— Matadatas, — viņa atteica un pagriezusies sāka rakņāties pa gultā iemesto drēbju nastu.
Galdu viņi uzklāja uz savas pārtikas lādes un ēda, sēdēdami uz Mesnera lādes ar seju pret viņu. Viņš bija atlaidies gultā atpūsties un gulēja uz sāniem, roku zem galvas palicis. Mazajā telpa radās iespaids, ka viņi visi sēž pie viena galda.
— No kuras puses jūs esat? — Mesners jautāja.
— No Sanfrancisko, — ārsts atbildēja, — bet nu jau divus gadus esmu šeit.
— Arī es esmu no Kalifornijas, — paziņoja Mesners.
Sieviete lūdzoši viņā paraudzījās, bet viņš smaidīdams turpināja:
— No Berklijas, zināt.
Otrais tūliņ izrādīja interesi.
— No universitātes?
— Jā, astoņdesmit sestā gada izlaidums.
— Es domāju, ka esat profesors, — ārsts paskaidroja, — jums tāds izskats.
— Cik žēl! — Mesners viņam uzsmaidīja. — Man gan labāk patīk, ja mani notur par zeltraci vai suņu dzinēju.
— Manuprāt, viņš izskatās tikpat līdzīgs profesoram, cik tu ārstam, — sarunā iejaucās sieviete.
— Pateicos, — atsaucās Mesners. Tad, pagriezies pret viņas ceļa biedru, sacīja: — Starp citu, dakter, kā jūs sauc, ja drīkstu vaicāt?
— Heitorns, bet jums vajadzēs man ticēt uz vārda. No vizītkartēm atteicos reizē ar civilizāciju.
— Un jūs esat misis Heitorna, — Mesners ar pieklājīgu galvas mājienu piebilda.
Viņa palūkojās uz Mesneru ar skatu, kurā niknums ņēma virsroku pār lūgumu.
Heitorns savukārt gribēja pavaicāt sarunu biedra uzvārdu. Viņš jau pavēra muti jautājumam, kad Mesners viņu pārtrauca:
— Man nupat nāk prātā, dakter, ka jūs varbūt varēsiet apmierināt manu ziņkāri. Berklijā profesoru aprindās pirms gadiem diviem vai trim tenkoja par kādu skandalozu notikumu. Viena angļu valodas profesora sieva… hm, lūdzu, piedodiet, misis Heitorna … aizbēga ar kādu ārstu no Sanfrancisko, ja atmiņa mani neviļ, tikai nevaru pašreiz atcerēties viņa uzvārdu. Vai jums šis gadījums zināms?
Heitorns pamāja.
— Kā nu ne, toreiz tas sacēla diezgan lielu troksni. Viņu sauca Grehems Vombls. Ārsts ar spožu praksi. Es viņu mazliet pazinu.
— Paskat, un man visu laiku gribējās uzzināt, kas ar viņiem notika vēlāk. Vai esat ko dzirdējis? Viņi taču pazuda, kā ūdenī iekrituši.
— Viņš labi pratis noslēpt pēdas, — Heitorns teica un nokāsējās. — Paklīda baumas, ka viņi ar preču šoneri braukuši uz Dienvidjūras salām un taifūna laikā pa ceļam gājuši bojā vai kaut kas tamlīdzīgs.
— To man nebija gadījies dzirdēt, — Mesners sacīja. — Vai arī jūs atceraties šo notikumu, misis Heitorna?
— Atceros to ļoti labi, — viņa atbildēja, un apvaldītā balss bija apbrīnojamā pretstata ar niknumu seja, kuru viņa novērsa, lai Heitorns to neredzētu.
Ārsts jau atkal vēra muti, lai pavaicātu AAesnera uzvārdu, kad tas ierunājās:
— Šis doktors Vombls — esmu dzirdējis, ka viņš bijis ļoti izskatīgs un ka viņam… hm … bijuši, ta teikt, lieli panākumi pie dāmām.
— Var jau būt, bet ar šo dēku viņš sevi pazudināja, — Heitorns drūmi nomurdēja.
— Un tas sievišķis, kā esmu dzirdējis, esot bijis traki negants. Berklijā runāja, ka vīram dzīve ar viņu neesot bijusi nekāda paradīze.
— Tā nu gan man pirmā dzirdēšana, — Heitorns atteica. — Sanfrancisko runāja tieši pretējo.
— Tur viņu laikam uzskatīja par mocekli, ko? Par laulības krustā piesistu nabaga sievieti?
Ārsts pamāja. Mesnera pelēkas acis pauda tikai vieglu ziņkāri.
— Tā jau domāju — katrai medaļai ir divas puses. Dzīvodams Berklijā, iepazinu tikai vienu pusi. Liekas, viņa daudz laika pavadīja Sanfrancisko.
— Lūdzu, ielej man kafiju, — Heitorns teica.
Sieviete piepildīja krūzīti un jautri iesmējās.
— Jūs abi tenkojat ka divas čaukstenes, — viņa pārmeta vīriešiem.
— Tas taču ir ļoti interesanti, — Mesners, viņai uzsmaidīdams, atbildēja un atkal pievērsās ārstam: — Vīram, šķiet, Sanfrancisko bijusi tīra mežoņa reputācija?
— Gluži pretēji — stīvs morālists, — Heitorns pārsteidzoši dedzīgi attrauca, — pedantisks zinātnieks, sausiņš, kam dzīslās nav ne pilicniņa karstu asiņu.
— Vai jūs viņu pazināt?
— Neesmu pat redzējis. Man nebija paziņu universitātes aprindās.
— Atkal tikai medaļas viena puse, — AAesners teica, it kā būtu apņēmies šo jautājumu objektīvi un pamatīgi iztirzāt. — Tiesa, nebija jau viņš nekāds skaistulis — es domāju, pēc izskata, bet vārgulis gan ari ne. Viņš kopā ar studentiem nodevas sportam. Bez tam viņam bija zināmās dotības. Viņš pat uzrakstīja lugu, kas turienes sabiedrībā guva visai spožus panākumus. Dzirdēju arī, ka viņš ticis izvirzīts angļu valodas fakultātes dekāna amatam, bet tad atgadījās šis notikums, viņš pameta universitāti un aizbrauca. Jādomā, skandāls izpostīja viņa karjeru. Lai nu bija kā būdams, mūsu aprindās runāja, ka viņš no tā trieciena diezin vai atspirgšot. Domā, ka viņš sievu esot ļoti mīlējis.
Heitorns, iztukšojis kafijas krūzi, kaut ko vienaldzīgi nopurpināja un aizkūpināja pīpi.
— Laime, ka viņiem nebija bērnu, — Mesners turpināja.
Bet Heitorns, uzmetis skatienu krāsniņai, paņēma cepuri un dūraiņus.
— Iziešu un ienesīšu vēl kādu klēpi malkas, — viņš sacīja, — pēc tam varēšu novilkt mokasīnus un iekārtoties mājīgāk.
Durvis noklaudzēja viņam aiz muguras. Labu brīdi būdā valdīja klusums. Mesners palika, kā bijis, gultā guļam. Sieviete apsēdās uz pārtikas lādes viņam pretī.
— Ko tu domā darīt? — viņa beidzot strupi noprasīja.
Mesners paraudzījās uz viņu laiskā neziņā.
— Ko man, pēc tavām domām, vajadzētu darīt? Ceru, ka negaidi nekā dramatiska. Tu pati redzi, ka esmu braucienā nomocījies un stīvs, un te gultā ir tik labi.