Ar nerunīgo turku tūlīt jāizbeidz.
Kārlails'-
1 Tomass Kārlails (1795-1881)—angļu publicists, vēsturnieks un filozofs.
Tā bija īpaši ražena vasara; saule šķita izvilkusi no salas neparasti lielas bagātības, jo nekad vēl mēs nebijām pieredzējuši tādu augļu un ziedu pārpilnību; nekad jūra nebija likusies tik silta un pilna zivju; nekad tik daudz putnu netika izperējuši mazuļus un tik daudzi dienas tauriņi un citi kukaiņi mirgodami lidinājušies virs laukiem. Arbūzi ar drupanu, spirdzinošu mīkstumu kā sārts sniegs atgādināja milzīgas botāniskas lielgaballodes, katra no tām likās pietiekami liela un smaga, lai nopostītu veselu pilsētu; kokos vīdēja lieli jo lieli persiki, spilgti oranži vai sārti kā pļaujas laika pilnmēness, augļu samtainā miziņa bija uzbriedusi no saldās sulas; sula plēsa pušu zaļās un melnās vīģes, un to rozā plaisiņās, kā apreibušas no nebeidzamā mielasta, tupēja zeltaini zaļas rožvaboles. Ķirškoki līka no ogu svara, neviļus nāca prātā — starp kokiem ticis nogalināts kāds milzu pūķis, nošķiezdams lapas ar ugunssārtām un vīnsarkanām asins lāsēm. Kukurūzas vālītes bija piebriedušas rokas dilba resnumā, un, iekožot gaišdzeltenajā sēklu mozaīkā, mute pildījās ar pienainu sulu; tuvojoties rudenim, kokos tūka un brieda nefrītzaļas mandeles un valrieksti; spīdīgas un mirdzošas kā putna olas starp lapām karājās gludenas olīvas.
Gluži dabiski — līdz ar dzīvības pārpilnību salā pieauga arī mana kolekcionēšanas aktivitāte. Līdz šim reizi nedēļā es vienu dienu tiku pavadījis kopā ar Teodoru, bet tagad devos tālākās un atbildīgākās ekspedīcijās, jo biju ieguvis savā īpašumā ēzeļi. Šis lopiņš, ko sauca par Salliju,
man bija dzimšanas dienas dāvana; lielu attālumu pārvarēšanai, nesot uz muguras smagu ekipējumu, Sallija bija gluži nenovērtējama, kaut arī mazliet stūrgalvīga ceļa- biedrene. Tomēr viņai, kā visiem ēzeļiem, piemita kāda lieliska īpašība, kas ļāva samierināties ar stūrgalvību: viņa bija bezgala pacietīga. Kamēr es novēroju kādu dzīvu radījumu, Sallija svētlaimīgi blenza tālumā vai arī iegrima ēzeļu snaudā — tajā jaukajā, transam līdzīgajā stāvoklī, kad ēzeļi puspievērtām acīm liekas sapņojam par kādu nirvānu un kļūst nedzirdīgi pret uzkliedzieniem, draudiem un pat nejūt sitienus ar nūju. Suņi tādās reizēs, brīdi pacietīgi gaidījuši, sāka žāvāties un nopūsties, un skrāpēties, visādi likdami saprast, ka esam ziedojuši pietiekami daudz laika kādam tur zirneklītim vai kam citam un ir laiks doties tālāk. Turpretim Sallija snauzdama izskatījās ļoti laimīga un droši vien šādā stāvoklī labprāt aizvadītu vairākas dienas no vietas.
Reiz kāds zemnieks, mans labs draugs, no kura es jau biju ieguvis ne mazumu dzīvnieku un kurš pats bija labs novērotājs, man pastāstīja, ka klinšainā ielejā, apmēram piecu jūdžu attālumā no mūsu vasarnīcas, uzturoties divi lieli putni. Viņš bija pārliecināts, ka abi putni tur ligzdo. Spriežot pēc apraksta, tie varēja būt tikai ērgļi vai grifi, un es dedzīgi vēlējos iegūt gan viena, gan otra putna mazuļus. Manā plēsīgo putnu kolekcijā tagad bija triju sugu pūces, zvirbuļu vanags, purvu piekūns un lauku piekūns, un es nolēmu to papildināt ar ērgli vai grifu. Te būtu lieki pieminēt, ka savu nodomu negribēju darīt zināmu ģimenei, jo.rēķins par maniem dzīvniekiem izlietoto gaļu jau tagad bija sasniedzis gluži astronomiskus skaitļus. Turklāt man nebija grūti iedomāties, ko teiks Larijs, uzzinājis, ka mājā var tikt iemitināts grifs. Esmu nācis pie slēdziena, ka, iegādājoties ķādu jaunu dzīvnieku, allaž ir gudrāk Lariju nostādīt fakta priekšā, jo tad, kad dzīvnieks jau atrodas vasarnīcā, varu rēķināties ar mātes un Margo atbalstu.
Es ļoti rūpīgi gatavojos šai ekspedīcijai: sagādāju veselus kalnus ēdamā sev un suņiem, pamatīgu krājumu gasozas — ļoti saldas, putojošas limonādes un nepieciešamos kolekcionēšanas piederumus — skārda kārbas, koka kastes, tauriņu ķeramo tīklu un lielu maisu, kur ievietot saķerto ērgli vai grifu. Paņēmu arī Leslija binokli, kas ir » spēcīgāks par manējo. Leslija tuvumā nebija, tā ka es viņam nevarēju binokli palūgt, taču esmu cieši pārliecināts, viņš ar prieku būtu man to aizdevis. Pēdējo reizi pārbaudījis ekipējumu, lai pārliecinātos, ka nekas nav aizmirsts, es sāku izrotāt Salliju ar dažādiem ekspedīcijas piederumiem.
Viņai todien bija sevišķi īgns, stūrgalvīgs noskaņojums — pat pēc ēze}u normām —, un viņa mani nokaitināja, tīši uzmldama man uz kājas un pēc tam ar zobiem iekampdama man dibenā, kad biju noliecies, lai paceltu nokritušo tauriņu ķeramo tiklu. Sallija ļoti apvainojās, kad es viņu iekaustīju-par slikto uzvedību, un tā šajā ekspedīcijā mēs izgājām gandrīz vai sanaidojušies. Es nevērīgi pārvilku pār Sallijas pūkainajām, lilijveidlgajām ausim viņas salmu cepurīti, uzsvilpu suņiem, un mēs devāmies ceļā.
Lai gan vēl bija agrs, saule jau karsēja un skaidrās debesis laistījās ugunīgā zilumā — tādā zilumā, kādu dabū, kaisot sāli liesmās, kas karstuma dūmakā zāģējušās skaidrus apveidus. Ceļš, pa kuru virzījāmies, bija klāts bieziem, baltiem putekļiem, tik lipīgiem kā ziedpu- tekšņi; mēs sastapām daudzus zemniekus — manus draugus, kuri, sēdēdami ēzeļu mugurā, jāja uz tirgu vai lejā uz saviem tīrumiem. Sīs sastapšanās neizbēgami aizkavēja ekspedīciju, jo pieklājība prasīja, lai es katram no viņiem veltītu mazliet laika. Korfu salā allaž piederas kādu bridi papļāpāt un varbūt pieņemt piedāvāto maizes riecienu, kaltētas arbūzu sēklas vai vīnogu ķekaru kā sirsnības un mīlestības zīmi. Tādējādi, kad bija pienācis laiks nogriezties no karstā, putekļainā ceļa un sākt kāpienu cauri vēsajām olīvu birzīm, es biju apkrāvies ar dažādiem cienastiem, starp kuriem pats lielākais bija arbūzs — manas draudzenes Agati māmiņas dāvana, ko viņa man laipni uzspieda; Agati māmiņu es nebiju redzējis veselu nedēļu, tātad pārmēru ilgi, un tas vedināja viņu domāt, ka visu šo laiku esmu dzīvojis bez ēšanas.
Olīvu birzīs valdīja krēsla, un pēc svelmējošā ceļa tur šķita vēss kā akā. Suņi, kā parasti, tecēja pa priekšu, meklēdami ko ēdamu starp resnajiem, dobumainajiem olīvkoku stumbriem, reizēm viņi, skaļi riedami, vajāja garām spurdzošās bezdelīgas, saniknoti par šo putnu pārdrošību. Protams, nevienu viņi nenoķēra un lūkoja izgāzt dusmas uz kādu muļķīgu aitu vai ceļā pagadījušos cāli, kas nenojauta tuvojošās briesmas; par to suņi saņēma no manis bargu rājienu. Sallija, aizmirsusi neseno Igņošanos, gāja mundrā solī, vienu ausi paslējusi uz priekšu, otru atpakaļ, tas viņai deva iespēju klausīties manā dziedāšanā un piezīmēs par apkārtējo dabu.
Beidzot mēs atstājām olīvkoku krēslību un kāpām augšup karstumā mirgojošajos kalnos, lauzdamies cauri miršu biezokņiem, akmens ozolu jaunaudzēm un mudžek- līgiem kazirbuleņu krūmiem. Zem Sallijas pakaviem lūza zāles, un siltajā gaisā uzvēdīja salviju un mārsila smaržas. Ap pusdienlaiku, kad suņi noskrējušies smagi elsa un mēs ar Salliju mirkām sviedros, bijām jau uzkāpuši augstu centrālajā grēdā starp zeltainajām un sarkanrudajām klintīm; tālu zem mums gulēja jūra — zila kā ziedošs linu lauks. Kad pulkstenis rādija pustrīs un mēs bijām apstājušies masīva iežu atseguma ēnā, lai mazliet atpūstos, es jutos gaužām sarūgtināts. Ejot tādā virzienā, kā tika stāstījis mans draugs, mēs patiesi atradām ligzdu, un tā, man par lielu satraukumu, izrādījās baltgalvas grifa ligzda, vēl vairāk — ligzdā, kas vīdēja uz klints izciļņa, tupēja divi resni putnēni, jau pilnīgi apspalvojušies, tieši tādā vecumā, lai tos varētu paņemt. Bet te radās negaidīts šķērslis: es nespēju aizsniegt ligzdu ne no augšas, ne no apakšas. Veselu stundu veltīgi pūlējos nozagt putnēnus, taču galu galā biju spiests samierināties ar domu, ka mana plēsīgo putnu kolekcija nepapildināsies ar dažiem grifiem. Mēs virzījāmies atkal lejup pa nogāzi un pēc kāda laika apstājāmies paēnā atpūsties un paēst. Kamēr es tiesāju sviestmaizes un cieti novārītas olas, Sallija ieturēja vieglu lenču, kas sastāvēja no kaltētām kukurūzas vālītēm un arbūza, bet suņi dzesēja slāpes ar arbūza un vīnogu maisījumu, viņi kārīgi locīja iekšā sulīgos augļus, reizumis norīstījās un ieklepojās, kad rīklē ieķērās arbūza sēkla. Tā kā suņi bija negausīgi rīļas, bez jebkādām kulturālas ēšanas manierēm, viņi pabeidza maltīti krietni agrāk nekā Sallija un es; sapratuši, ka no manis vairs nekā ēdama nedabūs, viņi vīlušies mūs atstāja un lumpa- čoja projām pa nogāzi, lai mazliet pamedītu uz savu roku.
Gulēdams uz vēdera, es baudīju vēso, atspirdzinošo arbūzu, sārtu kā koralli, un vēroju kalna nogāzi. Pēdas piecdesmit lejāk no tās vietas, kur es zvilnēju, bija nelielas zemnieku mājas drupas. Šur tur nogāzē vēl varēja sazīmēt līdzenus, puslokveidīgus laukumiņus — kādreizējās mazās fermas tīrumiņus. Noplicinātā zeme šajos kabatlakata lieluma lauciņos droši vien vairs nebija spējusi apgādāt zemnieku ar kukurūzu un sakņaugiem, un viņš to bija pametis. Dzīvojamā ēka bija sagruvusi ui tīrumi aizauguši ar nezālēm un mirtēm. Es lūkojos uz mazās mājiņas atliekām, gudrodams, kādi ļaudis tajā varētu būt dzīvojuši, kad piepeši pamanīju kaut ko sarkanīgu kustamies cauri mārsilam pie vienas no mūra sienām. Lēnām pasniedzos pēc binokļa un pieliku pie acīm. Saulē nokaitušo akmeņu gūzma pie mūra pamatnes kļuva skaidri saskatāma, bet pirmajā brīdī es nespēju ieraudzīt to, kas bija piesaistījis manu uzmanību.
Tad, man par lielu pārsteigumu, no mārsila cera apakšas izlīda mazītiņš lokans dzīvnieciņš, sarkanruds kā rudens lapa. Tā bija zebiekste un, spriežot pēc izturēšanās, jauniņa, vēl nepiedzīvojusi. Sī bija pirmā zebiekste, ko man gadījās ieraudzīt Korfu salā, un es biju sajūsmā. Zvēriņš vērās apkārt, mazliet izbrinijies, tad pacēlās uz pakaļkājām uņ sparīgi ošņāja gaisu. Tas laikam neoda pēc kaut kā ēdama, un zebiekste-aptupusies sāka enerģiski, ar lielu patiku kasīties. Pēkšņi viņa pārtrauca tualeti un uzmanīgi lavījās klāt gaiši dzeltenam krūkļu baltenim jeb citrontauriņam. Kukainim tomēr izdevās izvairīties no laupītāja žokļiem, un tas aizlidoja, atstādams zebieksti krampjaini kampjam tukšu gaisu. Zvēriņš no jaunā uzslējās pakaļkājās, lai pavērotu, kur palicis medījums, taču, zaudējis līdzsvaru, gandrīz novēlās no akmens, uz kura bija aptupies.
Es neatņemdamies skatījos uz zebieksti, apbrīnodams viņas sīko, graciozo augumiņu, košo apmatojumu un šķietami nevainīgo purniņu. Man bija dedzīga vēlēšanās zvēriņu noķert un pārnest mājās, lai pievienotu šavai dzīvnieku saimei, bet es ari zināju, ka tas nebūs viegli. Kamēr prātoju, kā šo vēlmi vislabāk piepildīt, lejā, sabrukušajā mājiņā, brieda dramatiska situācija. Es ieraudzīju kādu ēnu, līdzīgu Maltas krustam ', kas slīdēja virs zemajiem brikšņiem,— parādījās zvirbuļu vanags un ašā, zemā lidojumā tuvojās zebiekstei, kura vēl arvien tupēja uz akmens, acīmredzot nenojauzdama briesmas. Nebiju vēl izlēmis — kliegt vai plaukšķināt ar rokām, lai zebieksti brīdinātu,— kad viņa piepeši ieraudzija vanagu. Neticamā ātrumā zvēriņš sviedās sānis, graciozi uzlēca uz pussagruvušā mūra un starp diviem akmeņiem nozuda spraugā — tik šaurā, ka, manuprāt, tai varētu izspraukties cauri vienīgi slieka, nemaz nerunājot par zīdītāju zebiek-
' Maltas krusts — taisns krusts vienādiem, paplatinatiem galiem, vi duslaiku Maltas bruņinieku ordeņa emblēma.
stes lielumā. Tas bija īsts burvju triks: nupat vēl viņa sēdēja uz akmens, bet nākamajā mirklī — līdzīgi lietus lāsei — jau bija nozudusi mūrī. Zvirbuļu vanags apstājās un ar vēdekļveidīgi izplestu asti mazliet palidinājās uz vietas, laikam cerēdams, ka-zebiekste atkal parādīsies. Tomēr pēc brīža viņam apnika gaidīt, un viņš slīdēja tālāk virs nogāzes, lai sameklētu nepiesardzīgāku medījumu. Itin drīz zebiekste pabāza mazo purniņu ārā no spraugas. Pārliecinājusies, ka briesmas garām, viņa piesardzīgi izlīda, tad uzsāka pastaigu pa mūri — pirmītējā izglābšanās spraugā viņu laikam bija pamudinājusi mūri izpētīt, jo tagad viņa nozuda katrā plaisiņā un šķirbiņā starp akmeņiem.
Es lūkojos uz veiklo zvēriņu un gudroju, kā lai pakāpjos lejāk un uzmetu tam virsū kreklu, iekams tas mani pamanījis. Veiklais burvju triks ar zvirbuļu vanagu vedināja domāt, ka zebiekste ir grūti sagūstāma.
Šajā brīdī, izlocīdamās kā čūska, zebiekste ieslīdēja kādā caurumā pie mūra pamatnes. No cita cauruma nedaudz augstāk iznira otrs dzīvnieks, pēc izskata spriežot, briesmīgi izbijies, un, uzrāpies līdz mūra augšmalai, nozuda kādā šķirbā. Es tikko valdīju satraukumu, jo pat no īsā mirkļa, ko biju paguvis viņam uzmest, pazinu to dzīvnieku, kuru jau mēnešiem ilgi biju mēģinājis izsekot un sagūstīt, proti, dārza susuri, vienu no vispievilcīgākajiem Eiropas grauzējiem. Šis dzīvnieks bija apmēram uz pusi mazāks par pieaugušu žurku, ar kanēļkrāsas kažociņu, mirdzoši baltu vēderiņu un garu, pinkainu asti, kas nobeidzās ar melnu un baltu matu slotiņu; zem ausīm, šķērsām pāri acīm viņam bija tāda kā melna, vilnaina maska, līdzīga tai veclaiku maskai, kādu senāk esot iecienījuši kramplauži; šis rotājums vērta susuri smieklīgu.
Es biju neizpratne, ka rīkoties, jo tur, zem manis, bija divi dzīvnieki, kurus es ļoti vēlējos iegūt, turklāt viens vajāja otru un abi bija ārkārtīgi piesardzīgi. Ja mans uzbrukums nebūs labi izplānots, var gadīties, ka pazaudēju abus. Nolēmu vispirms ķerties klāt zebiekstei, jo no abiem zvēriņiem viņa bija kustīgākā, turklāt man likās, ka susuris, ja vien viņu netraucēs, no jaunās alas ārā nelīdīs. Padomājis nospriedu, ka tauriņu ķeramais tīkls man šoreiz būs noderīgāks par kreklu, un tā, apbruņojies ar tauriņu ķeramo, es ļoti piesardzīgi kāpu lejā pa nogāzi, ikreiz sastingdams uz vietas, kad zebiekste izlīda no
cauruma un palūkojās visapkārt. Beidzot man nepamanītam izdevās nokļūt dažu pēdu atstatumā no mūra. Ciešāk satvēris rokā tikla garo kātu, es gaidīju zebieksti iznirstam no dziļās alas, kuru viņa šobrīd pētīja. Zvēriņš parādījās tik pēkšņi, ka es jutos pārsteigts. Viņš attupās uz pakaļkājām un ar interesi, bez satraukuma vērās manī. Es jau gatavojos uzmest viņam tiklu, kad, lauzdamies cauri brikšņiem, mēles izkāruši, astes kulstīdami, ieradās visi trīs suņi un sveica mani ar tik skaļu prieku, it kā mēs nebūtu redzējušies mēnešiem ilgi. Zebiekste nozuda. īsu brīdi zvēriņš bija tupējis,šausmu pārņemts, ieraugot suņu varzu, bet nākamajā mirklī no viņa vairs nebija ne miņas. Skarbiem vārdiem izbāru suņus un aizraidīju augstāk kalnā, kur tie apgūlās ēnā, apvainoti un samulsuši par manu nelāgo omu. Pēc tam es lūkoju sagūstīt susuri.
Gadu gaitā kaļķu java starp akmeņiem bija sabirzusi un ziemas spēcīgās lietavas to bija'izskalojušas, tā ka tagad no mājas bija palikuši pāri vienīgi caurumaini mūri. Daudzās savā starpā savienotās ejas un alas tajos veidoja lieliskas slēptuves maziem dzīvniekiem. Bija tikai viena iespēja šādā vidē nomedīt dzīvnieku — sadauzīt mūri, un es ķēros pie šī smagā darba. Pēc tam kad daļa mūra bija sagrauta, izrādījās, ka tajā nav nekā ievērības cienīga, vienīgi pāris aizvainotu skorpionu, dažas mitrenes un jauns gekons, kas aizbēga, pamezdams aiz sevis kustīgu asti. Smagais darbs mani ļoti nogurdināja, mocīja karstums un slāpes, un pēc kādas stundas es apsēdos vēl nesaārdītā mūra ēnā atpūsties.
Kamēr pūlējos aprēķināt, cik ilgs laiks paies, iekams sagraušu atlikušo, mūra daļu, no kāda cauruma pēdas piecas attālu izlīda susuris. Dzīvnieks rāpās augšup kā smags, neveikls kalnā kāpējs un, sasniedzis mūra augšmalu, apsēdās uz resnā dibena, tad ar lielu rūpību sāka mazgāties, pilnīgi ignorēdams manu klātbūtni. Es gandrīz nespēju noticēt savai veiksmei. Lēnām, ar lielu piesardzību virzīju tauriņu ķeramo tiklu uz susura pusi, ieņēmu visizdevīgāko stāvokli un tad cirtu pret zemi. Viss būtu labi izdevies, ja vien mūra augša bijusi līdzena, bet tāda tā nebija. Es nespēju piespiest tīkla ietvaru tik cieši pie mūra, lai nepaliktu sprauga. Man par lielu satraukumu un vilšanos, susuris, atguvies no acumirklīgās panikas, izspraucās no tikla apakšas un joņoja projām pa mūri, līdz nozuda kādā citā spraugā. Tā tomēr izrādījās liktenīga kļūdīšanās, jo susuris bija nonācis strupceļā, un, pirms viņš to atskārta, es jau biju nosedzis spraugu ar tiklu.
Tagad vajadzēja susuri izvilkt ārā un iedabūt maisā tā, lai viņš man neiekostu. Tas nenācās viegli, un, pirms es šo darbu paveicu, susuris bija pamanījies iecirst savus ārkārtīgi asos zobus mana īkšķa mīkstumā, tā ka es pats, mans kabatlakats un susuris bija viscaur notraipīti ar asinīm. Galu galā man tomēr izdevās viņu iedabūt maisā. Panākumu spārnots, es kāpu Sallijai mugurā un jāju mājup, līksmodams par lielisko jaunieguvumu.
Atgriezies vasarnīcā, uznesu susuri savā istabā un ievietoju būrī, kurā nesen bija mitinājies melnās žurkas mazulis. Šis žurkulēns bija ņēmis nelabu galu manas Eirāzijas auspūcītes Ulisa nagos; Uliss bija pārliecināts, ka visi grauzēji laimīgas sagadīšanās dēļ radīti tikai tāpēc, lai pildītu viņa vēderu. Man bija jārūpējas, lai vērtīgais susuris neizbēg un viņu nepiemeklē līdzīgs liktenis. Kad zvēriņš bija ievietots būri, es viņu varēju pamatīgāk aplūkot. Atklāju, ka tā ir mātīte ar aizdomīgi lielu puncīti, kas man lika domāt, ka viņa varētu būt grūsna. Brīdi padomājis, es viņu nosaucu par Esmeraldu (pašreiz lasīju grāmatu «Kuprītis Parīzes Dievmātes katedrālē»1 un biju ļoti iemīļojis galveno varoni), sadabūju viņai kartona kasti un piepildīju ar kokvilnas lupatiņām un sausu zāli; tur viņa varēs laist pasaulē savus mazuļus.
Pirmajās dienās, kad tīrīju būri, Esmeralda kampa ar zobiem man rokā kā buldogs, bet jau pēc nedēļas kļuva rāma un iecietīga, lai gan vēl īsti man neuzticējās. Vakaros Uliss pamodās savā laktā virs loga, un es atvēru slēģus, lai viņš varētu izlaisties ārā pamedīt mēness gaismas pielietajās olīvu birzīs; mājās viņš atgriezās ap diviem naktī un no barības trauka iebaudīja kapātu gaļu. Kad Uliss bija projām, Esmeralda varēja justies drošībā, un es viņu uz dažām stundām izlaidu no būra ārā paskraidīt. Izrādījās, ka Esmeralda ir burvīgs radījums, ļoti gracioza, par spīti savam tuklumam; viņa veica plašus, elpu aizraujošus lēcienus no trauku skapja gultā (kur viņa lēkāja kā uz batuta), no gultas uz grāmatplauktu vai galdu; garā, kuplā aste ar jauko slotiņu galā viņai līdzēja saglabāt līdzsvaru. Esmeralda bija ļoti ziņkārīga; naktīs trīcošām ūsām, dusmīgi blenzdama cauri melnajai maskai, viņa līdz pēdējam sīkumam izpētīja istabu un tās saturu.
' Te domāts salsinats V. Igo «Parīzes Dievmātes katedrales» izdevums
Es ari atklāju, ka viņai loti garšo lielie, brūnie siseņi,— vakaros, kad gulēju gultā, viņa jo bieži mēdza nosēsties man uz kailajām krūtīm, lai grauztu šos gardumus. Tā mana gulta allaž izrādījās piemētāta ar spārnu un kāju paliekām, krūšu hitīna gabaliņiem, jo Esmeralda bija negausīga izēdāja ar sliktām manierēm.
Tad pienāca satraucošais vakars, kad Uliss klusām spārnu vēdām bija ielidojis olīvkoku birzīs un pēc savu ciltsbrāļu paraduma sāka saukt «tuink, tuink», bet es, atvēris Esmeraldas būra durtiņas, pārliecinājos, ka viņa negrib nākt ārā,— paslēpusies kartona kastē, Esmeralda saņēma mani ar dusmīgu purpināšanu. Kad mēģināju izpētīt viņas «guļamistabu», viņa iekodās manā rādītājpirkstā kā tīģeris, un man bija ļoti grūti no viņas atbrīvoties. Beidzot man izdevās susuri nokratīt, un, cieši sagrābis viņu aiz čupra, es pārlūkoju kasti. Sev par neizsakāmu prieku, tajā ieraudzīju astoņus mazuļus, katrs no tiem bija lazdas rieksta lielumā, sārts kā ciklamenas pumpurs. Aiz sajūsmas par laimīgo notikumu es apbēru Esmeraldu ar siseņiem, arbūzu sēklām, vīnogām un citiem gardumiem, ko viņa sevišķi kāroja, un ar vislielāko interesi sekoju mazuļu attīstībai.
Mazuli ātri auga, viņiem atvērās acis un uzauga vilna. Drīz vien spēcīgākais un drošākais ar lielām pūlēm izrāpās no kartona guļamistabas un, kad Esmeralda neredzēja, gāzelīgā gaitā pastaigājās pa būra grīdu. Esmeralda tad Joti satraucās — saņēmusi mazo klejotāju mutē, viņa, īgni ņurdēdama, ievietoja to atpakaļ drošajā bērnistabā. Ļoti labi tas izdevās ar vienu vai diviem mazuļiem, bet, kad visi astoņi sāka kļūt ziņkārīgi, Esmeralda tos vairs nevarēja paturēt acīs un viņai bija jādod tiem brīva vaļa. Mazuji sāka iet mātei līdzi ārā no būra, un tieši tad es atklāju, ka susuriem, tāpat kā cirslīšiem, ir paradums iet karavānā. Tas nozīmē: Esmeralda gāja pa priekšu, mātei astē bija ieķēries mazulis numurs viens, viņa vai viņas astē — mazulis numurs divi, šī mazuļa astē — numurs trīs un tā joprojām. Bija burvīgs skats, kad šie deviņi mazītiņie radījumi katrs melnā maskā gluži kā kustīga, pūkaina šalle virzījās pāri istabai, iemetās gultā vai tekalēja augšup pa galda kāju. Ja uz gultas vai grīdas izbēru siseņus, ap tiem satraukti saskrēja susurēni, lai gardumu notiesātu; šādos brīžos viņi atgādināja mazītiņus smieklīgus bandītus.
Kad mazuļi bija pieauguši, galu galā biju spiests aiznest viņus uz olīvu birzi un palaist brīvībā. Sagādāt pietiekami barības deviņiem rijīgiem susuriem prasīja pārāk daudz laika. Es viņus palaidu vaļā olīvu birzs malā, akmens- ozolu biezokņa tuvumā. Sajās vietās viņi labi iedzīvojās. Vakaros, kad rietēja saule un debesis iekrāsojās zaļas kā koka lapa, ar rieta mākoņu svītrām, es mēdzu aizstaigāt līdz birzīm, lai pavērotu, kā mazie, maskotie susuri ar balerīnu grāciju slīdēja starp zariem un,» sarunādamies spiedzīgās, pīkstīgās balstiņās, krēslas apņemtajās lapotnēs medīja naktstauriņus, jāņtārpiņus un citus gardumus.
Kādā no daudzajiem sirojumiem ēzeļa mugurā mūs reiz apsēda suņi. Todien mēs bijām uzjājuši kalnos, kur uz saulē mirdzošajām ģipšakmens klintīm es pūlējos noķert dažas agāmas. Atgriezāmies novakarē, kad visur gulēja ogļmelnas ēnas, apkārtne laistījās rietošās saules slīpajos, zeltainajos staros. Bijām sakarsuši un piekusuši, izsalkuši un izslāpuši, jo viss līdzi paņemtais jau sen bija apēsts un izdzerts. Pēdējais vīnadārzs, kuram bijām pajājuši garām, tika mūs pamielojis vienīgi ar pāris ķekariem ļoti melnu vīnogu, kuru etiķainais skābums lika suņiem uzraut lūpas un samiegt acis, bet es no šī cienasta jutos vēl vairāk izsalcis un izslāpis. Nospriedu, ka man kā ekspedīcijas vadītājam ir pienākums sagādāt iztiku pārējiem tās locekļiem. Apturējis ēzeli, es sāku domāt. Mēs atradāmies vienādi tālu no trim pārtikas avotiem.
Tur bija gans — vecais Janijs, es zināju, ka viņš man iedotu sieru un maizi; viņa sieva droši vien vēl bija tīrumā, varbūt arī pats Janijs atrodas ganībās pie savām aitām.
Bija arī vecā Agati, kas dzīvoja .viena pati mazā, pussagruvušā mājiņā, taču viņa bija tik nabadzīga, ka man bija neērti no viņas kaut ko pieņemt, īstenībā es uzskatīju par savu pienākumu atdot viņai daļu no līdzpaņemtā ēdamā, kad man gadījās jāt pa šo ceļu. Beidzot, tur bija arī mīļā, sirsnīgā Kondosu māmiņa, gadus astoņdesmit veca atraitne, kas dzīvoja ar savām neprecētajām un, kā man rādījās, arī neizprecināmām meitām nolaistā, bet ienesīgā fermā kādā ielejā, mazliet tālāk uz dienvidiem. Kondosu ģimene, pēc zemnieku dzīves standartiem, skaitījās samērā turīga, jo tai piederēja pieci akri zemes, kur audzēja olīvas un citas zemkopības kultūras, kā arī divi ēzeļi, četras aitas un govs. Sl ģimene tātad it labi būtu pieskaitāma pie tā saucamās zemākās muižniecības, un mana izvēle ekspedīcijas apgādē ar pārtiku krita uz Kondosu fermu.
Trīs pārlieku brangās, neglītās, bet labsirdīgās meitas bija tikko pārnākušas no tīruma un, sastājušās ap nelielo aku, jautras un pļāpīgas kā papagaiļi, mazgāja savas resnās, brūni iedegušās, spalvainās kājas. Pati Kondosu māmiņa tekāja šurpu turpu kā uzvelkama rotaļlietiņa, bārstīdama kukurūzu čiepstošam spurainu cāļu baram. Kondosu māmiņas izskatā nebija nekā taisna: mazais, sīkais augumiņš bija liks kā sirpja asmens, kājas izlieku- šās no gadiem ilgās smagu nastu nešanas uz galvas, ari rokas no smagumu cilāšanas vienmēr bija saliektā stāvokli; pat virslūpa un apakšlūpa bija sagriezušās uz iekšu pār . bezzobu smaganām; sniegbaltās, it kā no pieneņu pūkām savītās uzacis liecās virs melnajām acīm, kuras savukārt no katras puses sargāja izliekta krunciņu barjera, iegūlusi māmiņas ādā, kas likās tik maiga kā jauna sēnīte.
Meitas, mani ieraudzīdamas, izgrūda griezīgus prieka kliedzienus un apstāja mani no visām pusēm kā uzticīgi darba zirgi; viņas spieda mani pie savām kuplajām krūtīm un skūpstīja, un no viņām vienādos daudzumos izplūda gan sirsnība, gan sviedru un ķiploku smaka. Māmiņa —- mazs, salicis Dāvids starp šiem aromātiskajiem Goliātiem — dzina viņas projām, skaļi saukdama:
— Dodiet viņu man, dodiet viņu man! Manu zelta gabaliņu, manu sirsniņu, manu mīlulīti! Dodiet viņu man!
Kondosu māmiņa pievilka mani sev klāt, noklādama seju sāpīgiem skūpstiem, jo viņas smaganas bija tik cietas kā bruņurupuča mute.
Beidzot, kad es biju pārpārēm noskūpstīts, apglaudīts un izbukņīts un nebija vairs ne mazāko šaubu, ka es patiešām te esmu, mani uzaicināja apsēsties un paskaidrot, kāpēc tik ilgi neesmu licies par viņām zinis. Vai es apjēdzot, ka kopš mana pēdējā apciemojuma pagājusi vesela nedēļa? Kā mīlulis varot būt tik cietsirdīgs, gauss, aizmāršīgs? Ja nu beidzot esmu te, varbūt es vēlētos kaut ko iebaudīt? Es labprāt piekritu un palūdzu ko ēdamu arī Sallijai. Suņi, būdami daudz nekautrīgāki, paši par sevi jau bija parūpējušies. Vidls un Pjūks bija pamanījušies noraut pāris saldu ķekaru no vīnogulājiem, kas nosedza daļu mājas, un tagad badīgi locīja iekšā sulīgās vīnogas, kamēr Rodžers, acīmredzot vairāk izslāpis nekā izsalcis, bija pagājis zem vīģu un mandeļu kokiem un uzšķērdis arbūzu. Viņš gulēja, iegrūdis degunu vēsajā rozā mīkstumā, un svētlaimē aizvērtām acīm sūca caur zobiem saldo, spirdzinošo sulu. Sallija tūlīt dabūja trīs nobriedušas kukurūzas vālītes, ko košļāt, un spaini ūdens slāpju dzesēšanai, bet man tika nolikta priekšā milzu liela batāte ar garšīgu, oglēs nomelnējušu miziņu un saldu, sulīgu mīkstumu, bļodiņa mandeļu, dažas vīģes, divi lieli persiki, rieciens dzeltenas maizes, olīvu eļļa un ķiploki.
Pēc tam kad biju nokopis visu šo proviantu un līdz ar to remdējis izsalkumu, es jutos spējīgs mazliet patenkot. Pepijs bija nokritis no olīvkoka un salauzis roku, muļķa zēns; Leoņprai bija gaidāms bērns tā mazuļa vietā, kurš nomiris; Janijs — nē, ne jau tas Janijs!-—Janijs otrpus kalna sastrīdējies ar Takiju par kāda ēzeļa cenu, un Takijs tik ļoti sadusmojies, ka pie Janija mājas izšāvis no bises, bet nakts bijusi ļoti tumša un pats Takijs piedzēries, tā ka izrādījās, viņš atradies pie Spiro mājas, tāpēc abi strīdnieki tagad klusējot.
Kādu laiku mēs ar lielu patiku apspriedām mūsu līdzcilvēku vājības un analizējām viņu raksturus, tad es ievēroju, ka pie mums nav. Lulu. Lulu bija Kondosu māmiņas suns — vāja, garkājaina kuce lielām, jūtelīgām acīm un garām, nokarenām ausīm kā spanielam. Kā visi zemnieku suņi, viņa bija kārna un kraupaina, ribas izspiedušās kā arfas stīgas, bet citādi Lulu bija jauks radījums, un es viņu mīlēju. Parasti viņa pirmā mani apsveica, bet tagad nebija nekur redzama. Es apjautājos, vai ar viņu kas atgadījies.
— Kucēni!— Kondosu māmiņa attrauca.— Po, po, po, po. Vienpadsmit gabali! Vai tu vari tam ticēt?
Tuvojoties dzemdībām, Lulu tikusi piesieta pie olīvkoka mājas tuvumā, viņa ielīdusi dziļi koka dobumā un tur laidusi pasaulē savus mazuļus. Tagad Lulu ar mani priecīgi sasveicinājās un ieinteresēta vēroja, kā es četrrāpus ielīdu dobumā un ņēmu ārā kucēnus, lai tos aplūkotu. Allaž esmu brīnījies, kā tik kaulainas, pusbadā dzīvojošas mātes var dzemdēt resnus, spēcīgus kucēnus ar dusmīgi saviebtu purniņu un skaļu, kaijas kliedzienam līdzīgu balsi. Lulu kucēni, kā vienmēr, bija ļoti dažādi pēc krāsas — melnbalti, brūnraibi, sudrabaini, zilpelēki, viscaur melni un viscaur balti. Korfu salā katrs metiens ir daudzkrāsains, tā ka kucēniem praktiski nav iespējams noteikt paternitāti.
Es sēdēju, turēdams klēpī smilkstošo mazuļu kaudzi, un uzteicu Lulu par viņas gudrību. Viņa nevaldāmi vilnīja asti.
— Gudrība, tu saki?— īgni iejaucās Kondosu māmiņa.— Vienpadsmit kucēnu, tas nav gudri, tas ir neprāts. Mums jātiek no viņiem vaļā, paturēt varam tikai vienu pašu.
Man bija skaidrs, ka Lulu nevarēs saglabāt visu metienu un viņa var būt priecīga, ka pie viņas paliks viens kucēns. Man gribējās izpalīdzēt. Es apgalvoju Kondosu māmiņai, ka mana māte būs-ne vien sajūsmināta par kucēnu, bet pārplūdīs pateicībā Kondosu ģimenei un Lulu, kas viņai sagādājusi tādu jauku radībiņu. Pēc ilgām pārdomām izvēlējos to kucēnu, kurš man vislabāk patika,— resnu, brēcošu vīriešu dzimuma mazuli melnā, baltā un pelēkā krāsā ar spīdīgām, kukurūzas dzeltenām uzacīm un tādām pašām ķepām. Es palūdzu, lai man šo kucēnu pataupa tik ilgi, līdz viņš varēs iztikt bez Lulu. Pa to laiku es paziņošu mātei satraucošo vēsti, ka mūsu suņu pulks papildināsies vēl par vienu vienību un mums tagad būs pieci suņi; jauks, apaļš skaitlis, es sevī nodomāju.
Man par lielu pārsteigumu, māte nepavisam nepriecājās par gaidāmo suņu cilts pieaugumu mūsu mājā.
— Nē, mans mīļais,— viņa stingri noteica,— vairāk suņu mums nebūs. Pilnīgi pietiek ar četriem. Tev jau ir vēl pūces un citi radījumi, kuriem nespējam vien piepirkt gaļu, tas izmaksā pārāk dārgi. Nē, par vēl vienu suni vairs nevar būt ne runas.
Veltīgi es mēģināju mātei ieskaidrot, ka kucēns tikš nogalināts, ja mēs neiejauksimies. Nekas nelīdzēja. Atlika pēdējā iespēja. Jau agrāk biju ievērojis, ka māti reizēm var iespaidot, ja viņai, piemēram, jautā: «Vai tu gribētu rudā erickiņa ligzdu ar mazuļiem?»— tad viņa bez domāšanas noteikti saka «nē», taču, ieraugot ligzdu ar mazajiem putnēniem, allaž sāk šaubīties un tad saka «jā». Acīmredzot vajadzēs viņai kucēnu parādīt. Es biju pārliecināts, ka viņa nespēs palikt vienaldzīga pret mazuļa zeltainajām uzacīm un ķepiņām. Tā es nosūtīju ziņu Kondosu māmiņai ar lūgumu aizdot man kucēnu, lai parādītu mātei, un otrā rītā viena no resnajām meitām man to pakalpīgi atnesa. Taču, iztinis mazuli no drānas, kurā tas bija ievīstīts, es ar satraukumu atklāju, ka Kondosu' māmiņa atsūtījusi citu kucēnu. Pārpratumu paskaidroju meitai, bet viņa atbildēja, ka nevarot neko līdzēt, jo viņai jādodoties uz ciemu. Lai es pats aizejot pie Kondosu mātes. Viņa vēl piebilda, lai pasteidzos, jo māte sacījusi, ka šorīt domājot kucēnus nogalināt. Nekavējoties uzlēcu Sallijai mugurā un lēkšoju cauri olīvu birzīm.
Drīz vien sasniedzu fermu; Kondosu māmiņa sēdēja saulgozī un sēja ķiploku galviņas baltās, mezglainās pīnēs, viņai apkārt, omulīgi čiepstēdami, kašņājās cāli. Pēc tam kad viņa bija mani apmīļojusi, apjautājusies par manu un manas ģimenes veselību un nolikusi man priekšā šķīvi ar zaļām vīģēm, es izvilku no azotes kucēnu un paskaidroju sava nāciena iemeslu.
— Ak tas bija nepareizais?— viņa izsaucās, blenzdama uz brēcošo kucēnu un bakstīdama to ar rādītājpirkstu. — Cik muļķīgi! Po, po, po, po, un es domāju, ka šis ir tas, kuru tu gribēji,— tas ar baltajām uzacīm.
Vai viņa būtu tos pārējos nogalinājusi?—es bailīgi pajautāju.
— Jā gan,— Kondosu māmiņa izklaidīgi atteica, arvien vēl lūkodamās uz kucēnu.— Jā, šorīt agri.
Tādā gadījumā,— es bēdīgi sacīju,— ja jau nevaru dabūt to suņuku, kuru biju izvēlējies, paturēšu šo te.
— Nē, nē, man liekas, tu varēsi dabūt savu kāroto kucēnu,— viņa sacīja un piecēlusies atnesa platu kapli.
Kā viņa var dabūt manu kucēnu, ja ir to nogalinājusi?— es sevī brīnījos. Varbūt viņa man iedos mazuļa līķīti? Tāda izredze mani nevilināja, un es jau grasījos to viņai pateikt, bet Kondosu māmiņa, kaut ko murminādama, tipināja projām uz tuvējo tīrumu, kur saules sakarsētajā, saplaisājušajā zemē slējās dzelteni, spuraini agrīnās kukurūzas stiebri. Te viņa brīdi pagrozījās, tad sāka rakt.
Ar otro kapļa cirtienu viņa izraka trīs kucēnus, mazuļi spiedza un tirināja kājas; ausis, acis un rozā purniņi bija piedzīti pilni ar zemi.
Es sastingu aiz šausmām. Kondosu māmiņa aplūkoja izraktos kucēnus un, pārliecinājusies, ka starp tiem nav manis izvēlētā mazuļa, pasvieda tos sānis un sāka rakt no jauna. Tikai tad es apjēdzu, ko Kondosu māmiņa bija izdarījusi. Mani pārņēma tāda sajūta, it kā krūtīs būtu pārsprādzis liels, sarkans naida burbulis, uņ dusmu asaras nevaldāmi plūda man pār vaigiem. Es zināju grieķu lamu vārdus un izvēlējos pašus nejaukākos. Izkliedzis tos Kondosu mātei, pagrūdu viņu nost ar tādu spēku, ka viņa pārsteigta nokrita zemē starp kukurūzas stiebriem. Arvien vēl lādēdams visas dievības un svētos, kādus vien varēju iedomāties, es sagrābu kapli un steidzīgi, bet uzmanīgi iz raku pārējos aizslāpušos kucēnus. Kondosu māte, pagalam apstulbusi no mana pēkšņā niknuma, nespēja izteikt ne vārda un sēdēja muti iepletusi. Es aši aizbāzu kucēnus aiz krekla, tad savācu Lulu un viņai atstāto mazuli, sēdos Sallijai mugurā un jāju projām, pār plecu izkliegdams lāstus Kondosu mātei, kura tagad bija uzraususies kājās un skrēja man nopakaļ, saukdama:
— Manu zelta puisīt, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu raudi? Tu vari paturēt visus kucēnus! Kas tev kait?
Mājās es iedrāžos sakarsis, noraudājies, viscaur noputējis, ar kucēniem piestūķētu kreklu, man pa pēdām tecēja Lulu, sajūsmināta par negaidīto, jauko ekskursiju, kas dāvāta viņai un viņas mazuļiem. Māmiņa, kā parasti, bija ierakusies virtuvē un gatavoja dažādus gardumus Margo, kas tobrīd ceļoja pa kontinentālo Grieķiju, lai atgūtos no kārtējās nelaimīgās mīlestības. Noklausījusies manu juceklīgo, sašutuma pilno stāstu par dzīvi apraktajiem kucēniem, māmiņa bija dziļi satriekta.
— Nudien briesmīgi!— viņa izsaucās.— Ak, šie zemnieki! Nesaprotu, kā viņi var būt tik nežēlīgi. Aprakt dzīvus kucēnus! Par tādu mežonību es dzirdu pirmo reizi. Tu pareizi darīji, viņus izglābdams, manu dārgumiņ. Kur viņi ir?
Es atrāvu vaļā kreklu, it kā gatavodamies izdarīt harakiri, un uz virtuves galda izbira ņudzeklis kucēnu, spiegdami tie akli taustījās uz visām pusēm.
— Džerij, dārgais, neliec viņus uz galda, kur es rullēju cepumu mīklu,— māmiņa iebilda.— Ak jūs, bērni! Pat ja tās ir tikai zemes piciņas, mēs taču negribēsim, ka tās iekļūst pīrāgos. Dabū grozu!
Es sadabūju grozū un ievietoju tajā kucēnus. Māte uzmeta tiem acis.
— Nabaga mazulīši,— viņa sacīja.— Izskatās, ka viņu ir briesmīgi daudz. Cik tad? Vienpadsmit! Nu jā, bet es nezinu, ko mēs ar viņiem iesāksim. Mēs taču nevaram turēt vienpadsmit suņu, turklāt četri mums jau ir.
Es steidzīgi paskaidroju, ka esmu jau visu izplānojis,— tikko kucēni būs mazliet paaugušies, mēs viņiem atradīsim saimniekus. Vēl piebildu, ka Margo tad būs mājās un varēs man palīdzēt, tā viņai būs piemērota nodarbošanās, un nevajadzēs domāt par seksu.
— Mīļais Džerij!—māte izbijusies iesaucās.— Tā tu nerunā! Kas tevi tā mācīja?
Es atbildēju, ka Larijs tika sacījis: Margo vajagot izmest no galvas domas par seksu,— un tā es nospriedu, ka līdz ar kucēnu ierašanos šis svētīgais mērķis tiktu sasniegts.
— Tev tomēr neklājas tā runāt,— māte sacīja.— Arī Larijs nedrīkst visur iejaukties un aplam spriedelēt. Margo tikai… viņa ir tikai… mazliet emocionāla, tās ir viss. Tam nav nekāda sakara ar seksu; tas ir pavisam citādi. Ko cilvēki domās, izdzirduši tevi tā runājam? Bet tagad ej un noliec kaut kur drošā vietā savus kucēnus.
Tā es aiznesu kucēnus līdz olīvkokam verandas tuvumā, piesēju Lulu un ar slapju lupatu notīrīju mazuļus. Lulu, nospriedusi, ka grozs mazuļu audzināšanai neder, tūlīt sāka rakt alu starp koka saknēm un citu pēc cita pārvietoja tajā kucēnus. Sava kucēna tīrīšanai, viņam pašam par lielu nepatiku, veltīju daudz vairāk laika nekā pārējo apkopšanai; tad sāku gudrot viņam vārdu. Galu galā izšķīros par Lazaru, saīsināti Lazu. Rūpīgi ielicis viņu starp viņa brāļiem un māsām, gāju novilkt ar dubļiem un urīnu notraipīto kreklu. Uz lenču ierados tieši tajā brīdī, kad māte stāstīja Leslijam un Larijam par kucēniem.
— Tas ir pārsteidzoši,— Leslijs runāja.— Es nebūt nedomāju, ka viņi ir ļauni; viņi tikai nepadomā. Paskatieties, kā viņi samet medību somā ievainotus putnus! Jā, kas tad ir noticis? Vai Džerijs kucēnus noslīcināja?
— Nē, viņš to neizdarīja,— māte dusmīgi atteica.— Kucēnus viņš, protams, atnesa uz šejieni.
— Dievs augstais!— Larijs iesaucās.— Vairāk nevienu suni! Mums jau ir četri.
— Runa ir tikai par kucēniem,— māte atbildēja,— nabaga mīļiem mazulīšiem.
— Cik tad viņu ir?— Leslijs jautāja.
— Vienpadsmit,— māte negribīgi atteica.
Larijs nolika nazi un dakšiņu un cieši viņā noraudzījās.
— Vienpadsmit!—viņš atkārtoja.— Vienpadsmit! Vienpadsmit kucēnu! Tas nu ir par traku!
— Es tev vēlreiz atkārtoju, ka tie ir tikai kucēni — sīki mazulīši,— māte satraukta sacīja.—Un Lulu par viņiem rūpējas.
— Pie velna — kas tā par Lulu?— iekliedzās Larijs.
— Viņu māte — viņa ir ļoti jauka,— māmiņa pasteidzās piebilst.
— Tātad pavisam divpadsmit pretīgi kranči.
— Nu, tā laikam iznāk,— māte piekrita.— Neesmu tos saskaitījusi.
— Tā jau ir mūsu mājas nelaime,— Larijs atcirta.— Neviens neskaita. Pirms apjēdzam, kas ar mums notiek, mēs esam dzīvnieku apsēsti. Taisni kā pasaules radīšanas dienās, tikai vēl nejēdzīgāk; jūs nepagūstat apskatīties, kad no vienas pūces jau izaudzis vesels bataljons. Katrā istabā rosās juteklīgi, mīlas pārņemti baloži, it kā spītējot Merī Stoupsai[1]; māja ir pilna ar putniem — kā putnu tirgotava, nemaz jau nerunājot par čūskām, krupjiem un lielu daudzumu sīku neradību, ar kurām Makbeta raganas varētu baroties gadiem ilgi. Un te — kā vainagojums visam — tiek atnesti vēl divpadsmit suņi. Lielisks piemērs tam, ka šajā ģimenē ne visi ir pie pilna prāta.
— Nerunā niekus, Larij, tu pārspīlē,— sacīja māte.— Tāds tracis pāris kucēnu dēļ!
— Vienpadsmit kucēni tev ir pāris? Te jau drīz izskatīsies kā Krafta suņu izstādes[2] Grieķijas filiālē, un tad varbūt izrādīsies, ka mazuļi ir kucītes, kurām visām reizē iestāsies kāzu laiks. Dzīve pārvērtīsies nebeidzamās suņu seksuālās orģijās.
— Jā,— māte ierunājās, mainīdama sarunas tematu, — nestāsti visiem, ka Margo ir kaut kāda seksbumba. Cilvēki vēl iedomāsies nezin ko.
— Bet viņa tāda ir,— Larijs iebilda.— Es neredzu iemesla, kāpēc patiesība būtu jānoslēpj.
— Tu ļoti labi saproti, ko es domāju,— māte stingri aizrādīja.— Es nevēlos, ka tu tā runā. Margo ir mazliet romantiska. Tā. ir liela starpība.
— Es varu vienīgi piebilst, ka tad, kad visām kucītēm reizē sāksies pārošanās laiks, Margo ar viņām būs grūti sacensties.
— Tagad, Larij, izbeidz,— māte sacīja.— Lai nu kā, bet par seksu neklājas runāt, ieturot lenču.
Pēc dažām dienām Margo pārradās no saviem klaiņoju- miem veselīgā izskatā, brūni iedegusi, acīmredzot sadziedējusi sāpošo sirdi. Viņa runāja bez mitas par šo ceļojumu, ar īkšķa nagu pūlēdamās mums grafiski attēlot tos cilvēkus, ar kuriem bija iepazinusies, un, kā parasti, nobeidza ar neiztrūkstošo «es viņiem pieteicu, lai viņi mūs apciemo, ja atbrauks uz Korfu».
— Es ceru, tu neuzaicināji it visus, ar kuriem esi iepazinusies, miļā Margo,— sacīja māte, mazliet satraukta.
— Nu, protams, nē, māmiņ,— Margo nepacietīgi attrauca, tikko pastāstījusi par glītu grieķu jūrnieku Un viņa astoņiem brāļiem, kurus laipni bija ielūgusi.— Es uzaicināju tikai interesantākos. Man likās, tu priecāsies, ka pie mums ciemojas interesanti cilvēki.
— Paldies, man pietiek ar tiem interesantajiem viesiem, kurus ielūdz Larijs,— māte dzēlīgi aizrādīja,— tagad arī tu sāc uzaicināt.
— Ceļojums man atvēra acis,— Margo dramatiski paziņoja,— esmu nākusi pie slēdziena, ka jūs visi te, tā sakot, veģetējat. Jūs kļūstat garīgi aprobežoti un… un… vārāties paši savā sulā.
— Es nedomāju, ka esmu garīgi aprobežota tāpēc, ka iebilstu pret negaidītiem viesiem, mana dārgā,— māte atteica.— Galu galā es taču esmu tā, kurai pienāksies gatavot viņiem maltītes.
— Bet viņi nav negaidīti,— Margo augstprātīgi paskaidroja,— es taču esmu viņus ielūgusi.
— Nu labi,— māte pielaidās, laikam saprazdama, ka viņas iebildumi netiek ņemti vērā.— Es domāju, ja viņi mums iepriekš atrakstītu, kad vēlas ierasties, mēs kaut kā ierīkotos.
— Protams, viņi mums paziņos,— Margo vēsi atteica. — Viņi ir mani draugi; viņi nebūs tik neaudzināti, lai nepaziņotu.
Margo tomēr bija kļūdījusies.
Es atgriezos vasarnīcā pēc ļoti patīkami aizvadītas pēcpusdienas, kad laivā tiku dreifējis gar piekrasti, meklēdams roņus; saulē sakarsis, izsalcis iedrāžos viesistabā, lūkodamies pēc tējas un milzu lielās, mātes pagatavotās šokolādes kūkas; skats, kādu še ieraudzīju, bija tik neparasts, ka paliku durvīs stāvot ar pāršteigumā pavērtu muti, kamēr suņi satraukti spiedās man pie kājām, uzboza vilnu un sāka rūkt. Māte sēdēja uz grīdas, neērtā pozā uzmetusies uz spilvena, vienā rokā viņa nedroši turēja virvi, pie kuras bija piesiets mazs, melns, ārkārtīgi kustīgs auns. Māmiņai apkārt uz spilveniem sakrustotām kājām sēdēja vecs vīrs ar fesku galvā un trīs čadrās cieši ietinušās sievietes. Turpat uz grīdas bija nolikta limonāde, tēja, šķīvji ar cepumiem un sviestmaizēm un šokolādes kūka. Man ienākot viesistabā, vecais vīrs, paliecies uz priekšu, izvilka no jostas lielu, bagātīgi izrotātu dunci, nošņāpa pamatīgu gabalu kūkas un ar redzamu apmierinājumu iestūķēja mutē. Sis skats nepārprotami atgādināja mizanscēnu no «Arābijas naktīm». Māte man uzmeta baiļpilnu skatienu.
— Paldies dievam, tu esi atnācis, dārgumiņ,— viņa sacīja, cīnīdamās ar aunu, kas nejauši bija ielēcis viņai klēpī.— Šie ļaudis nesaprot angļu valodu.
Es apjautājos, kas viņi tādi ir.
— Nezinu,—māte izmisusi atteica. — Viņi ieradās, kamēr es vārīju tēju; kopš tā brīža jau pagājušas vairākas stundas. Es nesaprotu ne vārda, ko viņi "runā. Viņi katrā ziņā grib sēdēt uz grīdas. Es domāju, tie, protams, ir Margo draugi, varbūt arī Larija draugi, bet tādā gadījumā viņiem vajadzētu būt inteliģentākiem.
Es pamēģināju runāt grieķiski ar veco vīru, un viņš sajūsmā, ka viņu kāds saprot, tūlīt pielēca kājās. Viņam bija ērgļa deguns, milzu lielas, baltas ūsas, līdzīgas apsarmojušam labības kūlim, un melnas acis ar alkatīgi dzirkstošu skatienu. Vīrs bija apģērbis baltu tuniku ar sarkanu, platu drēbes jostu, kurā bija iebāzts duncis, ļoti platas maisveida bikses, garas, baltas kokvilnas zeķes un sarkanas kurpes uzliektiem purngaliem, ko rotāja efektīgi pomponi. Ak tad es esot apburošās sinjoritas brālis — viņas brālis, vecais vīrs satraukts auroja, un uz viņa ūsām trīcēja šokolādes kūkas drupačas. Kāds gods ar mani iepazīties! Viņš piespieda mani sev klāt un tik dedzīgi skūpstīja, ka suņi, baidīdamies par manu dzīvību, visi reizē sāka riet. Auns, redzēdams četrus rejošus suņus, krita panikā un sāka joņot apkārt mātei, notīdams viņu ar virvi. Atskanot sevišķi niknam Rodžera rējienam, pārbiedētais auns bēga drošībā uz verandu, vilkdams sev līdzi izlaistītās limonādes un šokolādes kūkas biezputrā iekritušo māmiņu. Viss gāja juku jukām. Izcēlās briesmīga kņada.
Rodžers, laikam nopratis, ka vecais turks uzbrūk gan man, gan mātei, uzklupa vecā vīra kurpēm, sakampdams zobos vienu no pomponiem. Turks lūkoja viņam iespert ar svabado kāju un tūlīt pats nogāzās zemē. Trīs sievietes, sakrustotām kājām nekustīgi sēdēdamas uz spilveniem, skaļi kliedza no čadru apakšas. Māmiņas suns Dodo, kas jau sen bija pārliecinājies, ka mājas trači viņa — Dendija Dinmonta—šķirnes suņiem1 sagādā skaudras ciešanas, bēdīgs čurnēja kaktā un kauca. Turks, kas, par spīti saviem gadiem, bija pārsteidzoši lokans, izvilka dunci un neatlaidīgi, bet veltīgi pūlējās ar to aizsniegt Rodžeru, kurš, mežonīgi rūkdams, šāvās no viena pompona pie otra, veikli izvairīdamies no dunča asmens. Vidls un Pjūks mēģināja aunu ielenkt, bet māte, izmisīgi pūlēdamās izvīstīties no virves, izkliedza nesaprotamus, man domātus rīkojumus.
— Paņem jēru! Džerij, pievāc to jēru! Viņi to nogalēs,— māmiņa spiedza, notriepusies ar limonādi un šokolādes kūkas druskām.
— Melnais velna izdzimums! Raganas bandu dēls! Manas kurpes! Laid vaļā manas kurpes! Es tevi nositīšu… nogalēšu!— aizelsies brēca vecais turks, zvetēdams uz Rodžera pusi.
— Ai! Ai! Ai! Viņa kurpes! Viņa kurpes!—korī ķērca trīs sievišķi, nekustīgi sēdēdami uz spilveniem.
Ar lielām pūlēm, vairoties no dunča, man izdevās satrakoto Rodžeru atraut no vecā turka pomponiem un kopā ar Vidlu izvest ārā verandā. Tad es atgrūdu bīdāmās durvis un uz laiku ieslodzīju ēdamistabā jēru, kamēr man izdosies nomierināt veco turku. Māte, nervozi smaidīdama un enerģiski mādama ar galvu uz visu, ko es sacīju, kaut arī neko nesaprata, mēģināja notīrīt apģērbu, bet tās izrādījās veltīgas pūles, jo šokolādes kūka, viens no viņas vislielākajiem un lipīgākajiem ražojumiem, bija pildīta ar krēmu, un viņa, atmuguriski krītot, bija iespiedusi elkoni pašā kūkas centrā.
Galu galā vecais vīrs nomierinājās un aprima, un, kamēr māte uzgāja augšā pārģērbties, es salēju glāzēs brendiju turkam un viņa trim sievām. Brendijs darīja savu, un ap to laiku, kad māte atgriezās, vismaz no viena plīvura apakšas bija dzirdami klusi šņuksti, bet turka deguns vērtās sarkans kā uguns.
— Tava māsa ir… kā lai tev to pasaku?… Burvīga… Nu, debešķīga. Nekad neesmu sastapis viņai līdzīgu meiteni,— viņš dedzīgi runāja, turēdams glāzi izstieptā rokā,— es,
1 Skotu terjers, medību suns ar pinkainu vilnu, īsām kājām. Nosaukts V. Skota romāna «Gajs Mennerings» personāža Dendija Dinmonta vārdā.
kuram, kā tu zini, ir trīs sievas, nekad neesmu redzējis tādu meiteni kā tava māsa.
— Ko viņš tur stāsta?— māte jautāja, nervozi blenzdama uz turka dunci. Es atkārtoju, ko turks bija man teicis.
— Pretīgais vecis!— māte šķendējās.— Nudien Margo vajadzētu būt piesardzīgākai.
Turks iztukšoja savu glāzi un no jauna sniedza to man pretī, starojoši smaidīdams.
— Jūsu kalpone,— viņš iesāka, piegrūzdams māmiņai ar īkšķi,— ir mazdrusciņ padumja, vai ne? Viņa nerunā grieķiski.
— Ko viņš sacīja?— māte atkal vaicāja.
Es godīgi pārtulkoju.
— Nekauņa tāds!— dusmīgi attrauca māte.— Patiesi, es varētu Margo iecirst pļauku. Pasaki viņam, kas es esmu.
Es pateicu turkam, un efekts bija daudz lielāks, nekā māte varētu vēlēties. Ar troksni viņš uzlēca kājās, pieskrēja pie mātes, sagrāba viņas rokas un apbēra ar skūpstiem. Pēc tam, vēl arvien turēdams māti kā knaiblēs, turks lūkojās viņai acīs, ūsas viņam satraukumā drebēja.
— Māte,— viņš patētiskā balsī sacīja,— mana Mandeļ- ziediņa māte.
— Ko viņš tur klaigā!— māmiņa nervozi jautāja.
Bet, pirms es paguvu pārtulkot, turks jau bija noaurojis kādu pavēli savām sievām, un tās sāka izrādīt pirmās dzīvības zīmes. Viņas pielēca kājās no spilveniem, pieskrēja pie mātes, pacēla savas čadras un dziļā pazemībā skūpstīja mātei rokas.
— Es nevēlos, ka viņas mani skūpsta,— māte aizelsusies iebilda.— Džerij, pasaki viņām, ka tas ir gluži lieki.
Turks, norīkojis savas sievas atpakaļ uz spilveniem, no jauna pievērsās mātei. Ar vienu vareno roku apņēmis viņas plecu, tā ka viņa aiz sāpēm iekliedzās, turks kā orators izmeta otru roku uz priekšu.
— Nekad nebūtu domājis,— viņš dārdināja, lūkodamies mātes sejā,— nekad nebūtu domājis, ka man būs tas gods iepazīties ar mana Mandeļzieda māti.
— Ko viņš tur saka?— māte uztraukta vaicāja, sagrābta turka lācīgajā apkampienā.
Es atkal pārtulkoju.
— Mandeļzieds? Par ko viņš runā? Tas cilvēks ir traks,— viņa noteica.
Es paskaidroju, ka turks acīmredzot līdz ausīm iemīlējies Margo un ka šis vārds domāts viņai. Līdz ar to mātes baiļpilnās aizdomas par turka nodomiem bija apstiprinājušās.
— Atradies Mandeļzieds!—viņa dusmīgi noteica.— Lai tikai viņa pārnāk — es viņai sadošu Mandeļziedu!
Sajā bridi, pēc peldes svaiga un atvēsinājusies, ļoti atklātā peldkostīmā parādījās pati Margo.
— O-o-o!—viņa sajūsmināta izsaucās.— Mustafa! Un Lena, Marija un Teliņa! Cik jauki!
Turks piesteidzās pie Margo un godbijīgi noskūpstīja viņai roku, trīs sievas sastājās ap viņiem, izgrūzdamas slāpētus prieka kliedzienus.
— Māmiņ, tas ir Mustafa,— Margo starodama sacīja.
— Mēs jau iepazināmies,— māte saīgusi atteica,— un viņš sabojāja manu jauno kleitu, pareizāk sakot, viņa jērs to izdarīja. Ej uzvelc kādu apģērba gabalu!
— Viņa jērs?—izbrīnījusies jautāja Margo. — Kāds jērs?
— Tas jērs, kuru viņš atveda savam Mandeļziedam, ka viņš tevi dēvē,— māte pārmetoši sacīja.
— Ak, tas jau ir tikai joks,— atteica Margo un nosarka,— viņš jau nedomā neko ļaunu.
— Es gan zinu, kādi ir šie netīrie veči,— māte draudīgi piezīmēja.— Tev, Margo, vajadzētu būt gudrākai.
Vecais turks vērīgi klausījās šajā vārdu pārmaiņā, viņa spožās acis meta ašus mirkļus, seju rotāja svētlaimīgs smaids; mātes un Margo strīds turpinājās, un es, baidīdamies ar savu tulka prasmi nonākt strupceļā, atvēru bīdāmās durvis un ielaidu jēru. Dzīvnieks ienāca viesistabā nekaunīgi dižmanīgā gaitā, melns un sprogains kā negaisa mākonis.
— Kā tu iedrošinies!— Margo kliedza.— Kā tu iedrošinies apvainot manus draugus! Viņš nav netīrs vecis; viņš ir viens no tīrīgākajiem vīriešiem, kādus es pazīstu.
— Man vienalga, vai viņš ir vai nav tīrs,— māte attrauca, zaudējusi pacietību.— Viņš te nevar palikt ar visiem šiem… viņa… sievišķiem. Es nedomāju gatavot ēdienu harēmam.
— Ir tik patīkami klausīties, kā māte ar meitu sarunājas,— turks jūsmoja, griezdamies pie manis.— Viņu balsis skan kā aitu zvaniņi.
— Tu esi nejauka,— Margo sacīja,— tu esi nekaunīga! Tev nav pa prātam, ka man ir draugi. Tu esi aprobežota mietpilsone!
— Nesauc mani par mietpilsoni, ja es iebilstu pret to, ka cilvēkam ir trīs sievas,— māte sašutusi atbildēja.
— Man liekas, es dzirdu lakstīgalu dziedāšanu savā ielejā,— turks sacīja ar asarām acis.
— Viņš nav vainīgs, ka ir turks,— Margo sauca.— Ko lai viņš dara, ja viņam ir trīs sievas!
— Neviens vīrietis nav spiests ņemt trīs sievas, ja viņš to nevēlas,— māte stingri noteica.
— Es domāju,— turks paļāvīgi turpināja,— mans Mandeļzieds stāsta savai mātei, cik brīnišķīgi mēs pavadījām laiku tur, manā ielejā, ko?
— Tu vienmēr centies mani apspiest,— Margo grem- zās.— Viss, ko es daru, ir slikti.
— Es tev pārāk daudz atļauju, tur visa tā nelaime. Es atvēlu tev dažas dienas kaut kur pabraukāt, bet tu atgriezies ar šo… šo… veco izvirtuli un viņa sievišķiem,— māte jsacīja.
— Āre, tas jau ir, ko es saku, tu mani apspied,— Margo triumfējoši noskaldīja.— Tagad tu vēlies, lai es tev lūdzu atļauju satikties ar turku.
— Kā man gribētos aizvest viņas atpakaļ uz manu ciemu,— turks runāja, mīlīgi blenzdams uz abām strīdniecēm.— Cik laimīgi mēs tur justos… dziesmas, dejas, vīns…
Jērs laikam jutās vīlies, ka neviens viņu neievēro, viņš bija mazliet padraiskuļojies, izrotājis grīdu un izpildījis divas jaukas piruetes, taču neviens viņam nebija veltījis pelnīto uzmanību, un viņš, noliecis galvu, metās virsū mātei. Tas bija visādā ziņā teicami veikts uzbrukums. Es to spēju pareizi novērtēt, jo daudzo ekspedīciju laikā, jādams cauri olīyu birzīm, bieži tiku saķēries cīniņā ar jauniem, drosmīgiem auniem un, abām pusēm par lielu gandarījumu, atvairījis uzbrukumus kā īsts matadors, sarkanās drānas vietā izmantodams kreklu. Protams, man bija žēl mātes, bet šis trieciens bija lielisks, labi izplānots: ar visu stiegrainā ķermeņa un kaulainās galvas spēku auns precīzi iebelza mātei zem ceļgaliem.
Kā izšauta no lielgabala, māte tika uzmesta uz mūsu ārkārtīgi neērtā, ar Saru drānu pārvilktā dīvāna un tur, smagi elpodama, palika guļot. Turks, pārbijies par sava dāvātā auna nedarbu, pielēca pie mātes un izplestām rokām gatavojās viņu aizsargāt no nākamā uzbrukuma, kas likās nenovēršams, jo auns, redzami apmierināts, bija atkāpies istabas kaktā un dižodamies slējās pakaļkājās gluži kā bokseris, kas savā ringa stūri vingrina locekļus.
— Māmiņ, māmiņ, vai tev kaut kas nesāp?— Margo sauca.
Māļe aizelsusies nespēja atbildēt.
— Āre! Skatieties! Viņam ir mana daba, Mandeļzie- diņ,— turks jūsmoja.—Nāc šurp, mans brašuli, nāc, nāc!
Auns sekoja uzaicinājumam tik pēkšņi un tādā ātrumā, ka turks nedabūja ne attapties. Kā melns bubulis, ar kājām kā ar ložmetēju rībinādams noberztos grīdas dēļus, auns joņoja pāri istabai, ietriecās turkam lielos un nogāza viņu uz dīvāna līdzās mātei; tur nu vecais vīrs tagad gulēja, izgrūzdams skaļus dusmu un sāpju kliedzienus.
Tā kā arī man bija gadījies saņemt līdzīgus belzienus pa kājām, es spēju just turkam līdzi.
Trīs sievas, šausmu pārņemtas par sava pavēlnieka kritienu, stāvēja kā sastingušas, un no viņām ižplūda tādas skaņas kā no trim minaretiem ap saulrietu. Šādā interesantā situācijā mūs pārsteidza Larijs un Leslijs. Viņi stāvēja durvis kā zemē iemieti un vēroja notiekošo, nespēdami ticēt savām acīm. Tur biju es, trenkdams apkārt istabai kādu stūrgalvīgu aunu, tur bija Margo, mierinādama trīs gaudojošas, aizplīvurotas lēdijas, un māte, kas nepārprotami valstījās uz dīvāna kopā ar pavecu turku.
— Māmiņ, vai tev neliekas, ka tu jau esi mazliet par vecu šādai izpriecai?— Larijs ieinteresēts jautāja.
— Vai traks, paskaties uz to brīnišķīgo dunci!— iesaucās Leslijs, ar interesi lūkodamies uz turku, kas vēl arvien dīdījās uz dīvāna.
— Nepaliec par muļķi, Larij,— māte dusmīgi attrauca, masēdama cietušos kāju lielus.— Pie visa vainīgs tas Margo turks.
— Turkiem nevar uzticēties,— Leslijs piezīmēja, nemitīgi blenzdams uz dunci.— Tā saka Spiro,
— Bet ko tas nozīmē, ka tu gaišā dienas laikā valsties ar turku? Varbūt tu gribi līdzināties lēdijai Hesterei Stenhopai1 ?—Larijs nerimās.
— Zini, Larij, no šīs pēcpusdienas man nu ir diezgan. Tu mani vairs nekaitini. Jo ātrāk šis cilvēks būs no mājas ārā, jo labāk,— māte sacīja.— Palūdz, lai viņš iet projām.
' Angļu grāfiene Hestere Lusija Stenhopa (1776-1839) mūža otro pusi bija nodzīvojusi Libānas kalnos starp drūziem (musulmaņu sekta ar kristietisma elementiem), iegūdama lielu varu pār vietējiem iedzīvotājiem.
— Nedari tā! Viņš ir mans turks,— raudulīgi iespiedzās Margo.— Ar manu turku tā nedrīkst apieties.
— Tagad es iešu augšā uzlikt balzamu uz saviem pušumiem,— māte sacija, klibodama uz durvīm,— un ap to laiku, kad nonākšu lejā, lai turka še vairs nebūtu.
Ap to laiku, kad māmiņa atgriezās, Larijs un Leslijs bija cieši iedraudzējušies ar veco vīru; mātei par lielu nepatiku, turks ar savām trim sievām palika pie mums vēl dažas stundas, šajā laikā viņi izsūca vairākus galonus saldas tējas un uzkoda cepumus, un tikai pēc tam mēs beidzot iedabūjām viņus ratos un nosūtījām atpakaļ uz pilsētu. , ,
— Paldies dievam, tas nu ir beidzies,— māte sacīja, klibodama uz ēdamistabu, lai sagatavotu mums vakariņu maltīti.—Vismaz viņi te nepalika, un tā ir liela laime. Bet tev, Margo, derētu padomāt, ko tu uzaicini.
— Man ir apnicis veids, kā tu kritizē manus draugus,— Margo iebilda.— Viņš taču bija gluži parasts, pilnīgi nekaitīgs turks.
— No viņa būtu iznācis apburošs znots, vai ne?— iejaucās Larijs.— Margo varētu nosaukt savu pirmo dēlu par Ali Babu un meitu par Sezamu.
— Tie nav nekādi joki, dārgais Larij,— māte atteica.
— Es taču nejokoju,-^ iebilda Larijs.— Vecais puika man teica, ka viņa trīs sievas jau sākot novecot un viņš esot nolūkojis Margo sev par ceturto.
— Larij! Tas nevar būt! Pretīgais vecais lops!—māte sašutusi izsaucās.— Labi, ka viņš man to neteica. Es būtu viņam sadevusi, kā nākas. Ko tu viņam atbildēji?
— Viņš bija drusku vīlies, kad es pastāstīju, kāds pūrs būs Margo.
— Pūrs? Kas par pūru?— māte neizpratnē jautāja.
— Vienpadsmit mazi kucēni,— Larijs paskaidroja.