— Ja tās ieradīsies, Lielo Brāli, mums vairs nebūs ūdens, ko dzert, kamēr neuznāks lietus.
Nedēļu vēlāk Mauriri un kāds Raiateas salinieks atpeldēja atpakaļ ar tukšiem kalabašiem. Ostā bija sanākušas tīģerhaizivis. Nākamajā dienā uz Lielās klints visi cieta slāpes.
— Mums jāizmanto visas iespējas, — teica Grīfs. — Šonakt es došos pēc ūdens kopā ar Mautau. Rītnakt tu, Brāli, peldēsi ar Tehaa.
Grifs dabūja tikai trīs kvartas ūdens, tad parādījās tīģerhaizivis un izdzina viņus malā. Uz klints viņi bija seši, un pinte dienā tropu tveicē nav pietiekams valgums cilvēka ķermenim. Nākamo nakti Mauriri un Tehaa atgriezās bez ūdens. Otrā dienā Brauns dabūja iepazīt visas ārējās pazīmes, kas saistās ar slāpēm, — kad lūpas sasprēgā līdz asinīm, mutes dobums pārklājas graudainām gļotām un pietūkušajai mēlei mute kļūst par šauru.
Tumsā Grīfs - aizpeldēja kopā ar Mautau. Viens pēc otra viņi nira caur sālsūdeni lejup līdz aukstajai, saldajai straumei, dzerdami vai līdz plīšanai, kamēr pildījās trauki. Bija Mautau kārta nirt ar pēdējo kalabašu, un Grīfs, lūkodamies lejup no augšas, ieraudzīja jūras spoku vizmo- šanu un noskatījās visu fosforisko blāzmu apviļņoto cīņas ainu. Atpakaļ viņš peldēja viens, tomēr nepiemirsdams paķert līdzi dārgo nastu — piepildītos kalabašus.
Barības viņiem bija maz. Uz klints nekas neauga, bet kraujās sienas bija pārāk stāvas, lai nokāptu līdz ūdens līmenim, kur radzes klāja gliemežu kolonijas, pērkonīgi rēcošās bangotnes apskalotas. Vietvietām, kur varēja norāpties pa aizām, viņi ar pūlēm salasīja nedaudz gliemežu un jūras ežu. Reizēm izdevās noķert cilpā kādu fregatputnu vai citu jūras lidoni. Kādreiz, izmantojot kā ēsmu fregatputna gabalu, viņiem palaimējās noķert uz āķa haizivi. Pēc tam ar skaudīgi glabāto haizivs gaļu ēsmai viņi iemanījās šad tad izmakšķerēt vēl pa haizivij.
Tomēr ūdens trūkums bija un palika viņu lielākā mocība. Mauriri lūdzās lietu no Kazu dieva. Taute lūdza misionāru dievu, bet abi viņa tautieši bija atkrituši no tā un piesauca savu seno pagānisma dienu dievus. Grīfs tikai smīnēja un nodevās pārdomām. Bet Brauns lādējās, acis nikni zibinot, un nomelnējusī mēle tam spraucās ārā no mutes. Visvairāk viņš lādēja fonogrāfu, kas vēsajās mijkrēšļa stundās no «Grāvēja» klāja mēdza dārdināt korāļus. It īpaši korālis «Kur nav ne bēdu, nav ne prieka» varēja novest viņu līdz trakumam. Tas šķita sevišķi iecienīts uz šonera, jo tika spēlēts vairāk par citiem. Brauns, izbadojies, slāpju mocīts, pa pusei apstulbis aiz vārguma un ciešanām, tīri mierīgi varēja gulēt starp klinšu radzēm un vienaldzīgi klausīties ukuleļu un ģitāru trinkšķus vai Huahines salas sieviešu dziesmiņas un hula melodijas, bet, kad pār ūdeņiem plūda Trīsvienības kora balsis, viņš galīgi zaudēja galvu. Kādu vakaru aizlūzu- šais tenoriņš sāka dziedāt līdzi fonogrāfam:
Kur nav ne bēdu, nav ne prieka, Tur būšu drīz.
Kur nav ne atmodas, ne miega —
Kur nav ne saules, nav ne sniega — Tur būšu drīz, Tur būšu drīz.
Tad Brauns sāka plosīties. Aklā niknumā viņš raidīja pret šoneri šāvienu pēc šāviena. Atbildes vietā atsaucās vīriešu un sieviešu smieklu šalts un no zemes sēres skanēja atmaksas ložu spraksti; bet aizlūzušais tenoriņš nemitējās dziedāt, un Brauns turpināja šaut, kamēr korālis bija galā.
Tas notika tovakar, kad Grīfs un Mauriri atgriezās tikai ar vienu ūdens trauku. Grifa plecam trūka ādas lēvera sešu collu garumā — par piemiņu, ka tur ar savu smilšpapīram līdzīgo sānu pieskārusies haizivs, no kuras trieciena viņš bija izvairījies.
Kādu dienu agri no rīta, pirms saule bija sākusi kveldēt visā spēkā, pienāca ziņa, ka Rauls van Asvelds gribot uzsākt sarunas.
Brauns atnesa šo vēsti no ārējā posteņa, kas atradās starp klintīm kādus simt jardus tālāk. Grīfs tupēja pie maza ugunskuriņa, cepinādams uz oglēm haizivs gaļas šķēli. Iepriekšējā diennakts bija gadījusies veiksmīga. Viņiem bija laimējies salasīt ēdamās aļģes un jūras ežus. Tehaa bija noķēris haizivi, bet Mauriri sagūstījis prāvu astoņkāji tās aizas pakājē, kur glabājās dinamīts. Bez tam pa tumsu viņi veselas divas reizes bija laimīgi aizpeldējuši pēc ūdens, pirms tīģerhaizivis viņus uzošņāja.
— Saka, šis gribētu atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgodis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim nobadojušies līdz nāvei.
— Vediet viņu šurp! — Grīfs teica.
— Un tad mēs viņu nokausim! — Cilvēks-Kaza priecīgi izsaucās.
Grīfs papurināja galvu.
— Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Kaza turējās pretī.
— Viņu nedrīkst nokaut, Brāli! Pēc mūsu paražām doto vārdu nedrīkst lauzt.
— Tās ir muļķīgas paražas.
— Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grifs nopietni atbildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pamanīdams, cik kārīgi Tehaa osta un skatās. — Nedari tā, Tehaa, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas ir bads! Rau, izcep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņkāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Netaupiet neko! Izcepiet visu!
Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās prātīgi, nepastiepdams roku sveicienam.
— Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzirdējis.
— Es vēlētos, kaut par jums es nekad nebūtu dzirdējis, — Grīfs atbildēja.
— Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, kamēr vēl nezināju, kas iebraucis, nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Tikai tāpēc vien jau jums izdevās mani tā iesprostot.
— Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu. — Grīfs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru[2], nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien ari pazaudēju savu šoneri. Tātad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, šai ziņā būtu līdzīgi.
Zem iedeguma Rauls nikni pietvīka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt neticīgo pārsteigumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pretstatā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā ari izcilnētajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa seja to pauda pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tādu, kā šim cilvēkam trūka.
— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīdamies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnījušies par karaļvaras iegūšanu.
Nu bija Grifa kārta palocīties.
— Bet pašreiz mēs plēšamies kā suņi, graudami koloniālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu noteicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.
— Viss sairst pīšļos, — Rauls apsēzdamies pamācoši piezīmēja. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.
— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.
Pretinieks skadri pētīdams palūkojās viņā, tad bija ar mieru.
— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās. — Vai nevaru nomazgāties?
Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes kala- bašu. Rauls vēroja Cilvēka-Kazas acis, tomēr nesaskatīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.
— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.
Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.
Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzināja.
— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās. — Jums vajadzēs dzert tīru ūdeni. Padod kalabašu, Tehaa! Pagaršojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņkājis un jūras eži ar aļģu salātiem. Diemžēl šobrīd nav neviena fregat- putna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.
Kaut gan Grifam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu apsmādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.
— Vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas. — Viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk. — Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad ēstu ar gardu muti, bet šis te draņķis… — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drīzumā nepadosieties.
Rauls netīksmē iesmējās.
— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.
Grīfs pakratīja galvu.
— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un vaļā nelaidīšu.
— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā caurumā! — Rauls izsaucās.
— Dzīvs jūs to nepainetīsiet, ja nu vienīgi dzelžos saslēgts, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm esmu jau agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam patīrījuši no dienvidjūru salām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida anahronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums jātiek vaļā no jums. Es personiski ieteiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzīvību. Tas ir vienīgais ceļš, kā izbēgt no tā, kas jums gaidāms.
Sarunas — vismaz no Raula viedokļa — palika bez rezultātiem, un viņš atgriezās savās pozīcijās pārliecībā, ka cilvēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī mainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehaa un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un izzuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkādami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis neapēstas.
— Pašlaik nu mēs esam badā, Brāli, — teica Grifs, — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatino. Iespējams, ka viņš jau rit pat mēģinās aizbraukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē un Tehaa, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dūšas uzrāpties uz klints.