Kornetes, fleitas, āTfas, bazūnes, psalterija, cimbalas skaņas un visāda cita mūzika.
Vecā Derība. Eceķiēls, 5
Vasaras nogalē mēs rīkojām viesības, ko vēlāk iedēvēja par mūsu atvasaras svinībām. Tās varēja būt iepriekš izplānotas vai radās uz ātru roku — ne no šā, ne no tā, taču vienmēr izvērtās ļoti interesantas, jo gandrīz nekad nenorisa tieši tā, kā bijām paredzējuši. Tajos laikos, dzīvojot uz laukiem, bez apšaubāmajām radio un televīzijas priekšrocībām mums bija visai pieticīgas izklaidēšanās iespējas — grāmatas, strīdi, viesības un mūsu draugu smiekli, tāpēc, gluži dabiski, svinības, it sevišķi greznākās, izvērtās par īstiem svētkiem, kuru sagatavošana sagādāja bezgala daudz rūpju un darba. Pat pēc tam, kad viesības bija sekmīgi beigušās, mēs vēl dienām ilgi asi, dedzīgi strīdējāmies par to, ko būtu vajadzējis darīt, lai tās izdotos vēl labāk.
Jau apmēram mēnesi bijām nodzīvojuši ļoti mierīgi — viesības netika rīkotas, neviens pie mums nebija ciemojies, un māte, kaut cik atpūtusies, bija ļoti labā noskaņojumā. No rīta sēdējām verandā, lasīdami pasta sūtījumus, kad piepeši dzima doma par atvasaras svinībām. Māte bija tikko saņēmusi lielu, biezu pavārgrāmatu ar nosaukumu «Miljons Austrumu receptes, no kurām mutē saskrien siekalas»; grāmata bija bagātīgi ilustrēta ar krāsainām fotogrāfijām, kas izskatījās tik košas un kārdinošas, ka tūlīt pat radās vēlēšanās tās apēst. Par šo sūtījumu viņa bija sajūsmināta un tūlīt' skaļi nolasīja atsevišķas vietas mums priekšā.
— Dievs augstais!—viņa aplaimota izsaucās.— Ak, cik tie ir jauki! Atceros, tie bija jūsu tēva mīļākie ēdieni, kad mēs dzīvojām Dārdžīlingā. Un skatieties te! «Kon- sarmera prieks»! Šo recepti esmu meklējusi gadiem ilgi. Tas ir brīnišķīgs ēdiens, tik barojošs.
— Ja tas ir tāds, kāds attēlots fotogrāfijā,— sacīja Leslijs,— tad mums nāksies dzert sodas bikarbonātu vēl divdesmit gadu pēc šādas maltītes.
— Nerunā muļķības, dārgais. Ēdiena sastāvdaļas ir dabiski produkti — četras mārciņas sviesta, sešpadsmit olas, astoņas pintas krējuma, desmit nenobriedušu kokosriekstu mīkstumi…
— Ak tu tētīt!—iesaucās Larijs.— Tās jau ir brokastis Strasburgas zosij1 .
— Esmu pārliecināta, ka tev garšos «Konsarmera prieks». Tavs tēvs to ļoti mīlēja.
— Jā, bet es ievēroju diētu,— ierunājās Margo.— Tu taču mani nevari piespiest ēst kaut ko tik treknu.
— Neviens tevi nespiež, mīļumiņ,— māte sacīja.— Tu vienmēr vari atteikties.
— Bet tu zini, ka es nevaru pateikt «nē», tātad tā ir piespiešana.
— Ja tev trūkst gribasspēka teikt «nē», vari iet ēst citā istabā,— Leslijs ieteica, šķirstīdams šaujamo ieroču katalogu.
— Man pietiek gribasspēka pateikt «nē»,— dusmīgi attrauca Margo.— Es tikai nevaru atteikties, ja māmiņa man piedāvā.
— Džīdžī sūta mums sveicienus,— sacīja Larijs, pacēlis acis no vēstules, ko šobrīd lasīja. — Viņš raksta, ka atbraukšot pie mums nosvinēt savu dzimšanas dienu.
— Dzimšanas dienu!— izsaucās Margo.— Ak, cik jauki! Es priecājos, ka viņš mūs atcerējies.
— Tāds jauks zēns,— māte sacīja.— Kad viņš ieradīsies?
— Tiklīdz tiks ārā no slimnīcas,— Larijs atteica.
— No slimnīcas? Vai viņš ir slims?
— Nē, viņam gadījusies nelaime ar lidināšanos, viņš ir savainojis kāju. Džīdžī raksta, ka dzimšanas diena esot sešpadsmitajā datumā, bet viņš mēģināšot ierasties jau piecpadsmitajā.
— Es ļoti priecājos,— sacīja māte.— Esmu iemīlējusi Džīdžī, un viņam noteikti patiks šī grāmata.
— Vai zināt, sarīkosim viņam par godu lielas viesības,— Margo līksmi ierosināja.— Nu, tādas īsti grandiozas viesības!
— Tā ir laba doma,— Leslijs piekrita.— Kārtīgas viesības mums nav bijušas veselu mūžību.
— Un es varēšu izmantot dažas receptes no šīs grāmatas,— māte piebilda, redzami ieinteresēta.
— Tie būs austrumnieciski svētki!—iesaucās Leslijs.
— Teiksim visiem, lai ierodas turbānos, apkārušies ar dārgakmeņiem.
— Nē, manuprāt, tas būtu par traku,— māte iebilda.
— Es gribētu jaukas, mierīgas, mazas…
— Tu taču nevari Džīdžī par godu rīkot jaukas, mierīgas, mazas viesības,— Leslijs sacīja.— Pēc tam kad esi viņam pastāstījusi, ka allaž tiki ceļojusi ar četrsimt ziloņiem. Viņš noteikti gaidīs kaut ko iespaidīgāku.
— Tur nebija četri simti ziloņu, mīļais. Es tikai stāstīju, ka mēs devāmies uz nometni ar ziloņiem. Jūs, bērni, pārspīlējat. Turklāt mēs te ziloņus nevaram sagādāt; to viņš no mums negaidīs.
— Bet kaut kas mums tomēr jāparāda,— Leslijs neatlaidās. .
— Es apņemos parūpēties par dekorācijām,— piedāvājās Margo.— Te visam jābūt austrumnieciskam. Aizņemšos no misis Papadrujas Birmas aizslietņus, no Lēnas varēs patapinat strausa spalvas.
— Pilsētā saldētavā mums vēl ir mežacūkas gaļa, pīles un vēl šis un tas,— Leslijs sacīja.— Tagad to varētu izlietot.
— Grāfiene Lefrakija mums varbūt aizdos savas klavieres,— ieminējās Larijs.
— Tagad visi uzmanīgi klausieties… beidziet tērgāt,— māte satraukta iejaucās.— Mums nebūs nekāds durbars, bet dzimšanas dienas svinības.
— Neuztraucies, māmiņ, mums visiem der mazliet izlādēties,— Larijs samierinoši sacīja.
— Ķēries pie arkla, neskaties atpakaļ,— Leslijs noteica.
— Tevi pakārs, vienalga, vai būsi nozadzis vērsi vai ēzeli,— secināja Margo.
— Vai sava kaimiņa sievu,— piebilda Larijs.
— Tagad mums jāizlemj, ko mēs aicināsim,— Leslijs ierosināja.
— Teodoru, protams,— visa ģimene vienbalsīgi nolēma.
— Tad vēl mums ir nabaga vecais Krīčs,— Larijs sacīja.
— Ak, nē, Larij,— māte protestēja.— Tu taču zini, viņš ir vecs, pretīgs lops.
— Nieki, māmiņ, vecajam puikam ļoti patīk viesības.
— Vēl var būt runa par pulkvedi Ribindeinu,— Leslijs turpināja.
— Nē!— dedzīgi iesaucās Larijs.— Mums nav vajadzīgs šis garlaicības iemiesojums, pat ja viņš ir labākais šāvējs visā salā.
— Viņš nav garlaicīgs,— Leslijs kareivīgi iebilda.
— Viņš nemaz nav garlaicīgāks par taviem muļķīgajiem draugiem.
— Neviens no maniem draugiem nav spējīgs veselu vakaru bez pārtraukuma ar vienzilbīgiem vārdiem un dažiem neandertālieša rūcieniēm klāstit, kā viņš 1904. gadā Nīlā nošāvis nīlzirgu.
— Tas ir ļoti interesanti,— dusmīgi attrauca Leslijs.
— Katrā ziņā daudz interesantāk nekā klausīties, kā visi tavi draugi gvelž par savu muļķīgo mākslu.
— Nu, nu, mani mīļie,— māte samierinoši iejaucās,
— vietas pietiks visiem.
Strīdi turpinājās kā parasti, kad tika sastādīts viesu saraksts; mani interesēja vienīgi Teodors, un, tā kā viņš tiks ielūgts, viesības noteikti izdosies. Pārējo viesu izvēli es atstāju ģimenes ziņā.
Gatavošanās viesībām ritēja pilnā sparā. Larijam laimējās aizņemties no grāfienes Lefrakijas ļoti lielas klavieres un tīģerādas paklāju, ko noklāt tām līdzās. Klavieres tika atgādātas pie mums ļoti saudzīgi un uzmanīgi — tās bija nelaiķa grāfa mīļākais mūzikas instruments —-. garos, seklos ratos, ko vilka četri zirgi. Larijs, kam pienācās uzraudzīt pārvešanu, noņēma bre- zentus, ar kuriem instruments bija pārsegts, lai to pasargātu no saules, iekāpa ratos un, trallinādams «Vedam bērniņu atkal mājās», aši pārbaudīja, vai ceļojums klavierēm nav nodarijis kādus bojājumus. Šķita, ka viss ir kārtībā, lai gan klavieres skanēja mazliet griezīgi; ar lielām grūtībām mēs tās ienesām viesistabā. Ievietotas kaktā, melnas un spožas kā ahāts, ar līdzās izklāto lielisko tīģerādu, kuras galva bija izslieta izaicinošā rēcienā, klavieres piešķīra visai istabai greznu, austrumniecisku kolorītu. Šo iespaidu vēl pastiprināja Margo dekori — gobelērtveida tapetes, ko viņa bija uzkrāsojusi uz lielām papīra loksnēm un pakarinājusi pie siertām, bildes ar minaretiem, pāviem, kupolu pilīm un dārgakmeņiem izgreznotiem ziloņiem. Visur bija redzamas vāzes ar varavīksnes krāsās nokrāsotām strausa spalvām un saišķi ar baloniem, kas uzbūra ilūziju, it kā te būtu savākti neredzēti tropisko zemju augļi. Virtuve, protams, atgādināja Vezuva krāteri, rubīnsarkanajā, plīvojošajā gaismā, ko izstaroja pusducis kokogļu krāsniņu, šurpu turpu tekāja māte ar saviem palīgiem, un jaukās smaržas, kas cēlās augšā līdz otrajam stāvam, bija tik spēcīgas un kairinošas, ka radās sajūta—jūs apņem greznu smaržu mantija.
Visus sagatavošanas darbus vadīja Spiro kā brūns drūma izskata dēmons; viņš bija it visur, šis lielais tēvainis ar dārdošo buļļa balsi, mucveidīgo augumu un gaļīgajām rokām. Spiro stiepa iekšā virtuvē milzīgas kastes ar pārtikas produktiem un augļiem, svīzdams un skaļi lamādamies, iedabūja ēdamistabā un sabīdīja kopā trīs ēdamgaldus, atnesa Margo nevīstošas puķes, piegādāja mātei izmeklētas garšvielas un dažādas delikateses. Tieši šādās reizēs atklājās Spiro īstā vērtība, jo viņam varēja lūgt neiespējamo — un tomēr viņš to izdarīja.
— Es to dabūs,— viņš sacīja. Un dabūja arī, vienalga, vai runa bija par augļiem, kuriem tobrīd nebija sezona, vai par klavieru skaņotāju — cilvēcisku būtni, kuru salā uzskatīja par izzudušu kopš 1890. gada.
Ļoti jāšaubās, vai mūsu izplānotās viesības vispār varētu notikt, ja mums nebūtu Spiro.
Beidzot viss bija sagatavots. Bīdāmās durvis tika atbīdītas vaļā, un plašā telpa pārvērtās par puķu, balonu un krāsainu zīmējumu izstādi. Uz garajiem, ar sniegbaltiem galdautiem apklātajiem galdiem vizēja sudrabs, palīggaldi lūza no auksto ēdienu svara. Mazs sivēniņš, brūns un spīdīgs, ar apelsīnu mutē gulēja līdzās mežacūkas gurnam, kas izskatījās lipīgs no vīna un medus marinādes, kurā vīdēja ķiploku un apaļo koriandra sēkliņu pērlītes; brūni apceptu cāļu un jaunu tītaru grēdā šur tur rēgojās mežapīles, pildītas jjr rīsiem, mandelēm un rozīnēm, kā arī uz bambusa iesmiem uzdurtas slokas; safrāna rīsa pauguriņi, dzelteni kā vasaras mēness, bija apslēpti dārgumi, kas lika jums sajusties kā arheologam, jo tos biezā kārtā klāja rozā kalmāra gaļas strēmelītes, grauzdētas mandeles un valrieksti, sīkas, zaļas vīnodziņas, ingvera gabaliņi un ananasu sēklas. Kefaļes, ko es tiku atnesis no ezera, tagad bija brūnas un spīdīgas, pārlietas ar eļļas un citrona mērci, apkaisītas ar nefrītzaļu fenheli; tās bija sarindotas uz lieliem šķīvjiem un atgādināja ostā piestājušu dīvainu veco laiku flotili.
Starp šīm uzkodām bija arī šķīvji ar sīkākiem gardumiem — iecukurotas apelsīnu un citronu miziņas, Indijas kukurūza, šauri, plāni auzu plācenīši, pārkaisīti ar jūras sāls dimantiem, vircoti augļi un marinēti dārzeņi — dažādi pēc krāsas, smaržas un garšas, lai iekairinātu un nomierinātu jūsu garšas kārpiņas.
Te bija kulinārijas augstākie sasniegumi; te daudzu svešzemju augu saknes un sēklas bija atdevušas savas smaržīgās sulas; dārzeņi un augļi bija upurējuši savas mizas un mīkstumus, lai ceptie putni un zivis tiktu pārlieti ar jaukām, garšīgām mērcēm un marinādēm. Vēders rāvās čokurā, skatot visus šos krāsainos, smaržīgos ēdienus; baudot šo ēdienu klāstu, tā vien likās — daudzās krāsas un smaržas kārtu kārtām piepildīs jūsu plaušas, jūs apreibsiet un kļūsiet nekustīgs kā bite rozes ziedā.
Kopā ar suņiem es vairākkārt slepus ielavījos svinību telpā, lai aplūkotu šo krāšņo ēdienu klāstu; mēs stāvējām klusu un mierīgi, līdz mutē saskrēja siekalas, tad negribīgi gājām ārā. Ar lielu nepacietību mēs gaidījām svinību sākumu.
Džīdžī, kura kuģis bija nokavējies, ieradās savas dzimšanas dienas rītā; mugurā viņam bija valdzinošs pāvu zils ietērps, galvā nevainojami tīrs, balts turbāns. Viņš smagi balstījās uz spieķa — citādi nekas neliecināja par notikušo nelaimes gadījumu; kā allaž, viņā kūsāt kūsāja dzīvesprieks. Mums par lielu pārsteigumu, Džīdžī apraudājās, ieraudzījis visu to, kas bija sagatavots viņa dzimšanas dienas svinēšanai.
— Padomāt tikai, man, vienkārša ierēdņa dēlam, nepieskaramajam', tiek rīkotas tādas svinības,— viņš nopūzdamies sacīja.
— Ak, tas nudien nav nekas sevišķs,— māte atteica, apjukusi par viņa negaidīto reakciju.— Mums bieži ir nelielas viesības.
Tā kā mūsu dzīvojamā istaba šobrīd atgādināja gan seno romiešu dzīru vietu, gan Celsijas puķu izstādi, radās iespaids, ka viesības pie mums allaž notiek tādos līmeņos, par kādiem mūs var apskaust Tjudoru galms.
-—Nieki, Džīdžī,— sacīja Larijs.— Tu—un nepieskaramais! Tavs tēvs bija jurists.
' Indijā viszemākās kastas loceklis, kuram nedrīkst pieskarties augstāka kasta, it sevišķi bramaņi, lai sevi neapgānītu.
— Nu jā,— atteica Džīdžī,— es būtu bijis nepieskaramais, ja mans tēvs piederētu pie citas kastas. Ar tevi, Lorens, ir tā nelaime, ka tu neizjūti dramatismu. Kādu poēmu es būtu varējis uzrakstīt — «Nepieskaramā dzīres»!
— Kas tas ir — nepieskaramais?— Margo pusčukstus jautāja Leslijam.
— Tā ir tāda slimība, līdzīga leprai,— viņš svinīgi paskaidroja.
— Mans dievs,— Margo teatrāli noteica.— Es ceru, viņš nav ar to saslimis. Kā viņš var zināt, vai viņa tēvs nebija inficējies?
— Margo, mīļumiņ,— māte nomierinoši sacīja,— ej apmaisi virumu.
Verandā mēs ieturējām trokšņainu piknikveidīgu lenču ar Džīdžī, kas mūs pacienāja ar stāstiem par savu braucienu uz Persiju un ar Margo veltītām persiešu mīlas dziesmām, kuras viņš izpildīja tik kvēlā aizrautībā, ka visi suņi kaukdami vilka līdzi.
— Ak, jums viena no tām jānodzied šovakar,— Margo sajūsmināta ierosināja.— Tas jums noteikti jādara, Džīdžī. Katrs viesis kaut ko darīs.
— Kā jūs to domājat, dārgā Margo?—Džīdžī samulsis jautāja.
— Kāpēc es nevarētu izpildīt ko citu — kaut ko, kas saistās ar māti Indiju?— Džīdžī jautāja, pēkšņas idejas pārņemts.— Es varētu lidināties gaisā.
— Nē,— māte noraidoši sacīja.— Es vēlos, lai šīs viesības labi izdodas. Nekādu lidināšanos!
— Kāpēc jūs nevarētu būt tipisks indietis?— Margo ierosināja.—Es zinu — jūs būsiet čūsku dīdītājs!
— Jā,— Larijs piekrita,— vienkāršs, tipisks, neaizskarams indietis čūsku dīdītājs.
— Mans dievs, kāda lieliska doma!— iesaucās Džīdžī mirdzošām acīm.— Lai notiek!
Vēlēdamies būt noderīgs, es piesolījos viņam aizdot grozu ar mazām, pilnīgi nekaitīgām glodenēm, lai viņš varētu izpildīt savu numuru, un Džīdžī bija sajūsmā, ka viņam būs dažas īstas čūskas. Tad mēs visi devāmies diendusā, lai sekmīgi varētu sagatavoties lielajām viesībām vakarā.
Debesīs bija ievilkušās zaļas, sārtas un dūmu pelēkas svītras, tumšajās olīvu birzīs ūjināja pūces, kad sāka ierasties pirmie viesi. Starp tiem bija Lena, viņa nesa padusē lielu opermūzikas grāmatu un bija tērpusies ļoti greznā oranžkrāsas zīda vakarkleitā, lai gan zināja, ka viesības ir neoficiālas.
— Mani mīļie,— viņa aizrautīgi runāja, zibinādama melnās acis,— es šovakar esmu lieliskā formā. Jūtu, ka nepalikšu kaunā. Nē, nē, nedodiet man ouzo, tas var kaitēt balssaitēm. Es labāk iedzeršu glāzīti šampanieša ar brendiju. Jā, rīkle man jau vibrē, nu zināt — taisni kā arfa.
— Cik jauki,— māte liekulīgi sacīja.— Esmu pārliecināta, mums visiem patiks jūsu dziedāšana.
— Viņai ir skaista balss, māmiņ,— Margo sacīja.— Me- cotints.
— Soprans,— Lena nelaipni parlaboja.
Teodors ar Kralevski ieradās kopā, nesdami virvju un ķēžu rituli un vairākas priekškaramās atslēgas.
— Es ceru,— sacīja Teodors, šūpojoties pirkstgalos, — e-e… mazais… zināt… mūsu mazais triks izdosies. Mēs, protams, to vēl nekad neesam rādījuši.
— Es jau to esmu agrāk darījis,— Kralevskis cienīgi paziņoja.— Pats Hudiņi man to iemācīja. Viņš pat atzina, ka man ir talants. «Ričard,» viņš sacīja, mēs bijām labi draugi, «saproti, Ričard, es nezinu nevienu, izņemot pats sevi, kuram būtu tik veiklas rokas.»
— Patiesi?— vaicāja māte.— Nu, tad esmu pārliecināta, ka jums būs lieli panākumi.
Kapteinis Krīčs ieradās apbružātā cilindrā un tik sarkanu seju kā zemene, viņa mati atgādināja ušņu pūkas, ko mazākā vēsmiņa var aizpūst no galvas un zoda. Viņš grīļojās pat stiprāk nekā parasti, un viņa lauztais žoklis izskatījās sevišķi šķībs, bija redzams, ka pirms ierašanās viņš krietni iedzēris. Māte sastinga un izmocīja smaidu, kad kapteinis Krīčs ielīgoja pa galvenajām durvīm.
— Ticat vai neticat, jūs nudien šovakar esat krāšņa,— kapteinis teica, blenzdams uz māti, viņš viegli šūpojās un berzēja rokas.— Pēdējā laikā jūs esat nedaudz uzbarojusies.
— Nedomāju vis,— māte strupi atteica.
Kapteinis viņu kritiski nopētīja,
— Man liekas, uz gurniem jums ir mazliet vairāk kur pieķert nekā agrāk.
— Es būtu priecīga, ja jūs neizteiktu aizskarošas piezīmes,— māte nopietni sacīja.
Bet kapteinis neapmulsa.
— Mani tas neuztrauc,— viņš noslēpumaini turpināja.
— Man patīk tāda sieviete, kurai ir mīkstumiņš, uz kā uzlikt rokas. Vāja sieviete gultā nekur neder — tas ir tāpat kā jāt uz zirga bez segliem.
— Es neinteresējos par to, kas jums patīk gultā vai ārpus gultas,—māte bargi atcirta.—Tagad, lūdzu, atvainojiet — man jāparūpējas par ēdieniem.
Arvien vairāk ratu norībēja mājas priekšā, arvien vairāk viesu rausās ārā no automašīnām. Istaba pildījās ar neparastiem viesiem, kurus mūsu ģimene bija ielūgusi. Vienā kaktā Kralevskis, līdzīgs sirsnīgam, kuprainam rūķim, stāstīja Lēnai par saviem piedzīvojumiem ar Hudini.
— «Harij,» es . viņam teicu, jo mes, zināt, bijām labi draugi, «Harij, tu vari man uzticēt, kādus noslēpumus vien gribi, es tos neizpaudīšu. Manas lūpas ir aizzīmogotas. »
Kralevskis iedzēra malku vīna un savilka lūpas, lai parādītu, ka tās ir aizzīmogotas.
— Patiesi?— ievaicājās Lena bez mazākās intereses.
— Nu jā, dziedātāju sabiedrībā tas ir pavisam citādi. Mēs, dziedātāji, atklājam savus noslēpumus. Atceros, reiz Krasija Tupti man sacīja: «Lena, tava balss ir tik skaista, ka fes allaž apraudos, kad to dzirdu; esmu tev iemācījusi visu, ko pati zināju, ej un nes tālāk pasaulē mūsu ģēnija lāpas.»
— Es nepavisam neapgalvoju, ka Harijs Hudini bija sevī noslēdzies cilvēks,— Kralevskis samulsis piezīmēja,
— viņš ir pati augstsirdība un laipnība. Zināt, viņš pat man parādīja, kā var sievieti pārgriezt uz pusēm.
— Ak, tā laikam ir dīvaina sajūta, kad cilvēks tiek pārgriezts uz pusēm,— domīgi sacīja Lena.— Padomājiet tikai, jūsu lejasgals kādā istabā var nodoties mīlas dēkām, kamēr otra puse kavē laiku arhibīskapam. Cik jocīgi!
— Tā jau ir tikai ilūzija,— nosarcis paskaidroja Kra- levskis.
— Tāda ir dzīve,— Lena saldsērīgi noteica.—Tāda ir dzīve, mīļais draugs.
Ar iedzeršanu saistītie trokšņi ielīksmoja un uzmundrināja. Paukšķēja šampanieša pudeļu korķi, un bālais, krizantēmu dzeltenais šķidrums čūkstēdams, burbulīšus mezdams, jautri šļācās glāzēs; stiprs sarkanvīns lija kausos, biezs un tumšs kā pūķa asinis, un tā virspusē savijās burbulīšu vainadziņš; ledusauksts baltais vīns, dzirkstīdams gan kā dimants, gan kā topāzs, lēni tecēja glāzēs; ouzo bija caurspīdīgs un šķietami mierīgs kā mazs kalnu ezeriņš, bet, kad glāzē sāka guldzēt ūdens, vīns kā uz burvja mājienu uzburbuļoja un saduļķojās, pārvērzdamies tik baltā, vasarīgā mākonī ka mēnessak- mens.
Beidzot mes pārvietojāmies uz to istabas daļu, kur uz mums gaidīja bagātīgais ēdienu klāsts.
Karaļa virssulainis, tievs un trausls kā medniekprusaks, komandēja zemnieku meičas, kas apkalpoja pie galda. Spiro dziļā nopietnībā, vēl drūmāku vaigu nekā parasti, grieza gabalos cepešus un putnus. Kralevskis jutās kā iedzīts lamatās, jo pār viņu bija noliecies pulkvedis Ribindeins ar masīvo, pelēko valzirga rumpi, garajām Ūsām, kas karājās pār muti, un savam upurim pievērsto, apaļo zilo acu paralizējošo skatienu.
— Hipopotams jeb nīlzirgs ir viens no pašiem lielākajiem četrkājiem, kuri dzīvo Āfrikas kontinentā…— viņš dārdināja, it kā lasīdams klasē lekciju.
— Jā, jā… gluži fantastisks dzīvnieks. īsts dabas brīnums,— piebalsoja Kralevskis, izmisīgi lūkodamies apkārt pēc glābiņa.
— Kad jūs šaujat hipopotamu jeb nīlzirgu,— pulkvedis Ribindeins, nelikdamies traucēties, dārdināja tālāk,— kā man bija izdevība to darīt, tad tēmējiet zvēram vai nu starp acīm, vai ausī, lai būtu drošs, ka lode ieurbsies smadzenēs.
— Jā, jā,— atkal piekrita Kralevskis, pulkveža zilo, izvelbto acu hipnotizēts.
— Blaukš!— negaidot tik skaļi nobļāva pulkvedis, ka Kralevskim tik tikko šķīvis neizkrita no rokām.— Jūs trāpāt zvēram starp acīm… Pļerkš!… Cirkš!… Un taisni smadzenēs iekšā, sapratāt?
— Jā, jā,— nobālēdams un norīstīdamies atteica Kralevskis.
— Pļukš!—iesaucās pulkvedis, lai priekšstats būtu pilnīgs.— Un smadzenes ar strūklu gāžas ārā,— pulkvedis uzvaroši nobeidza.
Kralevskis šausmās aizvēra acis un nolika pusizēsto gaļas šķīvi.
— Tad viņš sāk grimt,— pulkvedis no jauna uzņēma valodu,—un nogrimst upes dibenā… glug, glug, glug. Nu jums jānogaida divdesmit četras stundas — vai zināt, kāpēc?
— Nē… es… uh…— Kralevskis sacīja, nervozi rīstīdamies.
— Gāzes,— apmierinats skaidroja pulkvedis.— Nīlzirga vēderā ir pussagremota barība, sapratāt? Tā pūst un rada gāzes. Puff! Vēders piepūšas kā balons, un zvērs uzpeld virspusē.
— C-cik interesanti,— vārgi izdvesa Kralevskis.— Es ceru, jūs mani uz brīdi atvainosiet…
— Dikti jocīgs ir tāds vēdera saturs,— domīgi piezīmēja pulkvedis, nelikdamies zinis par Kralevska vēlēšanos sarunu izbeigt.— Vēders ir piepūties divreiz lielāks; kad jūs to uzšķēržat — huš! Tas ir tāpat kā pāršķelt cepelīnu, pilnu ar notekūdeņu smirdoņu. Sapratāt?
Kralevskis bija pielicis pie mutes kabatlakatu un lūkojās apkārt ar ciešānu pilnu skatienu.
— Citādi ir ar ziloni, vislielāko sauszemes četrkāji Āfrikā,— pulkvedis atkal dārdināja, stampādams mutē kraukšķīgo sivēna cepeti.—Zināt, pigmeji uzšķērž beigtā ziloņa vēderu, ielien tur iekšā un ēd aknas, jēlas un asiņainas… dažreiz vēl trīcošas. Mazi, ērmīgi vīriņi šie pigmeji, protams, iedzimtie…
Kralevskis, kura seja tagad bija pieņēmusi dzeltenīgi zaļu nokrāsu, izbēga verandā un stāvēja mēnessgaismā, dziļi elpodams.
Ceptais sivēns bija nozudis, balti spīdēja jēra un mežacūkas kauli, cāļu, tītaru un pīļu krūšukurvji gulēja šķībi sagāzušies kā avarējušu kuģu vraki.
Džīdžī, mātes mudināts, bija no visa pa druskai nogaršojis, apgalvodams, ka neko tik li^ļisku nekad neesot ēdis, un tagad sacentās ar Teodoru Indijas pikanto gardumu nobaudīšanā.
— Burvīgi,— viņš jūsmoja ar pilnu muti.— Nu taisni debešķīgi, mana dārgā misis Darela. Jūs esat īsts kulinārijas ģēnijs.
— Jānudien,— piekrita Teodors, iemezdams mutē un kraukšķinādams vēl vienu pikantu cepumu.— Tie ir lieliski. Kaut ko līdzīgu gatavo Maķedonijā… e-e… hm… bet ar kazas pienu.
— Džīdžī, vai jūs patiešām salauzāt kāju lidinoties vai kā vēl to citādi sauc?
— Nē,— žēli atteica Džīdžī,— es neko nebēdātu, ja man būtu jācieš šī iemesla dēļ. Vainīga bija tā stulbā, nolādētā viesnīca, kur guļamistabās bija balkona durvis, bet trūka balkona.
— Izklausās pēc Korfu viesnīcas,— sacīja Leslijs.
— Kādu vakaru man tās bija piemirsies, un es izgāju uz balkona, lai ieelpotu svaigu gaisu, bet balkona tur, protams, nebija.
— Jūs varējāt nosisties,— māte sacīja.— Paņemiet vēl vienu cepumu.
— Kas ir nāve?—Džīdžī daiļrunīgi iejautājās.— Nekas vairāk kā ādas nomešana, metamorfoze. Persijā es iegrimu dziļā transā, un mans draugs ieguva neapgāžamus pierādījumus, ka savā iepriekšējā dzīvē esmu bijis Cin- gishāns.
— Jūs runājat par slaveno kinozvaigzni?— izbrīnījusies jautāja Margo.
— Nē, mīļā Margo, par lielo karavadoni,— Džīdžī sar cīja.
— Un tu pats atceries, ka esi bijis karavadonis?— Leslijs ieinteresēts vaicāja.
— Ak vai, nē! Es atrados transa stāvoklī,— Džīdžī bēdīgi atteica.— Cilvēkam nav vēlēts atcerēties savas iepriekšējās dzīves.
— Jūs… hān… paņemiet cepumu un apēdiet,— sacīja Teodors, priecīgs, ka radusies izdevība pazoboties.
— Es gribu, lai visi ātrāk paēd,— sacīja Margo,— un mēs varam sākt priekšnesumus.
— Steigšus pabeigt šādu maltīti būtu apvainojums,— Džīdžī iebilda.— Laika diezgan, mums priekšā visa nakts. Turklāt mums ar Džeriju vēl jāpārlūko manam numuram paredzētās čūskas.
Pagāja krietns laiks, iekams priekšnesumi varēja sākties, jo dalībnieki, labi paēduši un vīna sadzērušies, negribēja steigties, taču galu galā Margo izdevās visus sadabūt kopā. Viņa uzstāja, lai Larijs uzņemas cere- monijmeistara pienākumus, bet viņš atteicās — ja viņa vēloties, lai viņš piedalās priekšnesumos, tad viņš vienlaikus nevarot būt ari ceremonijmeistars. Margo sadusmojās, bet nekas nelīdzēja — visa atbildība par programmu bija jāuzņemas viņai vienai. Mazliet piesarkusi, viņa ieņēma vietu uz tīģerādas pie klavieFēm un pieprasīja klusumu.
— Lēdijas un džentlmeņi,— Margo iesāka,— šovakar jūsu iepriecināšanai mēs parādīsim kabareja programmu, ko izpildīs salas talantīgākie cilvēki, un es domāju, ka jūs visi būsiet sajūsmā par šo talantu talantiem.
Kralevskis sāka aplaudēt, viņam pievienojās pārējie, un Margo uz bridi apklusa.
— Vispirms es jūs gribu iepazīstināt ar Konstantlno Megalotopolopopulosu,— Margo turpināja,— viņa ziņā būs muzikālais pavadījums.
Istabā teciņus ienāca mazs, resns grieķis, līdzīgs melnīgsnējai mārītei, un piesēdās pie klavierēm. Tā bija viena no Spiro veiksmēm, jo misters Megalotopolopo- puloss, manufaktūras preču pārdevēja palīgs, prata ne vien spēlēt klavieres, bet pazina ari notis.
— Un tagad,—sacīja Margo,— man ir liels prieks stādīt jums priekšā ļoti talantīgo mākslinieci Lenu Mav- rokondu, kuras dziedāšanu uz klavierēm pavadīs Konstantlno Megalotopolopopuloss. Lena izpildīs iielo āriju no «Rožu kavaliera»—«Rozes dāvināšana».
Lena, kvēlodama kā sarkana lilija, cēlā gaitā pienāca pie klavierēm, paklanījās Konstantlno, rūpīgi saņēma kopā rokas virs diafragmas, it kā atvairot sitienu, un sāka dziedāt.
— Skaisti, skaisti,— jūsmoja Kralevskis, kad viņa bija beigusi un paklanīdamās' atbildēja uz mūsu aplausiem. — Kāda virtuozitāte!
— Jā,— sacīja Larijs,— Koventgādenā[31] to sauc par trīs «s» metodi.
— Trīs «s»?— ieinteresēts vaicāja Kralevskis.— Ko tas nozīmē?
— Spēks, spars, spalgums,— paskaidroja Larijs.
— Pasakiet viņiem, ka es dziedāšu vēl,— Lena čukstēja Margo, iepriekš klusītiņām apspriedusies ar Konstantīno Megalotopolopopulosu.
— O, jā. Cik jauki!— sacīja Margo satraukta un apmulsusi par Lēnas dāsnumu.— Lēdijas un džentlmeņi! Lena tagad mums nodziedās dziesmu ar nosaukumu «Vēlreiz».
Lena uzmeta viņai gurdu skatienu un uzsāka nākamo dziesmu tik sparīgi un ar tik daudziem žestiem, ka pat kapteinis Krīčs nespēja palikt vienaldzīgs.
— Dieva vārds, šiten tas ir viens izskatīgs skuķis!— viņš iesaucās aiz sajūsmas asarojošām acīm.
— Jā, īsta māksliniece,— piekrita Kralevskis.
— Kas par platām krūtīm! Izliektas kā kaujas kuģa priekšgals,— jūsmoja kapteinis.
Lena nobeidza dziedājumu ar cītaras skaņai līdzīgu toni un paklanīdamās pateicās par aplausiem, kas bija skaļi, tomēr ne tik silti un ilgstoši, lai rosinātu dziedāt trešo reizi.
— Paldies, Lena, tas bija brīnišķīgi, taisni kā īstā koncertā,— Margo starodama sacīja.— Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, es jūs iepazīstināšu ar slavenajiem iluzionistiem Kraftiju Kralevski un viņa partneri Slizeriju Stefanidesu.
— Dievs augstais!-—iesaucās Larijs.— Kas izdomāja šos vārdus?
— Vai tad vēl jājautā?—brīnījās Leslijs.— Teodors. Kralevskis gribēja, lai viņu numurs sauktos «Noslēpumainie, izglābties spējīgie iluzionisti», bet Margo nebija īsti' droša, ka, izrunājot tik garu nosaukumu, viņai ne- samežģīsies mēle.
— Mums jābūt mierā ar visu,— Larijs piezīmēja.
Teodors un Kralevskis pienāca pie klavierēm ar savu
žvadzošo nastu, kurā bija ķēdes, virves un priekškaramās atslēgas.
— Lēdijas un džentlmeņi,— Kralevskis iesāka.— Šovakar mēs jums parādīsim trikus, kas jūs samulsinās,— tik noslēpumainus trikus, ka jūs degsiet nepacietībā uzzināt, kā tie paveikti.
Viņš apklusa un sarauktu pieri pavērās Teodorā, kas vienu ķēdi neviļus bija nometis uz grīdas.
— Izpildot pirmo triku, es palūgšu savu asistentu cieši sasiet mani ne vien ar virvi, bet ari ar ķēdi.
Mēs goddevīgi aplaudējām un sajūsmināti vērojām, kā Teodors jardu pēc jarda notina Kralevski vispirms ar virvi, pēc tam ar ķēdi. Līdz skatītājiem reizumis nonāca čukstus izteiktās nesaprašanās starp abiem partneriem.
— Es… e-e… zināt… hm… lāgā neatceros, kā tad to mezglu… Hm… jā, jūs domājat vispirms priekškaramo atslēgu? Ak, jā, man tā ir… hm… e-e vienu mirklīti…
Beidzot Teodors, it kā sajuzdamies vainīgs, griezās pie skatītājiem.
— Man jāatvainojas par… e-e… zināt… es… par tik ilgu darbošanos,— viņš sacīja,— bet mums diemžēl pietrūka laika vairāk… samēģināt un papraktizēties, tā sakot.
— Turpiniet tīt!— nošņāca Kraftijs Kralevskis.
Galu galā Teodors bija aptinis Kralevskim apkārt tik daudz virvju un ķēžu, ka tas izskatījās, it kā tikko būtu izkāpis no Tutanhamona kapa.
— Un tagad,— sacīja Teodors, rādīdams uz nekustīgo Kralevski, —vai kāds vēlētos… e-e… zināt… apskatīt mezglus?
Priekšā izklumburoja pulkvedis Ribindeins.
— E-e… hm…— pārsteigts sāka stostīties Teodors, jo nebija sagaidījis, ka viņa piedāvājums tiks pieņemts. — Redziet… man jūs jālūdz… lai… hm… lai jūs, tā sakot, tīši neraujat tos mezglus… e-e… hm…
Pulkvedis Ribindeins pārbaudīja mezglus tik rūpīgi, ka neviļus bija jādomā — viņš ir cietuma galvenais uzraugs. Beidzot ar redzamu nepatiku viņš atzina tos par labiem. Teodors atviegloti uzelpoja, mazliet panāca uz priekšu un atkal pamāja uz Kralevska pusi.
— Tagad mans asistents, tā sakot, mans partneris, parādīs jums, cik viegli… e-e… zināt… hm… viņš var atbrīvoties no vairākiem jardiem… pēdām, tā sakot… kaut arī te Grieķijā jūs varbūt teiksiet — no metriem… e-e… hm… vairākiem metriem virvju un ķēžu.
Viņš atkal pakāpās atpakaļ, un mēs visi pievērsāmies Kralevskim.
— Aizslietni,— Kralevskis atkal nošņāca.
— A! Hm… jā,—atteica Teodors un veikli aizbīdīja aizslietni viņam priekšā.
Labu laiku valdīja draudošs klusums, mēs varējām saklausīt vienīgi elšanu un ķēžu žvadzoņu aiz aizslietņa.
— Ak vai!—iesaucās Margo.— Es ceru, ka viņam tas izdosies.
— Nevar vis zināt,— Leslijs sacīja,— priekškaramās atslēgas izskatās sarūsējušas.
Bet tajā bridi, mums par lielu pārsteigumu, Teodors pavilka sānis aizslietni — un mēs ieraudzījām Kralevski, kas, brīvs no važām, mazliet sasarcis un izspūris, stāvēja virvju un ķēžu aplī.
Aplausi bija sirsnīgi un neviltoti; Kralevskis starodams izbaudīja izbrīnīto skatītāju atsaucību.
— Mans nākamais triks, grūts un bīstams, prasīs ilgāku laiku,— viņš svarīgi paziņoja.— Asistents mani atkal notīs ar virvēm un saķēdēs, un skeptiķi jūsu vidū — ha-ha!— varēs mezglus apskatīt, pēc tam es tikšu ievietots gaisu necaurlaidīgā kastē. Pēc zināma laika jūs piedzīvosiet brīnumu — es būšu izkļuvis ārā, bet šī brīnuma paveikšanai man vajadzīgs laiks. Jūs gaida patīkams pārsteigums.
Parādījās Spiro un Megalotopolopopuloss, vilkdami lielu, ļoti smagu olīvkoka lādi, kādā mēdz uzglabāt linaudeklu. Kā izrādījās, tā bija īsti piemērota savam uzdevumam, jo pēc tam, kad Kralevskis bija nosiets ar virvēm un saķēdēts un aizdomu pilnais pulkvedis Ribindeins visus mezglus tika rūpīgi apskatījis, Teodors ar Spiro iecēla lādē Kralevski, kas tur ievietojās glīti un kārtīgi kā gliemezis savā čaulā. Ar plašu žestu Teodors aizcirta lādes vāku un lādi noslēdza.
— Tiklīdz mans asis… e-e… mans… e-e… hm… partneris, tā sakot… dos man zīmi, es viņu izlaidīšu ārā,.— Teodors sacīja.— Numurs var sākties!
— Man tas visai nepatīk,— māte ierunājās.— Cerams, misters Kralevskis apzinās, ko viņš dara.
— Nez vai,— drūmi noteica Leslijs.
— Man ir tāda sajūta, it kā… nu… viņš būtu dzīvs aprakts.
— Varbūt, atverot lādi, mēs ieraudzīsim, ka viņš ir pārvērties par Edgaru Allenu Po[32],— cerīgi ieminējās Larijs.
— Viss ir labākajā kārtībā, misis Darela,— sacīja Teodors.— Es ar viņu varu sazināties ar klauvējieniem… ar sava veida Morzes sistēmu.
— Bet tagad,— sacīja Margo,— kamēr mēs gaidām uz Kraftija Kralevska izglābšanos, iepazīsimies ar noslēpumaino, fantastisko čūsku dīdītāju no Austrumiem — Princi Džīdžīboju.
Megalotopolopopuloss nospēlēja virkni skanīgu akordu, un istabā ienāca Džīdžī. Viņš bija noģērbis savu grezno tērpu un tagad stāvēja mūsu priekšā gandrīz kails — apsējies gurnautu, ar turbānu galvā. Tā kā čūsku dīdīšanai viņš nebija sadabūjis piemērotu stabuli, nācās izlīdzēties ar vijoli, ko Spiro šim nolūkam bija patapinājis no kāda cieminieka; otrā rokā Džīdžī turēja groziņu ar čūsku. Ar nicināšanu viņš tika noraidījis manas glodenes kā pārāk mazas, lai ar to palīdzību iztēlē uzburtu mātes Indijas- tēlu. Glodeņu vietā viņš bija pieprasījis vienu no manām ūdensčūskām, vecāku eksemplāru, ap divarpus pēdas garu, allaž sliktā noskaņojumā. Kamēr. Džīdžī klanījās skatītājiem, grozam nokrita vāks un čūska, pēc izskata gaužām neapmierināta, izvēlās uz grīdas. Visi briesmīgi pārbijās, izņemot Džīdžī, kas sakrustotām kājām apsēdās ritulī saritinājušās čūskas tuvumā, pabāza vijoli zem zoda un sāka spēlēt. Pamazām panika norima, un mēs visi ar lielu interesi lūkojāmies uz Džīdžī, kurš uz vijoles izčīgāja samocītas skaņas un kuru modri vēroja aizkaitinātā čūska. Tieši tajā brīdi no lādes, kur bija iesprostots Kralevskis, atskanēja spēcīgs klauvējiens.
— Ahā!— iesaucās Teodors.— Tas ir signāls.
Viņš piegāja pie lādes, noliecās un, bārdai kratoties, piedauzīja kā dzenis. Visu uzmanība, ieskaitot Džīdžī, tagad bija pievērsta Teodoram, un ūdensčūska to izmantoja, lai uzbruktu. Par laimi, Džīdžī sakustējās, un ūdensčūska paguva sakampt vienīgi viņa gurnautu, bet pie tā viņa turējās cieši un apņēmīgi.
— Au! Mans dievs!— iebļāvās nepārspējamais čūsku dīdītājs no Austrumiem.— Hei, Džerij, žigli, žigli, čūska man kož dibenā!
Tikai pēc laba brīža man izdevās pierunāt Džīdžī stāvēt mierīgi, lai es varētu noāķēt čūsku 110 viņa gurnu apsēja. Pa to laiku starp Teodoru un Kralevski, kas atradās kastē, norisa garāka saruna ar Morzes sistēmas palīdzību.
— Man liekas, es vairs nespēšu neko darīt,— Džīdžī
sacīja trīcošā balsī, saņemdams no mātes pilnu glāzi ar brendiju.— Čūska mēģināja man iekost vēdergalā.
— Viņam lādē vēl jāuzturas dažas minūtes,— paziņoja Teodors.— Radušās nelielas grūtības… e-e… ar priekškaramām atslēgām. Vismaz to es no viņa varēju uzzināt.
— Tad sāksim nākamo priekšnesumu,— ieteica Margo.
— Iedomājieties,— vārgi sacīja Džīdžī,— tā taču varēja būt kobra.
— Nē, nē,— iebilda Teodors.— Kobras Korfu salā nedzīvo.
— Un tagad,— Margo turpināja,— jūsu priekšā ir kapteinis Krīčs, kas jums nodziedās dažas senas dziesmas, un es ceru, jūs visi viņam pievienosieties. Lūdzu, kapteini Krīč!
Kapteinis ar švītīgi uzliktu cilindru galvā, virpinādams līdzpaņemto spieķi, cienīgi piegāja pie klavierēm un ceļgalos saliektām kājām pašļūkāja šurpu turpu.
— Jūrnieku vecā darba dziesma!— viņš notaurēja, uzbāzdams cilindru spieķa galā un veikli griezdams apkārt un apkārt.— Jūrnieku vecā darba dziesma! Jūs visi korī man pievienojieties!
Virpinādams spieķi, kapteinis mazliet padejoja, tad uzņēma dziesmu, ko uz klavierēm sāka bungot Mega- lotopolopopuloss.
O, Pedijs bij no Īrijas,
No tālās Donegalas,
Un visas, visas meitenes to mīlēja bez gala
— Nudien, Larij,— māte pārmetoši sacīja,— vai tā ir tava solītā izprieca?
: —Ko tad es tur zinu?—Larijs pārsteigts atteica.—Es par to neatbildu.
— Tu viņu uzaicināji — šo veco, pretīgo vīru. Viņš ir tavs draugs.
— Es taču nebūšu atbildīgs par to, ko viņš dzied, kā tev liekas?— Larijs aizkaitināts sacīja.
— Tev jāizbeidz viņa priekšnesums,— māte pieprasīja.— Šis pretīgais vecis!
— Bet viņš patiešām ļoti veikli virpina savu cilindru,— ar skaudību piezīmēja Teodors.— Es brīnos, kā… viņš e-e… to dara.
— Mani neinteresē ne viņa cepure, ne viņa dziesmas.
— Tā ir lieliska varietē dziesmiņa,— Larijs atzinīgi teica.— Es nesaprotu, par ko tu te uztraucies.
— Tā nav tāda varietē dziesmiņa, kādu es esmu radusi klausīties,— māte noteica.
O, Blodvīna, šī skaistule, Tās dzimtene bij Kārdila, Un puiši jauniņie to kvēli mīlēja
kapteinis jautri dziedaja, iejuzdamies sava elementa.
— Riebīgs, vecs muļķis!— māte sirdījās.
— Ko tad tu gribi, lai es daru? Vai lai saceru viņam dziesmas vārdus?— Larijs jautāja.
— Vai jūs… zināt… dzirdat tādu kā klauvēšanu?— Teodors vaicāja.
— Nepaliec smieklīgs, Lsrij, tu ļoti labi zini, ko es domāju.
— Varbūt viņam jau viss ir kārtībā… hm… tās ķibeles būs novērstas, bet es lāgā vairs neatceros, kāds bija norunātais signāls,— Teodors noraizējies stāstīja.
— Nesaprotu, kāpēc tu vienmēr man uzknāb,— turpināja Larijs.— Tu esi aizspriedumaina.
— Esmu tikpat iecietīga kā visi citi,— māte protestēja.— Dažreiz man pat liekas, ka esmu pārāk iecietīga.
— Laikam bija divi lēni un trīs ātri klauvējieni,— prātoja Teodors,— bet var arī gadīties, ka es maldos.
O, Ģertrūde no Anglijas, No vecās Stoukontrentas, Bet, kad tā puisi mīlēja
— Paklausieties, jau atkal!—sūrojās māte.— Tas vairs nav nekāds joks. Larij, tev tas jāizbeidz.
— Tev ir iebildumi, tu ari izbeidz,— atteica Larijs.
— Patiešām, Larij, tu atļaujies par daudz. Te nav nekā, par ko smieties.
— Redzi, viņš jau ir ticis cauri Īrijai, Velsai un Anglijai,— aizrādīja Larijs.— Palikusi vēl tikai Skotija, ja vien viņš nesadomā pārsviesties uz Eiropu.
— To tu nedrīksti pieļaut,— māte, šausmu pārņemta, sacīja.
— Es domāju, žiņāt, varbūt man tagad vajadzētu atvērt lādi un paskatīties,— Teodors domīgi runaja.— Nu, zināt, tāpat — drošības labad.
— Es nevēlos, lai tu kļūsti par Boudlera1 sievišķi,— noteica Larijs.—Te nav nekā piedaudzīga, nevainīgi joki, vairāk nekas.
— Bet tie nav nevainīgi joki manā izpratnē,— izsaucās māte,— un es gribu, lai tie tiek izbeigti.
O, Anguss bija skotu zēns, Viņš bij no Eberdīnas…
— Are, nu jau viņš ir nonācis Skotijā,— Larijs sacīja.
— E-e… es centīšos netraucēt kapteini,— Teodors runāja,—bet, man liekas, derētu mazliet ielūrēt…
— Manis pēc viņš var aiziet līdz pašai Džonogrotsai[33],— māte atteica.— Tāda dziedāšana ir jāizbeidz.
Teodors uz pirkstgaliem bija piegājis pie lādes un norūpējies taustījās pa kabatām. Leslijs viņam pievienojās, un abi apspriedās, ko iesākt ar ieslēgto Kralevski. Es redzēju, kā Leslijs veltīgi pūlējās nocelt lādes vāku; nu bija skaidrs, ka Teodors atslēgu nozaudējis.
Kapteinis nemitējās dziedāt.
O, Fricis, tas bij vācu zēns, Viņš bij no vecās Berlīnes…
— Paklausies!— iesaucās māte.— Nu jau viņš ir kontinentā. Larij, tam jādara gals!
— Es negribu, ka tu rīkojies kā lords čemberlēns[34],— Larijs dusmīgi iebilda.— Par priekšnesumiem atbild Margo, viņai arī saki, lai neļauj kapteinim dziedāt.
— Dieva laime, ka lielākā daļa viesu nepietiekami zina angļu valodu, lai saprastu dziesmas vārdus,— māte turpināja.— Citādi — ko viņi par mums lai domā…
Follerī un tollerā, Grūta dzīve jūrniekam…
— Es labprāt padarītu grūtu viņa dzīvi, ja varētu,— māte nerimās.— Vecais muļķa netiklis!
Leslijam un- Teodoram tagad pievienojās Spiro ar smagu lauzni; visi kopā viņi mēģināja dabūt vaļā lādes vāku.
O, franču skuķis Fransuāza, Tā nāk no Brestas pilsētas
— Es negribu but aizpriedumaina,— māte sacīja,— bet visam ir savas robežas.
— Lūdzu, paskaidrojiet man, mīļie,—sarunā iejaucās Lena, kas bija uzmanīgi klausījusies kapteiņa dziedāšanā,— ko nozīmē—«kreisais piegājiens»?
— Tas ir… tas ir… tas ir tāds angļu joks,— māte izmisusi skaidroja.— Vārdu spēle.
-—Jā,— apstiprināja Larijs.—Tāpat kā jūs sakāt — meiča ieķērusies…
— Larij, man liekas, nu gan ir diezgan,— māte nosodoši sacīja.— Pietiek jau ar kapteiņa divdomībām, tagad arī tu vēl sāksi…
— Māmiņ,— Margo sacīja, pamanījusi, ka kaut kas nav labi.— Man liekas, Kralevskis smok nost.
— Es nesaprotu, kas tas ir — ieķērusies,— atkal ierunājās Lena.—Lūdzu, paskaidrojiet.
— Lena, nepiegrieziet vērību, tas ir tikai Larija joks.
— Jā, viņš smok nost, varbūt man jāpārtrauc kapteiņa dziedāšana?—Margo vaicāja.
— Lieliska ideja! Ej un saki, lai viņš tūlīt beidz dziedāt,— māte pavēlēja.
Bija dzirdama skaļa krakšķēšana, Leslijam un Spiro cīnoties ar smago lādes vāku. Margo piesteidzās pie kapteiņa..
— Kapteini, kapteini, lūdzu, beidziet,— Margo sacīja. — Misters Kralevskis… Zināt, mēs esam par viņu noraizējušies.
— Beigt?— kapteinis brīnījās.— Beigt? Es taču tikko esmu iesācis.
— Nu jā, bet mums pašlaik ir kaut kas svarīgāks par jūsu dziesmu,— māte ledaini sacīja.— Misters Kralevskis netiek ārā no lādes.
— Un tā ir viena no manām labākajām dziesmām,—
kapteinis aizvainots iebilda.—Tā ir ari pati garākā — aptver simt četrdesmit zemes — Čīli, Austrāliju, Tālos Austrumus un visas pārējās. Pavisam simt četrdesmit panti.
Es redzēju, kā māte saviebās, iedomājoties, ka kapteinis dziedās vēl simt trīsdesmit četrus pantus.
— Labi, bet varbūt kādu citu reizi,— Margo izvairīgi apsolīja.— Tas ir neparedzēts gadījums.
Ar skaļu brīkšķi, it kā gāžot milzīgu koku, lādes vāks beidzot tika atlauzts vaļā.
Kralevskis gulēja lādē, vēl arvien notīts ar virvēm un ķēdēm, seja viņam bija zilgana, brūnās acis izbiedētas, plaši ieplestas.
— Ahā, mēs, redzams, esam atvēruši… e-e… zināt… priekšlaicīgi,— Teodors sacīja.— Viņš vēl nav paguvis atraisīties.
— Gaisu! Gaisu!— ķērca Kralevskis.— Man trūkst gaisa!
— Interesanti,— piezīmēja pulkvedis Ribindeins. — Kongo es reiz redzēju pigmeju, kas bija iesprūdis ziloņa vēderā. Zilonis ir pats lielākais Āfrikas četrkājis.
— Celiet viņu ārā,— māte satraukta mudināja.— Da- būjiet brendiju.
— Apvēdījiet viņu! Pūtiet viņam virsū gaisu!—Margo griezīgi spiedza un izplūda asarās.— Viņš mirst, viņš mirst, un viņš nepabeidza savu triku.
— Gaisu… gaisu,— vaidēja Kralevskis, kad viņu cēla ārā no lādes.
Notīts ar virvēm un ķēdēm, pelēks, aizvērtām acīm viņš patiesi izskatījās šausmīgs.
— Var gadīties, man liekas, tās ķēdes un virves viņu žņaudza,— Teodors saprātīgi ieminējās, atkal kļūdams ārsts.
— Jūs viņam tās apsējāt, jūs arī noņemiet,— sacīja Larijs.— Nāciet, iesim, Teodor, jums ir atslēga, ar ko dabūt vaļā ķēdes.
— Es nelaimīgā kārtā to esmu kaut kur nobāzis,— atzinās Teodors.
— Ak dievs!—izsaucās Leslijs.—Es jau tā domāju, ka nedrīkst pieļaut šādu triku. Tā ir nejēdzība. Spiro, vai jūs varat sadabūt zāģi?
Kralevskis tika noguldīts uz dīvāna, viņa galva uzlikta uz spilveniem; viņš atvēra acis un, lūkodamies uz mums, bezpalīdzīgi noelsās. Pulkvedis Ribindeins noliecās un blenza Kralevskim sejā^
— Tam pigmejam, par kuru es jums stāstīju,— viņš teica,— acis bija pieplūdušas ar asinīm.
— Patiešām?—ieinteresēts jautāja Teodors.— Tāpat laikam notiek, kad… e-e… zināt… cilvēkam kaklu žņaudz ar dzelzs stīpu. Acu ābolos asinsvadiņi var pārplīst, un acis pieplūst ar asinīm.
Kralevskis izgrūda sīku, izmisīgu pīkstienu kā lauku pele.
— Nu, ja viņš būtu izņēmis takio kursu,— Džīdžī sacīja,— viņš spētu aizturēt elpu stundām ilgi, varbūt dienām, mēnešiem vai, cītīgi trenējoties, pat gadiem ilgi.
— Vai tad viņa acis nepieplūstu ar asinīm?— Ribindeins vaicāja.
— Es nezinu,— godīgi atzinās Džīdžī.— Droši vien tā nenotiktu; acu āboli tikai kļūtu sārti.
— Vai manas acis ir pieplūdušas ar asinīm?— Kralevskis satraukts jautāja.
— Nē, nē, nepavisam,— māte samierinoši atteica.— Es vēlos, lai jūs visi izbeidzat runāt par asinīm un nebiedējat misteru Kralevski.
— Pareizi, lai viņš par to nedomā,— kapteinis Krīčs piekrita.— Vai lai es pabeidzu savu dziesmu?
— Nē,— māte cieti noteica,— nekādas dziesmas! Labāk pasauciet misteru Maga… kā nu tur bija viņa vārds, lai viņš kaut ko jauku uzspēlē un jūs visi varat padejot, kamēr mēs atraisīsim misteru Kralevski.
— Tā ir laba ideja, manu jauko meitenīt,— kapteinis Krīčs sacīja mātei.— Uzdejosim valsi! Valsējot cilvēki visātrāk nonāk intīmā tuvībā.
— Nē,— māte strupi noraidīja.— Man ir pārāk maz laika, lai ielaistos ar kādu intīmā tuvībā.
— Tad varbūt jūs, — kapteinis uzrunāja Lenu,— ļausiet sevi apskaut un jautrā dejā vadīt pāri istabai, ko?
— Man, jāatzīstas, patīk valsis,— Lena sacīja, izriez- dama krūtis, par ko kapteinis bija ne mazumu sajūsmināts.
Megalotopolopopuloss rāva vaļā «Pie skaistās, zilās Donavas», un kapteinis ar Lenu virpuļoja pāri istabai.
— Triks būtu izdevies, bet dakterim Stefanidesam nevajadzēja ķēdes aizslēgt, tikai izlikties aizslēdzam,— Kralevskis skaidroja, kamēr dusmīgais Spiro zāģēja pušu ķēdes un piekaramās atslēgas.
— Zināms,— atsaucās iAāte,— mēs to saprotam.
— Jāsaka, es nekad… e-e… zināt… neesmu īsti mācējis rādīt trikus,— Teodors ar nožēlu atzinās.
— Es jutu, ka man sāk trūkt gaisa, sirds dauzījās arvien diktāk un diktāk. Tas bija briesmīgi, taisni drausmīgi,— Kralevskis stāstīja un, acis aizvēris, tik spēcīgi nodrebēja, ka ķēdes iežvadzējās.— Man likās, es vairs nekad netikšu ārā.
— Un jūs neredzējāt pārējos priekšnesumus,— Margo līdzjūtīgi piemetināja.
— Jānudien!— iesaucās Džīdžī.— Jūs neredzējāt, kā es dīdīju čūsku. Sasodīti liela čūska ieķērās gurnautā man — neprecētam vīrietim!
— Un tad man ausis sāka dūkt asinis,— Kralevskis turpināja, vēlēdamies palikt uzmanības centrā.— Sametās melns gar acīm.
— Bet… e-e… zināt… tur iekšā jau viss bija tumšs,— Teodors ieminējās.
— Nekļūstiet sīkumains, Teo,— Larijs aizrādīja,— jūs, sasodītie zinātnie'ki, neļaujat izpušķot nevienu notikumu.
— Es neko neizpušķoju,— cienīgi paziņoja Kralevskis, kad pēdējā priekškaramā atslēga bija nokritusi un viņš varēja apsēsties.— Paldies jums, Spiro. Bet es saku — viss kļuva tik melns kā… tik melns kā…
—… nēģera dibens?— izpalīdzīgi ievaicājās Džīdžī.
— Džīdžī, lūdzams, nelietojiet šo vārdu,— māte šokēta aizrādīja.— Tas nav pieklājīgs.
— Kas? Dibens?— Džīdžī neizpratnē jautāja.
— Nē, nē,— māte sacīja,— tas otrs.
— Kurš tad? Nēģeris?—Džīdžī neatlaidās.—Kas tam vārdam vainas? Es te esmu vienīgais nēģeris, un es neiebilstu.
— Viņš runā, kā baltajam cilvēkam pienākas,— pulkvedis Ribindeins apbrīnodams sacīja.
— Bet es iebilstu,— māte stingri noteica.— Es negribu, ka jūs sevi uzskatāt par nēģeri. Jūs man esat, jūs esat- tik… tik…
—… balts kā sniega kupena?— Larijs iejaucās.
— Tu ļoti labi zini, ko es domāju, Larij;— māte pikti atteica.
— Nu jā,— Kralevskis atkal uzņēma valodu,— un asinis man tad sāka dūkt ausīs…
— Ai, ai,— iespiedzās Margo,— skatieties, ko kapteinis Krīčs izdarījis ar Lēnas skaisto kleitu!
Mēs pagriezāmies, lai palūkotos uz to istabas daļu,
kur vairāki pāri jautri griezās valsī, bet neviens nedejoja ar tādu aizrautību kā kapteinis un Lena. Nelaimīgā kārtā abi nebija jutuši, ka vienubrīd kapteinis laikam tika uzminis uz kuplajām mežģīnēm, kas greznoja kleitas apakšmalu, un mežģīnes bija atrāvušās; abi turpināja valsēt, nezinādami, ka Krīčs ar abām kājām iekāpis savas partneres kleitā.
— Dievs augstais! Sis pretīgais vecais kapteinis!— izsaucās māte.
— Viņam bija taisnība, ka valsis ir ļoti intīma deja,— Larijs piezīmēja.— Vēl pāris virpuļveidīgu apgriezienu, un viņi būs ievīstījušies kopējā kleitā.
— Kā tu domā — vai man tas Lēnai jāpasaka?— Margo jautāja.
— Es to nedarītu,— Larijs atteica.— Pēc manām domām, pēdējos gados tā viņai bijusi vienīgā tuvākā saskare ar vīrieti.
— Larij, tavs paskaidrojums nevienu neinteresē,— māte iejaucās.
Tieši tajā brīdī Megalotopolopopuloss efektīgi beidza spēlēt valsi. Lena ar kapteini brīdi turpināja griezties kā vilciņš un tad apstājās. Pirms Margo paguva kādu vārdu bilst, kapteinis pakāpās atpakaļ, lai paklanītos, un novēlās augšpēdus uz grīdas, aizraudams sev līdzi lielu gabalu Lēnas kleitas. Mirkli valdīja nospiedošs klusums, jo klātesošo skatieni bija pievērsti Lēnai, kas stāvēja kā sasalusi.
Pirmais attapās kapteinis. Arvien vēl gulēdams uz grīdas, viņš uzrunāja Lenu:
— Visu atzinību — jūs nēsājat ļoti jaukas biksītes,— viņš līksmi sacīja.
Lena izgrūda kādu skaņu, ko varētu saukt par grieķisku spiedzienu — it kā gar neredzamu klinti nošņirkstētu izkapts; tajā varēja saklausīt gan žēlabas, gan aizvainojumu ar spēcīgu naida pieskaņu, likās, šis troksnis izlauzies no pašiem balss saišu dziļumiem. Galli-Kurči' būtu viņu par to uzlielījusi. Lai cik dīvaini, tā bija Margo, kas neļāva kļūmīgajai situācijai izvērsties skandālā, kaut arī viņas iejaukšanās bija visai uzkrītoša.
No blakusgalda viņa norāva galdautu, pieskrēja pie
1 Amelita Galli-Kurči (1889-1963)—itāliešu operdziedātājā, kolora- tūrsoprāns. Uzstājusies daudzās valstīs.
Lenas un ievīstīja viņu tajā. Pret šo izrīcību nebūtu ko iebilst, ja uz galda neatrastos daudzas bļodas ar ēdienu un svečturis ar divdesmit četrām svecēm. Plīstoša porcelāna troksnis, kā arī pikantajos ēdienos un mērcēs iekritušo sveču čākstēšana līdzēja novērst viesu uzmanību no Lēnas, un vispārējās kņadas aizsegā Margo viņu steidzīgi nogādāja augšā guļamistabā.
— Ceru, tu tagad esi apmierināts,— māte pārmetoši sacīja Larijam.
— Es? Ko tad es esmu nodarījis?— viņš jautāja.
— Runa ir par to vīru,— māte turpināja.— Tu viņu uzaicināji, tagad tu redzi, kas no tā ir iznācis.
— Viņš tikai sagādāja Lēnai tīkamāko pārdzīvojumu visā viņas dzīvē; neviens vīrietis līdz šim nebija mēģinājis atraut stērbeli no viņas kleitas.
— Te nav nekā smieklīga,— māte dusmīgi atteica,— un, ja mēs vēl rīkosim viesības, es nevēlos redzēt pie sevis šo… šo… vaļīgo, veco izvirtuli.
— Neuztraucieties, misis Darela,— viesības ir brīnišķīgas,— Džīdžī sacīja.
— Nu, ja jums te patīk, tad ir viss kārtībā,— māte atmaigusi noteica.
— Ja man būtu lemts simtreiz no jauna iemiesoties, es zinu, ka neviena dzimšanas diena nebūs tāda kā šī.
— Ļoti mīļi no jums, Džīdžī.
— Ir tikai viena lieta,— Džīdžī žēli ieminējās.— Man ir neērti par to runāt… bet…
— Kas par lietu?— vaicāja māte.— Kaut kas atgadījies?
— Nekas nav atgadījies,— nopūzdamies atteica Džīdžī,— tikai kaut kā pietrūkst.
— Pietrūkst?— satraukusies brīnījās māte.— Kas jums var pietrūkt?
— Ziloņi,— nopietni atbildēja Džīdžī.— Indijas lielākie četrkājainie dzīvnieki.