieties ar sievietēm! No Raiateas jau Huahines salu gandrīz var saredzēt, un jūs droši vien kādu no viņām pazīsiet. Mēģiniet izzināt visu, ko vien var! Bet, ja parādās kāds no baltajiem, tikai nesāciet kautiņu!
Kad Grīfs kāpa augšup pa krastmalu, viņa priekšā čabēdama aizrāpoja uz visām pusēm vesela armija vientuļnieku jūras vēžu, bet zem palmām nerakņājās neviens urkšķošs sivēns. Kokosrieksti vāļājās, kur krituši, un pie kopras šķūņiem nemanīja ne zīmes, ka tur ko žāvētu. Darba un cītības pēdas bija izgaisušas. Vienu stiebru būdu pēc otras Grifs atrada pamestu. Tikai reiz viņš uzdūrās sirmgalvim, aklam, bezzobainam, neiedomājami krunkainam, kas sēdēja paēnā un uzrunāts pārbīlī kaut ko nomurkšķēja. Tīri it kā šo ciematu būtu izpostījusi sērga, Grifs domāja, pēdīgi tuvodamies Lielajai mājai. Te visur rēgojās posts un nekārtība. Neredzēja neviena puķēm vainagota jaunieša vai meitenes, avokado koku ēnā nekū- leņoja neviens brūns bērnelis. Durvīs saknupusi sēdēja Mataara, vecā karaliene, un klanījās uz priekšu un atpakaļ. Grifu ieraudzījusi, viņa sāka raudāt jo rūgtāk — pa daļai pati par savu ciešanu stāstu, pa daļai aiz žēlabām, ka nav neviena apkalpotāja, kas tam varētu izrādīt viņas viesmīlību.
— Un tā viņi aizveda Naumoo, — Mataara nobeidza stāstu. — Motuaro ir miris. Mani ļaudis ir aizbēguši un mirst badā, dzīvodami pie kazām. Un pie manis vairs nav pat neviena, kaš tev varētu pāršķelt kokosriekstu, ar ko atspirdzināties. Ai, Brāli, tavi baltie brāļi ir velnil
— Tie nav mani brāļi, Mataara, — Grīfs viņu mierināja. — Tie ir laupītāji un cūkas, un es iztīrīšu salu no viņiem …
Viņš aprāva runu un apcirtās apkārt, roka ar zibenīgu kustību aizslīdēja līdz jostai un atpakaļ, un liels kolts jau mērķēja pret cilvēku, kas, zemu noliecies, izdrāzās no koku starpas un metās viņam klāt. Viņš nenospieda gaili, un cilvēks arī neapstājās, līdz visā garumā bija izstiepies pie Grifa kājām, un nu svešinieka mute izvirda veselu straumi dīvainu un nesaprotamu vārdu. Grīfs šinī radījumā pazina to pašu, kas bija aizšmaucis no «Valetas» un pazudis krūmājā; bet viņa murkšķēšanu Grīfs varēja saprast tikai pēc tam, kad bija piecēlis viņu kājās un vēroja viņa mutes kroplīgo šķobīšanos, jo šim cilvēkam bija zaķa lūpa.
— Glābiet mani, kungs, glābiet mani! — cilvēks vaimanāja angļu valodā, kaut gan neapšaubāmi bija dien- vidjūru iezemietis. — Es jūs pazīstu! Glābiet mani!
Pēc tam viņš pasprūdīja mežonīgu birumu nesaprotamu skaņu un nemitējās ātrāk, kamēr Grīfs viņu satvēra aiz pleciem un sapurināja tā, ka vīram aizsitās elpa.
— Es tevi pazīstu, — Grīfs teica. — Pirms diviem gadiem tu biji pavārs franču viesnīcā Papeetē. Visi tevi saukāja par Zaķa Lūpu.
Cilvēks dedzīgi meta ar galvu.
— Tagad esmu pavārs uz «Valetas», — viņš spurkšķēja un sprauslāja, mutei nejēdzīgi šķoboties cīniņā ar fizisko defektu. — Es jūs pazīstu. Es jūs redzēju tur viesnīcā. Es jūs redzēju Lavīnas restorānā. Es jūs redzēju uz «Kitivei- kas». Es jūs redzēju pie «Maripozas» iekraušanas steķiem. Jūs esat kapteinis Grīfs, un jūs mani izglābsiet. Šie cilvēki ir velni. Viņi nogalināja kapteini Dipiju. Man viņi lika noindēt pusi kuģa ļaužu. Divus viņi nošāva uz zāli- ņiem. Pārējos viņi apšāva ūdenī. Es tos visus pazinu. Viņi nozaga meitenes Huahines salā. Viņi paņēma ka- tordzniekus no Numeas salas un tā pavairoja savus spēkus. Viņi aplaupīja tirgotājus Jaunhebridu salās. Vani- kori salā viņi nogalināja tirgotāju un nozaga tur divas sievietes. Viņi…
Bet Grīfs vairs neklausījās. Caur kokiem no ostas puses skanēja šauteņu rībieni, un viņš skriešus metās uz piekrasti. Pirāti no Tahiti un katordznieki no Jaunkaledoni- jas. Un šitā rīkļurāvēju banda patlaban brūk virsū viņa šonerim. Zaķa Lūpa sekoja, visu laiku spurkšķēdams un sprauslādams savu stāstu par balto velnu briesmu darbiem.
Šauteņu spraksti apklusa tikpat pēkšņi, kā sākušies, tomēr Grīfs, baigu nojautu tirdīts, turpināja skriet, līdz kādā takas pagriezienā uzdrāzās virsū Mauriri, kas steidzās viņam pretī no piekrastes puses.
— Lielo Brāli, — Cilvēks-Kaza elsa, — es nokavēju. Viņi ir sagrābuši tavu šoneri. Nāc! Jo tagad viņi meklēs tevi.
Viņš metās pa taku projām no piekrastes.
— Kur Brauns? — Grīfs vaicāja.
— Uz Lielās klints. Es tev vēlāk pastāstīšu. Nāc nu!
— Bet mani cilvēki no laivas?
Mauriri bija vai izmisumā aiz bailēm no vajāšanas.
— Viņi ir pie sievietēm uz svešā šonera. Viņus nenonāvēs. Es tev saku taisnību, Velniem vajadzīgi matroži, Bet tevi viņi nokaus. Paklau! — Uz ūdens kāds aizlūzušā tenora balstiņā dziedāja franču mednieku dziesmiņu. — Viņi brauc krastā. Viņi sagrāba tavu šoneri — to es pats redzēju. Nāc!
Kaut gan Deivids Grifs daudz nebēdāja par savu dzīvību un ādu, tomēr arī lieka pārgalvība nebija viņa dabā. Viņš zināja, kad jācīnās un kad jābēg, un nemaz nešaubījās, ka patlaban pienācis laiks bēgšanai. Augšup pa taku, garām sirmgalvim, kas sēdēja paēnā, garām Ma- laarai, kura sakumpusi tupēja Lielās mājas durvīs, viņš sekoja Mauriri cieši uz papēžiem. Viņam pašam pie papēžiem gluži kā šunelis klunkurēja Zaķa Lūpa. No aizmugures jau skanēja vajātāju klaigas, bet celiņš, pa kuru veda Mauriri, lika sirdij pulsēt kaklā. Platā taka sašau- rinājās, pasviedās pa labi un strauji slējās kalnup. Pēdējā stiebru būdiņa bija palikusi aiz muguras, un taka. vīdamās caur augstiem kasiju biezokņiem un milzīgu zeltainu lapseņu pūļiem, kļuva arvien stāvāka, līdz izvērtās par īstu kazu stidziņu. Mauriri pacēla roku pret kailu vulkāniskas klints izcilni un rādīja, ka stidziņa ved tieši tam pāri.
— Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvas, bet citas takas nav. Viņi arvien paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!
Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.
— Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mauriri brīdināja.
Viņš izlēca saules kvēlē, un no apakšas vairākas šautenes sāka steidzīgi būkšķināt. Lodes plakšķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drumstalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grīfs sekoja, un kāda lode ietriecās klintī tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.
Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kalnos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un pilnīgi iepazinās ar notikušo.
— Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No visām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbraucām no ieejas. Viņi braukāja pa līci gan lielajās laivās, gan kanulaiviņās. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raiateas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nokļūt līča viņā galā, bet viņi aizšķērsoja ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs gan izglābām šautenes un visas patronas, bet laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un patronām.
— Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints virsotni un nedeva man brīdinājuma zīmi, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.
— Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie tevis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; mani viņi vajāja līdz pat rītausmai un vēl visu rītu dzenāja tur pa to ieplaku. Tad tu iebrauci ar savu šoneri — un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.
— Vai tu šāvi to vienu šāvienu?
— Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un nešau- dīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.