Viņš metās pāri ielai un bārā iekšā. Tramvajs pienāca un apstājās. Neviens nekāpa ārā. Els nesteidzīgi iekāpa tramvajā un apsēdās. Viņš pasmaidīja, kad konduktors pazvanīja un vagons sakustējās. Uz abām pusēm veramās bāra durvis atsprāga vaļā. Turēdams rokās čemodānu un viskija pinti, Džordžs drāzās pakaļ. Konduktors neizlaida no rokas zvana auklu, gaidīdams, vai nevajadzēs apturēt. Tomēr nevajadzēja. Džordžs viegli uzlēca uz platformas, apsēdās blakus brālim un sniedza viņam pudeli.
— Varēji paņemt kvartu, — pārmetoši teica Els.
Viņš ar kabatas korķu velkamo attaisīja pudeli un pielika to pie mutes.
— Man ir slikti… kuņģis, — viņš kā atvainodamies paskaidroja blakus sēdošajam pasažierim.
Vilcienā viņi iekāpa smēķētāju vagonā. Džordžs juta, ka tā vajag. Turklāt, laimīgi ticis uz vilcienu, viņš atkusa. Viņš juta pret brāli zināmu maigumu un pārmeta sev lieku skarbumu. Mēģinādams to izlīdzināt, Džordžs sāka runāt par viņu māti un māsām, par visām ģimenes darīšanām un rūpēm. Els tomēr sēdēja sadrūvējies un pilnīgi nodevies pudelei. Pamazām viņa lūpu kaktiņi noslīdēja aizvien zemāk un zemāk, maisiņi zem acīm it kā uztūka, bet sejas muskuļi atslāba.
— Mans kuņģis … — Els atkal nogaudās, iztukšojis pudeli un pasviedis to zem sēdekļa, taču piepeši sabar- gojusies brāļa seja neiedrosmināja viņu tālākiem prātojumiem.
Transporta līdzeklim, kas sagaidīja viņus stacijā, piemita visas privātas ekipāžas labās īpašības un greznība. Iestādē, kurā viņi bija ieradušies, Džordža asajam skatienam nepaslīdēja garām neviens sīkums, un viņa bažas izklīda ar katru mirkli vairāk. Kad viņi bija iebraukuši pa augstajiem vārtiem un rati ripoja pa plašo parku, viņš bija pārliecināts, ka šajā iestādē pastāvošā kārtība nekritīs brālim uz nerviem. Tā drīzāk bija vasaras viesnīca vai vēl labāk — ārpilsētas klubs. Un, kamēr viņi brauca, pavasara saules apspīdēti, klausīdamies putnu dziesmas un ieelpodami puķu smaržas, Džordžs ilgojās kādu nedēju atpūsties tādā vietā un viņa acīm pavērās neiepriecinoša perspektīva — vasara pilsētā, kantorī. Viņa ienākumu nepietika brālim un viņam pašam.
— Pastaigāsimies pa parku, — viņš ierosināja, kad viņi bija satikušies ar doktoru Bodino un apskatījuši Elam paredzēto istabu. — Ekipāža brauks uz staciju, tā ka mums vēl ir laiks.
— Skaisti gan! — Džordžs ierunājās pēc brīža.
Viņa kājas grima samtainā zālē, virs galvas liecās zaru velves, un viņš stāvēja saulstaru izraibināts. — Es labprāt nodzīvotu te mēnesi.
— Apmainīsimies abi vietām, — tūlīt atsaucās Els.
Džordžs pasmējās par brāja ierosinājumu, bet sirds viņam sažņaudzās.
— Paskaties uz to ozolu! — viņš iesaucās. — Un uz dzeni! Vai nav skaists.?
— Man te nepatīk, — viņš izdzirdēja brāli atmurminām.
Džordžs saknieba lūpas, sagatavojies cīnīties, taču sacīja:
— Es domāju sūtīt Mēriju ar bērniem uz kalniem. Viņai tas ir nepieciešams un bērniem tāpat. Un, kad tu atkal būsi ticis uz pekām, es arī tevi aizsūtīšu pie viņiem. Pirms atgriešanās darbā tu varēsi izmantot savu vasaras atvaļinājumu.
_— Ne prātā nenāk palikt šajā bedrē, lai ko tu teiktu, — pēkšņi paziņoja Els.
— Nē, tu paliksi, un tu atgūsi veselību un spēkus, lai Mērijas vaigos atkal parādītos sārtums, tevi ieraugot.
— Es braukšu atpakaļ kopā ar tevi. — Ela balss skanēja stingri. — Es braukšu ar to pašu vilcienu. Man šķiet, ka drīz jāpiebrauc ekipāžai.
— Es tev neesmu vēl izklāstījis visus savus plānus, — Džordžs mēģināja turpināt, bet Els viņu pārtrauca:
— Liec mani mierā ar saviem plāniem! Es negribu, ka tu smērējies man klāt ar savām runām. Tu apejies ar mani kā ar bērnu. Bet es neesmu nekāds maziņais. Esmu izlēmis, un gan tu redzēsi, ka es protu pastāvēt uz savu. Nemēģini mani pierunāt! Man vienalga, ko tu teiksi.
Ela acīs dega ļauna uguns, un brālim viņš atgādināja kaktā iesprukušu žurku, kas iedzīta izmisumā un gatava kost pretī. Skatoties uz viņu, Džordžs atcerējās bērnību un nodomāja, ka beidzot Elā pamodusies kādreizējā stūrgalvība, kas viņam, bērnam, palīdzēja turēties pretī jebkuram spēkam un pierunāšanām.
Džordžs bija zaudējis visas cerības. Viņš bija paspēlējis. Tas vairs nebija cilvēks. Viņam bija izzudis pēdējais labais cilvēciskais instinkts. Tas bija dzīvnieks, truls, flegmātisks un nespējīgs darboties, nekam nederīga dzīva radība, kauslīga, ietiepīga un nevaldāma. Un, vērojot brāli, Džordžs juta, ka arī viņā mostas tāds pats dzīvnieks. Piepeši Džordžs ielāgoja, ka viņa pirksti savelkas un saliecas kā slepkavam, un viņš iepazina vēlēšanos nogalināt. Un arī saprāts, kas visbeidzot nodeva viņu, ieteica nogalināt, jo viņam nekas cits vairs neatlika.
Viņš satrūkās, kad kalps aiz kokiem uzsauca, ka ekipāža ir piebraukta. Viņš atsaucās. Tad, paskatījies taisni sev priekšā, ieraudzīja Elu. Viņš jau bija piemirsis, ka tas ir viņa brālis. Tas bija noticis pirms brīža. Viņš saka runāt un pamazām tika pie skaidrības. Saprats tomēr nebija viņu nodevis. Viņā pamodies dzīvnieks tikai bija palīdzējis atrast saprātam izeju.
— Tu nekur nederi, El, — sacīja Džordžs. — Tu to zini. Tu esi pārvērtis Mērijas dzīvi par elli. Tu esi lāsts saviem bērniem. Un arī mums parejiem tu neesi padarījis dzīvi par paradīzi.
— No tavas runāšanas nav nekādas jēgas, — pārtrauca Els. — Es nedomāju palikt te.
— Par to es arī gribu runāt, — turpināja Džordžs. — Tev nav vajadzības palikt te.
Ela seja apskaidrojās, un viņš nevilšus sakustējās, it kā grasītos doties uz ekipāžu.
— No otras puses, nav nepieciešams braukt atpakaļ kopā ar mani. Ir cita izeja.
Džordža roka ieslīdēja mugurējā kabatā un izvilka no tās revolveri. Ierocis gulēja plaukstā ar spalu pret Elu, un Džordžs sniedza to brālim. Vienlaikus viņš pameta ar galvu uz tuvāko krūmu pusi.
— Tev neizdosies mani iebiedēt, — Els atņurdēja.
— Es nebiedēju, El. Paskaties uz mani. Es runāju nopietni. Un, ja tu pats to neizdarīsi, vajadzēs izdarīt man tavā vietā.
Brāļi palūkojās viens otram acīs; Džordžs joprojām piedāvādams turēja revolveri izstieptajā rokā. Brīdi Els šaubījās, bet tad viņa acis iedegās. Viņš strauji satvēra revolveri.
— Dieva vārds! Es to izdarīšu, — viņš teica. — Es tev parādīšu, kas man vēl ir iekšā.
Džordžs pēkšņi sajuta neizsakāmu nogurumu. Viņš aizgriezās. Viņš neredzēja brāli ieejam krūmos, tikai dzirdēja lapu un zaru švīkstoņu, viņam laužoties cauri biežņai.
— Ardievu, El! — viņš uzsauca.
— Ardievu! — atskanēja no biezokņa.
Džordžs juta, ka uz pieres izspiežas sviedri. Viņš noslaucīja seju ar mutautiņu. Viņš it kā no tālienes izdzirdēja kalpu atkal saucam, ka ekipāža jau gaida. Dzenis nolaidās cauri saulstaru vizuļiem un aptupās koka zarā pēdas divpadsmit no viņa. Džordžam šķita, ka tas viss ir sapnis, un tomēr viņš juta, ka notiekošais ir augstākā taisnīguma izpausme.
Viņš satrūkās, it kā būtu atskanējis šāviens. Taču tā bija Ela balss viņam aiz muguras.
— Ņem savu revolveri, — Els teica. — Es palieku.
Starp kokiem parādījās kalps, viņš ātri tuvojās un nepacietīgi sauca Džordžu. Džordžs iebāza revolveri kabatā un saņēma abas brāļa rokas.
— Lai dievs tevi svētī, vecais, — viņš nomurmināja. — Un, — viņš pēdējo reizi paspieda brāļa rokas, — vēlu tev laimi!
Eju! — viņš uzsauca kalpam, pagriezās un caur parku skrēja uz ekipāžu.