Vombla sejā iegūla nicinājums. Beidzot otrs parādīja savu niecību, noslīdēja nesalīdzināmi zemāk par viņu.
— Jums ir pieklājīgs zelta smilšu maišelis, — Mesners turpināja, — ievēroju to, kad kravājāt mantas ārā no kamanām.
— Cik jūs gribat? — Vombls jautāja, necenzdamies slēpt nicinājumu ne balsī, ne sejā.
— Es aptuveni novērtēju maišeli un nospriedu … hm… ka tur varētu būt mārciņas divdesmit. Ko jūs teiktu par četriem tūkstošiem?
— Paklausieties, tas ir viss, kas man pieder! — Vombls iesaucās.
— Bet jums paliek viņa, — Mesners mierinot aizrādīja. — Tik daudz taču viņa būs vērts. Padomājiet, no kā es atsakos. Man šķiet, tā ir mērena cena.
— Lai notiek! — Vombls metās pāri būdāi pie zelta smilšu inaišeļa. — Jo ātrāk tieku no jums vaļā, jo labāk … jūs sīkais tārps.
— Nu rāmāk, rāmāk, — Mesners pavīpsnādams sacīja. — Vai no ētikas viedokļa kukuļa devējs nav tikpat nicināms kā ņēmējs? Zagtas mantas pircējs taču ir vērts to pašu, ko zaglis, vai ne? Jums nav nekāda pamata šai nelielajā darījumā justies morāli pārākam.
— Ejiet ratā ar savu ētiku! — Vombls uzkliedza. — Labāk nāciet šurp un skatieties uz svariem! Ka es jūs nepiekrāpju!
Sieviete, atspiedusies pret gultu, bezspēka dusmās vēroja, kā viņu izsver dzeltenās smiltīs un tīrradņos ar svariņiem, kas bija uzstādīti uz pārtikas lādes. Svariņi bija mazi, svēršana ieilga, un Mesners rūpīgi pārbaudīja katru svērumu.
— Liels sudraba piejaukums, — viņš piezīmēja, siedams ciet zelta maisiņu. — Šķiet, ka nemaz nedabūšu pilnus sešpadsmit dolārus par unci. Jūs tomēr esat mani mazliet apšmaucis, Vombl.
Viņš mīlīgi uzlūkoja un pasvārstīja maišeli, ar šādai vērtībai pienācīgo cieņu iznesa to ārā un ieguldīja kamanās. Atgriezies viņš savāca savus kastroļus un pannas, sasaiņoja pārtikas lādi un saritināja gultas drānas. Kad kamanas bija nosietas un smilkstošie suņi iejūgti, viņš vēlreiz iegāja būdā, lai paņemtu dūraiņus.
— Ardievu, Tes, — viņš sacīja, stāvēdams atvērtajās durvīs.
Viņa pagriezās pret Mesneru, mēģinādama kaut ko izteikt, bet pārvarīgais niknums, kas viņa plosījās, aiz- slāpēja balsi.
— Ardievu, Tes, — viņš maigi atkārtoja.
— Zvērs! — viņa ar mokām izgrūda.
Tad viņa pagriezās, piestreipuļoja pie gultas, iekrita tajā uz mutes un elsoja:
— Zvēri! Ak jūs, zvēri!
Džons Mesners klusi aizvēra durvis sev aiz muguras un, samudinājis suņus, ar lielu atvieglojumu sejā vēlreiz paraudzījās atpakaļ uz būdu. Krastmala pie āliņģa viņš apturēja kamanas. Izvilcis no vezuma zelta maišeli, viņš to aiznesa līdz āliņģim. Tam jau atkal bija pārvil- kusies ledus plēve. To viņš pārsita ar dūri. Tad ar zobiem atknibināja maišeļa mezglu un sagāza visu saturu ūdenī. Upe tajā vietā bija sekla, un pāris pēdu dziļumā vakara dziesnā upes dibens ievizējās palsa dzeltenuma. Noskatījies uz to, Mesners iespļava āliņģi.
Viņš sāka trenkt suņus uz priekšu pa Jukonas kamanu ceļu. Suņi, neganti smilkstēdami, negribēja skriet. Turēdams ar labo roku dīseli un ar kreiso berzēdams vaigus un degunu, viņš tenterēja uz priekšu, klupdams pār virvi, kad suņi griezās līkumā.
— Uz priekšu, nabaga klibiķi! — viņš uzsauca. — Nu, uz priekšu, uz priekšu!