Atspirdzinājiet mani vīna ogām un spēcinājigt mani ar āboliem, jo es nikstu no mīlestības.
Vecā Derība. Zālamana Augstā dziesma, 2, 5
Šī bija viena no tām apbrīnojami sausajām vasarām, kad plaisāja zeme un pieturējās tik liels karstums, ka pat debesis izbālēja palsi rudenīgā neaizmirstuļu zilumā, jūra gulēja nekustīga, gluda kā liels, zils dīķis, un ūdens bija silts kā piens. Naktīs vasarnīcā varēja dzirdēt, ka sakustas, čīkst un brikšķ grīdas, slēģi un sijas, kad siltais gaiss izsūca no tām pēdējās mitruma paliekas. Uzlēkušais pilnais mēness kvēloja kā sarkana ogle, vērdamies lejup uz mums no karstajām, samtainajām debesīm, bet no rīta saule jau desmit minūtes pēc parādīšanās bija pārāk silta, lai būtu patīkama. Vēja nebija, un karstums spiedās virsū salai kā vāks. Kalnu nogāzē nekustīgajā gaisā novīta un sažuva augi un zāles, kļūdamas dzeltenbālas kā medus un trauslas kā skaidas. Dienas bija tik karstas, ka pat cikādes sāka dziedāt agrāk un pašā lielākajā svelmē atpūtās; zeme svilināja kāju pēdas, tā ka nekur nebija iespējams staigāt bez apaviem.
Vietējiem dzīvniekiem vasarnīca kļuva par patvērumu, kas sastāvēja no daudzām lielām koka alām, kur varbūt bija par pusgrādu vēsāks nekā apkārtējās olīvu, apelsīnu un citronu birzīs, un viņi bariem vien sāka ierasties mūsu mājā. Sākumā, gluži dabiski, man bija jānoklausās pārmetumi par pēkšņo dzīvnieku pieplūdumu, bet tad šī invāzija kļuva visiem saprotama, tā ka pat mana ģimene atskārta: es nevaru būt atbildīgs par tik daudzu un dažādu dzīvu radību pārvietošanos. Veseli melnu ērču bataljoni saradās mājā un apstāja suņus; ērces tik biezi noklāja dzīvnieku ausis un galvas, ka atgādināja bruņukreklu un bija arī tikpat grūti noņemamas. Novesti līdz izmisumam, mēs bijām spiesti suņus aplaistīt ar petroleju, tikai tad ērces atlaidās un bira zemē. Suņi jutās dziļi aizvainoti par šādu apiešanos un elsdami slāja ap māju, piesūkušies ar petrolejas smaku, kaisīdami ērces lielos daudzumos. Larijs ieteica izlikt uzrakstu "«Bīstami — ugunsnedroši suņi», jo, kā viņš pareizi aizrādīja, ja kāds suņu tuvumā uzvilktu sērkociņu, visa vasarnīca uzliesmotu kā lāpa.
Taču petroleja mums bija tikai īslaicīgs glābiņš. Mājā saradās arvien vairāk un vairāk ērču, un tagad naktīs, guļot gultā, varēja vērot, kā tās rindām pārvietojās pa istabu.
Par laimi, mums ērces neuzbruka, tām pietika ar suņiem, kurus tās padarīja vai trakus. Citādi bija ar blusām, kas baru bariem apsēda mūsu māju. Blusas uzradās pēkšņi nez no kurienes — kā tatāru ordas un uzklupa mums, pirms mēs apjēdzām, kas noticis. Tās bija it visur; ejot ap māju, jūs jūtat, ka uz kājas uzlec blusas un lien augšup. Guļamistabā vairs nebija glābiņa, un mēs uz laiku sanesām gultas plašajās verandās un gulējām tur.
Starp sīkajiem mājas iemītniekiem blusas tomēr nebija pašas ļaunākās. Piķa melni, sīki skorpioni ieņēma vannas istabu, kur bija vēsāks. Reiz vēlu vakarā Leslijs, gribēdams iztīrīt zobus, neapdomīgi bija iegājis vannas istabā basām kājām un tika sadzelts pirkstā. Skorpions bija tikai puscollu garš, bet neciešamās sāpes, ko radīja viņa dzēliens, nekādi nesaderējās ar dzīvnieka niecīgajiem apmēriem, un pagāja vairākas dienas, iekams Leslijs atkal varēja staigāt. Lielākie skorpioni izvēlējās virtuvi, kur tie gluži nekaunīgi tupēja pie griestiem, līdzīgi kroplīgiem omāriem, kas dzīvo gaisā.
Vakaros, kad tika iededzinātas lampas, parādījās tūkstošiem kukaiņu; tur bija visādi naktstauriņi, sākot no dzeltenīgi brūniem sīkulīšiem ar tādiem spārniņiem kā iz- pluinītas spalvas un beidzot ar ļoti lieliem rozā un sudraboti svītrotiem sfingiem, kuri kā neprātīgi triecas uz gaismu un spēj sadragāt lampas cilindru. Vēl tur bija vaboles, dažas melnas kā bērinieki, citas ar spilgtas krāsas svītrām un ornamentiem, dažas ar īsiem vālīšveida taustekļiem, citas ar tik gariem un tieviem kā mandarīna ūsas. Šiem kukaiņiem pievienojās milzum daudz sīkāku dzīvu radību, starp kurām vairums bija tik mazītiņas, ka to neticami dažādo formu un krāsu izpētei bija nepieciešams palielināmais stikls.
Man, gluži dabiski, lielā dažādo kukaiņu gūzma bija īsti pa prātam. Katru vakaru es dirnēju ap gaismekļiem ar kolekcionēšanai sagatavotām kārbām un pudelēm un sacentos ar citiem plēsoņām medījuma iegūšanā. Te vajadzēja būt ļoti acīgam, jo pastāvēja spēcīga konkurence. Pie griestiem uzturējās bālrozā gekoni apaļām acīm un izplestiem pirkstiem, šīs ķirzakas prata ļoti izmanīgi pielavīties naktstauriņiem un vabolēm. Turpat līdzās gekoniem kā vampīri ar tievām, dzeloņainām kājām ložņāja zaļie, liekulīgie medniekprusaki ar ārprātīgām acīm-un bezzoda fizionomiju.
Grīdas tuvumā man bija jāsacenšas ar milzu lieliem šokolādes krāsas zirnekļiem, kas glūnēja ēnā kā tievi, pūkaini vilki un piepeši lēca ārā, lai izrautu kukaini man gandrīz vai no pirkstiem.
Kukaiņu medībās viņiem palīdzēja resnie, raibie krupji ar zaļiem un sudrabpelēkiem ielāpiņiem jauki izraibotu ādu; pārsteigumā izvalbītām acīm tie lēca iekšā šajā barības pārpilnībā un rija aizgūtnēm, to pašu darīja arī ašās, zaglīgās, mazliet draudīgās vairogkaulenes. Šiem simtkājiem bija apmēram trīs collas garš, saplacināts ķermenis zīmuļa resnumā, ar tādu kā bārkstainu apmali— un tievas, garas kājas. Simtkājim kustoties, kad darbojās visi kāju pāri, bārkstis sāka viļņoties, un dzīvnieks virzījās uz priekšu tik gludi un līdzeni kā akmentiņš pa ledu, turklāt klusi un nemanāmi, jo vairog- kaulenes ir vieni no izveicīgākajiem un plēsīgākajiem medniekiem.
Kādu vakaru, kad bija iedegtas lampas, es atkal pacietīgi gaidīju, lai redzētu, ko tās pievienos manai kolekcijai; bija samērā agrs, tā ka lielākā daļa plēsoņu, izņemot mani un dažus sikspārņus, vēl nebija parādījušies. Verandā sikspārņi šaudījās augšā lejā tik ātri kā pātagas siksnas un sagrāba naktstauriņus un citus sulīgus gardumus pāris collu atstatu no lampām; liesmas līpinājās spārnu saceltajā vējā.
Pamazām apdzisa bālā, zaļganā vakarblāzma, circeņi uzsāka savus nebeidzamos treļļus,. olīvkoku tumsā iedegās aukstās jāņtārpiņu ugunis, un lielā māja, čīkstēdama un krakšķēdama no karstuma, gatavojās sagaidīt nakts mieru.
Istabas siena aiz lampas jau bija sētin nosēta ar dažādiem kukaiņiem, kuri pēc pirmā nesekmīgā pašnāvības mēģinājuma bija tur apmetušies, lai mazliet atpūstos pirms mēģināt vēlreiz. No sīkas spraugas apmetumā pie sienas pamatnes izlīda viens no pašiem mazākajiem un treknākajiem gekoniem, kādus es līdz šim biju redzējis. Droši vien tas bija nesen izšķīlies, jo tā garums nepārsniedza pusotras collas, tomēr īsais laiciņš, ko viņš tika nodzīvojis šajā pasaulē, acīmredzot bija pietiekams, lai krietni pieēstos, jo gekona ķermenis un aste bija tik resna, ka viņš izskatījās gandrīz apaļš. Mazās ķirzaciņas mute bija pavērta platā, kautrīgā smaidā un lielās, tumšās acis aiz brīnumiem plaši ieplestas— kā bērna acis, kas skata mielastam .uzklātu galdu. Pirms es paguvu viņu aizkavēt, gekons, lēni gāzelēdamies, jau bija uzrāpies augšā pa sienu un uzsācis vakariņas ar zeltactiņu; šie radījumi ar caurspīdīgajiem, zaļajiem mežģīņveida spārniem un lielajām, zaļ- zeltainajām acīm man ļoti patika, un es dusmojos uz gekonu.
Kad bija nolocīts pēdējais caurspīdīgo spārnu gabaliņš, mazais gekons, ieķēries sienā, brīdi atpūtās un it kā ko pārdomāja, reizumis blisinādams acis. Es biju neziņā, kāpēc viņš tika izvēlējies tieši šo ļoti lielo zeltactiņu, ar kuru bija samērā grūti tikt galā, kad visapkārt mudžēja papilnam dažādu mazu kukaiņu, kurus būtu daudz vieglāk noķert un apēst. Taču drīz kļuva redzams, ka šis gekons ir īsts rīma, kuram acis lielākas nekā vēders. Tā kā viņš bija izšķīlies no olas — tātad viņam nebija mātes, kas ievadītu dzīvē,— šim mazulim bija stingra, bet maldīga pārliecība, ka visi kukaiņi ir ēdami un, jo tie ir lielāki, jo ātrāk viņš apmierinās izsalkumu. Viņam, šķiet, nebija ne jausmas, ka tik mazam radījumam kā viņš daži kukaiņi var būt bīstami. Tāpat kā pirmie misionāri, gekons jutās tik drošs par sevi, ka nenojauta: kādam citam radījumam viņš pats varētu derēt labai uzkodai.
Nelikdamies zinis par mazu, izcili garšīgu naktstauriņu baru, kas bija apmeties viņa tuvumā, gekons zagās klāt lielam, treknam, samtainam ozolu vērpējam, kura ķermenis bija gandrīz lielāks par viņējo; tomēr izrādījās, ka uzbrukums ir neveiksmīgs, jo viņam izdevās sakampt vienīgi vērpēja spārna galiņu. Lielais tauriņš aizlidoja, brūno spārnu vēziens bija tik spēcīgs, ka gekons gandrīz tika atrauts no sienas un aiznests līdzi. Bet arī tas viņu nenobiedēja, un pēc īsa atpūtas brīža gekons metās virsū degunradžvabolei, tik lielai kā pats. Viņš nekad nespētu ierīt tādu cietu, durstīgu briesmoni, bet tas acīmredzot viņam neienāca pat prātā. Taču gekonam neizdevās sakampt cieto, spīdīgo vaboles ķermeni, un viņš vienīgi notrieca kukaini uz grīdas.
Kamēr gekons, uzmanīdams kaujas lauku, vēlreiz atpūtās, asi nošvīkstēja spārni — verandā ielaidās ļoti liels medniekprusaks un nosēdās uz sienas collas sešas tālāk. Tas sakļāva spārnus ar troksni, kas atgādināja zīdpapīra čaukstoņu, un, pacēlis dzelkņotās, sakrustotās priekškājas tādā kā liekulīgā lūgšanā, grozīja galvu no vienas puses uz otru, ārprātīgām acīm blenzdams uz daudzajiem kukaiņiem, kuri, viņam pār prieku, bija te salasījušies vienkop.
Gekons, tas bija skaidri noprotams, nekad nebija redzējis medniekprusaku un nezināja, cik tas viņam var kļūt bīstams,— viņaprāt, te bija tikai bagātīga, zaļa pusdienu maltīte, par kādu viņš allaž bija sapņojis, bet nekad nevarēja iegūt. Bez liekas vilcināšanās, kā arī ignorēdams to, ka medniekprusaks bija reizes piecas lielāks par viņu, gekons sāka lavīties tam klāt. Medniekprusaks pa to laiku bija sev noskatījis krāšņpūcīti un uz tievajām, kārnajām vecmeitas kājām virzījās tai pretī, reizumis apstādamies, lai pašūpotos šurpu turpu, pēc izskata — īsts ļaunuma iemiesojums. Viņam cieši pa pēdām nolaistu galvu drūmā apņēmībā sekoja gekons; kad medniekprusaks apstājās, to pašu darīja arī ķirzacēns, vēzē- dams šurpu turpu smieklīgi resno astīti kā satraukts kucēns.
Medniekprusaks sasniedza neuzmanīgo pūcīti; pārstājis šūpoties, viņš metās uzbrukumā un sagrāba upuri ar dzelkņotajām priekškājām. Naktstauriņš bija liels, un, pretodamies kā neprātīgs, tas plivināja spārnus, tāpēc medniekprusakam vajadzēja pielikt visus spēkus, lai to noturētu ar priekškājām. Kamēr medniekprusaks cīnījās ar tauriņu, šajā brīdī atgādinādams neizdevušos burvju mākslinieku, gekons, vēzēdams resno asti, bija iededzies briesmīgā niknumā un savukārt devās uzbrukumā. Viņš metās uz priekšu un kā buldogs ieķērās medniekprusakam spārnos. Tas pūlējās sažņaugt ar priekškājām tauriņu, bet negaidītais uzbrukums no aizmugures izsita to no līdzsvara. Medniekprusaks nokrita zemē, aizraudams līdzi tauriņu un gekonu. Tur nu viņi gulēja, bet gekons vēl arvien turēja prusaku, sakamptu aiz spārniem. Medniekprusaks palaida vaļā tauriņu, kas bija jau gandrīz beigts, lai atbrīvotu asās, dzelkņotās priekškājas cīņai ar gekonu.
Es tikko biju izlēmis, ka pienācis īstais brīdis pievienot manai zvērnīcai medniekprusaku un gekonu, kad arēnā ienāca vēl viens cīnītājs. No vīnogulāju pustumsas izslīdēja vairogkaūlene — kustīgs, no kājām sastāvošs paklājs — un mērķtiecīgi virzījās klāt tauriņam, kas vēl raustījās agonijā. Sasniegusi upuri, viņa uzmetās tam virsū un iecirta žokļus pūcītes mīkstajās krūtīs. Tas bija aizraujošs skats: medniekprusaks, saliecies līkumā, ar asajiem kā adatas dzelkņiem uzbruka gekonam, kas uztraukumā izvalbītām acīm arvien vēl nelaidās vaļā, lai gan varenais pretinieks viņu mētāja šurpu turpu. Vairogkaūlene, veltīgi izmēģinājusies izkustināt no vietas tauriņu, tagad bija cieši uzgūlusies tam virsū un sūca tā dzīvības sulas.
Tieši šajā brīdī parādījās Terēze Olīve Agnese Dairdre, īsāk — Dairdre. Viņa piederēja pie lielo parasto krupju pāra, kurus es biju atradis un samērā viegli pieradinājis un iemitinājis mazajā, ar mūra sētu apjoztajā dārziņā aiz verandas. Te viņi dzīvoja mierīgi un rātni starp ģerānijām un mandarīnu kokiem un vakaros, kad tika iedegtas lampas, uzdrošinājās ienākt verandā, lai piedalītos kukaiņu medībās.
Četrinieka cīņu, kas norisa manā priekšā, es biju vērojis ar tādu aizrautību, ka biju pilnīgi piemirsis par Dairdri, un viņas negaidītā parādīšanās mani pārsteidza nesagatavotu, jo es vēl arvien tāpat gulēju zemē uz vēdera, mans deguns atradās collas sešas no kaujas lauka. Man nezinot, Dairdre tika vērojusi cīniņu no krēsla apakšas. Piepeši viņa neveikli palēcās uz priekšu, uz brīdi apstājās un, pirms es iespēju ko glābt, vēlreiz, kā krupjiem parasts, mērķtiecīgi aizlēca tālāk, atvēra lielo muti un ar mēli ieslaucīja vairogkauleni līdz ar tauriņu savās apjomīgajās iekšās. Pēc tam Dairdre atkal •atpūtās un rīstījās, izvelbtās acis uz mirkli it kā pazuda, tad viņa veikli pagriezās pa kreisi un ieslaucīja mutē medniekprusaku ar gekonu. Vēl īsu brīdi gekona aste, locīdamās kā tārps, pavīdēja starp Dairdres biezajām lūpām, tad krupju manierē ar īkšķu palīdzību tika cieši iestūķēta mutē.
Es biju lasījis par barības ķēdēm un par stiprāko, kas izdzīvo, bet tikko notikušais man aizdeva dusmas.
Nemaz nerunājot par to, ka Dairdre bija izjaukusi manus plānus, viņa bija arī iznīcinājusi kaut ko, kas varēja izvērsties valdzinošā drāmā. Lai Dairdre neiejauktos vēl kādos notikumos, es viņu aiznesu atpakaļ uz mazo dārziņu, kur viņa dzīvoja ar savu vīru Tirensu Oliveru Albertu Diku zem akmens dobē, kas bija pilna ar kliņģerītēm. Es uzskatīju, ka vienam vakaram viņa saēdusies pietiekami.
Šai mājā, kas saules svelmē bija kļuvusi trausla kā biskvīts, karsta kā maizes krāsns un mudžēt mudžēja no dzīvām radībām, kādu dienu ieradās Adriāns For- teskjū Smaizs. Adriāns, Leslija skolas biedrs, vienas brīvdienas bija pavadījis Anglijā pie mums un nopietni, neglābjami iemīlējies Margo, par ko mana māsa neslēpa savu sašutumu. Mēs visi bijām salasījušies verandā un lasījām diVu nedēļu pastu, kad māte mums paziņoja par nenovēršamo Adriāna apciemojumu.
— O, cik jauki,— viņa sacīja.— Tas nudien būs jauki.
Mēs pārtraucām lasīšanu un aizdomīgi viņā noraudzī- jāmies.
— Kas būs jauki?— vaicāja Larijs.
— Es saņēmu vēstuli no misis Forteskjū Smaizas,— māte stāstīja.
— Es nekā jauka tyr neredzu,— Larijs piebilda.
— Ko tā vecene grib?— Leslijs jautāja. '
— Leslij, dārgumiņ, tev neklājas viņu saukt par veceni. Viņa bija ļoti laba pret tevi, atceries.
Leslijs kaut ko nicinoši norūca.
— Bet ko viņa īsti grib?
— Viņa raksta, ka Adriāns pašlaik ceļojot pa kontinentu un varētu ari ierasties Korfu, lai mazliet padzīvotu pie mums.
— Ā, tas ir labi,— sacīja Leslijs,— ļoti labi, ka Adriāns paviesosies pie mums.
— Jā, viņš ir patīkams zēns,— augstsirdīgi piekrita Larijs.
— Patiešām!—priecīgi izsaucās māte.—Viņam ir tik jaukas manieres.
— Bet es neesmu priecīga par viņa ierašanos,— Margo iebilda.— Viņš ir viens no garlaicīgākajiem cilvēkiem, kādus es pazīstu. Tikai paskatoties vien uz viņu, man nāk žāvas. Māmiņ, vai tu nevari viņam paziņot, ka mūsu māja ir stāvgrūdām pilna ar viesiem?
— Bet es biju dotnājusi, ka tev patīk Adriāns,— māte pārsteigta atteica.— Cik atceros, tu viņam noteikti patiki.
— Tur jau tā lieta. Es negribu, ka viņš te klimst apkārt noslienājies kā pēc kuces nocieties spaniels.
Māte sakārtoja brilles un pacēla acis uz Margo.
— Margo, mīļā, man liekas, tev nevajadzētu tā runāt par Adriānu, es nezinu, kur tu ņem šādus izteicienus. Esmu pārliecināta, tu visu pārspīlē. Nekad neesmu ievērojusi, ka viņš izskatās kā… nu… kā… nu… tā, kā tu teici. Man viņš likās ļoti uzvedīgs.
— Protams, tāds viņš arī ir,— Leslijs kareivīgi piemetināja. — Margo nez ko sarunā; viņai liekas, visi vīrieši skrien viņai pakaļ.
— Nepavisam,— Margo dusmīgi attrauca. — Man viņš gluži vienkārši nepatīk. Viņš iSr sentimentāls. Ikreiz, kad uz viņu paskatās, viņš siekalojas.
— Adriāns nekad nav siekalojies.
— Ir gan. Nekas cits, tikai siekalas, siekalas, slienas.
— Es nekad neesmu redzējusi viņu siekalojamies,— māte sacīja,— bez tam es taču nevaru aizliegt viņam dzīvot pie mums tāpēc vien, ka viņš siekalojas. Margo, esi jel prātīga.
— Viņš ir Lesa draugs. Lai tad ari slienājas Lesa tuvumā.
— Viņš nesiekalojas. Nekad nav siekalojies.
— Labi,— noteica māte, izbeigdama strīdu.— Pie mums viņam pietiks ko darīt un nebūs laika siekaloties.
Pēc divām nedēļām pārguris un izbadējies ieradās Adriāns; visu ceļu no Kalē līdz Brindizi viņš tika nobraucis ar velosipēdu, praktiski — bez naudas, līdz beidzot velosipēds bija uzdevis nevienādo ciņu un salūzis gabalu gabalos. Pirmajās dienās mēs Adriānu daudz neredzējām, jo māte uzstāja, lai viņš vakaros agri liekas gulēt, rītos vēlu pieceļas un katrā ēdienreizē ēd papildporcijas. Kad viņš parādījās, es viņu rūpīgi nopētīju, cenzdamies saskatīt kādas siekalošanās pazīmes, jo starp daudzajiem dīvainajiem draugiem, kuri bija pie mums viesojušies, nebija neviena, kas būtu siekalojies, un es ļoti vēlējos redzēt šo fenomenu pats savām acīm.
Adriāns vienmēr stipri nosarka, kad Margo ienāca istabā, un cieši lūkojās viņā ar pavērtu muti (godīgi jāatzīst: šādos brīžos viņš patiešām atgādināja spanielu), citādi nekas neparasts viņā nebija novērojams. Viņam bija sprogaini mati, lielas, maigas, gaišbrūnas acis un šauras, taisnas ūsas, ar kurām viņš ļoti lepojās. Viņš bija nopircis Margo dāvanu — skaņuplati ar kādu dziesmu, ko viņš acīmredzot uzlūkoja par līdzvērtīgu mūzikā pārnestam Šekspīra sonetām; tās nosaukums bija «Pie Smokija Džo», un mēs visi to ienīdām, jo nebija tādas dienas, kad Adriāns šo kakofonisko dziesmiņu nebūtu nospēlējis vismaz divdesmit reižu.
— Mans dievs,— novaidējās Larijs kādu rītu pie brokastīm, izdzirdis plates šņākoņu,— vai tad atkal jau, tikai ne šinī stundā!
— «Pie Smokija Džo Havanā,»—nazālā tenora balsī skaļi ziņoja gramofons,—«es kavējos, dzesēdams slāpes…»
— Es to nevaru izturēt. Kāpēc viņš neuzliek kaut ko citu?— Margo vaimanāja.
— Nu, nu, mīļā. Viņam tā patīk,— māte samierinoši sacīja.
— Jā gan, un viņš to nopirka tev,— piebilda Leslijs. -— Tā ir tava sasodītā dāvana. Kāpēc tu nesaki viņam, lai beidz spēlēt?
— Nē, to tu nevari darīt, mīļā,— māte sacīja.—Viņš taču ir mūsu viesis.
— Kāds tam sakars?— iejaucās Larijs.— Tāpēc, ka viņš ir nemuzikāls, mums visiem būtu jācieš? Tā ir Margo plate. Viņai par visu jāatbild.
— Bet tas būs ļoti nepieklājīgi,— māte norūpējusies iebilda.— Galu galā tā ir dāvana; viņš domā, ka tā mums patik.
— Patiesi, viņš tā domā. Man tomēr ir grūti samie- rināties ar tik lielu muļķību,— Larijs sacīja.— Ziniet, viņš vakar pārtrauca plati ar Bēthovena Piekto, lai uzliktu šo gaudu dziesmu! Es jums saku: viņš ir tikpat kulturāls kā huņņu vadonis Atilla.
— Csst, viņš var izdzirdēt, mīļais Larij,—māte brīdināja.
— Ko, šajā troksnī? Tad jau viņam būtu vajadzīga klausāmā taurīte. .
Bet Adriāns, nejauzdams manas ģimenes nepatiku, bija pievienojis skaņu plates balsij savējo, izveidojot duetu. Tā kā arī viņam bija nazāls tenors, ļoti līdzīgs vokālista tenoram, duets skanēja briesmīgi.
— «Es redzēju jaunavu tur… Tas tiešām bija tur, kur-… redzēju viņu pirmoreiz… O, mamma Aineze… O, mamma Aineze… O, mamma Aineze… O, mamma Aineze…»— Adriāns trallināja, un gramofons vairāk vai mazāk unisonā līdz ar viņu.
— Dievs augstais!—Larijs eksplodēja.—Tas patiesi ir par daudz! Margo, tev ar viņu jāparunā.
— Jā, bet dari to pieklājīgi,— ieteica māte.— Mēs taču negribam aizvainot viņa jūtas.
— Man tieši to gribētos,— Larijs iesaucās.
— Es zinu,— ierunājās Margo.— Teikšu viņam, ka mātei sāp galva.
— Tas mums dos tikai īsu atelpu,— Larijs aizrādīja.
— Tu pasaki viņam, ka mātei sāp galva, bet es noslēpšu adatas,—Leslijs jautri ieteica.— Kā tu domā, vai tas ies cauri?
— Tā ir ģeniāla doma!— māte iesaucās, sajūsmināta, ka problēma tiek atrisināta, neaizvainojot Adriāna jūtas.
Adriāns bija neizpratnē par adatu pazušanu, kā arī par to, ka visi viņam apgalvoja: adatas Korfu neesot
dabūjamas. Viņam tomēr bija laba atmiņa, un, kaut arī viņš nespēja noturēt melodiju, tomēr dūca augu dienu savu iemīļoto' «Pie Smokija Džo» kā strops ar prātu zaudējušām tenora bitēm.
Dienām ritot, Adriāna maigās jūtas pret Margo neuzrādīja tendenci noplakt, tās drīzāk pieņēmās spēkā, izraisot arvien lielāku Margo sašutumu. Man kļuva Adriāna žēl, jo tā vien likās, viņš neko nespēj izdarīt Margo pa prātam. Tā kā Margo reiz bija apgalvojusi, ka ar ūsām viņš izskatoties pēc friziera, kas apkalpo zemākas kārtas džentlmeņus, Adriāns ūsas noskuva, bet tad atkal Margo aizrādīja, ka ūsas esot vīrišķības pazīme. Bez tam viņa nepārprotami lika saprast, ka vietējie zemnieku puiši viņai patīk labāk par jebkuru atbraucēju no Anglijas.
. — Viņi ir tik skaisti un mīļi,— Margo sacīja par ap- bēdinājumu Adriānam.— Viņi tik labi dzied. Viņiem ir tik labas manieres. Viņi spēlē ģitāru. Jebkurā laikā dodiet man vienu no šiem puišiem, nevis kaut kādu angli. Ap viņiem ir tāds neparasts smārds.
— Tu domā — liega smarža?— vaicāja Larijs.
— Vienalga,— turpināja Margo, neklausīdamās brālī, — viņi ir īsti vīrieši, nevis kaut kādi sentimentāli, slie- naini neveiksminieki.
— Mīļā Margo,— māte iejaucās, nervozi palūkodamās uz aizvainoto Adriānu.—Tu esi pārāk nelaipna.
— Es nemaz necenšos būt laipna,— atteica Margo,— pareizi izmantota cietsirdība ir laipnība.
Ar šo grūti izprotamo domu graudu viņa mūs atstāja, lai satiktos ar savu pēdējo iekarojumu — brūni iedegušu zvejnieku kuplām ūsām.
Nabaga Adriāns izskatījās tik ļoti pazemots, ka mūsu ģimene uzskatīja par vajadzīgu pacelt viņa garastāvokli.
— Negrieziet vērību uz Margo vārdiem, mīļo Adriān,— māte viņu mierināja.— Viņa nedomā, ko saka. Redziet, viņa ir ļoti stūrgalvīga. Paņemiet vēl vienu persiku.
— īsta tiepša,— piebilda Leslijs.— To jau varēja paredzēt.
— Es nezinu, kā es varētu kļūt līdzīgs zemnieku puišiem,— Adriāns samulsis sacīja.— Varbūt man jāspēlē ģitāra.
— Nē, nē, to nedari,—Larijs steidzīgi atteica,— tas nav nepieciešams. Tu varētu pamēģināt kaut ko vienkāršāku. Varbūt sāc košļāt ķiplokus.
— Ķiplokus? — Adriāns pārsteigts jautāja. — Vai Margo patīk ķiploki?
— Noteikti,— apgalvoja Larijs,— tu taču dzirdēji, ko viņa teica par zemnieku puišu smārdu. Kas ir tā liegā smarža, kas sitas pretī, pieejot viņiem klāt? Ķiploki!
Loģiskais secinājums Adriānu pārliecināja, bet viņš panāca vienīgi to, ka Margo, turēdama degunam priekšā kabatlakatu, paziņoja, ka viņš smirdot kā vietējais autobuss tirgus dienā.
Man Adriāns šķita ļoti patīkams cilvēks; viņš vienmēr bija mīlīgs un laipns, gatavs darīt visu, ko viņam kāds lūdza. Man likās, mans pienākums ir viņam palīdzēt, bet es nezināju, kā; sākotnējo domu — ieslēgt Margo Adriāna guļamistabā — nācās atmest, jo to būtu grūti izvest dzīvē un mātei tā liktos pilnīgi nepieņemama, tomēr neko labāku nespēju izdomāt. Nolēmu par to apspriesties ar misteru Kralevski, varbūt viņš varēs man kaut ko ieteikt. Mācību starpbrīdī pie kafijas tases es pastāstīju viņam par Adriāna nesekmīgajiem mēģinājumiem tuvoties Margo — tā mums abiem bija tīkamā atpūta no kvadrāta un hipotenūzas neizdibināmajiem noslēpumiem.
— Āhā!— noteica misters Kralevskis. — Mīlas takas nekad nav gludas un līdzenas. Gribot negribot jājautā: vai dzīve nekļūtu garlaicīga, ja ceļš uz mērķi vienmēr būtu gluds?
Mani sevišķi neinteresēja mistera Kralevska filozofiskās domas lidojumi, bet es pacietīgi gaidīju. Misters Kralevskis maigi saņēma biskvītu -skaisti manikirētiem pirkstiem, mirkli paturēja virs kafijas tases un pirms iemešanas mutē pamērcēja brūnajā šķidrumā, pēc tam, acis aizvēris, lēni košļāja.
— Man tā vien liekas — šis jaunais Lokinvars1 ir pārāk neatlaidīgs,— viņš beidzot sacīja.
Es paskaidroju, ka Adriāns ir anglis un viņam jābūt neatlaidīgam; bez centības un neatlaidības panākumus nevar gūt.
— Ā,— misters Kralevskis šķelmīgi novilka,— sirdslietās ir citādi. Neliela vienaldzība dažreiz paveic brīnumus.
' Lokinvars — Valtera Skota poēmā «Marmiona» ietvertās balādes varonis — bruņinieks, kas pārdroši nolaupa un aizved savu līgavu brīdī, kad viņai jāprecas ar citu.
Viņš salika kopā pirkstu galus un aizgrābtībā lūkojās griestos. Es varēju droši apgalvot, ka tagad mēs tūlīt dosimies vienā no viņa fantāzijas lidojumiem kopā ar viņa iemīļoto mitoloģisko tēlu—«lēdiju».
— Atceros, reiz es biju trakoti iemīlējies kādā lēdijā,— Kralevskis sacīja.— Protams, tas ir konfidenciāli, bet tev es uzticos.
. Es pamāju un paņēmu vēl vienu biskvītu. Kralevska stāsti parasti ievilkās garumā.
— Viņa bija neparasti daiļa, visādā ziņā pati pilnība, vīrieši ap viņu lidinājās kā… nu, kā bites ap medus podu,— Kralevskis stāstīja, jūsmodams par'paša uzburto fantāzijas tēlu.—Tajā pašā brīdī, kad viņu ieraudzīju, es iemīlējos dziļi, neremdināmi, neglābjami, un man šķita, ka arī viņa nav pret mani gluži vienaldzīga.
Viņš iesūca mazliet kafijas, lai atveldzētu rīkli, tad viegli sakrustoja pirkstus un pārliecās pār rakstāmgaldu, nāsis viņam satraukumā drebēja, lielās, juteklīgās acis cieši vērās manī.
— Es viņu nemitīgi vajāju kā… kā… medību suns, bet pret visiem tuvošanās mēģinājumiem viņa palika auksta un vienaldzīga. Viņa pat pazobojās par manām jūtām.
Kralevskis uz brīdi apklusa, acīs parādījās asaras, viņš sparīgi nošņauca degunu.
— Nespēju tev attēlot tās mokas, ko tiku pārcietis,— svelošo greizsirdību, mīlas sāpju pārpilnās bezmiega naktis. Es pazaudēju divpadsmit kilogramus no svara; mani draugi bija noraizējušies, visi centās mani pārliecināt, ka šī lēdija nav manu ciešanu vērta. Visi, izņemot vienu draugu… kādu… kādu pieredzējušu sabiedrības cilvēku, kuram pašam, kā rādās, bija bijušas vairākas mīlas dēkas, viena pat tik tālā vietā kā Bulukistāna. Viņš man aizrādīja, ka es par daudz Neatlaidīgi pūlos iekarot viņas mīlu,— kamēr vien metīšu savu sirdi šai lēdijai pie kājām, viņa, tāpat kā visi sievišķi, jutīsies garlaikota par vieglo uzvaru. Pret viņu jāizturas nedaudz vienaldzīgāk — ahā!— mans draugs apgalvoja,—un tūlīt viss mainīsies.
Kralevskis veltīja man starojošu smaidu un zinīgi pamāja ar galvu. Viņš sev ielēja vēl tasi kafijas.
Un vai viņš — Kralevskis izrādījis vienaldzību?—es iejautājos.
— Jā gan,— atteica mans skolotājs.— Es nezaudēju laiku. Uzkāpu uz kuģa, lai dotos uz Ķīnu.
Manuprāt, tā bija lieliska ideja; neviena sieviete, es sevi spriedu, nevar kādu turēt pakļautībā, ja tas piepeši uzkāpj uz kuģa, lai dotos uz Ķīnu. Tas ir pietiekami tālu, lai pat visiedomīgākajai sievietei būtu ko padomāt.
— Un kas notika pēc tam,— es ieinteresēts vaicāju, — kad misters Kralevskis bija atgriezies no saviem ceļojumiem?
— Es uzzināju, ka viņa ir apprecējusies,— atteica misters Kralevskis, mazliet nokaunējies, jo atskārta, ka viņa stāstījumā iestājies neliels atslābums.
— Kā tev labi zināms, dažas sievietes mēdz būt kaprīzas un nepacietīgas. Man tomēr slepus izdevās pabūt ar viņu kādu bridi divatā, un tad viņa man visu paskaidroja.
Es nepacietīgi gaidīju stāsta turpinājumu.
— Viņa sacīja,^— misters Kralevskis stāstīja,— ka viņai licies, es esot aizbraucis uz visiem laikiem, lai kļūtu par budistu mūku, un tā viņa nolēmusi apprecēties. Jā, mana mīļotā būtu mani gaidījusi, ja vien zinājusi, ka es atgriezīšos, bet viņa nezināja un, bēdu plosīta, apprecējās ar pirmo, kas pagadījās. Ja es toreiz būtu pareizi aprēķinājis ceļojumā pavadāmo laiku, šodien viņa būtu mana.
Kralevskis skaļi izšņauca degunu. Viņš izskatījās satriekts. '
Es pārdomāju dzirdēto, bet Kralevska stāsts tā arī nedeva noteiktu atbildi uz jautājumu, kā palīdzēt Ad- riānam. Varbūt man aizdot viņam savu laivu «Būtls Bamtrinkets» un ieteikt aizairēt līdz Albānijai? Tiesa, es varēju pazaudēt labo laivu, turklāt man nebija īstas pārliecības, ka Adriāns spētu aizirties tik tālu. Kra- levskim bija taisnība — Adriāns ir pārāk neatlaidīgs, bet, zinādams, cik kaprīza ir mana māsa, es sapratu, ka par sava pielūdzēja pazušanu no salas viņa būs sajūsmā, nevis kritis izmisumā. Adriāna lielākā neveiksme bija tā, ka viņš nekad nesastapa Margo vienu. Ja viņš grib gūt jel kādus panākumus, es sevī spriedu, viņam jārīkojas gudrāk.
Vispirms Adriānam jāizbeidz visur staigāt nopakaļus Margo, jo viņš nav nekāds jērs, kas seko aitai, un jātēlo vienaldzība; šajā nolūkā es viņu uzaicināju doties man līdzi papētīt tuvāko apkārtni. Te nekādas grūtības neradās.
Margo pašaizsardzības nolūkā bija pasākusi celties augšā rītausmā un pazust no vasarnīcas, iekams parādījās Adriāns, tā ka viņš allaž palika viens. Māte bija mēģinājusi viņu ieinteresēt ēdienu gatavošanā, bet pēc tam, kad viņš tika atstājis vaļā ledusskapi un sabojājis lielāko daļu mūsu pārtikas produktu, pielaidis uguni ar taukiem pilnai cepešpannai, sagrauzdējis pavisam labu jēra gurnu, padarot to līdzīgu biltongam', un, nomezdams uz virtuves grīdas, sasitis pusduci olu, māte ar prieku piekrita, ka Adriāns dodas,man līdzi.
Izrādījās, ka Adriāns ir lielisks ceļabiedrs, kaut arī bija uzaudzis lielpilsētā. Viņš nekad nežēlojās, pacietīgi un precīzi izpildīja manus īsos, kodolīgos rīkojumus, tādus kā «Paliec uz vietas!» vai «Nekusties, viņš tev iekodīs!», un no sirds priecājās par dzīvajiem radījumiem.
Kā jau Kralevskis tika pareģojis, Margo bija nesaprašanā par Adriāna negaidīto prombūtni. Kaut gan viņai nepatika Adriāna uzmanības pierādījumi, viņa tomēr jutās nelāgi aizvainota, kad tos nesaņēma. Viņa vēlējās zināt, ko mēs abi ar Adriānu visu dienu darām. Es negribīgi paskaidroju, ka viņš man palīdz manos zooloģiskajos pētījumos. Vēl piemetināju, ka viņš visu ļoti ātri un labi iemācās un, ja tā turpināsies, vasaras beigās no viņa iznāks krietns, zinīgs naturālists.
— Nesaprotu, kā tu vari staigāt kopā ar tādu, kas vienmēr ir noslienājies,— Margo sacīja.—Manuprāt, viņš ir neticami garlaicīgs cilvēks.
Es atbildēju, ka Adriānam ir līdzīgas domas, jo viņš man uzticēja, ka Margo viņam liekoties mazliet garlaicīga.
— Ko?—sašutumā iekliedzās Margo.—Kā tu iedrošinies kaut ko tādu sacīt, kā tu iedrošinies!
Nu, es filozofiskā mierā aizrādīju, par to viņa var vainot pati sevi. Galu galā — vai tad viņa kādam var nelikties garlaicīga, ja allaž atsakās iet kopā peldēties, pastaigāties un vienmēr ir rupja.
— Es neesmu rupja,— Margo dusmīgi iebilda.— Es tikai saku patiesību. Un, ja viņš vēlas ar mani pastaigāties, labi, esmu ar mieru. Patiešām, tas ir līdz apnikumam!
Es ļoti nopriecājos, ka mans iecerētais plāns sāk īstenoties, taču biju piemirsis, ka Margo, tāpat kā pārējie ģimenes locekļi, var būt ļoti patmīlīga. Tajā vakarā viņa bija tik negaidīti laipna un pieklājīga pret Adriānu, ka mēs visi, izņemot pašu upuri, bijām izbrīnīti un satraukti. Margo veikli novirzīja sarunu uz pastaigām un tad sacīja: tā kā Adriāna viesošanās laiks salā ejot uz beigām, būtu ļoti svarīgi, lai viņš dabū redzēt pēc iespējas vairāk. Un kas var būt labāks, par pastaigāšanos? Jā, nosvepstēja Adriāns, pastaigā vislabāk var iepazīt apkārtni.
— Esmu nolēmusi parīt doties nelielā pārgājienā,— jautri sacīja Margo,— nelielā, jaukā pastaigā. Zel, ka jūs esat tik ļoti aizņemts ar Džeriju, citādi jūs varētu man piebiedroties.
— Ak, par to neraizējieties. Džerijs var pats parūpēties par sevi, — atteica Adriāns, manuprāt, nežēlīgā, nepieklājīgā vienaldzībā.— Es došos jums līdzi ar lielāko prieku.
— Nu labi,— nočivinaja Margo.— Esmu pārliecinātā, ka būsit .sajūsmināts. Tā būs viena no skaistākajām pastaigu vietām.
— Kura?— interesējās Leslijs.
— Laiapeidesa,— Margo nevērīgi attrauca.— Neesmu tur bijusi veselu mūžību.
— Laiapeidesa?—pārjautāja Leslijs.— Tā būtu pastaiga? Tas jau ir salas pašā viņā galā. Līdz turienei jāiet stundām ilgi.
— Redzi, es domāju, mēs sarīkosim pikniku uz visu dienu,—Margo šķelmīgi sacīja,—protams, ja Adriānam nav nekas pretī.
Bija redzams, ka Adriānam nebūtu nekas pretī, ja Margo liktu priekšā peldēt zem ūdens uz Itāliju un • atpakaļ pilnā kaujas apbruņojumā. Es paziņoju, ka labprāt viņiem piebiedrošos, jo šāda pastaiga bija interesanta arī no zooloģijas viedokļa. Margo uzmeta man iznīcinošu skatienu.
— Labi, bet, ja tu nāc mums līdzi, tev pienācīgi jāuzvedas,— viņa mīklaini noteica.
Lieki sacīt, ka Adriāns bija gluži pārņemts no gaidāmās pastaigas un viņam parādītās Margo laipnības. Es rņazlidt šaubījos. Aizrādīju, ka līdz Laiapeidesai ir tāls ceļš un laiks ir ļoti karsts, bet Adriāns atteica, ka tas viņu ne drusciņas nebiedējot. Klusībā es domāju: diezin vai
viņam, trauslam un neizturīgam, pietiks spēka noiet tādu gaisa gabalu, taču teikt to nedrīkstēju, lai viņu neapvainotu. Noliktajā dienā pulksten piecos rītā mēs sapulcējāmies verandā. Adriānam bija kājās milzu lieli, nagloti zābaki, kurus viņš kaut kur bija nopircis, garas bikses un mugurā biezs flaneļa krekls. Es mēģināju iebilst, ka šāds apģērbs nav piemērots gājienam pāri visai salai lielā karstumā, kad termometrs rāda vairāk nekā simt grādu ēnā1 , tomēr Margo, kā par brīnumu, nebija ar mani vienisprātis. Adriāns esot ģērbies ideālā pārgājiena ietērpā, ko viņa pati izvēlējusies. Tas, ka viņai bija mugurā vienīgi .caurspīdīgs peldkostīms un kājās sandales un es biju apvilcis šortus un kreklu ar vaļēju apkakli, viņu it nemaz nemulsināja. Uz muguras Margo nesa lielu saini, kurā, manuprāt, bija mūsu pārtika un dzeramais, rokā viņai bija izturīga nūja. Es nesu kolekcionāra somu un tauriņu ķeramo tiklu.
Sādā apbruņojumā mēs devāmies ceļā, Margo tūlīt uzņēma neapdomīgi ātru soli, kā man likās. Pēc īsa laiciņa. Adriāns jau mirka sviedros, viņa seja bija no- sā.rtusi. Neievērodama manus protestus, Margo gāja pa atklātu apvidu, vairīdamās no olīvu birzīm, kas varēja dot paēnu. Es neizturēju, atgāju pāris simtu jardu sānis un soļoju tālāk, turēdamies koku ēnā. Adriāns, baidīdamies, ka viņu var nosaukt par mīkstčauli, svīzdams apņēmīgi sekoja Margo pa pēdām. Pēc četrām stundām viņš jau stipri kliboja un tik tikko vilka kājas; pelēkais krekls bija tumšs no sviedriem, seja bija pieņēmusi satraucošu fuksīna sarkanumu.
Tad Margo ievaicājās:
— Vai gribat atpūsties?
— Varbūt mazliet nodzerties,— Adriāns atbildēja izkaltušā, ķērkstošā balsī kā grieze.
Es teicu, ka atpūta būtu īsti noderīga, un Margo apstājās, lai apsēstos uz sarkanas, karstas klints saules svelmē, kur it labi varētu izcepties bars vēršu. Viņa noslēpumaini parakņājās savā sainī un izvilka trīs mazas pudelītes ar gasozu — putojošu, ļoti saldu limonādi.
— Te būs,— viņa sacīja, katram izsniegdama pa pudelei.— Dzēriens jūs atspirdzinās.
Gasoza izrādījās ne tikai putojošs un pārsaldināts, bet ari ļoti silts dzeramais, kas drīzāk pavairoja nekā
' 100° pēc Fārenheita — ap 40° pēc Celsija.
dzesēja mūsu slāpes. Kad tuvojās dienas vidus, kļuva redzams salas pretējais krasts. Sl ziņa iešķīla cerību dzirksti Adriāna blāvajās acīs. Sasnieguši jūru, mēs varēsim atpūsties un izpeldēties, Margo paziņoja. Pie- nācām pie mežonīga krasta un kāpām lejā uz ūdensmalu cauri milzīgu, sarkanīgu un brūnu klints bluķu jūklim, kas aizstiepās gar visu piekrasti un atgādināja kroplīgu milžu kapsētu. Adriāns atkrita ēnā pie kādas milzu lielas klints, uz kuras auga biezs mirtājs un maza pīnija, viņš novilka kreklu un zābakus. Kājas viņam bija gandrīz tikpat baismīgi sarkanas kā seja, turklāt vienās tulznās. Margo ieteica, lai viņš kājas pamērcē ūdensbedrē klinšu iedobē, lai tās norūdās, un .viņš paklausīja; mēs abi ar Margo pa to laiku peldējāmies. Krietni atvēsinājušies, apsēdāmies ēnā, un es ieminējos, ka tagad nenāktu par ļaunu drusku ieēst un padzerties.
— Mums nekā nav,— paziņoja Margo.
Uz brīdi iestājās stindzinošs klusums.
— Kā jūs teicāt, nekā nav?—Adriāns vaicāja.— Kas tad ir tai sainī?
— Ak, tur ir tikai mani peldēšanās piederumi,— Margo atteica.— Es nolēmu neņemt līdzi neko ēdamu, jo ir grūti nest tādā karstumā, bez tam mēs būsim mājās uz vakariņām, ja drīz dosimies atpakaļ.
— Varbūt mēs varētu padzerties,— Adriāns aizsmacis ierosināja.— Vai jums vēl ir gasoza?'
' — Nē, protams, nav,— Margo dusmīgi atteica.— Es taču biju paņēmusi trīs pudeles. Katram pa vienai, vai ne? Tās ir ļoti smagas. Nesaprotu, par ko jūs te satraucaties, jūs ēdat pārāk daudz. Maza atslodze jums nāks par labu. Tā dos jums iespēju noplakt.
Adriāns sāka zaudēt pašsavaldīšanos, tādu es viņu vēl nekad nebiju redzējis.
— Es nemaz negribu noplakt, vienalga, ko jūs ar to domājat,— viņš ledainā balsī sacīja,— un, ja es gribētu, man nevajadzētu šķērsot gandrīz visu salu, lai to izdarītu.
— Tur jau .ir jūsu nelaime. Sentimentāls gļēvulis, tas jūs esat,— nošņāca Margo.— Jūs paņem līdzi nelielā pārgājienā, un jūs jau brēcat pēc ēdamā un vīna. Jūs pastāvīgi gribat grezni un ērti dzīvot.
— Es nedomāju, ka padzēriens tik karstā dienā ir kaut kāda greznība,— atteica Adriāns.— Tā ir nepieciešamība.
Bija skaidrs, ka ar paskaidrojumiem te nekas nebūs līdzams, tāpēc es paņēmu visas trīs gasozas pudeles un gāju gar krastmalu kādu pusjūdzi tālāk, kur man bija zināms mazs avotiņš. Nonācis galā, ieraudzīju kādu vīru, kas pie avotiņa ieturēja maltīti. Viņam bija brūna, krunkaina, vēja ārdēta seja un melnas, kuplas ūsas. Kājas bija ieautas biezās aitas vilnas zeķēs, kādas zemnieki valkā, strādājot tīrumā; vīram līdzās gulēja viņa īsais, platais kaplis.
— Kalimera!—viņš mani sveicināja, neizrādīdams pārsteigumu, un pieklājīgi pamāja ar roku uz avotiņu, it kā tas būtu viņa īpašums.
Es atņēmu sveicienu un tad nogūlos zemē ar seju pret mitruma radīto zaļo sūnu paklāju un noliecos pie dzidrā avotiņa, kaš pulsēja kā sirds zem dažām papardēm. Dzēru lēni un ilgi, un man šķita, ka vēl nekad neesmu baudījis tik garšīgu ūdeni. Apslapinājis galvu un kaklu, es, tīksmi nopūties, apsēdos.
— Labs ūdens,— vīrs sacīja.— Salds, vai ne? Kā auglis.
Es apstiprināju, ka ūdens ir ļoti garšīgs, un ņēmos
mazgāt un piepildīt limonādes pudeles.
— Tur augstāk arī ir avots,— vīrs stāstīja, rādīdams uz krauju kalna nogāzi,— bet ūdens tajā ir citāds, rūgts kā atraitnes mēle, Bet šis te ir saldens, patīkams ūdens. Vai tu esi ārzemnieks?
Piepildīdams pudeles, es atbildēju uz viņa jautājumu, bet manu prātu nodarbināja kas cits. Turpat zemē gulēja viņa maltītes atliekas — puskukulis kukurūzas maizes,, tik dzeltens kā prīmulas zieds, dažas lielas, baltas ķiploku daiviņas un sauja lielu, rievainu olīvu, melnum melnas kā vaboles. Visu to redzot, man mute pildījās ar siekalām, es atcerējos, ka esmu kājās kopš rītausmas un neesmu neko ēdis. Galu galā vīrs pamanīja manus kāros skatienus, kas bija pievērsti viņa pārtikai, un ar zemniekiem piemītošo devību izvilka no kabatas nazi.
— Maizi?— viņš jautāja.— Tu gribi maizi?
Es atbildēju, ka labprāt ieēstu maizi, bet nelaime tā, ka mēs esam trīs. Mana māsa un viņas vīrs, es meloju, arī izsalkuši čurn kaut kur starp klintīm. Viņš aizvāza nazi, savāca kopā maltītes paliekas un atdeva man.
— Aiznes to viņiem,— vīrs sacīja smaidīdams.—Esmu jau paēdis, un Korfu labā slava tiktu sabojāta, ja ārzemniekiem nāktos ciest badu.
Es viņam sirsnīgi pateicos, iesēju kabatlakatā olīvas un ķiplokus, pasitu padusē maizes klaipu un gasozas pudeles un gāju projām.
— Staigā laimīgs!—vīrs man uzsauca nopakaļus.— Turies nostāk no kokiem, vēlāk būs vētra.
Lūkodamies uz zilajām un spožajām debesīm," es nodomāju, ka vīrs maldās, bet neko neteicu. Atgriezies atradu Adriānu saīgušu mērcējam kājas ūdensbedrē. Margo gozējās saulē uz liela akmens un sevī klusu dungoja. Abi bija sajūsmā par ēdamo un ūdeni, kā izbadējušies vilki viņi klupa tam virsū, plosīja zeltaino maizi, rija olīvas un ķiplokus.
— Lieliski!— sacīja Margo, kad bijām paēduši, jo viņa bija atbildīga par pārtiku.— Tagad, man liekas, būtu laiks atgriezties mājās.
Tūlīt radās neparedzēts šķērslis: Adriāna kājas, tīkami atveldzējušās ūdensbedrē, tagad bija sapampušas un tikai ar Margo un manām kopīgajām pūlēm bija atkal no jauna iedabūjamas zābakos. Pat tad, kad mūsu pūliņi bija vainagojušies ar panākumiem, viņš tikai ar grūtībām spēja kustēt uz priekšu, klibodams kā vecs bruņurupucis.
— Es vēlos, lai jūs pasteidzaties,— aizkaitināta kliedza Margo, kad bijām nogājuši apmēram jūdzi un Adriāns bija palicis iepakaļ.
— Es nevaru paiet ātrāk. Kājas mani beidz nost,— Adriāns bēdīgi sacīja.
Par spīti mūsu brīdinājumiem, ka viņš var saulē apdegt, Adriāns bija noģērbis flaneļa kreklu un atsedzis stihijai savu pienbalto ādu. Kad bijām nonākuši pāris jūdžu attālumā no vasarnīcas, piepildījās zemnieka pareģojums par gaidāmo vētru. Vasaras vētras veidojās gubu mākoņu ligzdā Albānijas kalnos un ar siltu, brāzmainu vēju ātri izverda pāri jūrai uz Korfu kā versme no maizes krāsns.
Mūs sāka pātagot vējš, tas dzeldināja ādu, dzina acīs putekļus un saplosītas lapas. Olīvkoku zaļums mijās ar sudrabu kā virpuļojoša zivju bara margojums, un vējš auroja caur lapu miljoniem ar krasta bangām līdzīgu troksni. Koši zilā debess piepeši brīnumainā kārtā bija aizvilkusies ar zilmelniem mākoņiem, ko pāršķēla robotas zibens šautras lavandas krāsā. Karstais, brāzmainais vējš pieņēmās spēkā, un olīvu birzis drebēja un šņāca, it kā tās kratītu milzu liels, neredzams plēsoņa. Tad uznāca lietusr prāvām lāsēm tas krita no debesim un kapāja mūs kā šāvieni no kaķenes. Visu pavadīja pērkons, valdonīgi soļodams pāri debesim, rībēdams un dārdēdams virs vēja dzītajiem mākoņiem kā miljons zvaigžņu, kas sagrūžas, sadrūp un izgaist Visumā.
Tā bija viena no varenākajām vētrām, kādas mēs tikām piedzīvojuši; Margo un man negaiss sagādāja īstu baudījumu, jo pēc svilinošā bezvēja karstuma kapājošais lietus / un vētras auri mūs tīkami atspirdzināja. Ar Adriānu bija citādi; viņš piederēja pie tiem nelaimīgajiem ļautiņiem, kuri ļoti baidās no zibens, tāpēc vētras plosīšanās viņam likās briesmīga un satraucoša. Mēs sākām dziedāt, lai novērstu viņa uzmanību no vētras, bet pērkona grāvieni bija tik spēcīgi, ka viņš mūs nevarēja sadzirdēt. Apņēmīgi mēs lauzāmies uz priekšu un beidzot cauri lietus šaustītajām olīvu birzīm ieraudzījām vasarnīcas laipnās ugunis. Kad pie- nācām pie mājas un Adriāns ne dzīvs, ne miris iestreipuļoja pa galvenajām durvīm vestibilā, parādījās māte.
— Kur jūs, bērni, bijāt palikuši? Es jau sāku uztraukties,— viņa sacīja un tad ieraudzīja Adriānu.
— Dievs augstais, Adriān, mīļais, ko jūs esat sev padarījis?
Mātei bija iemesls tā jautāt, jo tās Adriāna ķermeņa daļas, kas nebija ugunssarkanas no saules, bija ieguvušas interesantu zilganzaļu nokrāsu; viņš tikko spēja paiet, un viņam tik stipri klabēja zobi, ka viņš nevarēja runāt. Mātes rāts un žēlots, viņš tika ievietots gultā, kur nogulēja vairākas dienas ar vieglu saulesdūrienu, pamatīgu saaukstēšanos un iekaisušām kājām.
— Patiesi, Margo, man uz tevi dažreiz jādusmojas,— māte sacīja.— Tu taču zini, ka viņš nav stiprs. Tu varēji viņu nonāvēt.
— Tā viņam ari vajadzēja,— Margo cietsirdīgi atteica.— Lai nesaka, ka esmu garlaicīga. Dots pret dotu.
Adriāns tomēr, pats to negribēdams, viņai atriebās; pēc izveseļošanās viņš pilsētā kādā veikalā atrada papilnam gramofona adatu.