Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms gada viņš ar «Valetu» bija aizbraucis no Tahiti un braukājis pa Paumotu salām. Vecais Dipijs bija reizē «Valetas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nometinātu to par savu tirdzniecības aģentu Fanriki salā. Stūrmaņa vārds bija Rauls van Asvelds, kravas pārziņa — Karls Lepsiuss.
— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunājamies tumsā uz klāja, kad viņi domāja, ka neviens neklausās, — Zaķa Lūpa paskaidroja.
«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savākdama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas punktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta pēr|u, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī pēc izbraukšanas no Fanriki kajītē notikusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Ta- hitiešu matroži visi samukuši bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van Asvelds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.
— Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie peldēja. Es vienīgais paliku dzīvs un vēl abi velni, jo manis viņiem vajadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, izmantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējieiņ.
Tālāk sekoja Zaķa Lūpas murgiem līdzīgie piedzīvojumi, kamēr šoneris klaiņojis tālos braucienos uz rietumiem. Viņš bijis vienīgais dzīvais liecinieks un labi zinājis, ka tāpat būtu nogalināts, ja vien nebijis pavārs. Numeā viņiem pievienojušies pieci katordznieki. Zaķa Lūpu nelaiduši krastā nevienā salā, un Grīfs esot pirmais no malas, ar kuru viņš dabūjot runāt.
— Un tagad viņi mani nokaus, — Zaķa Lūpa spurk- šķināja. — Jo nu viņi zina, ka esmu jums pastāstījis. Es tomēr neesmu galīgs zaķapastala, es palikšu pie jums, kungs, un miršu kopā ar jums.
Cilvēks-Kaza papurināja galvu un piecēlās kājās.
— Guli te un atpūties! — viņš teica Grifam. — Šonakt būs tālu jāpeld. Bet šo pavāru es tagad aizvedīšu vēl augstāk kalnos, kur mani brāļi dzīvo kopā ar kazām.
— Labi gan, Lielo Brāli, ka tu proti peldēt, ka vīram pieklājas, — Mauriri pačukstēja.
No lavas klinšu gravas viņi bija nokāpuši līča galā un ieslīdējuši ūdenī. Viņi peldēja klusiņām, nešļakstināda- mies, Mauriri virzījās pa priekšu. Krātera melnās sienas slējās pār viņiem tik augstu, ka likās — viņi peld milzīga trauka dibenā. Pašā augšā vīdēja debess, nokaisīta blāvi vizošiem zvaigžņu putek|iern. Priekšā viņi saskatīja uguntiņu, kas iezīmēja «Grāvēja» atrašanās vietu, un no kuģa klāja, attāluma klusināta, skanēja garīga dziesma-, ko spēlēja Pilzaham paredzētais fonogrāfs.
Abi peldētāji nogriezās pa kreisi, projām no nolaupītā šonera. Kad korālis beidzās, no klāja atviļņoja skaļi smiekli un dziedāšana, tad atkal ieskanējās fonogrāfs. Grīfs, pie sevis vīpsnādams par dziesmas piemērotajiem vārdiem — «Vadi, skaidrā gaisma», veicīgi peldēja tālāk pār tumšajiem ūdeņiem.
— Mums jāaizpeld līdz ieejai un jāizkāpj pie Lielās klints, — Mauriri čukstēja. — Velni ieņēmuši ieplaku. Paklau!
Kāds pusducis šāvienu ar nevienādām atstarpēm liecināja, ka Brauns vēl arvien turas uz klints, bet pirāti ierīkojušies šaurajā zemes sērē.
Vēl pēc stundas viņi jau peldēja zem Lielās klints augstu izslietajām kraujām. Mauriri, taustīdams ceļu, pirmais izrāpās krastā pie kādas aizas, un, apmēram simt pēdu rāpušies pa to augšup, viņi nonāca uz šauras klints pārkares.
— Paliec še! — teica Mauriri. — Es iešu pie Brauna. No rīta atgriezīšos.
— Iešu tev līdzi, Brāli, — Grifs atsaucās.
Mauriri tumsā pasmējās.
— Pat tu, Lielo Brāli, to nespēj. Es esmu Cilvēks-Kaza, un es vienīgais visā Fuatino spēju pāriet pār Lielo klinti nakts laikā. Bez tam šī arī būs pirmā reize, kad es pats to darīšu. Pastiep roku! Vai sataustīji? Tur ir noglabāts Pilzaha dinamīts. Nogulsties cieši pie klintssienas, tad tu pa miegam nenovelsies. Es tagad eju.
Augstu pār šalcošo bangotni uz šauras klinšu dzegas līdzās dinamīta krājumiem Deivids Gnfs pārdomāja savu kaujas plānu, tad nolika galvu uz elkoņa un aizmiga.
No rīta, kad Mauriri veda viņu pāri Lielās klints galotnei, Deivids Grifs saprata, kāpēc viņš nebūtu spējis to pāriet naktī. Kaut arī viņa jūrnieka nervi bija norūdīti lielos augstumos un bīstamā kāpaļāšanā, viņš brīnījās, kā spēj veikt šo pārgājienu pat gaišā dienas laikā. Te bija vietas, kurās viņam, paklausot Mauriri sīkajiem norādījumiem, vajadzēja saliekties uz priekšu un ar visu ķermeni krist pāri simt pēdu dziļai aizai, kamēr izstieptās rokas satver kādu atbalsta punktu pie pretējās kraujas, un tad varēja pārvilkt pāri arī kājas. Reiz pāri tūkstoš pēdu dziļam bezdibenim bija jāizdara lēciens desmit pēdu uz priekšu un kādu asi uz leju līdz šaurai klints karnīzei. Par spīti aukstajam prātam, reiz viņam tomēr sāka reibt galva, stāvot uz tik tikko divpadsmit collu plata klints izcilnīša, kur, šķita, nebija vairs ne kruve- sīša, pie kā rokām pieturēties. Mauriri, redzēdams viņu grīļojamies, atlieca pats savu ķermeni tālu pāri aizai un apgāja viņam apkārt, pie tam spēcīgi uzsizdams pa muguru, lai uzmundrinātu viņa apdullušās smadzenes. Tobrīd Grīfs pilnībā un uz visiem laikiem atskārta, kāpēc Mauriri nosaukts par Cilvēku-Kazu.
Aizsardzības postenim uz Lielās klints bija savas priekšrocības un savi trūkumi. Nodrošināti pret jebkuru uzbrukumu, divi cilvēki varēja to noturēt pret desmit tūkstošiem. Pie tam vēl klints sargāja izeju atklātā jūrā. Abi šoneri, Rauls van Asvelds un viņa rīkļurāvēju kompānija bija iesprostoti. Grīfs ar savu dinamītu, pārvietojis to augstāk uz klints, bija stāvokļa kungs. To viņš arī pierādīja kādu rītu, kad šoneri lūkoja izkļūt jūrā. Pa priekšu brauca «Valeta», to tauvā vilka laiva, kuru airēja sagūstītie Fuatino vīrieši. Grīfs un Cilvēks-Kaza raudzījās tieši lejup no kādas drošas klinšu slēptuves trīssimt pēdu augstumā. Šautenes gulēja tiem līdzās, tāpat arī gruzdoša pagale un liels sainis dinamīta stienīšu ar pievienotiem degļiem un detonatora auklām. Kad laiva nokļuva zem viņiem, Mauriri papurināja galvu.
— Tie ir mūsu brāļi. Mēs nevaram šaut.
«Valetas» priekšgalā atradās vairāki no Grifa paša Raiateas matrožiem. Pakaļgalā vēl kāds cits stāvēja pie stūresrata. Pirāti bija vai nu kajītē, vai arī uz otrā kuģa, tikai viens vienīgs ar šauteni rokā stāvēja kuģa vidusdaļā. Par vairogu tas turēja Naumoo, karalienes meitu, cieši piespiedis sev klāt.
— Tas ir galvenais velns, — Mauriri čukstēja, — viņam acis ir tikpat zilas kā tev. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Skaties! Viņš tur ciet Naumoo, lai mēs nevarētu uz viņu šaut!
Viegla pūsmiņa un neliels paisuma vilnis dzina ūdeni šaurumā, tā ka šoneris virzījās uz priekšu ļoti lēnām.
— Vai jūs protat angliski? — Grīfs sauca lejup.
Vīrietis sarāvās, pacēla šauteni gandrīz stateniski un paraudzījās augšup. Viņa kustības bija straujas un lunkanas kā kaķim, bet zeltaini iedegusī seja pauda zvērisku cīņas kāri. Tā bija slepkavas seja.
— Jā, — viņš atsaucās. — Ko jūs gribat?
_— Griezieties atpakaļ, vai arī es jūsu šoneri uzspridzināšu, — Grīfs brīdināja. Viņš uzpūta gruzdošo pagali un pačukstēja: — Pasaki Naumoo, lai izraujas viņam no rokām un skrien uz pakaļgalu.
No «Grāvēja», kas brauca cieši aiz «Valetas», sāka rībināt šautenes, un lodes plakšķēdamas sitās pret klinti. Van Asvelds nicinoši nosmējās, un Mauriri iezemiešu valodā kaut ko sauca lejup sievietei. Kad tie bija nonākuši tieši apakšā, Grīfs redzēja sievieti izraujamies no vīrieša rokām. Acumirklī Grīfs piegrūda gruzdošo pagali pie sērkociņa galviņas, kas atradās īsā dcglīša šķēlumā, izlēca redzamā vietā pie klints malas un nosvieda dinamītu. Van Asvelds bija paguvis satvert meiteni un tagad cīnījās ar to. Cilvēks-Kaza turēja šauteni pavērstu pret viņu un gaidīja izdevīgu brīdi. Dinamīts nokrita uz klāja ciešā sainī, palēcās un aizripoja uz bakborta špigati. Van Asvelds, to ieraudzījis, brīdi sastinga, tad viņi abi ar meiteni skrēja, cik jaudas, uz pakaļgalu. Cilvēks-Kaza šāva, bet sašķaidīja vienīgi kambīzes stūri. Ložu krusa no «Grāvēja» pastiprinājās, abi vīrieši uz klints zemu pietu- pās, lai aizslēptos, un nogaidīja. Mauriri gribēja palūkoties, kas notiek apakšā, bet Grīfs to atturēja.
— Deglis ir bijis par garu, — viņš teica. — Nākamreiz zināšu labāk.
Tas notika pusminūti pirms eksplozijas. Kas notika pēc tās, to viņi kādu laiciņu nespēja pateikt, jo šāvēji no «Grāvēja», noteikuši īsto attālumu, gāza uguni bez mitas. Reiz Grifs riskēja palūrēt kaut ar vienu aci, un tūdaļ tam gar abiem vaigiem aizspindza lodes. «Valetai» bija norauta daļa bakborta klāja līdz ar reliņu, un tā sašķie- busies, grimdama arvien dziļāk, slīdēja atpakaļ uz ostu. Uz «Grāvēja» klāja rāpās augšā tie vīrieši un Huahines salas sievietes, kas bija slēpušies «Valetas» kajītē un tagad šauteņu uguns aizsegā aizpeldējuši uz otru kuģi. Fuatino vīrieši vilcējlaivā bija nosvieduši tauvu, sparīgi arzairējuši pa šaurumu un tagad visā sparā traucās uz dienvidu piekrasti.
Četru šauteņu zalve no zemes sēres liecināja, ka Brauns ar saviem vīriem, izlauzušies caur džungļiem līdz piekrastei, ķeras pie darba. Lodes vairs nespindza apkārt, un Grīfs ar Mauriri lika lietā arī savus ieročus. Tomēr neko nopietnu nodarīt viņi nespēja, jo «Grāvēja» vīri šāva no klāja virsbūvju aizsega, kamēr vējš un paisums nesa šoneri arvien tālāk projām. No «Valetas» vairs nemanīja ne pēdu, tā bija nogrimusi krātera dziļajos ūdeņos.
Rauls van Asvelds izdarīja divus manevrus, kas parādīja viņa atjautību un aukstasinību, tā ka pat Grīfs bija spiests pabrīnīties. Ar «Grāvēja» šauteņu uguni Rauls piespieda bēgošos Fuatino ļaudis atgriezties un padoties gūstā. Un tai pašā laikā, steigšus sasēdinājis pusi no saviem rīkļurāvējiem «Grāvēja» laivā, viņš raidīja tos krastā un tad šķērsām pāri zemes sērei, tā neļaudams Braunam pāriet uz pašu salu. Visu rīta cēlienu ik pa brīdim atjaunotā šaudīšana vēstīja Grifam, ka Brauns atspiests Lielās klints pretējā pusē. Stāvoklis palika nemainījies, ja neņem vērā to, ka «Valeta» bija pagalam.
Lielās klints aizsardzības posteņa trūkumi nopietni apdraudēja dzīvību. Tur nebija ne barības, ne ūdens. Vairākas naktis Mauriri kāda Raiateas matroža pavadībā peldēja uz līča viņu galu pēc pārtikas krājumiem. Tad pienāca nakts, kad pār ūdeni liesmoja ugunis un skanēja šāvieni. Pēc tam Lielajai klintij pieguļošā ūdens mala tika pamatīgi bloķēta.
— Jocīgs stāvoklis, — piezīmēja Brauns, kas nu pilnībā dabūja izbaudīt visas tās dēkas, kādas iespējams piedzīvot dienvidjūrās un par kādām viņš līdz šim bija tikai sapņojis. — Mēs esam viņu saņēmuši ciet un nevaram laist vaļā, un Rauls savukārt ir saņēmis mūs ciet un nevar palaist vaļā. Viņš nevar tikt projām, un mums gribot negribot jānomirst badā, turot viņu ciet.
— Ja uznāktu lietus, klinšu bedres piepildītos ar ūdeni, — Mauriri teica. Tā bija viņu pirmā diennakts bez ūdens. — Lielo Brāli, šonakt mēs abi sadabūsim ūdeni. Tas ir darbs stipriem vīriem.
Tonakt, paņēmuši stingri aizbāztus kokosriekstu kala- bašus[1], katru kvartas lielumā, viņi ar Grifu nokāpa pie ūdens Lielās klints pussalas pusē. Viņi neaizpeldēja tālāk par simt pēdām. Aizmugurē varēja saklausīt kādu nejaušu aira iečīkstēšanos vai irkļa piesitienu pie laivas sāniem, un dažreiz viņi redzēja uzliesmojam sērkociņu, kad vīri sardzes laivās aizdedzināja cigaretes vai pīpes.
— Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalabašus!
Apgriezies ar galvu lejup, viņš ienira. Grīfs, gulēdams
ar seju pret ūdeni, vēroja, kā Mauriri atstātās fosfores- cētās stigas kvēle kļūst arvien blāvāka un pēdīgi izgaist. Pēc laba brīža viņš bez trokšņa pāršķēla ūdens līmeni Grifam līdzās. .
— Še! Dzer!
Kalabašs bija pilns, un Grīfs dzēra saldu, svaigu ūdeni, kas bija izšļācies no sāļā ūdens dzīlēm.
— Tas iztek no zemes, — Mauriri teica.
— Pašā dibenā?
— Nē. Dibens ir tikpat dziļi zem mums, cik kalni augstu virs mums. Tas iztek piecdesmit pēdu dziļumā. Nirsti lejup, līdz jutīsi tā vēsumu!
Vairākas reizes piepildījis plaušas ar gaisu un atkal iztukšojis, kā jau nirēji to dara, Grīfs apgriezās ar galvu uz leju un aizpeldēja cauri ūdenim. Sāļš tas skalojās gar viņa lūpām un remdeni silts gar ķermeni, pēdīgi dziļi lejā tas kļuva dzestrāks un garšoja sāji. Tad pēkšņi viņa ķermenis ienira aukstajā zemūdens straumē. Grīfs izvilka nelielo aizbāzni no kalabaša un, kamēr saldais ūdens burbuļodams plūda tajā iekšā, vēroja lielas zivs fosforescējošo mirdzumu — kā jūras spoks tā gausi aizšūpo jās garām.
Pēc tam, turēdams kalabašus, kuru svars arvien palielinājās, viņš visu laiku palika ūdens virspusē, kamēr Mauriri tos citu pēc cita nonesa lejā un piepildīja.
— Tur ir haizivis, — Grifs ieteicās, kad viņi peldēja atpakaļ uz krastu.
— Pe! — skanēja atbilde. — Tās taču zivju haizivis. Mēs, Fuatino ļaudis, esam brāļi zivju haizivīm.