Tā bija vistrakākā, visbriesmīgākā skriešanās, kādu jebkad esmu redzējis. Pa ledu joņoja tūkstoš suņu aizjūgu. Garaiņu dūmakā suņi nemaz nebija saredzami. Trīs vīri tajā naktī nosala un vismaz ducis citu sabeidza plaušas uz visiem laikiem. Bet vai es pats savām acīm netiku redzējis āliņģa dibenu? Tas bija dzeltens kā sinepes — viss vienā zeltā. Tādēļ jau es arī saspraudu mietiņus Jukonā un uzrakstīju pieteikumu. Tādēļ arī izcēlās neprātīgā skriešanās. Un beigu beigās tur nebija nekā. Kad es jums skaidri saku — NEKĀ. Un tā es vēl šobaltdien neprotu to izskaidrot.
No Snrtlja stāsta
Ar dūraini rokā Džons Mesners valdīja dīseli, turēdams nartas ceļa sliedē. Ar otru dūraiņoto roku viņš berzēja vaigus un degunu. Viņš tos berza ik pa mazam brītiņam. Patiesību sakot, viņš to darīja gandrīz nepārtraukti un lāgiem, kad tie kļuva pavisam nejūtīgi, berza sevišķi nikni. Pieri nosedza kažokādas cepures nags, ausis bija drošībā zem ausu aizsegiem. Zodu sargāja bieza bārda, kas zeltaini brūna spīdēja cauri sarmas kārtai.
Viņam aiz muguras slīdēja smagi piekrautas Jukonas nartas, bet pa priekšu tecēja piecu suņu aizjūgs. Grožu virve, aiz kuras tie vilka nartas, berzās Mesneram gar lielu. Kad suņi griezās ceļa līkumā, viņš ikreiz pārkāpa virvei pāri. Līkumu ceļā bija daudz, un viņam bieži vajadzēja kāpt pāri virvei. Reizēm viņš sapinās un bezmaz paklupa, neveiklās kustības liecināja, cik viņš pārguris; kamanas dažu labu reizi uztriecās viņam uz papēžiem.
Nokļuvis taisnā ceļa gabalā, kur nartas brītiņu varēja slīdēt nevadītas, viņš palaida vaļā dīseli un dauzīja labo roku pret cieto koku. Nebija viegli atjaunot rokā asinsriti. Taču, pat dauzīdams vienu roku pret dīseli, viņš ar otru visu laiku berza degunu un vaigus.
— Braukšanai tomēr pārāk auksts, — viņš sacīja. Viņš runāja skaļā balsī, kā mēdz darīt cilvēki, kas pieraduši pie vientulības. — Tikai muļķis dodas ceļā tādā salā. Ja pašlaik nav pilni astoņdesmit grādi zem nulles, tad septiņdesmit deviņi droši.
Viņš izvilka pulksteni, paskatījās un tad ar pūlēm iebāza to atpakaļ biezā vilnas kamzoļa kabatā. Pēc tam pārlaida skatienu debess plašumam un pakavējās pie gaišās svēd- ras dienvidu malā.
— Pulkstenis rāda divpadsmit, — viņš nomurmināja, — debesis skaidras, bet saule nerādās.
Minūtes desmit viņš nosoļoja klusēdams, tad, it kā pirmītējo valodu nepārtraucis, piebilda:
— Kūņojamies tikpat kā uz vietas vien, braukšanai tiešām pārāk auksts.
Piepeši viņš uzkliedza suņiem: — ITo-o! — un apstājās. Šķiet, viņu bija pārņēmušas paniskas bailes labās rokas dēļ, un viņš turpināja to mežonīgi dauzīt pret dīseli.
— Ak jūs, nabaga velni, — viņš uzrunāja suņus, kas smagi bija atkrituši uz ledus atpūsties. Balss viņam aiz- rāvas no piepūles, ar kādu viņš sita notirpušo plaukstu pret dīseli. — Ko jūs esat ļauna nodarījuši, ka vajadzēja atnākt divkājainiem, iejūgt jūs kamanās, apspiest visus iedzimtos instinktus un padarīt jūs par jūga lopiem?
Viņš berza degunu mežonīgi, bez apdoma, lai tikai piespiestu asinis riņķot, tad paskubināja suņus ķerties atkal pie darba. Viņi brauca pa lielu, aizsalušu upi. Aiz muguras tā jūdzēm tālu aizlocījās līkumu līkumos un pazuda pirmatnējas, fantastiskas kalnu blīvas sniegotajā klusumā. Priekšā upe sazarojās daudzās pietekās, izveidodama salas, kuru svaru nesa uz savām krūtīm. Salas grima baltā klusumā. To netraucēja ne kukaiņu sanēšana, ne dzīvnieku balsis. Saltajā gaisā nelidinājās neviens putns. Nekur neskanēja cilvēku valodas, nekur neredzēja cilvēku roku darbu. Pasaule gulēja, tā šķita aizmigusi nāves miegā.
Vispārējā, gurda vienmuļība pārmāca arī Mesneru. Sals stindzināja prātu. Ar nodurtu galvu viņš kumuroja uz priekšu, automātiski berzēdams degunu un vaigus un taisnajos ceļa posmos dauzīdams labo roku pret dīseli.
Suņi turpretī bija vērīgi, piepeši apstajās, pagrieza galvas un uzlūkoja saimnieku gudrām, jautājošām acīm.
Skropstas un purni suņiem bija apsarmojuši, un nogurums kopā ar sarmas sirmumu piešķīra tiem vecu kaulu- kambaru izskatu.
Ceļinieks jau gribēja viņus mudināt uz iešanu, bet tad daudzmaz atjēdzās un palūkojās apkārt. Suņi bija apstājušies pie āliņģa, nevis pie plaisas ledū, bet pie īsta āliņģa, ko cilvēka rokas ar sūriem, grūtiem pūliņiem bija izcirtu- šas trīsarpus pēdu biezajā ledū. No jauna pārvilkusies krietna ledus kārta liecināja, ka āliņģis jau labu laiku nav lietots. Mesners pārlaida skatienu tuvākajai apkārtnei. Suņi jau rādīja viņam ceļu, pastiepuši purnus uz to pusi, kur no kamanu ceļa nogriezās taka, kas vijās augšup salas krasta kraujā.
— Labi jau, labi, jūs nomocītie nabagi, — viņš sacīja. — Aiziešu apskatīties. Man pašam ne mazāk kā jums gribas atpūsties.
Viņš uzrāpās krastā un pazuda. Suņi pat nesagūla, bet, kājās stāvēdami, modri gaidīja viņu atgriežamies. Atnācis atpakaļ, viņš apmeta sev ap pleciem nartu priekšgalā piesieto virvi. Tad pagrieza suņus pa labi un dzina skriešus kraujā. Nebija viegli uzvilkt kamanas stāvajā krastā, bet suņi šķita pilnīgi aizmirsuši nogurumu, kad, sniegā pie zemes pieplakuši, nepacietīgi un priecīgi smilkstēdami, ar pēdējiem spēkiem rausās augšup. Ja kads no priekšējiem paslīdēja, aizmugurē ejošie koda tam pakaļkajās. Saimnieks kliedzot mudināja un draudēja, pats ar visu auguma svaru uzguldams virvei.
Suņi strauji uzrāva nartas krastā, tūliņ pagriezās pa kreisi un pieskrēja pie guļbaļķu būdas. Tā bija neliela, neapdzīvota būda ar vienu pašu astoņas pēdas platu un desmit pēdas garu telpu. Mesners izjūdza suņus, izkravāja kamanas un ievācās būdā. Pēdējais ceļa gājējs, kas te mitinājies, bija atstājis sagatavotas malkas krājumu. Mesners uzstādīja savu vieglo, saliekamo dzelzs krāsniņu un iekūra uguni. Viņš iebāza cepeškrāsnī suņu barībai piecus saulē kaltētus laša gabalus, lai atkūst, un no āliņģa piesmēla kafijkannu un kastroli.
Gaidīdams ūdeni uzvārāmies, viņš nolieca seju pār krāsniņu. Elpas valgums bija sarasojis bārdā un sasalis biezā ledus pikā, kas tagad sāka atkust. Izkusušais ledus lāsēm vien krita uz krāsniņas un tvaikoja. Viņš ar pirkstiem lupināja ārā no bārdas mazus ledus gabaliņus, kas tinkšķēdami bira uz klona.
Pēkšņas suņu rejas nespēja viņu atraut no iesāktā darba. Bet tad viņš izdzirda svešu suņu ņurdoņu un spalgos rējienus, un arī cilvēku balsis. Pie durvīm kāds pieklauvēja.
— Nāciet iekšā! — Mesners uzsauca neskaidrā balsī, jo patlaban sūca nost no augšlūpas tur piesalušu ledus gabaliņu.
Durvis atvērās, un viņš cauri garaiņu mākonim ieraudzīja uz sliekšņa parādāmies vīrieti un sievieti.
— Nāciet iekšā! — viņš atkārtoja kā pavēli. — Un veriet durvis ciet!
Biezajos garaiņos viņš nekādā skaidrībā par atnācējiem netika. Sievietei pār seju bija uzmaukts deguna un vaigu sildītājs un galva tā novīstīta, ka varēja redzēt tikai melnu acu pāri. Arī vīrietim bija tumšas acis un gludi skūta seja, kurā kuploja vienīgi ūsas, tā piesarmojušas, ka pilnīgi aizsedza muti.
— Mēs tikai gribējām uzzināt, vai tuvumā nav vēl kāda būda, — vīrietis sacīja, pārlaizdams skatienu telpai, kurā nebija gandrīz nekādu mēbeļu. — Domājām, ka šī būda ir neapdzīvota.
— Tā nav mana būda, — Mesners atbildēja, — es pats to uzgāju tikai pirms īsa brītiņa. Nāciet vien iekšā un apmetieties šepat! Vietas ir daudz, un jums nevajadzēs savas krāsns. Pietiks visiem.
Izdzirdusi Mesnera balsi, sieviete uzmeta viņam ašu, ziņkārīgu skatienu.
— Novelc virsdrēbes, — vīrietis viņu mudināja, — es iziešu izkravāties un atnesīšu ūdeni, lai drīzāk tiekam pie ēšanas.
Mesners paņēma atsilušo lasi un izgāja ārā pabarot suņus. Viņam vajadzēja tos aizsargāt pret svešo suņu varzu, un, kad viņš atgriezās būdā, otrais vīrietis jau bija izkravājis kamanas un atnesis ūdeni. Mesnera kafijkanna burbuļoja. Viņš iebēra tur kafiju un pielēja puskrūzītes auksta ūdens nostādināšanai. Atkausēdams cepeškrāsniņā dažus skābmīklas sausiņus, viņš vienlaikus uzsildīja kastrolī pupas, ko bija novārījis iepriekšēja vakarā un visu rītu vedis sasalušas līdzi kamanās.
Novācis savus traukus no krāsniņas, lai ļautu ari atnācējiem vārīt ēdienu, Mesners ierīkojās pie pārtikas lādes ēst, apsēdies uz gultas drānu rituļa. Ēzdams viņš sāka ar svešo vīru runāt par ceļu un suņiem, kamēr tas, galvu pār krāsniņu noliecis, kausēja ledu no ūsām. Būdā bija divas guļvietas, un svešinieks, atkausējis lāstekas, uzsvieda uz vienas lāviņas drēbju rituli.
— Mēs gulēsim te, — viņš sacīja, — ja vien jūs neesat šo gultu izraudzījis sev. Jūs atnācāt pirmais, jums, protams, pieder izvēle.
— Vienalga, — Mesners atteica, — viena gulta ir tikpat laba kā otra.
Viņš ieklāja savas drēbes otrā guļvietā un atsēdās uz gultas malas. Galvgalī zem segām svešais palika mazu ārsta instrumentu somiņu spilvena vietā.
— Jūs esat ārsts? — Mesners apvaicājās.
— Jā, — otrais atbildēja, — bet varat ticēt, ka neesmu ieradies Klondaikā praktizēt.
Sieviete noņēmās ap pavardu, bet vīrietis grieza speķa šķēles un piemeta malku. Būdā valdīja puskrēsla, jo gaisma spiedās iekšā tikai pa mazu lodziņu, kuram priekšā bija aizstiepts cūku taukiem piesūcināts papīrs, tādēļ Džons Mesners lāgā nevarēja saredzēt, kā sieviete izskatās. Viņš arī to sevišķi netīkoja. Sieviete viņu, šķiet, neinteresēja. Turpretī tā ik pa brīdim ziņkārīgi palūkojās uz tumšo kaktu, kur sēdēja viņš.
— Kas šī par varenu dzīvi! — ārsts jūsmīgi iesaucās, uz mirkli pārtraukdams trīt nazi gar krāsniņas dūmvadu. — Man patīk šāda cīņa, kad viss jāiegūst ar paša rokām, patīk pirmatnība, īstenības sajūta.
— Temperatūra neapšaubāmi neļauj aizmirst īstenību, — Mesners smiedamies atteica.
— Vai jūs maz zināt, cik stipri ārā salst? — ārsts apvaicājās.
Mesners papurināja galvu.
— Es jums varu to pateikt. Septiņdesmit četri grādi zem nulles — to rādīja spirta termometrs pie kamanām.
— Tas nozīmē simt sešus grādus zem sasaluma punkta — pārāk auksts braukšanai, vai ne?
— Praktiski tā ir pašnāvība, — ārsts sacīja. — Cilvēks iztērē milzīgu enerģijas daudzumu. Smagi elpojot, viņš ierauj plaušās salu tīrā veidā. Plaušas stipri atdziest, apsalst audu apmales. Cilvēku sāk mocīt sauss, rejošs kass, kopā ar krēpām viņš izspļauj atmirušos audus un nākamajā vasarā nomirst ar plaušu karsoni, pats nesaprazdams, kur tas uzradies. Domāju palikt šajā būdā kaut vai veselu nedēju, līdz termometrs pacelsies vismaz līdz mīnus piecdesmit grādiem.
Paklau, Tes, — viņš nākamajā mirklī sacīja, — vai kafija beidzot nebūs gatava?
Izdzirdis nosaucam sievietes vārdu, Džons Mesners piepeši saausījās. Viņš uzmeta tai īsu skatienu, bet pār viņa seju pārlaidās dīvaina ēna — pēkšņi atdzīvojušos sen pārciestu sāpju rēgainais atspulgs. Taču jau nākamajā mirklī viņš ar stipru gribasspēku piespieda rēgu pazust. Seja kļuva tikpat vienaldzīga kā pirmāk, bet pats viņš bija kļuvis tramīgs un dusmojās, ka vara gaisma neļauj labāk saskatīt sievietes seju.
Viņas pirmā neapzinātā kustība bija nolikt kafijkannu atpakaļ uz krāsniņas. Tikai tad viņa paskatījās uz Mes- neru. Bet viņš jau bija atguvies. Un viņa redzēja vienīgi svešu vīrieti sēžam uz gultas malas un uzmanīgi pētījam savu mokasīnu purngalus. Bet, tiklīdz sieviete atkal sāka rīkoties pie uguns, viņš no jauna pameta īsu skatu uz tās pusi, un ta, ātri atskatīdamās, šo mirkli uztvēra. Mesners ļāva acīm aizslīdēt tālāk pie ārsta, bet lupās viņam iezīmējas viegla vīpsnā par to, cik veikli sieviete bija viņu pieķērusi.
Viņa izvilka no pārtikas lādes sveci un to aizdedzināja. Ar vienu skatu gaismas apspīdētajā sejā Mesneram pietika. Šaurajā būdā pat lielākais atstatums bija tikai daži soļi, un jau nākamajā mirklī sieviete atradās viņam blakus. Tišām tā turēja sveci pavisam tuvu pie Mesnera sejas un raudzījās viņā izbailēs ieplestām acīm, kas viņu bija atpazinušas. Viņš atbildēja skatienam ar rāmu smaidu.