Sargies no ļaunā ienaidnieka.
Šekspīrs. Karalis Līrs
Cauru gadu ceturtdiena man šķita pati svarīgākā nedējas diena, jo tad pie mums mēdza ciemoties Teodors. Dažreiz tā izvērtās garā, visas ģimenes dienā, kad notika izbraukums uz salas dienvidiem un pikniks kādā attālā liedagā vai cits kāds kopīgs pasākums, bet parasti mēs abi ar Teo devāmies kādā no mūsu ekskursijām, kā Teodors tās nosauca. Apkrāvušies ar kolekcionēšanas piederumiem — maisiem, tīkliem, pudelēm un mēģenēm, mēs kopā ar suņiem gājām izpētīt salu apmēram ar tikpat spēcīgām piedzīvojumu alkām, kādas krūtīs bija nesuši karalienes Viktorijas laika pētnieki, lauzdami sev ceļu Melnās Āfrikas dzīlēs.
Tomēr tikai nedaudziem Viktorijas laika pētniekiem būs bijis tāds lielisks, gluži nepārspējams ceļabiedrs kā Teodors — īsta, parocīga enciklopēdija, ko paņemt līdzi ekspedīcijā.
Man viņš likās viszinīgs kā pats dievs, tikai daudz jaukāks, jo bija reāls. Ikvienu, kas viņu pazina, Teodors pārsteidza ar savām neticami plašajām zināšanām, bet jo sevišķi ar lielo vienkāršību. Atceros, reiz sēdējām verandā pie māmiņas bagātīgi klātā tējas galda pārpalikumiem un klausījāmies nogurušo cikāžu vakara dziesmā, apbērdami Teodoru ar jautājumiem. Viņš bija ģērbies nevainojamā tvlda uzvalkā, gaišie mati un bārda kārtīgi sasukāta; Teodora acis ikreiz uzdzirkstīja, kad mēs uzņēmām jaunu sarunu tematu.
— Teodor,— Larijs ierunājās,— Paliokastritsa klosterī ir kāda glezna, par kuru mūki apgalvo, ka to darinājis Panioti Dokserass[3]. Kā tu domā — vai tā varētu būt?
— Redzi,— Teodors piesardzīgi iesāka,— par šo tematu es diemžēl zinu ļoti maz. Bet domāju, ka nekļūdīšos, sacīdams: glezna drīzāk varētu būt Cadzanisa darbs… e-e… viņš uzgleznojis ļoti interesantu mazu darbiņu… Patera klosteri, nu, tajā pie augšējā ceļa, kas ved uz Korfu ziemeļdaļu. Tagad viņš, protams…
Nākamajā pusstundā Teodors mums sniedza visaptverošu, kodolīgu lekciju par Jonijas salu glezniecības vēsturi, sākot ar apmēram 1242. gadu, un tad nobeidza, sacīdams:
— Bet, ja jūs gribat dzirdēt speciālista domas, jums jāgriežas pie doktora Paramitiotisa, no kura jūs varat iegūt daudz pilnīgāku informāciju nekā no manis.
Nav jābrīnās, ka mēs uz Teodoru paļāvāmies kā uz orākulu. Vārdi «Teo saka» uzlika ticamības zīmogu jebkurai informācijai, ko kāds cilvēks gatavojās nodot citiem; šie divi vārdi bija ari nepieciešami, lai iegūtu mātes piekrišanu it visam, sākot ar ieteikumu lietot uzturā vienīgi augļus un beidzot ar neatliekamu vajadzību turēt skorpionus guļamistabā, jo tie, redziet, esot pilnīgi nekaitīgi. Teodors bija vislabākais sarunu biedrs ikvienam no mums. Ar māti viņi apspriedās p^r augiem, it īpaši par ārstniecības augiem un to receptēm, Teodors apgādāja māti ar lasāmvielu no savas plašās detektīvromānu bibliotēkas. Ar Margo viņš varēja runāt par diētām, vingrojumiem un dažādām ziedēm, kurām esot lieliski panākumi pret plankumiem, pūtītēm, dažādiem izsitumiem. Teodors spēja dalīties domās par jebkuru jautājumu, kas iešāvās prātā manam daiļrunīgajam brālim Larijam, sākot ar Freidu[4] un beidzot ar zemnieku ticību vampīriem; Lesliju viņš varēja izglītot Grieķijas šaujamo ieroču vēsturē vai pastāstīt viņam par zaķu paradumiem ziemā. Attiecībā uz mani — manu izziņas kāri un trūcīgajām zināšanām — Teodors bija gudrības avots it visās jomās, un es kāri dzēru no šī avota.
Ceturtdienās Teodors parasti ieradās ap pulksten desmitiem, nesatricināmā mierā sēdēdams ormaņa ratu pakaļējā sēdeklī, galvā viņam bija pelēka filca cepure, uz ceļgaliem kolekcionāra soma, pie sāniem spieķis ar gāzes auduma tīkliņu galā. Es, kas jau biju kājās kopš pulksten sešiem un lūkojos lejā uz olīvu birzīm, lai ieraudzītu viņu piebraucam, ap to laiku izmisumā biju nospriedis, ka viņš aizmirsis, kāda šodien diena, vai arī viņam gadījies pakrist un salauzt kāju vai ciest kādā katastrofā. Redzot viņu mierīgu, nopietnu, sveiku un veselu sēžam ormaņa ratu pakaļējā sēdeklī, es izjutu lielu atvieglojumu. Saule, kas līdz tam likās aptumsusi, sāka atkal spoži spīdēt. Pieklājīgi pakratījis manu roku, Teodors samaksāja vedējam un pieteica vakarā savlaicīgi atbraukt viņam pakaļ. Tad, uzmetis plecā kolekcionāra somu, viņš kādu brīdi domīgi lūkojās zemē, nemierīgi šūpodamies pirkstgalos.
— Es domāju… e-e…' tu zini… —viņš iesāka,— mēs varētu papētīt mazos dīķīšus… e-e… Kontokali tuvumā. Protams, tikai tajā gadījumā, ja tev nav padomā kāda cita vieta… e-e… kurp tu labprātāk dotos.
Es ar lielāko prieku tūlīt paziņoju, ka mazie dīķīši Kontokali tuvumā ir tieši tas, ko es vēlos.
— Labi,— Teodors sacīja.— Viens no iemesliem, kāpēc es ļoti gribētu aiziet uz turieni… e-e.., ir… zini… tur ir kāda taka, kas ved mūs gar ļoti labu grāvi, kurā man ir laimējies atrast daudz vērtīgu dzīvnieku.
Tā mēs, jautri sarunādamies, devāmies ceļā, suņi izkārtām mēlēm, astes luncinādami, atstāja mandarīnu koku pavēni un tecēja mums līdzi. Pēc brīža aizelsusies mūs panāca Lugarēcija, viņa nesa turzu ar mūsu lenču, ko .bijām aizmirsuši mājās.
Tērzēdami gājām caur olīvu birzīm, laiku pa laikam apstādamies, lai aplūkotu kādu puķi vai koku, putnu vai kāpuru; viss mums likās interesants, un Teodors par visu zināja kaut ko pastāstīt.
— Es nudien nezinu nevienu paņēmienu, kā tu varētu saglabāt sēnes savai kolekcijai; kādu līdzekli tu arī lietotu, vienalga… hm… e-e… tu zini… sēnes sačokurojas. Vislabāk, manuprāt, ir sēnes uzzīmēt vai uzgleznot, vai nofotografēt. Bet tu vari pagatavot sporu ornamentus, un tie ir ļoti glīti. Kā to izdarīt?… Nu tā… tu noņem… zini… ēdamai sēnei vai suņusēnei cepurīti un novieto uz balta kartona gabala. Sēnei, protams, jābūt pilnīgi pieaugušai, citādi sporas neizbirs. Pēc kāda laika cepurīte rūpīgi jānoņem no kartona… taču ievēro—sporas nedrīkst aizskart, un tev būs skaists… e-e… sporu ornaments!
Suņi, vēdekļveidīgi izretinājušies, aizšāvās mums pa priekšu, stīvām kājām viņi cītīgi ošņāja veco olīvkoku dobumus un, skaļi riedami, veltīgi mēģināja noķert bezdelīgas, kas lidinājās līču loču starp kokiem gandrīz pie pašas zemes. Drīz vien mēs sasniedzām klajāku apvidu, kur olīvu birzis nomainīja mazi tīrumiņi ar augļu kokiem un kukurūzu vai vīnogulājiem.
— Are!—Teodors ierunājās, apstādamies pie zālaina grāvja, kas bija pilns ar ūdeni, un, ielūkodamies tajā, acis viņam spīdēja, izspūrusī bārda trīcēja priecīgā satraukumā.— Te nu ir kaut kas interesants. Vai tu redzi? Tieši pie mana spieķa.
Es piepūlēju acis, bet neko neredzēju. Teodors piestiprināja tīkliņu spieķa galam, veikli, it kā zvejodams mušu no zupas, pasmēla un tad pacēla.
— Te, skaties, vai redzi? Tas ir HYdrophilus piceus… e-e… lielā ūdensmīļa olu maiss. Kā tev zināms, tā ir mātīte, kas savērpj… savij šo maisu. Tajā var būt līdz piecdesmit olu… tas ir ļoti interesanti… Acumirkli… es tikai paņemšu pinceti. Nu, te, vai redzi? Tātad tas te… hm… to varētu nosaukt par skursteni, kaut gan tas drīzāk atgādina mastu un ir pildīts ar gaisu, līdz ar to maisu var salīdzināt ar mazu kuģīti, kas nevar apgāzties, jo ar gaisu pildītais masts to nepieļauj… Ja tu olu maisu ieliksi savā akvārijā, no tā jāizšķiļas mazuļiem, bet es brīdinu tevi, kāpuri ir ļoti… e-e… zini… ļoti plēsīgi un droši vien aprīs tavus pārējos akvārija iemītniekus. Un tagad mēģināsim noķert kādu pieaugušu vaboli.
Pacietīgi kā bridējputns Teodors soļoja gar grāvmalu, ik pa brīdim iegremdēja ūdenī tiklu un pasmalstīja.
— Areče! Laimējās!— viņš beidzot iesaucās un uzmanīgi ielika manā drebošajā plaukstā lielu, melnu vaboli, kas aizvainoti tirināja kājas.
Ar apbrīnu es aplūkoju vaboles spēcīgos, rievainos segspārnus, sarainās kājas un ķermeni ar tikko manāmu olīvzaļu lāsmojumu.
— Šī vabole pelti lēnām salīdzinājumā ar citām… e-e… nu zini…ūdensvabolēm, turklāt viņa peld pavisam dīvaini. Hm… hm… viņa airējas uz priekšu nevis vienlaicīgi ar visām kājām, kā to dara citas sugas, kas dzīvo ūdenī, bet darbina kājas pārmaiņus. Tādējādi rodas iespaids… nu zini… ka vaboles kustības ir ļoti saraustītas.
Suņi šādos gadījumos uzvedās gan labi, gan slikti. Dažreiz viņi mūs traucēja, jo aizskrēja uz tuvējo zemnieku sētu un tur uzbruka cāļiem; sekoja sirdīga izskaidrošanās ar cāļu īpašnieku, tā ka veltīgi tika izšķiesta vismaz pusstunda dārgā laika; citos gadījumos viņi izrādījās itin noderīgi: aplenkuši čūsku, lai tā nevarētu aizbēgt, viņi rēja bez apstājas, līdz ieradāmies mēs. Man vienmēr paticis, ka suņi ir pie mums — druknais Rodžers, līdzīgs melnam, nenocirptam jēram, elegantais Vidls zīdainā, dzeltenā kažokā un Pjūks, kas atgādināja mazītiņu sarkanbrūnu, balti punktotu bulterjeru. Reizēm, kad mēs apstājāmies uz ilgāku laiku, suņiem kļuva garlaicīgi, bet parasti viņi pacietīgi gulēja ēnā, kustīgās, sārtās mēles bija izkārtas, astes draudzīgi kuļājās, tikko mēs viņiem uzmetām acis.
Tas bija Rodžers, kas pirmais mani iepazīstināja ar vienu no skaistākajiem zirnekļiem pasaulē — zirnekli ar elegantu, skanīgu nosaukumu Eresus niger. Priekšpusdienā bijām nostaigājuši krietnu ceļa gabalu un, kad saule sāka svilināt, apmetāmies paēnā, lai iestiprinātos ar līdzi
paņemto ēdamo un dzeramo. Mēs sēdējām olīvu birzs malā un tiesājām sviestmaizes, piedzerdami ingveralu. Parasti, kad abi ar Teodoru ieturējām maltīti, suņi elsdami sēdēja mums apkārt un kārām, lūdzošām acīm skatījās, kā mēs ēdam, jo viņiem allaž likās, ka mūsu ēdamais ir labāks par viņējo; nolocījuši savu tiesu, viņi raudzīja sev izdabūt vēl garšīgāku uzkodu, likdami lietā visas aziātu ubagiem zināmās blēdības un trikus. Šobrīd Vidls un Pjūks izbolīja acis, elsa un pūta, visādi likdami mums saprast, ka viņi ir tuvu bada nāvei. Rodžers, kā par brīnumu, viņiem nepievienojās. Viņš bija attupies saulgozī kazenāju krūma priekšā un kaut ko cieši vēroja. Es gāju palūkoties, kas viņu tik ļoti ieinteresējis, ka viņš atsakās no manu sviestmaižu garozām. Sākumā neko neredzēju, tad piepeši ieraudzīju kaut ko tik skaistu, ka nespēju ticēt savām acīm. Tas bija mazītiņš zirneklītis, ne lielāks par zirni, un no pirmā acu uzmetiena to varētu noturēt par dzīvu rubīnu vai kustīgu asins lāsi. Aiz prieka iekliedzies, es piesteidzos pie kolekcionāra somas, izņēmu no tās pilulu kastīti ar stikla vāciņu un sāku gūstīt brīnišķīgo radījumu. Tas nepavisam nebija viegli, jo sīkais zirneklītis izdarīja plašus lēcienus, tā ka es biju spiests labu laiku dzenāt viņu apkārt un apkārt kazeņu krūmam, iekams man izdevās viņu noķert un ieslodzīt pilulu kastītē. Priecīgs un lepns nesu krāšņo zirnekli parādīt Teodoram.
— Ahā!— noteica Teodors, ievilcis malku ingveralus; viņš sadabūja palielināmo stiklu, lai manu gūstekni pamatīgāk aplūkotu.
— Jā, tas ir Eresus nigei… hm… jā… tas, protams, ir tēviņš, tāds skaists radījums, mātīte ir… e-e… tu zini… viscaur melna, bet tēviņam ir ļoti košs krāsojums.
Aplūkots caur palielināmo stiklu, zirneklītis izskatījās pat vēl skaistāks, nekā biju iedomājies. Ķermeņa priekšpuse jeb galvkrūtis viņam bija melnas, samtainas, ar spilgti sarkaniem lāsumiņiem gar malām. Spēcīgās kājas bija apvītas baltām josliņām, kas izskatījās ļoti smieklīgi — it kā dzīvnieks nēsātu strīpainas bikses. Tomēr visvairāk mani pārsteidza zirnekļa neparasti košais vēders: tas bija spilgti sarkanā krāsā, izrotāts ar trim melniem, apaļiem lāsumiņiem baltu matiņu ielokā. Tik krāšņu zirnekli es vēl nekad nebiju redzējis un tūlīt nolēmu sameklēt viņam draudzeni — cerībā iegūt pēcnācējus. Rūpīgi jo rūpīgi pārmeklēju kazeņu krūmu un tā tuvāko apkārtni, bet neko neatradu. Teodors man paskaidroja, ka mātīte sev izrok ap trīs collas garu aliņu, ko izoderē ar izturīgu tīmekli.
— Tu vari to viegli atšķirt no citu zirnekļu alām,— viņš sacīja,— jo tīmeklis vienā vietā ir izspiedies uz āru, izveidojot kaut ko līdzīgu jumtam virs alas mutes. Turklāt ala no ārpuses ir noklāta ar zirnekļa mātītes maltīšu pārpalikumiem — siseņu kājām un spārniem un vaboļu atliekām.
Apbruņojies ar šīm zināšanām, nākamajā dienā vēlreiz ņēmos pētīt zemi ap kazeņu krūmu. Veltīgos meklējumos pagāja visa pēcpusdiena. Neapmierināts atgriezos mājās uz pēcpusdienas tēju. Izvēlējos īsāko ceļu pāri nelieliem pakalniem, noaugušiem ar kokveida dienvidviršiem, kas, šķiet, sevišķi kupli zēla šajā smilšainajā, izkaltušajā apvidū. Sausos pakalnus bija iecienījuši skudru lauvas, raibeņi un citi sauli mīloši tauriņi, ķirzakas un čūskas. Iedams cauri virsājam, es piepeši uzdūros izbalojušam aitas galvaskausam. Vienā no tukšajiem acu dobuļiem dievlūdzējs jeb medniekprusaks bija ievietojis savas īpatnējās olu kapsulas, kuras man allaž atgādinājušas kaut ko līdzīgu ovālas formas pudiņam, kas pagatavots no kārtainas biskvītkūkas. Es apsēdos, sāku dējumu aplūkot un prātoju: varbūt paņemt to līdzi uz māju, lai pievienotu savai kolekcijai,— ķad piepeši ieraudzīju zirnekļa mātītes alu, tādu, kā to bija aprakstījis Teodors.
Izvilku nazi un ar lielu rūpību izraku prāvu kumšķi zemes, kurā bija ne tikai pats zirneklis, bet.arī viņa ala. Panākumu spārnots, to uzmanīgi ieliku kolekcionāra somā un steidzos uz vasarnīcu. Zirnekļa tēviņu jau biju iemitinājis mazā akvārijā, bet mātīte, manuprāt, bija pelnījusi kaut ko labāku. Neceremoniāli izņēmu no vislielākā akvārija divas vardes un mazu bruņurupucēnu un sagatavoju akvāriju zirneklienei. Pēc tam izgreznoju akvāriju ar dienvidviršu stiebriem, interesantām sūnām un, beidzot, tā dibenā novietoju zemes kumšķi ar zirneklienes ligzdu; pēc tam atstāju zirneklieni vienu, lai atgūstas no negaidītās dzīvesvietas maiņas.
Pēc trim dienām lielajā akvārijā ievietoju zirnekļa tēviņu. Sākumā viņš uzvedās pavisam neromantiski līdzīgi dzīvai pelnu plēnei nepārtraukti bizenēja apkārt, lai noķertu- dažādus kukaiņus, kas bija ielikti akvārijā zirnekļu barībai. Bet tad kādu dienu agri no rīta, pienācis pie akvārija, es redzēju, ka tēviņš ir atradis zirneklienes midzeni. Viņš staigāja ap to šurpu turpu tādām kā saraustītām kustībām, strīpainās kājas bija stīvas, ķermenis drebēja, domājams, no kaisles. Apmēram minūti viņš tā soļoja lielā satraukumā, tad piegāja pie alas un nozuda zem jumta. Diemžēl tagad viņu vairs nevarēju novērot, bet iedomājos, ka viņš droši vien pārojas ar zirneklieni. Alā tēviņš uzturējās apmēram stundu, tad mundri izlīda ārā un atsāka bezrūpīgi vajāt zilās llķmušas un siseņus, ko es viņam biju sagādājis. Drošības labad ievietoju viņu citā akvārijā, jo man bija zināms, ka dažu sugu zirneklie- nēm piemīt kanibālistiskas tieksmes un viņas savu draugu labprāt izmanto vieglai uzkodai.
Kas notika pēc tam, man pilnībā neizdevās novērot, es redzēju vienīgi atsevišķas epizodes. Mātīte sadēja kaudzīti olu, ko rūpīgi ievīstīja tīmekli. Tīmekļa kokonu viņa glabāja alas dibenā, bet katru dienu to ari pakarināja zem jumta. Man nebija skaidrs, kāpēc viņa tā rīkojas — vēlēdamās, lai olas dabū vairāk saules siltuma vai ari lai tām piekļūst svaigs gaiss? Olu kokons tika nomaskēts ar maziem vaboļu gabaliņiem, ko piestiprināja alas ārpusē.
Dienām ritot, zirnekliene arvien vairāk nostiprināja alas jumtu, līdz beidzot uz'tā virs zemes izveidojās zīdaina tīmekļa istabiņa. Ilgāku laiku es novēroju šo celtniecības brīnumu, bet tad, neko jaunu neatklājis, kļuvu nepacietīgs. Ar skalpeli un garu lāpāmo adatu piesardzīgi atvēru zīdaino istabiņu. Liels bija mans pārsteigums, kad redzēju, ka to no visām pusēm apņēma šūnas, kurās tupēja jaunie zirnekliši, bet brīvajā laukumiņā pašā centrā gulēja viņu mātes līķis. Tas bija briesmīgs, tomēr aizkustinošs skats; mazie zirneklēni atradās pie mirušās mātes, izpildot sava veida zirnekļu apstāvēšanas ceremoniālu. Izšķīlušos mazuļus tomēr biju spiests palaist brīvībā. Izrādījās, ka barības sagāde astoņiem maziem zirnekllšiem, lai kā es to vēlējos, man tomēr nebija pa spēkam.
Starp daudzajiem draugiem, ar kuriem Larijs mūs tika aplaimojis, bija divi gleznotāji — Lumijs Bīns un Harijs Banijs. Abi bija amerikāņi un viens otram tik ļoti pieķērušies, ka pēc divdesmit četrām stundām mūsu ģimenē viņus sāka dēvēt par Lumiju Mīļumiņu un Hariju Dārgumiņu. Viņi bija jauni, ļoti glīti, un abu kustībās bija tā gaisīgā, vijīgā grācija, kāda piemīt krāsainajiem cilvēkiem un tikai retumis ir sastopama starp eiropiešiem. Varbūt viņiem bija mazdrusciņ par daudz zelta rokassprādžu un kripatiņu vairāk smaržas un matu krēma, nekā būtu nepieciešams, bet viņi atšķirībā no citiem māksliniekiem, kādi pie mums ciemojās, strādāja ļoti čakli. Līdzīgi daudziem amerikāņiem, viņi bija apburoši naivi un nopietni, un šīs īpašības jebkurā gadījumā lieliski noderēja Leslijam parupju joku dzīšanai. Es labprāt viņam piepalīdzēju un pēc tam visu atstāstīju Teodoram, kurš priecājās par šiem jokiem tikpat nevainīgi kā Leslijs, bet man tas nāca par sliktu. Katru ceturtdienu man bija Teodoram jāziņo, ko esmu paveicis, un reizēm man bija tāda sajūta, ka Teodors izrāda lielāku interesi par Leslija jokiem nekā par to, kas notiek manā menažērijā.
Leslijam piemita izcilas spējas cilvēku izjokošanā, un abu mūsu viesu brīnišķīgais naivums rosināja viņa iztēli vēl jo vairāk. Drīz pēc mākslinieku ierašanās Leslijs viņiem ieteica silti apsveikt Spiro sakarā ar ilgi gaidīto Turcijas pavalstniecības iegūšanu. Spiro, kuram, tāpat kā vairumam grieķu, turki šķita vēl mazliet ļaunāki par pašu sātanu un kurš vairākus gadus bija pret tiem karojis, eksplodēja kā vulkāns. Par laimi, turpat tuvumā atradās māte, un viņa steidzīgi nostājās starp nobālušo, protestējošo Lumiju un Hariju un Spiro mucveidīgo, muskuļoto miesas blāķi. Šajā brīdī viņa stipri vien atgādināja mazītiņu karalienes Viktorijas laika misionāru aci pret aci ar uzbrūkošu degunradzi.
— Nudien, misis Darels,— Spiro auroja. Viņa dusmās pārvērstā seja bija sarkani violeta, gaļīgās rokas sažņaugtas dūrēs.— Atļaujiet man šos iekaustīt.
— Nu, nu, Spiro,— māte iebilda,— esmu pārliecināta, te ir kāds pārpratums. Tas katrā ziņā noskaidrosies.
— Viņi mani lamāt par turku izdzimumu!— Spiro kliedza.— Es ir grieķis. Es nav turku izdzimtenis.
— Protams, tas jūs neesat,— māte mierinoši sacīja.— Te noticis pārpratums.
— Pārpratumi!— bļāva Spiro, aiz dusmām viņam sametās mēle, un viņš lietoja daudzskaitli.— Ak tad pārpratumi gan! Misis Darels, lūdzu, atvainojiet manu nejauko runu, bet es vis neļaus šiem sasodītajiem izvirtuļiem saukāt mani par turku izdzimteni!
Pagāja krietns brīdis, iekams mātei izdevās Spiro nomierināt un izdabūt no pārbiedētajiem Lumija Mīļumiņa un Harija Dārgumiņa sakarīgu paskaidrojumu par notikušo. Satraucošā epizode radīja viņai neciešamas galvassāpes, un viņa ļoti sadusmojās uz Lesliju.
Pēc kāda laika mātei vajadzēja abus draugus pārvietot no viņu sākotnējās guļamistabas uz citu telpu, jo guļamistabā bija jāizdara kosmētiskais remonts. Pagaidām viņiem tika ierādīta viena no mūsu plašajām, patumšajām jumtistabām. Tā Leslijam radās izdevība pastāstīt viņiem par Kontokali zvaniķi, kas šajā jumtistabā bija atrasts bez galvas.
Zvaniķis, īsts briesmonis, 1604. gadā vai aptuveni ap to laiku bija oliciāli iecelts par Korfu salas ļaužu mocītāju un bendi. Savus upurus viņš vispirms visādi spīdzināja un mocīja un tikai pēc tam nocirta tiem galvu. Beidzot Kontokali ciema iedzīvotāju pacietībai pienāca gals, un, gribēdami bendem atriebties, viņi kādu nakti ielauzās vasarnīcā un nocirta zvaniķim galvu. Kopš tā laika jumtistabā spokojoties — sākumā griezīgi skanot zvans, tad parādoties zvaniķa asiņainais ķermenis bez galvas.
Pārliecinājis lētticīgos māksliniekus, ka stāsts ir patiess, un panācis, ka to apstiprina arī Teodors, Leslijs no kāda drauga pulksteņmeistara pilsētā aizņēmās piecdesmit divus modinātājpulksteņus, tad izlauza jumtistabā divus grīdas dēļus un zem tiem starp sijām rūpīgi paslēpa visus pulksteņus; tiem bija jāzvana pulksten trijos no rīta.
Piecdesmit divu modinātājpulksteņu vienlaicīgā zvanīšana deva cerēto efektu. Lumijs un Harijs pārbijušies ne tikai lielā ātrumā kliegdami izskrēja no jumtistabas, bet arī, steigā saķērušies rokās, likdami viens otram priekšā kāju, smagi nogāzās zemē pa bēniņu kāpnēm.
Negaidītais troksnis, protams, uzrāva kājās visu māju, un pagāja krietns laiks, iekams mēs spējām viņiem iestāstīt, ka notikušais ir tikai joks un viņiem jāiedzer mazliet brendija, lai nomierinātos. Mātei un mūsu viesiem atkal uznāca stipras galvassāpes, un .nākamajā dienā viņi gandrīz negribēja ar Lesliju runāt.
Piedzīvojums ar neesošajiem f lamingiem atgadījās pavisam nejauši, kad mēs, kā parasti, sēdējām verandā un dzērām tēju. Teodors todien apjautājās abiem amerikāņu māksliniekiem, kā sokas viņu darbs.
— Dārgais Teo,— sacīja Harijs Dārgumiņš,— mums veicas lieliski, nu pavisam labi, vai ne, Mīļumiņ?
— Protams,— atteica Lumijs Mīļumiņš,— patiešām lieliski. Gaisma te ir brīnišķīga, gluži fantastiska. Zināt, tā vien liekas, ka saule te būtu tuvāk zemei.
— Jā, tieši tā,— Harijs Dārgumiņš apstiprināja.— Lumi- jam taisnība — saule atrodas zemāk un spīd tieši virs mums abiem.
— Tā jau es šorīt sacīju, Harij Dārgumiņ, vai ne?— Lumijs Mīļumiņš turpināja.
— Jā, Lumij, tu sacīji. Tas bija tur, pie mazā šķūnīša, atceries…
— Vai vēlaties vēl tēju?— māte iejaucās, no pieredzes zinādama, ka šāda mēļošana ar nolūku pierādīt abu amerikāņu pilnīgu saderību var turpināties bezgala ilgi.
Saruna pārgāja uz mākslas pasauli, un es tajā gandrīz vairs neklausījos, kad piepeši manu uzmanību piesaistīja Lumijs, izsaukdamies:
— Flamingi! O, Dārgumiņ Harij, flamingi! Mani mīļākie putni. Kur viņi atrodami, Les?
— Nu, tur, tālāk,— sacīja Leslijs, apvilkdams plašu loku, kurā bija ietverta Korfu sala, Albānija un laba daļa Grieķijas.— Tur ir lieli bari.
Es redzēju, ka Teodors, tāpat kā es, šajā brīdī aiztur elpu, baidīdamies, ka māte, Margo vai Larijs var apgāzt šos nedzirdētos melus.
— Flamingi?— māte ieinteresēta apjautājās.— Es nezināju, ka šeit dzīvo flamingi.
— Jā, te viņi dzīvo,— Leslijs svinīgi paskaidroja,— simtiem flamingu.
— Vai jūs zinājāt, ka Korfu uzturas flamingi, Teodor?— māte ^tkal jautāja.
— Es… e-e… zināt… manīju viņus tur, pie Hakiopoulosa ezerā,— Teodors atbildēja, negrēkodams pret patiesību, bet arī nepieminēdams, ka tas noticis pirms trim gadiem, vienīgo reizi, kad flamingi bija apciemojuši Korfu salu. Man par to allaž atgādināja savāktais rozā spalvu saišķī- tis.
— Jehova[5]!—izsaucās Lumijs Mīļumiņš.— Vai arī mēs nevarētu tiem uzmest acis, mīļais Les? Kā būtu, ja mēs pamēģinātu tiem pielavīties klāt?
— To var,— Leslijs nevērīgi attrauca,— nav nekā vieglāka. Viņi katru dienu lido uz vienu un to pašu vietu.
Nākamajā rītā Leslijs ienāca manā istabā, nesdams ķaut ko līdzīgu taurei, kas pagatavota no govs raga. Es viņam jautāju, kas tas ir, un viņš pasmīnēja.
— Tas ir flamingu pie vilinātājs,— viņš paskaidroja.
Ļoti ieinteresēts, es ieminējos, ka nekad neesmu dzirdējis par flamingu pievilinātāju.
— Es arī ne,— Leslijs atteica.— Tas ir vecs govs rags, kurā kādreiz glabāts šaujamais pulveris lādēšanai no stobra. Gals, kā tu redzi, tam ir nolūzis, tā ka ragā vai pūst.
Teikto apstiprinādams,- viņš pielika pie lūpām raga smailo galu un iepūta. No raga izplūda skanīgs svelpiens, kaut kas vidējs starp miglas tauri un mēles klakšķināšanu ar rezonējošiem virstoņiem. Es klausījos un kritizēju, paskaidrodams, ka šādai skaņai nav nekā kopīga ^ a! flaminga kliedzienu.
— Pareizi, bet es varu derēt — Lumijs Mīļumiņš un Harijs Dārgumiņš to nezina,— Leslijs sacīja.— Tagad man vienīgi atliek aizņemties no tevis flamingu spalvas.
Es nelabprāt gribēju šķirties no šiem savas kolekcijas dārgumiem, pirms Leslijs man nebija paskaidrojis, kādam nolūkam viņam vajadzīgas flamingu spalvas, un devis solījumu, ka ar tām nekas ļauns nenotiks.
Pulksten desmitos, Leslija apģērbti, sagatavojušies flamingu medībām, parādījās Lumijs un Harijs. Abiem bija galvā salmu cepures, kājās gumijas zābaki; jo, kā Leslijs paskaidroja, izsekojot flamingus, varbūt mums vajadzēšot iet pa purviem. Lumijs un Harijs interesantā piedzīvojuma gaidās bija piesarkuši un satraukti, bet, kad Leslijs nodemonstrēja flamingu pievilinātāju, viņu entuziasmam nebija robežu. Viņi izpūta tik skanīgus svelpienus, ka suņi rēja un kauca kā negudri un Larijs saniknots izliecās pa savas guļamistabas logu, draudēdams mums: ja mēs turpināšot uzvesties kā sasodītā «Kvorna»[6] mednieki savā pulcēšanās vietā, viņš būšot spiests iejaukties.
— Un tu esi pietiekami veca, lai to saprastu,— aizcirzdams logu, viņš izšāva pēdējo zalvi, domātu mātei, kas bija iznākusi ārā pie mums, lai noskaidrotu, kāpēc izcēlies tāds troksnis.
Beidzot mēs ar drošsirdīgajiem medniekiem izgājām no mājām un neapstādamies nosoļojām apmēram' divas jūdzes; šajā laikā viņu sajūsma jau bija ievērojami noplakusi. Tad mēs viņiem likām uzrāpties gandrīz nepieejama paugura virsotnē, nostādījām abus medniekus kazeņu krūmā un pavēlējām pūst ragā, lai pievilinātu flamingus. Pusstundu bez apstājas viņi pārmaiņus centīgi to darīja, taču pamazām abiem sāka trūkt elpas. Troksnis, kas plūda ārā no raga, tagad drīzāk atgādināja nāvīgi ievainota ziloņu buļļa baurošanu nekā putna kliedzienu.
Nu bija pienākusi mana kārta darboties. Aizelsies, satraukts es uzskrēju paugurā, lai pastāstītu medniekiem, ka viņu pūles nav bijušas veltīgas. Flamingi patiesi atbildējuši, bet nelaimīgā kārtā viņi atrodoties kalna pakājē, kādā ielejā pusjūdzi tālāk uz austrumiem. Ja mednieki nekavējoties steigsies turp, Leslijs viņus tur sagaidīs. Abu mākslinieku amerikāniskā neatlaidība bija apbrīnas vērta. Klupdami krizdami neērtajos gumijas zābakos viņi joņoja uz norādīto tālāko kalnu un pēc manas pavēles laiku pa laikam apstājās, lai aizelsušies pūstu flamingu pievilināšanas ragā. Kad beidzot, sviedriem noplūduši, abi uzskrēja kalna korē, tur jau stāvēja Leslijs. Viņš paziņoja: ja mednieki paliks uz vietas un turpinās pūst ragā, viņš, Leslijs, aizies pa ieleju putniem priekšā un dzīs tos augšā kalnā pie medniekiem. Leslijs atdeva draugiem savu šauteni un medību somu, lai pašam, kā viņš sacīja, būtu vieglāka iešana. Tad Leslijs nozuda.
Sajā epizodē notikumos iesaistījās mūsu iemīļotais policists Filimona Rontakosa. Filimona neapšaubāmi bija pats resnākais un kūtrākais no visiem Korfu policistiem. Policijas dienestā viņš jau bija nokalpojis vairāk nekā trīsdesmit gadu, taču nekad nebija paaugstināts, jo vēl nevienu cilvēku nebija arestējis. Viņš mums gari un plaši tika paskaidrojis, ka patiešām fiziski nespējot to izdarīt; tikai domās vien izturoties varmācīgi pret noziedznieku, viņa tumšās atraitnīšu acis pildījās ar asarām;, svētku dienās, kad no vīna ieskurbušie cieminieki uzsāka nenozīmīgu strīdu, viņš gāzelīgā gaitā apņēmīgi aizsoļoja pretējā virzienā. Viņam patika mierīga dzīve; apmēram reizi divās nedēļās viņš mūs apciemoja, lai apbrīnotu Leslija ieroču kolekciju (kuras turēšanai Leslijam nebija atļaujas), un kā dāvanu pasniedza Larijam kontrabandas tabaku, mātei un Margo puķes, man— cukurotas-mandeles. Jaunībā viņš bija braucis par matrozi uz tirdzniecības kuģa un kaut cik ielauzījies angļu valodā; šis apstāklis, kā arī visiem Korfu salas iedzīvotājiem piemītošā tieksme uz parupjiem jokiem padarīja policistu mums ļoti noderīgu. Filimona lieliski veica savu uzdevumu. Gāzelēdamies viņš savā spožajā mundierī kāpa kalna korē, un viss viņa izskats it kā personificēja likumu un kārtību, uzticību valsts varai. Mūsu medniekus Filimona atrada aizgūtnēm pūšam pievilinātāju. Viņš laipni apjautājās, ko viņi te darot. Policista laipnības iedrošināti, Lumijs Mīļumiņš un Harijs Dārgumiņš kā tādi muļķa puišeļi uzlielīja viņa kroplo angļu valodu un ņēmās skaidrot, kas viņiem padomā. Taču, apmulsušajiem amerikāņiem par lielu brīnumu, Filimona no mīlīga, resna, spožā uniformā tērpta policista piepeši pārvērtās neiejūtīgā, brutālā birokrātā. . '
— Jūs nezin, ka flamingo nav brīv šaut?— policists kā skaldīt noskaldīja.— Tas ir aizliegts.
— Bet, labais policist, mēs tos nešaujam,— nedroši iebilda Lumijs Mīļumiņš.— Mēs vienīgi gribam tos redzēt.
— Jā. Tā ir, jūs esat pārskatījies,— Harijs Dārgumiņš pieglaimīgi sacīja.— Mēs nemaz negribam šaut tos jaukos rakarus, mēs tikai gribam viņus apskatīt. Nevis šaut, skaidrs?
— Ja jūs nešauj, kāpēc jums ir bise?— vaicāja Filimona.
— Ak tā,— atteica Lumijs nosarkdams.— Bise pieder vienam mūsu draugam… e-e… amigo… zināt?
— Jā, jā,— Harijs Dārgumiņš piebalsoja,— mūsu draugam Lesam Darelam. Varbūt jūs viņu pazīstat? Sajā salā viņu daudzi pazīst.
Filimona uzlūkoja viņus ar aukstu, nepielūdzamu skatienu.
— Es nepazīt to draugu,— viņš beidzot sacīja.— Lūg- tum atvērt to somu!
— Lēnāk, lēnāk,— protestēja Lumijs Mīļumiņš,— klausieties, ko es jums teikšu! Tā nav mūsu soma, policist.
— Nav, nav mūsu,— atkal piebilda Harijs Dārgumiņš.
— Tā pieder mūsu draugam Darelam.
— Jums ir bise. Jums ir soma,— Filimona aizrādīja.
— Lūgtum atvērt somu!
— Policist, man tā vien liekas, jūs mazliet pārcenšaties, pildot dienestu,— Lumijs Mīļumiņš aizrādīja, un tūlīt Harijs Dārgumiņš piekrizdams dedzīgi māja ar galvu.— Bet, ja jums no tā kļūst labāk, manis pēc, varat arī iemest aci tajā somā.
īsu brīdi pacīnījies ar siksnām, Harijs Dārgumiņš atvēra somu un sniedza to Filimonam. Policists ielūrēja somā, izgrūda gavilējošu rukšķienu un izvilka no somas noplūktu cāli bez galvas, nolipinātu ar spilgti rozā spalvām. Abi krietnie mednieki nobālēja aiz sašutuma.
— Bet paklausieties… te mums… e-e… brīdi uzgaidiet…— Lumijs Mīļumiņš iesāka, bet viņa balss aprāvās Filimonas pārmetošā skatiena priekšā.
— Nav brīv šaut flamingo, es jums saku,—atkārtoja Filimona.— Jūs ir arestēti.
Filimona medniekus noveda lejā uz policijas iecirkni, kur viņi tika aizturēti vairākas stundas; šajā laikā viņiem vajadzēja rakstīt nebeidzamus paskaidrojumus — un viņi tik ļoti nervozēja', ka nespēja skaidri domāt un sajauca faktus, tā ka ziņojumi iznāca pretrunīgi.
Abu mednieku satraukumu vēl jo lielāku vērta draudzīgs cieminieku pūlis, ko mēs ar Lesliju bijām sapulcinājuši pie policijas iecirkņa, cieminieki kliedza un auroja tā, kā to prot vienīgi grieķi, ik pa brīdim uzsaukdami: «Flamingo!»—un mezdami akmeņus uz iecirkņa pusi.
Galu galā Filimona atjāva saviem gūstekņiem nosūtīt ziņu Larijam, un tas, atdrāzies uz ciemu, aizrādīja policistam, lai viņš nodarbojas ar noziedznieku ķeršanu, nevis ļauj sevi iesaistīt cilvēku āzēšanā; un tā abi flamingu mednieki varēja atgriezties mūsu ģimenes klēpī.
— Tam reiz jādara gals!— Larijs dusmīgi iesaucās.— Es nevēlos, ka mani plānprātīgie brāļi dzen parupjus jokus ar maniem viesiem.
Jāteic, ka Lumijs Mīļumiņš un Harijs Dārgumiņš bija patiešām lieliski.
— Nedusmojies, mīļais Larij,— sacīja Lumijs Mīļumiņš.— Viņi tikai pajokojās. Mēs esam tikpat vainīgi kā Leslijs.
— Jā, patiešām,: — Harijs Dārgumiņš piekrita.— Lumi- jam taisnība. Tā ir mūsu vaina, ka abi esam lētticīgi mujķi.
Par pierādījumu tam, ka viņi netur Jaunu prātu, abi mākslinieki aizbrauca uz pilsētu un atveda grozu ar šampanieti un pēc tam paši devās uz ciemu pēc Filimonas, lai arī tas palīksmojas kopā ar mums. Viņi sēdēja uz terases, ieņēmuši policistu sev vidū, un kautrīgi uzsauca viņam tostus, kamēr Filimona pārsteidzoši labā tenorā dziedāja mīlas dziesmas, kas pildīja viņa tumšās acis ar mirdzošām asarām.
— Vai zini,— Lumijs Mīļumiņš sacīja Larijam, kad līksmība bija sasniegusi augstāko pakāpi,— viņš nudien būtu ļoti glīts vīrietis, ja sāktu ievērot diētu. Bet, lūdzu, Larij, mīļais, nebilsti par to ne vārda Harijam, vai apsoli?