Lūk, dievi raugās lejup, viņi smejas par pretdabisko ainu.
Šekspīrs. Koriolāns
Salai bija kroplīgas arkas forma, tās abi gali gandrīz skāra Grieķijas un Albānijas krastus, bet līkumā kā zilā ezerā ieplūda Jonijas jūras zilie ūdeņi. Mūsu vasarnīcai bija plaša, ar akmens plātnēm izlikta veranda, apjumta ar veciem vīnogulājiem, kuru lielie, zaļie ogu ķekari nokarājās kā lustras; no šejienes pāri nolaidenajam dārzam, kas bija pilns ar mandarīnkokiem, un tālāk aiz sudraboti zaļajām olīvu birzīm bija redzama jūra, zila un gluda kā ziedlapiņa.
Jaukā laikā mēs vienmēr ieturējām maltītes verandā pie ļodzīga galda ar marmora virsu, un tieši te tika pieņemti visi svarīgākie ģimenes lēmumi. Arī strīdi un nesaprašanās visbiežāk izcēlās pie brokastīm, jo tad tika lasītas vēstules, ja tādas bija, apspriesti, pārlaboti un atmesti dienas plāni; šajās agra rīta sanāksmēs, kaut arī nejauši, izšķīrās ģimenes liktenis, tā ka gluži parasts lūgums — pasniegt omleti — varēja beigties ar trīs mēnešu kempinga izbraukumu uz kādu attālu pludmali, kā tas jau reiz bija noticis. Sanākuši kopā maigā rīta gaismā, mēs nekad nevarējām paredzēt, kāda izvērtīsies mūsu diena. Jāatzīmē, ka te nereti bija jāievēro piesardzība, jo raksturi izrādījās viegli ievainojami, taču pamazām tējas, kafijas, -grauzdētu maizīšu, mājās gatavotas marmelādes, olu un dažādu augļu iespaidā agrā rīta spriedze mazinājās un verandā izveidojās labestīgāka gaisotne.
Tas rīts, kad mums tika pavēstīts par grāfa ierašanos, ne ar ko neatšķīrās no citiem rītiem. Mēs visi jau gandrīz bijām beiguši malkot kafiju un iegrimuši katrs savās domās; Margo, mana māsa, virs blondajiem matiem uzsējusi raibu lakatiņu, pētīja divus modes žurnālus, sevī jautri, bet nemelodiski dungodama. Leslijs, iztukšojis kafijas tasi, izvilka no kabatas mazu automātisko pistoli, izjauca un nevērīgi sāka ar kabatlakatu tīrīt; māte lēnām šķirstīja pavārgrāmatas lapas, meklēdama kādu recepti lenčam, viņas lūpas kustējās bez skaņas, reizēm aprimdamas, kad viņa pacēla galvu un vērās tālumā, pūlēdamās atcerēties, vai viņai ir visas attiecīgajam ēdienam nepieciešamās sastāvdaļas; Larijs, ģērbies raibos rītasvārkos, ar vienu roku bāza mutē ķiršus, ar otru pārcilāja un lasīja saņemto pastu.
Es tobrīd baroju savu pēdējo ieguvumu — jaunu kovārni, kas bija tik gauss ēdājs, ka es viņu nosaucu par Gledstonu', jo man bija stāstīts, ka šis valstsvīrs allaž visu sakošļājis simtiem reižu. Gaidīdams, kamēr putns sagremo kārtējo kumosu, es lūkojos lejā uz aicinošo jūru un gudroju, kā vislabāk pavadīt dienu. Vai man sēsties mugurā ēzelim Sallijai un jāt uz augstajām olīvu birzīm salas vidienē, lai tur pamēģinātu noķert agāmas, kas dzīvoja uz mirdzošajām ģipša klintīm, sauļojās un kārdināja mani, kustinādamas dzelteno galvu un piepūzdamas oranžkrāsas pakakli? Vai ari doties uz mazo ezeriņu ielejā aiz vasarnīcas, kur tagad no kāpuriem izlido pieaugušās spāres? Bet varbūt — pati laimīgākā doma!—paņemt savu jauno laivu, iekāpt tajā un izbraukt jūrā?
Gandrīz noslēgtais ūdens klaids, kas šķir Korfu salu no kontinenta, pavasarī bija bāli zilgs; kad iestājās karstā, kveldējošā vasara, rāmā jūra nokrāsojās tumšākā, nedabiskā zilumā, kas reizumis noteiktā apgaismojumā atgādināja varavīksnes zili violeto krāsu; sēkļos šāds zilums pārtapa košā nefrīta zaļumā. Vakarā, kad rietēja saule, jūras virsma likās sasvītrota un notraipīta ar purpuru, kurā jaucās un mijās zelts, sudrabs, oranžā un bāli sārtā krāsa.
Vasarā, lūkojoties uz šo rāmo, cietzemes apņemto jūru, tā šķita maiga un mīlīga — zila pļava, kas krastmalā viegli, vienmērīgi elpoja; bija grūti noticēt, ka tā var būt arī saniknota; bet pat rāmā vasaras dienā kaut kur kontinenta erodētajos kalnos piepeši sacēlās karsts, mežonīgs vējš un gaudodams pārlēca uz salu, nokrāsodams jūru tumšu, gandrīz melnu; viļņu galotnes vējš pārvērta baltu putu kūļos un tad dzina un trenca tos kā pārbiedētu zirgu baru, līdz tie bez spēka sabruka krastā un izšķīda šņācošā plīvurā. Ziemā zem tēraudpelēkajām debesīm jūra cilāja gandrīz bezkrāsaino viļņu kūtros muskuļus, bet viļņi bija ledus auksti, nedraudzīgi, vietumis caurausti ar dūņām un sanesām, ko ziemas lietavas no ielejām bija ieskalojušas līcī.
Man šī zilā karaļvalsts šķita īsta dārgumu krātuve, kur mīt visādi dīvaini radījumi, kādus es ļoti vēlējos ievākt un izpētīt. Sākumā biju vilies, kad, līdzīgi vientuļam jūrasputnam, klīdu gar krastu un sēkļos gūstīju gluži parastus dzīvniekus, sajuzdams mokošas ilgas, kaut malā tiktu izmests kāds brīnumains, noslēpumains radījums. Bet tad es ieguvu pats savu laivu — labo kuģīti «Būtls Bamtrinkets», un šī karaļvalsts atvērās manā priekšā, sākot ar zeltaini sarkanīgajām klinšu pilīm, dziļajiem atvariem un zemūdens alām ziemeļos, līdz pat garajām, balti vizošajām, sniega kupenām līdzīgajām smilšu kāpām dienvidos.
Es izšķīros par jūras braucienu un tik ļoti biju iegrimis tā izplānošanā, ka pilnīgi aizmirsu Gledstonu, kas aizelsies dusmīgi ķērca uz mani kā astmatiķis miglā.
— Ja tu tiešām gribi turēt mājā šo spalvām klāto harmoniju,— Larijs aizkaitināts sacīja,— tad vismaz iemāci viņu pieklājīgi dziedāt.
Larijs acīmredzot nebija tādā noskaņojumā, lai noklausītos lekciju par kovārņu dziedāšanas, spējām, tāpēc es apklusināju Gledstonu ar bagātīgu barības devu.
— Marko atsūtīs pie mums dažas dienas paviesoties grāfu Rosiņolu,— Larijs nevērīgi ieminējās mātei.
— Kas tas tāds?— māte vaicāja.
— Es nezinu,— Larijs atteica.
Māte sakārtoja brilles un pavērās Larijā.— Ko tas nozīmē — tu nezini?— viņa jautāja.
— To, ko es saku,— Larijs atbildēja.— Es nezinu; neesmu viņu nekad redzējis.
— Labi, bet kas ir Marko?
— Es nezinu; arī viņu nekad neesmu redzējis. Bet viņš ir labs mākslinieks.
— Larij, mīļais, nesāc aicināt pie mums tādus cilvēkus, kurus tu nepazīsti,— māte sacīja.— Man jau tāpat ir pietiekami grūti uzņemt tos, kurus tu pazīsti, nepazīstami viesi mums nudien nav vajadzīgi.
— Kāds tam sakars ar pazīšanu?— Larijs pārsteigts vaicāja.
— Nu, ja tu savus viesus pazīsti, viņi vismaz zina, kas viņus te sagaida,— māte aizrādīja.
— Sagaida?— Larijs vienaldzīgi novilka.— Varbūt tu domā, ka es viņīīs ielūdzu, lai viņi dzīvo geto vai tamlīdzīgos apstākļos, ko?
— Nē, nē, mīļais, tā es nedomāju,— māte turpināja, — bet man šķiet, ka mūsu mājā gandrīz nekad nav kārtības. Es ļoti vēlētos, lai tāda būtu un mēs varētu dzīvot tā, kā dzīvo citi cilvēki.
— Pareizi, bet, ja cilvēki brauc pie mums, viņiem jāsamierinās ar to, kā pie mums ir,— Larijs iebilda.— Lai nu kā, bet mani tu nevari vainot; es neesmu viņu ielūdzis, viņu mums atsūtīs Marko.
— Tas jau ir, ko es saku,— māte atteica.— Gluži sveši cilvēki sūta pie mums svešiniekus, it kā te būtu viesnīca vai kaut kas tamlīdzīgs.
— Nelaime ir tā, ka tu neesi sabiedriska,— Larijs iebilda.
— Tāds pats būtu arī tu, ja tev vajadzētu visiem gatavot ēdienu,— māte dusmīgi atbildēja.— Tad jau ir labāk dzīvot pilnīgā vientulībā.
— Labi, tikko grāfs būs projām, tu varēsi kļūt par vientuļnieci, ja vien vēlēsies. Neviens tev to neliegs.
— Man ir lielas iespējas kļūt par vientuļnieci, kad pie tevis nemitīgi ierodas viesi.
—: Iespējas tev patiešām ir, tikai jāprot organizēties,— Larijs sacīja.— Lejā, olīvu birzīs, Leslijs tev izbūvēs alu; tu vari uzdot Margo, lai viņa tev sadiedz kopā dažas Džerija mazāk smirdošo dzīvnieku ādas, salasa podu kazeņu — un lieta darīta. Es varēšu vest turp savus viesus, lai viņi iepazīstas ar tevi. «Tā ir mana māmiņa,» es teikšu, «viņa mūs pametusi, lai kļūtu par vientuļnieci.»
Māte dusmīgi uzlūkoja Lariju.
— Vai zini, Larij, tu mani patiešām sakaitināsi,— viņa sacīja.
— Es noiešu lejā apraudzīt Leonoras bērniņu,— Margo sacīja.— Varbūt tev kaut kas vajadzīgs no ciemata?
— O, jā,— Larijs atteica,— tagad es atceros. Leonora lūdza mani būt par krusttēvu viņas knēvelim.
Leonora bija mūsu kalpones Lugarēcijas meita, kas mēdza ierasties mūsu mājā, lai palīdzētu sarīkot viesības; viņa bija neparasti glīta un Larijam ļoti patika.
— Tu? Par krusttēvu!— brīnījās Margo.— Es biju iedomājusies, ka krusttēvi ir nesamaitāti, dievbijīgi un visādā ziņā vērtīgi cilvēki.
— Ļoti mīļi no Leonoras,— māte izvairīgi piezīmēja. — Bet vai tas nav mazliet dīvaini?
— Katrā ziņā tas ir labāk nekā tad, ja viņa būtu lūgusi Lariju uzņemties tēva lomu,— Leslijs piezīmēja.
— Leslij, mīļais, nerunā tā Džerija klātbūtnē, pat jokodamies ne,— aizrādīja māte.— Vai tu apsolīji, Larij?
— Jā. Kāpēc lai es liegtu nabaga mazajam radījumam savu svētīgo gādību?
— Ha!—izsmejoši noteica Margo.— Leonorai es pateikšu, ka viņa pērk kaķi maisā, domādama, ka tu esi morāli skaidrs un reliģiozs.
— Ja tu to vari pārtulkot grieķu valodā, stāsti vesela!—• Larijs attrauca.
— Mana grieķu valoda nav sliktāka par tavējo!— kareivīgi atcirta Margo.
— Nu, nu, bērni, nestrīdieties,— iejaucās māte.— Es nevēlos, ka tu tīri savas šautenes ar kabatlakatiņu, LeslLj; eļļu nav iespējams izmazgāt.
— Bet ar kaut ko man tās tomēr jātīra,— Leslijs pikti sacīja.
Šajā brīdī es paziņoju mātei, ka esmu nodomājis papētīt piekrasti, un paludzu atļauju izbraukt jūrā.
— Jā, mīļais,— māte izklaidīgi atteica.— Pasaki Lugarē- cijai, lai viņa tev kaut ko iedod līdzi. Bet esi uzmanīgs, dārgais, nebrauc pārāk dziļos ūdeņos. Nesaaukstējies un… uzmanies no haizivīm.
Mātei jebkura jūra, lai cik sekla un labvēlīga, allaž bija un palika ļauns, noslēpumains ūdens klaids, kur cilvēku apdraud paisuma viļņi, ūdensstabi, taifūni un atvari; viņa iedomājās, ka jūrā dzīvo vienīgi milzu spruti un kalmāri, un plēsīgas haizivis ar tik asiem zobiem kā zobeni; turklāt visiem šiem briesmoņiem ir viens vienīgs mērķis: apēst kādu no viņas pēcnācējiem.
Apsolījis māmiņai ļoti uzmanīties, es steidzos uz virtuvi, lai sadabūtu ēdamo sev un līdzi ņemamiem dzīvniekiem, tad savācu kolekcionēšanas piederumus, pasvilpu suņiem un devos no kalna lejā uz piestātni, kur bija noenkurota mana laiva.
«Būtls Bamtrinkets» bija Leslija pirmais mēģinājums kuģu būvē; tā bija gandrīz apaļa plakandibena laiva, jauki nokrāsota baltām un oranžām svītrām, un stipri vien atgādināja krāšņu celuloīda pīli. « Būtls Bamtrinkets» rādījās draudzīgs un uzticams, taču neparastā forma un ķīļa trūkums nemierīgā jūrā vērta to gaužām nestabilu, tā ka laiva draudēja apsviesties ar dibenu uz augšu, lai šādā stāvoklī turpinātu uzņemto kursu, tāpēc kritiskos brīžos- uz to nevarēja droši paļauties.
Izbraukdams laivā garākās ekspedīcijās, allaž ņēmu līdzi papilnam ēdamā un ūdens gadījumam, ja mēs tiktu novirzīti no kursa un ciestu avāriju; es arī centos turēties tuvāk krastam, lai steidzīgi nokļūtu drošībā, ja «Būtlam Bamtrinketam» negaidot uzbruktu siroko. Peldošā līdzekļa forma nepieļāva uzsliet augstu mastu, jo laivai bija tieksme apgāzties, un kabatlakatiņa lieluma bura spēja uztvert un izmantot vienīgi pašas niecīgākās vēja pūsmiņas; tāpēc, pārbraucot no vienas vietas uz otru, man lielākoties vajadzēja airēt.
Kad komanda bija pilnā sastāvā — trīs suņi, pūce un dažreiz arī balodis — un mēs vedām mājā pilnu kravu — ap divi duči trauku, pilnus ar jūras ūdeni un dzīvniekiem,— laiva kļuva tik smaga, ka airējot man sāpēja mugura.
Rodžers bija lielisks suns, īsti piemērots jūras braucieniem, kas viņam ļoti patika, viņš arī izrādīja dziļu, saprātīgu interesi par jūras dzīvniekiem un varēja stundām ilgi nogulēt laivā izslietām ausīm, vērojot kolekcionēšanas burkā trauslās jūraszvaigznes dīvainos savijumus un izlocījumus. Vidls un Pjūks nebija jūras suņi, viņi vislabāk jutās miršu birzīs, vajājot kādu ne" visai plēsīgu medījumu; uz jūras abi centās būt noderīgi, bet no viņiem bija maz labuma, un kritiskās situācijās viņi sāka kaukt vai lēkt pāri laivas malai, vai, būdami izslāpuši, laka jūras ūdeni, ko pēc tam izvēma man uz kājām tieši tādā brīdī, kad es izdarīju kādu sarežģītu navigācijas manevru. Par Ulisu — manu auspūcīti nekad droši nevarēja zināt, vai viņam patīk vai nepatīk jūras braucieni; Uliss vienmēr paklausīgi tupēja tur, kur es viņu biju nolicis, acis viņš turēja puspievērtas, spārni bija sakļauti, un šādā pozā viņš atgādināja ļaunprātīgas austrumu dievības skulptūru. Balodim Kvilpam — viņš bija mana sākotnējā baloža Kvazimodo dēls — ļoti patika braukt ar laivu, viņš tūlīt okupēja «Būtla Bamtrinketa» mazītiņo priekšklāju un jutās tur tā, it kā atrastos uz «Queen Mary»' augšējā klāja. Viņš pastaigājās pa mazo klāju šurpu turpu, reizēm apstājās, lai steidzīgi izpildītu dažus valša soļus, un, krūtis izgāzis, sniedza mums kontralta koncertu, stipri vien atgādinādams slavenu operdžiedoni jūras braucienā. Vienīgi sliktā laikā Kvilps kļuva nervozs — viņš nolaidās laivas dibenā un, meklēdams mierinājumu, ērti ierīkojās kapteinim klēpī.
Šajā dienā man bija nodoms apmeklēt nelielu līcīti, ko no vienas puses veidoja maza, zemūdens klinšu ieskauta
«Karaliene Mērija»— Kunardu sabiedrības pasažieru laineris.
saliņa; līcīša sērēs mita daudzi apburoši radījumi. Mani sevišķi interesēja kāda sīka zivtiņa — krāšņā gļotzivs, un man bija zināms, ka šais seklajos ūdeņos viņa atrodama lielos daudzumos. Krāšņajai gļotzivij ir neparasts izskats — tā ir ap četras collas gara, pēc ķermeņa formas atgādina zuti, biezām lūpām un izvelbtām acīm kā nīlzirgam. Nārstošanas laikā tēviņš kļūst ļoti krāšņs: aiz acīm viņam redzami tumši lāsumi ar debeszilu apmali, uz galvas izveidojas bāli oranžs, viļņots cekuliņš, patumšais ķermenis pārklājas ar spilgti ziliem vai violetiem punktiņiem. Mutes lejasdaļa nokrāsojas bālganā jūras zaļumā ar tumšām svītriņām. Mātītes ir gaišā olīvzaļā krāsā ar koši zaļām spurām. Es ļoti vēlējos sagūstīt dažas no šīm krāsainajām zivtiņām, jo pašreiz bija viņu nārsts, un es cerēju izveidot šo zivju koloniju vienā no saviem akvārijiem, lai varētu novērot viņu kāzu spēles.
Pēc pusstundas nepārtrauktas airēšanas mēs sasniedzām līcīti, ko apņēma sudrabainas olīvu birzis un lieli, zeltaini kazirbuleņu biezokņi, no kuriem virs skaidrajiem, mierīgajiem ūdeņiem vēdīja reibinoša smarža. Es noenkuroju laivu tuvu pie klints divas pēdas dziļā ūdenī, tad nometu drēbes un, apbruņojies ar tauriņu ķeramo tīklu un platkakla krūzi, iebridu kristālskaidrajā jūras ūdeni, kas bija tik silts kā vannā.
It visur kūsāja dzīvība, un dzīvo radījumu bija tāda pārbagātība, ka nācās sevi stingri turēt rokās, lai nenovērstos no galvenā uzdevuma. Jūrasgurķi, līdzīgi lielām, kārpainām desām, veseliem bariem gulēja starp daudzkrāsainajām aļģēm. Uz akmeņiem vidēja jūrasežu dzeloņainie spilventiņi, dzeloņi šūpojās šurpu turpu kā kompasa adata.
Sur tur kā palielinātas mitrenes pie akmeņiem bija pielipuši hitoņi, visapkārt kustējās koši izraibinātas spin- deļgliemežnīcas, un katrā bija vai nu tās likumīgais īpašnieks, vai okupants — vientuļniekvēzis ar sārtu galvu un spilgti .sarkanām spīlēm. Man zem kājām piepeši sakustējās un steidzās projām mazs aļģēm klāts akmens, atklādams sevi par zirnekļkrabi, kuram maskēšanās nolūkā uz muguras kuplo jauks aļģu dārziņš.
Drīz es nonācu tajā līcīša vietā, ko bija iecienījušas krāšņās gļotzivis. Necik ilgi — un es pamanīju kādu skaistu tēviņu, spožu, gandrīz vizuļojošu savā daudzkrāsainajā kāzu tērpā. Uzmanīgi virzīju viņam pretī tauriņu ķeramo tiklu, un viņš atkāpās, kustinādams uzmestās lūpas. Tad es strauji vēzēju tiklu, bet viņš bija ļoti piesardzīgs un veikli izvairījās. Vairākkārt es veltīgi nopūlējos iesmelt gļotzivi tiklā, un pēc katra šāda mēģinājuma tā atkāpās mazliet tālāk. Galu galā mana uzbāzība zivij apnika, un tā aizšāvās projām, lai paglābtos savā mājā — iedauzītā māla podā, kādus zvejnieki izliek jūrā, lai tajos ievilinātu neuzmanīgas tinteszivis. Tur gļotzivs tēviņš domājās nokļuvis drošībā, bet tā bija nelabojama kļūda, jo es viņu kopā ar visu māju iesmēlu tiklā un tad, iekāpis laivā, pārvietoju podu ar tā iemītnieku vienā no lielajiem kolekcionēšanas traukiem.
Panākumu spārnots, turpināju medības un ap lenča laiku biju noķēris savam gļotzivju tētim divas zaļas draudzenes, bultkalmāra mazuli un kādu interesantu, man līdz šim nepazīstamu jūraszvaigzni. Saule tagad nežēlīgi karsēja — un vairums dzīvo radījumu nozuda zem akmeņiem, lai patvertos pavēnī. Es izbridu krastā un, apsēdies zem olīvām, ieturēju lenču. Gaiss bija smags no kazirbu- leņu smaržas un pilns cikāžu griezīgās čirkstoņas.
Ēzdams es vēroju milzīgu, zaļu ķirzaku, kuras ķermeni izraibināja spilgti zili lāsumi; ķirzaka zagās klāt melnbalti svītrotam plūmju dižtauriņam un to noķēra. Rāpulim bija paveicies, jo dižtauriņi reti kad nosēžas uz ilgāku laiku, turklāt viņu lidojums ir haotisks un neaprēķināms. Ķirzaka nogrāba tauriņu aiz spārna, palecoties uz augšu savas sešpadsmit collas.
Beidzis lenču, es atkal piekrāvu laivu, sasaucu kopā suņus un airēju mājup, lai ātrāk pagūtu ievietot akvārijos jauniegūtās gļotzivis. Mājās iemitināju tēviņu ar viņa podu liela akvārija pašā centrā, pēc tam tur uzmanīgi ielaidu abas mātītes. Lai gan gļotzivis novēroju visu atlikušo pēcpusdienu, nekā interesanta neredzēju. Tēviņš, gulēdams pie poda ieejas, vienīgi plātīja muti un kustināja lūpas; abas mātītes katra savā akvārija galā cītīgi nodarbojās ar to pašu.
Otrā dienā ar lielu satraukumu atklāju, ka rītausmā gļotzivis bijušas aktīvas, jo akvārijā uz poda virsmas bija iznērsti ikri. Kura no abām mātītēm to bija paveikusi, es nezinu, bet ievēroju, ka tēviņš ir kļuvis apņēmīgs savas ģimenes sargs un aizstāvis, jo viņš nikni uzbruka manam pirkstam, kad es cēlu ārā no akvārija podu, lai aplūkotu ikrus.
Biju stingri apņēmies nepalaist garām turpmākos notikumus, tāpēc, sadabūjis brokastu, ēdu to, apsēdies akvārija priekšā, un paturēju acīs gļotzivis. Līdz šim mana ģimene tika uzlūkojusi zivis par vismazāk traucējošām salīdzinājumā ar maniem pārējiem dzīvniekiem, bet tagad par gļotzivīm viņiem radās šaubas: visu rīta cēlienu es apgrūtināju katru garāmejošo mājas iemītnieku ar lūgumiem pienest man apelsīnu, ūdeni, ko padzerties, vai uzasināt manu zīmuli, jo, laiku īsinādams, es savā dienasgrāmatā zīmēju gļotzivis. Lenču man pasniedza pie akvārija, un garajā, karstajā pēcpusdienā es kļuvu miegains. Suņi, kurus jau sen garlaikoja tāds nomoda stāvoklis, ko viņi nespēja saprast, bija aizskrējuši uz olīvu birzīm, atstādami mani vienu ar gļotzivīm.
Zivju tēviņš atradās dziļi podā,, un viņu tikko varēja saskatīt. Viena no mātītēm bija iespraukusies starp diviem akmeņiem, otra gulēja smiltīs, plātīdama muti. Akvārijā kopā ar zivīm bija divi zirnekļkrabīši, apauguši ar aļģēm, turklāt vienam uz galvas kā koķeta kapuce vīdēja maza, sārta jūras anemone. Tieši šis krabis ierosināja un paātrināja gļotzivju romantiskās izdarības. Krabis klaiņāja pa akvārija dibenu, ar spīlēm klīrīgi bāzdams mutē barības druskas — kā izlepusi vecmeita ēdot sviestmaizi ar gurķi, un tad piepeši viņš bija nonācis pie saplēstā poda. Tajā pašā mirklī parādījās gļotzivju tēviņš, vizuļodams apžilbinoši spilgtās krāsās, gatavs uzsākt cīņu. Zivtiņa metās virsū krabītim un lielā niknumā ik pa brīdim tam iekampa. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atvairīt uzbrucēju ar spīlēm krabis bija spiests glābties bēgot. Mirdzošā gļotzivs savā taisnības apziņā bija palikusi uzvarētāja, un viņa pašapmierināti apmetās pie poda ieejas.
Tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Mātīte, gulēdama smiltīs, bija pamanījusi tēviņa cīņu ar krabi, viņa peldēja turp un apstājās collas piecas atstatu no drauga.* To redzēdams, tēviņš ļoti satraucās, viņa krāsojums iemirdzējās vēl spožāk.
Piepeši viņš uzbruka mātītei — sakampa to aiz galvas, un, lokveidīgi izliecis ķermeni, belza ar asti. Es pārsteigts vēroju zivju izturēšanos un atklāju, ka belzieni un grūstīšana mātīti nekādi neiespaido,— viņa palika uz vietas un nemēģināja pretoties. Tas, kas norisinājās manu acu priekšā, nebija parasts, negaidīts uzbrukums, bet gan izaicinoša kāzu spēle. Tālāk es ievēroju, ka, belzdams ar asti un kampdams aiz galvas, tēviņš īstenībā dzen mātīti uz savu māju, tāpat kā ganu suns dzen aitas.
Tagad man bija skaidrs, ka abas zivis, iepeldējušas podā, vairs nebūs redzamas, tāpēc es aizskrēju pēc kādas ierīces, ar kuras palīdzību mēdzu ielūkoties putnu ligzdās. Tā bija bambusa nūja, kurai galā zem leņķa piestiprināts spogulītis. Ja putna ligzda nebija aizsniedzama, spogulītis darbojās kā periskops, kas deva iespēju apskatīt olas un jaunos putnēnus. Tagad es nolēmu to izlietot līdzīgā veidā, tikai apgrieztu otrādi. Tajā brīdī, kad atgriezos pie akvārija, abas gļotzivis nozuda podā. Ļoti piesardzīgi, baidīdamies viņas iztraucēt, iegremdēju pie nūjas piestiprināto spogulīti ūdenī un virzīju uz poda pusi, līdz tas atradās tieši pretī ieejas caurumam. Tad es to nostādīju vēlamajā stāvoklī — un poda iekšpuse kļuva ne vien labi pārredzama, bet, saules gaismai atstarojoties spogulītī, gļotzivju māja bija arī jauki izgaismota.
Sākūmā abas zivis turējās cieši vienotrai līdzās, vilnīja viņu krāšņās spuras, tas arī bija viss. Tēviņa uzbrukumi draudzenei vairs neatkārtojās, jo mātīte tagad bija viņa mājā drošībā, un viņš likās nomierinājies. Pēc minūtēm desmit mātīte atvirzījās nostāk no sava drauga un iznērsa kaudzīti caurspīdīgu ikru, kas pielipa pie poda gludajiem sāniem, līdzīgi varžu ikriem. Tad mātīte atvirzījās sānis, un virs ikriem novietojās tēviņš. Diemžēl es neredzēju, ka tēviņš ikrus apaugļo, jo starp viņu un mani atradās mātīte, bet visas pazīmes liecināja, ka viņš to darīja. Juzdama, ka viņas loma šai norisē beigusies, mātīte izpeldēja no poda un devās šķērsām pāri akvārijam, vairs nelikdamās zinis par ikriem. Tēviņš turpretim vēl- kādu laiku rosījās ap tiem un beidzot nostājās sardzē pie ieejas podā.
Ar nepacietību es gaidīju mazuļu parādīšanos, bet akvārijā laikam kaut kas nebija kārtībā ar ūdens ventilāciju, jo izšķīlās tikai divas jaunās gļotzivtiņas. Vienu no mazulīšiem — kādas šausmas!— manu acu priekšā apēda viņa paša māte. Tā kā es nekādā ziņā nevēlējos ņemt uz savas sirdsapziņas arī otra mazulīša nogalināšanu un man turklāt trūka piemērota akvārija, es palikušo jaundzimušo gļotzivtiņu ieliku krūzē un aizvedu laivā uz to līcīti, kur biju sagūstījis viņas vecākus. Te es viņu ar dievpalīgu ielaidu zeltaino kazirbuleņu ieskautajā, dzidrajā, siltajā ūdenī cerībā, ka viņa radīs sev daudz žilbinoši krāsainu pēcnācēju.
Trīs dienas vēlāk pie mums ieradās grāfs. Viņš bija liela auguma, slaids, cieši pieglaustiem, cirtainiem matiem, kas bija tik gaiši un zeltaini kā zīdtauriņa kokons un spīdēt spīdēja no eļļas; maigi izliektās ūsas bija tādā pašā krāsā, bet nedaudz izvelbtajās acīs viedās bāls, netīkams zaļums. Grāfs pārbiedēja māti, ierazdamies ar milzu lielu čemodānu, bāztin piebāztu ar drēbēm; viņa bija pārliecināta, ka nelūgtais viesis paliks pie mums visu vasaru. Taču atklājās, ka grāfs pats sev šķita ļoti pievilcīgs un izjuta nepieciešamību mainīt apģērbu reizes astoņas dienā, lai tādējādi sevi apliecinātu. Viņa drēbes bija tik elegantas, tik skaisti pašūtas un no tik izmeklēta materiāla, ka Margo viņu par tām apskauda, vienlaicīgi izjūtot pretīgumu par viņa feminizēšanos.
Grāfam ne tikai patika tīksmināties pašam par sevi, viņam piemita arī vēl citi tikpat nepatīkami paradumi. Viņš mēdza tik izšķērdīgi lietot smaržas, ka tās kļuva gandrīz vai redzamas, un viņam vajadzēja tikai mirkli uzturēties kādā telpā, lai gaiss tur būtu smaižu pārsātināts; spilveni, kas bija viņu balstījuši, un krēsli, uz kuriem viņš tika sēdējis, pēc tam smaržoja dienām ilgi. Viņš slikti runāja angliski, bet tas viņu nemaz nekavēja ar nievīgu dogmatismu jebkurā jautājumā izklāstīt savu viedokli. Viņa filozofija, ja tāda vispār bija, ietilpa vienmēr un visur lietotajā teicienā: «Francijā mēs to darām labāk.» Grāfam tik lielā mērā piemita frančiem raksturīgā interese par visu, kas varētu būt ēdams, ka neviļus bija jādomā: viņā iemiesojusies kaza.
Kā par nelaimi, grāfs ieradās īsi pirms lenča, un, kad maltīte beidzās, ikviens no mums jutās aizvainots, ieskaitot suņus. Tas bija sava veida tour de force ka divās stundās pēc savas ierašanās viņš spēja sakaitināt piecus cilvēkus ļoti atšķirīgiem raksturiem, turklāt, kā liekas, pats to neapzinādamies. Lenča laikā, beidzis ēst suflē, tik maigu un gaisīgu kā mākoni, kurā vīdēja tikko noķertas bāli rozā garneles, viņš sacīja: tūlīt esot redzams, ka mātes šefpavārs nav francūzis. Atklājis, ka šis šefpavārs ir pati māte, grāfs nemaz neapjuka, bet tikai piebilda, ka māte varot būt priecīga par tādu viesi kā viņš, kas viņai spējot sniegt padomus kulinārijas mākslā.
— Francijā mēs šiten tos šaut nost,— viņš sacīja. Tāpēc nebija ko brīnīties, ka pēc tam, kad lenčs bija galā un viņš gāja augšā pārģērbties, mums visiem iekšā vārījās kā pirms vulkāna izvirduma. Vienīgi mātes zelta likums, .ka viesi nedrīkst apvainot, pirmajā dienā piespieda mūs savaldīties. Tomēr mēs bijām tik ļoti satraukti un sašutuši, ka spētu saraut gabalos iķvienu, kam tobrīd ienāktu prātā uzsvilpot «Marseljēzu».
— Redzi nu, kas notiek,— māte pārmetoši aizrādīja Larijam,— ja atļauj nepazīstamiem cilvēkiem ielūgt pie mums viesus, kurus tu nepazīsti. Sis cilvēks ir gluži neciešams.
— Nu jā… tomēr viņš nav tik pārāk slikts,— Larijs lūkoja aizstāvēties, lai gan īstenībā bija ar māti vienisprātis.— Man liekas, daži viņa aizrādījumi bija itin saprātīgi.
— Kuri tad?— māte draudīgi jautāja.
— Jā, kuri?— trīcēdama vaicāja Margo.
— Redziet,— Larijs vilcinādamies iesāka,— man šķiet, ka suflē patiešām bija mazliet par treknu, un Margo nudien sāk izskatīties apaļīga.
— Nekauņa!— iesaucās Margo un izplūda asarās.
— Tagad man pietiek, Larij,— māte noteica.— Es nezinu, kā mēs izturēsim šo… šo… tavu iesmaržoto, lunkano slaistu vienu nedēļu.
— Bet, lūdzu, neaizmirstiet, arī man viņš jāpacieš,— Larijs aizkaitināts piezīmēja.
— Jā gan, jo viņš ir tavs draugs… Es domāju, tava drauga draugs… Vienalga, kas viņš ir, viņš ir tavējais,— māte sacīja,— un tev no viņa jātiek vaļā, cik ātri vien iespējams.
— Vai ari es viņam iešaušu dibenā renkuļus,— piebilda Leslijs,— šitāds sīks smerdelis…
— Leslij,— iejaucās māte,— rimsties jel!
— Bet^tāds viņš ir,— Leslijs palika pie sava.
— Tev taisnība, dārgais, bet, lūdzu, tā nerunā,— māte uzstāja.
— Es darīšu, ko varēšu, māmiņ,— sacīja Larijs,— taču nesaki manu vainu, ja viņš noies lejā virtuvē un nolasīs tev lekciju pavārmākslā.
— Es brīdinu tevi,— māte- sadusmojusies atteica,— ja šis tips spers kāju manā virtuvē, es iešu ārā no mājas… Es iešu… Es iešu un…
—… kļūsi par vientuļnieci?—apjautājās Larijs.
— Nē, es apmetīšos kādā viesnīcā līdz tam brīdim, kad tas tips būs projām,— māte izteica savus iemīļotos draudus un vēl piemetināja:
— Šoreiz es to saku pavisam nopietni.
Gods kam gods — dažas dienas Larijs patiesi vīrišķīgi nocīnījās ar grāfu Rosiņolu. Viņš aizveda grāfu uz pilsētas bibliotēku un muzeju, izrādīja Ķeizara vasaras pili ar tās pretīgajām skulptūrām, viņš pat uzkāpa kopā ar grāfu pašā augstākajā Korfu virsotnē —Pantekratora kalnā un deva viesim iespēju pavērot krāšņo skatu. Bet grāfs atkal neizdevīgi salīdzināja bibliotēku ar Francijas Nacionālo bibliotēku; par muzeju viņš izteicās, ka tas nekādi nevarot tuvoties Luvrai; viņš ari piebilda, ka Ķeizara pils gan pēc lieluma, plānojuma un apmēbelējuma atpaliek no kotedžas, ko viņš iekārtojis savam galvenajam dārzniekam, un, beidzot, vēl piebilda: skats no Pantekratora kalna vispār nav pieminēšanas vērts, jo jebkurš.skats no jebkuras augstas vietas Francijā ir par to pārāks.
— Šis cilvēks ir neciešams,— sacīja Larijs, spirdzinādamies ar brendiju mātes guļamistabā, kur mēs visi paglābāmies no grāfa sabiedrības.— Viņš ir apsēsts ar savu Franciju, jābrīnās, kāpēc viņš no šis zemes izbraucis. Viņš pat apgalvo, ka telefona sakari Francijā esot paši labākie pasaulē. Turklāt viņam nav ne mazākās humora izjūtas, varētu domāt, ka viņš ir zviedrs.
— Neuztraucies, dārgais,— māte mierināja.— Nu jau vairs ilgi nebūs jāgaida.
— Nezinu, vai es spēšu to izturēt,— Larijs turpināja. — Pagaidām viņam nav pretenziju vienīgi pret dievu — lai tas piederētu Francijai.
— Bet varbūt cilvēki tur ir ticīgāki nekā mēs,—Leslijs piezīmēja.
— Vai nebūtu jauki, ja mēs viņam varētu nodarīt kaut ko nelāgu,— domīgi ierunājās Margo.— Kaut ko patiesi nejēdzīgu.
— Nē, Margo,— māte stingri noteica.— Mēs neesam darījuši sliktu nevienam, kas pie mums ir viesojies, vienīgi varbūt jokojoties vai nejauši,— un mēs to ari nekad nedarīsim. Mums viņš kaut kā jāpacieš, galu galā tikai dažas dienas. Tās ātri paies.
— Dievs augstais!— piepeši iesaucās Larijs.— Biju pavisam aizmirsis. Pirmdien ir tās sasodītās kristības.
— Es vēlos, lai tu tik daudz nešķendējies,— sacīja māte.— Kāds tam sakars ar grāfu?
— Vai tad viņu var ņemt līdzi uz kristībām?—Larijs jautāja.— Tas nav iespējams, viņam vajadzēs kaut kur doties uz savu roku.
— Nē, man liekas, mēs viņam nevaram atjaut klaiņāt uz savu roku,— māte iebilda, it kā runa būtu par kādu bīstamu zvēru.— Var taču gadīties, ka viņš sastop kādu no mūsu draugiem.
Mēs sēdējām un gudrojām, ko iesākt.
— Kā būtu, ja Džerijs viņu paņemtu sev līdzi?— negaidot ieminējās Leslijs.— Džerijs taču negribēs iet uz kaut kādām apnicīgām kristībām.
— Lieliska doma!— māte sajūsmināta sacīja.— Tieši tas, kas mums vajadzīgs.
Acumirklī manī pamodās visi pašaizsargāšanās instinkti. Es paziņoju, ka vēlos iet uz kristībām, esmu tās ļoti gaidījis, jo tur man būtu vienīgā iespēja redzēt Lariju krusttēva godā, un var taču būt, ka Larijam bērns izkrīt no rokām vai notiek kaut kas neparasts, un es to nebūšu redzējis; bez tam grāfam nepatīk ne čūskas, ne bruņurupuči, ne putni, ne cita dzīva radība, un ko es lai ar viņu daru? Iestājās klusums, kamēr mana ģimene apsvēra šos argumentus.
— Es zinu, pabraukājies ar viņu laivā pa jūru,— Margo jautri ierosināja.
,— Pareizi!—iesaucās Leslijs.— Esmu pārliecināts, ka starp viņa modlgajām drēbēm atradīsies arī salmu cepure un svītrota sporta jaka. Varbūt mēs varam aizņemties bandžo.
— Tā ir laba ideja,— piekrita māte.— Galu galā viņš būs kopā ar tevi tikai pāris stundu. Es domāju, tev nebūs iebildumu.
Es stingri un noteikti paskaidroju, ka man ir nopietni iebildumi.
— Pirmdien ezerā notiks zveja ar tīkliem. Kā būtu, ja es aprunātos ar vienu puisi, kas tur piedalās, lai. tevi un grāfu paņem līdzi?
Es svārstījos, jo sen jau biju vēlējies redzēt, kā notiek zivju dzīšana tīklos. Zināju, ka tik un tā pēcpusdienā grāfs tiks nodots manā rīcībā, un tāpēc gribēju gūt no tā arī sev kādu labumu.
— Tad mēs varētu padomāt par jauno tauriņu kasti, kas tev bija vajadzīga,— māmiņa vēl piebilda.
— Un mēs abi ar Margo iedosim tev mazliet naudas grāmatām,— Larijs augstsirdīgi sacīja, cerēdams, ka piekukuļošanā piedalīsies arī Margo.
— Bet es tev iedāvināšu to kabatas nazi, kuru tu vēlējies,— apsolīja Leslijs.
Es biju ar mieru. Ja man šo pēcpusdienu jāsamierinās ar grāfa sabiedrību, vismaz tikšu pienācīgi atalgots.
Tovakar pie pusdienām māte paskaidroja radušos situāciju un tik sīki un daiļrunīgi aprakstīja zveju ar tīkliem, it kā tas būtu viņas izgudrojums.
— Tur ir karšti?— ievaicājās grāfs.
— Jā, jā,— atsaucās māte.— Zivis sauc par kef alēm, un tās ir ļoti garšīgas.
—Nē jel, ir karšti uz ezers?—atkal jautāja grāfs. — Karšti no sauls?
— Ak tā… es saprotu,— sacīja māte.— Jā, tur ir ļoti karsts. Katrā ziņā galvā jāuzliek cepure.
— Mēs iet ar to infants jaht?—vēlreiz vaicāja grāfs, kuram patika visu noskaidrot līdz galam.
— Jā,— atteica māte.
Gatavodamies ekspedīcijai, grāfs bija ietērpies bāli zilās audekla biksēs, elegantās kastaņbrūnās kurpēs, baltā zīda kreklā, ar nevērīgi sasietu zili zeltītu kaklasaiti un švītīgā jūrnieka žokejcepurē.
«Būtls Bamtrinkets» lieliski kalpoja manām vajadzībām, taču es nedomāju noliegt, ka šai laivai nav nekā no tās izsmalcinātības, kas raksturīga lielajām jūras jahtām, un to tūlīt pamanīja grafs, kad es viņu vedu lejā uz kanālu labirintu pie kādreizējām sālsraktuvēm, kur stāvēja mana laiva.
— Sitas… ir jaht? — viņš pārsteigts un nedaudz satraukts apjautājās.
Es atbildēju, ka tā patiešām ir mūsu laiva, droša un stabila, un vēl piemetināju, ka tai ir plakans dibens un pa to var droši staigāt. Nezinu, vai grāfs mani bija pareizi sapratis, taču viņš vieglltiņām iekāpa laivā, kllrīgi izklāja uz sēdekļa savu kabatlakatu un uzmanīgi apsēdās. Es ielēcu pie viņa un ar kārti stūmos kanālā, kas šajā vietā bija ap divdesmit pēdu plats un divas pēdas dziļš. Laimīgā kārtā iepriekšējā dienā tiku atklājis, ka laiva sākusi kodīgi dvakot, gandrīz tāpat kā grāfs, jo tās dibens no vienas vietas bija aplipis ar beigtām garnelēm, aļģēm un dažādām sanesām. Iegremdējis laivu apmēram divas pēdas dziļā ūdenī, es pamatīgi notīrīju tās dibenu un sānu izliekumu, tā ka laiva atkal spīdēja un laistījās, un jauki smaržoja pēc saulē sasilušas darvas, krāsas un sāļa ūdens.
Liela, iesāļa ezera krastā kā milzīgs šaha dēlis pletās apstrādāti tīrumi, ko šķērsoja kanālu labirints; daži no šiem rāmajiem kanāliem bija tik šauri kā krēsli, citi turpretim ap trīsdesmit pēdu plati. Vairums bija tikai dažas pēdas dziļi, bet zem ūdens gulēja gandrīz neizmērāms melnu, smalku dūņu slānis. «Būtla Bamtrinketa» forma un plakanais dibens ļāva laivu samērā viegli vadīt cauri kanālu ūdeņiem, jo nebija jābaidās no vēja brāzmām vai negaidīta lēkājošu vilnīšu uzvirmojuma, kas vienmēr mazliet satrauca manu labo kuģīti. Taču kanāliem bija arī savi trūkumi — tos no abām pusēm ieskāva augsti, šalkojoši bambusi, kas deva ēnu, bet aizturēja vēju, tāpēc gaiss virs kanāliem vienmēr bija karsts uri nekustīgs, tur bija tumšs un oda pēc mēsliem. Labu brīdi grāfa mākslīgā dvaka sacentās ar dabas smaržām, bet galu galā daba uzvarēja.
— Te-e smird,— grāfs sacīja.— Francijā ūdens ir higiēna.
Es paskaidroju, ka drīz vien mēs izbrauksim no kanāla ezerā, kur vairs nebūs nekādas smakas.
— Te-e ir karšti,— skanēja grāfa nākamais atklājums, un viņš noslaucīja seju un ūsas iesmaržotā kabatlakatā. — Te-e ir dikti karšti.
Grāfa bālā seja bija pieņēmusi viegli violetu nokrāsu. Es gribēju viņu iedrošināt, sacīdams, ka nelabums viņam pāries, tiklīdz būsim iebraukuši ezerā, kad piepeši, sev par lielu izbīli, pamanīju, ka ar «Būtlu Bamtrinketu» kaut kas nav kārtībā. Laiva slinki gulēja brūnajā ūdeni un gandrīz vairs nebija pastumjama uz priekšu. Pirmajā mirkli nesapratu, kas tai noticis,— mēs nebijām uzsēdu- šies uz grunts, un es zināju, ka šajā kanālā nav smilšu sēres.
Piepeši ievēroju ūdens virpuli, kas strūkloja pāri laivas grīdai. Laiva taču nebūs dabūjusi sūci, es prātoju. Pārsteigts skatījos, kā ūdens cēlās arvien augstāk un apņēma neko neredzošā grāfa kurpju zoles. Tad es pēkšņi atskārtu, kas varēja būt atgadījies. Tīrīdams laivas dibenu, es, protams, biju izņēmis tapu, lai laivā ieplūstu svaigs jūras ūdens, taču acīmredzot nebiju to iebāzis atpakaļ pietiekami- cieši, tā ka tagad laivā gāzās iekšā kanāla ūdens. Mana pirmā doma bija izcelt grīdu, atrast tapu un ielikt to no jauna caurumā, bet grāfa kājas jau atradās apmēram divas collas dziļi ūdenī, tāpēc bija nepieciešams pagriezt laivu uz krastu, kamēr es vēl spēju to mazliet kustināt, un izlaist malā izsmalcināto pasažieri. Ja «Būtls Bamtrinkets» mūs iesēdinātu ūdeni, es par sevi nebēdāju, jo, ķerdams čūskas, bruņurupučus, vardes un citus sīkus dzīvniekus, vienmēr kā ūdensžurka esmu atradies gan ūdeni, gan krastā, bet diezin ko teiktu grāfs, ja viņam vajadzētu plunčāties divas pēdas dziļā ūdenī, zem kura ir biezum biezas dūņas.
- Smagās, ar ūdeni pieplūdušās laivas pagriešana uz krastu prasīja no manis pārcilvēcisku piepūli. Taču pamazām laiva izkustējās — un tās priekšgals slinki pagriezās uz krasta pusi. Collu pa collai es stūmu laivu preti bambusiem, un mēs atradāmies desmit pēdas atstatu no krasta, kad grāfs pēkšņi pamanīja, kas ar mums notiek.
— Mon Dieu' ! — viņš spalgi iekliedzās,— mēs ir noslīkt. Mans kurpe ir noslīkt Tas jaht ir grimt.
Es uz bridi pārstāju stumt laivu, lai grafu nomierinātu. Paskaidroju viņam, ka mums nedraud nekādas briesmas, viņam tikai mierīgi jāsēž, kamēr mēs nokļūsim krastā.
Mans kurpe! Regardez[8] mans kurpe!— viņš ķērca, rādīdams uz izinirkušo, krāsu zaudējušo apavu, un viņa sejā bija tik dziļš aizvainojums, ka es tikko noturējos neiesmējies.
Vēl mirkli, es sacīju, un viņš atradīsies uz sauszemes.
Patiesi — būtu viņš mani uzklausījis, tā ari notiktu, jo man bija izdevies aizstumt «Būtlu Bamtrinketu» sešu pēdu atstatumā no bambusiem. Bet grāfs bija pārāk nobažījies par savām kurpēm un izdarīja kaut ko ļoti muļķīgu. Lai gan es grāfu tiku brīdinājis sēdēt nekustīgi, viņš tomēr palūkojās pār plecu un, redzēdams, ka krasts jau pavisam tuvu, uzrausās kājās un uzkāpa uz «Būtla Bamtrinketa» mazītiņā priekšklāja. Grāfa nolūks bija lēkt drošībā — uz krastu, tiklīdz būšu piestūrējis vēl mazliet tuvāk, bet, nepazīdams «Būtla Bamtrinketa» iedabu, viņš pārrēķinājās. Laiva, citādi mierīga un lēnprātīga, nebija bez dažiem untumiem, viens no tiem: «Būtls Bamtrinkets» necieta, ja kāds stāv uz priekšklāja; tādās reizēs tas izrīkojās līdzīgi dresētam zirgam kovboju filmā — sagrozījās, it kā paslējās uz augšu un noslidināja jūs pār plecu zemē.Tagad «Būtls Bamtrinkets» to pašu izdarīja ar grāfu.
Iebļāvies grāfs iegāzās ūdenī, izpleta rokas un kājas kā lempīga varde, viņa švītīgā jūrnieka cepure peldēja pretī bambusa saknēm, kamēr tās īpašnieks pērās ūdens un dūņu putrā. Šis skats manī izraisīja gan gaviles, gan satraukumu; es biju sajūsmināts, ka grāfs iekritis ūdenī,— lai gan zināju, mana ģimene neticēs, ka es pie tā neesmu vainīgs,— bet mani uztrauca grāfa mežonīgā pēršanās. Seklā ūdenī cilvēks instinktīvi cenšas nostāties uz kājām, bet šajā gadījumā grāfa pūliņi bija veltīgi, jo viņš slīga arvien dziļāk lipīgajās dūņās.
Larijs reiz medīdams bija ievēlies vienā no šiem kanāliem un tik dziļi sapinies dūņās, ka tikai ar mūsu — Margo, Leslija un manām — kopīgām pūlēm izdevās viņu no turienes izvilkt. Ja grāfs iestrēgs dūņās, man vienam trūks spēka viņu izvilkt, un, kamēr es sadabūšu palīgus, viņš jau var būt nozudis melnajā putrā. Es pametu savu kuģi. un ielēcu ūdenī, lai viņam palīdzētu.
Es zināju, kā jābrien pa dūņām, turklāt man bija tikai ceturtā daļa grāfa svara, tāpēc es tik dziļi neiegrimu. Uzkliedzu viņam, lai viņš izturas mierīgi, kamēr es pienākšu klāt.
— Merde[9] !— iekliedzās grāfs, pierādīdams, ka spēj vismaz galvu noturēt virs ūdens. Viņš pamēģināja piecelties stāvus, bet, briesmīgo, guldzošo dūņu sagrābts, izgrūda izmisīgu kliedzienu kā vientuļa kaija un vairs nekustējās. Viņš tik ļoti baidījās no dūņām, ka tad, kad atrados pie viņa un mēģināju viņu vilkt uz krasta pusi, viņš skaļi bļāva, apgalvodams, ka es grūžu viņu vēl dziļāk dūņās. Viņš bija stulbi bērnišķīgs, un es vairs nespēju novaldīt smieklus, bet tas, protams, sakaitināja viņu vēl vairāk. Viņš pārgāja uz franču valodu, tarkšķēdams tādā ātrumā kā ložmetējs, tā ka es ar savām trūcīgajām valodas zināšanām nespēju viņu saprast. Galu galā man izdevās apvaldīt savus nepiedienīgos smieklus, es vēlreiz sagrābu grāfu aiz padusēm un sāku vilkt uz krastu. Tad man pēkšņi ienāca prātā, cik jocīga nejaušam skatītājam var likties mūsu kļūmīgā situācija: divpadsmit gadus vecs zēns pūlas izglābt sešas pēdas garu viru, un man no jauna sanāca smiekli, es apsēdos dūņās un smējos līdz asarām.
— Kāpēc tu smiet? Kāpēc tu smiet?— brēca grāfs, cenzdamies palūkoties pār plecu uz mani.— Nesmiet, tu raut mans ārā, vite, vi/e1 .'
Beidzot, apspiedis smieklu lēkmi, es atkal ķēros klāt grāfam un vilku, šoreiz man izdevās dabūt viņu itin tuvu krastam. Tad es viņu pametu un izrāpos malā. Grāfs atkal krita panikā.
— Tu neiet prom! Tu neiet prom!— viņš bļāva, līdz nāvei pārbijies.— Es grimst. Neiet prom!
Es viņā neklausījos. Izvēlējies septiņus pašus tuvākos bambusus, citu pēc cita tos noliecu virs ūdens, tā ka stublāji gan iesprāga, bet nesalūza, tad pavērsu tos Uz grāfa pusi, izveidojot kaut ko līdzīgu zaļam tiltam starp grāfu un krastu. Izpildīdams manus norādījumus, grāfs apgriezās uz vēdera un vilkās pa bambusiem uz priekšu, līdz nokļuva sausumā. Kad viņš beidzot piecēlās kājās, ķermeņa lejasgals izskatījās kā apziests ar izkausētu šokolādi. Labi zinādams, ka šīs lipīgās dūņas apžūst un sacietē neticami ātri, es piedāvājos tās noskrāpēt ar bambusa sprunguli. Grāfs apveltīja mani ar iznīcinošu skatienu.
Manas apšaubāmās zināšanas viņa valodā liedza izprast šī teiciena nozīmi, bet dedzīgums, ar kādu tas tika izrunāts, lika domāt, ka to ir vērts paturēt atmiņā. Mēs sākām iet mājup, grāfs dusmīgi purpināja. Kā jau biju paredzējis, dūņas uz viņa kājām izžuva gandrīz neticamā ātrumā, un likās, viņš ir apvilcis gaišbrūnas bikses ar
fantastisku ornamentu. Grāfa pakaļpuse tik ļoti atgādināja ar bruņām klāto Indijas degunradža dibenu, ka man atkal sanāca smiekli.
Varbūt tā bija nelaimīga sagadīšanās, ka mēs ar grāfu pienācām pie vasarnīcas durvīm tieši tajā bridi, kad tur piebrauca lielais dodžs, ko vadīja mūsu īgnais, mucveidī- gais, pašpārliecinātais sargeņģelis Spiro Hakiopouloss, un mašīnā sēdēja mani ģimenes locekļi, sasarkuši no izdzertā vīna. Mašīna apstājās, un visi kā neticēdami lūkojās uz grāfu. Pirmais attapās Spiro.
— Nudien, misis Darels,— pagriezis maslvo galvu, viņš uzrunāja māti un jautri pasmaidīja,— māsters Džerijs pārmāca izdzimteņus.
Tā acīmredzot domāja visa ģimene, taču māte izrīkojās pavisam negaidīti.
— Ak dievs, grāf!— viņa izsaucās tēlotās šausmās.
— Ko jūs esat izdarījis ar manu dēlu?!
Sis pārdrošais apgalvojums grāfu galīgi apstulbināja, un viņš spēja vienīgi vaļēju muti blenzt mātē.
— Džerij, dārgais,—māte turpināja,— ej noģērb slapjās drēbes, pirms tu neesi saaukstējies, mans labais puisīt!
—'Labais puisīt!—griezīgi mēdījās grāfs.— C'est un assassin'. C'est une espēce de…
— Nu, nu, mīļais draugs,— iejaucās Larijs, aplikdams roku ap grāfa dubļainajiem pleciem.— Esmu pārliecināts, te noticis pārpratums. Nāciet, iedzersim brendiju, un tad jūs pārģērbsieties. Jā, jā, varat būt drošs — manam- brālim par to nāksies atbildēt. Viņš noteikti saņems sukas.
Larijs ieveda sašutušo grāfu mājā, pārējie ģimenes locekli metās man virsū.
— Ko tu viņam padarīji?— jautāja māte.
Es sacīju, ka neko neesmu darījis; grāfs pats, tikai viņš viens ir atbildīgs par savu kļūmīgo stāvokli.
— Es tev neticu,— Margo iebilda.— Tu vienmēr tā saki.
Es protestēju: ja es būtu par kaut ko atbildīgs, man
pietiktu lepnuma atzīties. -
Mans loģiskais paskaidrojums atstāja iespaidu.
— Ir taču vienalga, vai tā ir vai nav Džerija vaina,— Leslijs sacīja.-— Svarīgs ir vienīgi rezultāts.
— Tagad, dārgumiņ, ej pārģērbties,— māte atkārtoja,
— un tad ienāc manā istabā, tur tu mums pastāstīsi, kā to paveici.
Notikums ar «Būtlu Bamtrinketu» tomēr neattaisnoja mūsu cerības; grāfs palika pie mums, drūms un nepielūdzams, it kā gribēdams mūs sodīt, turklāt kļuva vēl agresīvāks nekā līdz šim. Es tomēr vairs netīkoju viņam atriebties; kad iedomāju, kā viņš ķepurojās kanālā, man uznāca īsta smieklu lēkme, un tāpēc vien bija vērts paciest visus turpmākos apvainojumus. Bez tam grāfs negribot bija papildinājis manu franču valodas vārdu krājumu ar kādu jauku teicienu. Reiz mēģināju to likt lietā, kad biju ielaidis kļūdu franču valodas sacerējumā, un pārliecinājos, ka tas ir ļoti viegli izrunājams. Bet uz manu privātskolotāju misteru Kralevski teiciens atstāja pavisam citādu iespaidu. Viņš staigāja šurpu turpu pa istabu tādā kā transā, līdzīgs kuprainam pundurim. Izdzirdis manus vārdus, misters Kralevskis pēkšņi apstājās, acis iepletis, kā punduris, kas tikko saņēmis elektrošoku no suņusēnes.
— Ko tu teici?— viņš klusu jautāja.
Es atkārtoju apgūto teicienu. Misters Kralevskis aizvēra acis, nāsis viņam ietrīcējās, un viņš nodrebinājās.
— Kur tu to dzirdēji?— viņš atkal vaicāja.
Es pastāstīju, ka esmu to iemācījies no kāda grāfa, kas pie mums viesojās.
— Ak tā. Bet vairs nekad tā nerunā, saprati?— misters Kralevskis sacīja.—Vairs nekad! Tev… tev jāzina, ka šajā dzīvē dažreiz pat aristokrātiem stresa brīžos var pasprukt kāds nelāgs teiciens. Tomēr mums neklājas viņus atdarināt.
Es sapratu, ko Kralevskis. domāja. Tāds stresa brīdis grāfam varēja būt iekrišana kanālā — tā man šķita.
Bet teiksma par grāfu vēl nebija beigusies. Apmēram nedēļu pēc viņa aizbraukšanas Larijs kādu rītu pie brokastīm paziņoja, ka nejūtoties vesels. Māte, uzlikusi brilles, viņu pamatīgi nopētīja.
— Kā tas ir — nejūties vesels?— viņa jautāja.
— Es'nejūtos kā parasti — vīrišķīgs un spēcīgs.
— Vai tev kaut kas sāp?
— Nē,— Larijs atteica,—tās nav sāpes… Mani pārņēmis gurdenums, apātija, tāds kā vājums un izsīkums, it kā es būtu pavadījis nakti kopā ar grāfu Drakulu[11], un man ir
tāda sajūta, ka par spīti savām sliktajām īpašībām, mūsu nesenais viesis tomēr nav nekāds vampīrs.
— Tu izskaties gluži labi,— māte sacīja,— tomēr prātīgāk būs, ja tevi apskatīs ārsts. Dakteris Andročelli ir atvaļinājumā, tāpēc jādabū rokā Spiro, lai aizbrauc pēc Teodora.
-— Labs ir,— gurdeni piekrita Larijs,— bet vēl labāk būtu, ja Spiro tūlīt sazinātos ar Britu kapsētu.
— Larij, nerunā tā,— māte satraukta aizrādīja.— Tagad ej augšā un liecies gultā, un dieva dēļ sestaigā apkārt.
Spiro varēja uzlūkot par mūsu sargeņģeli, kuram pa spēkam jebkurš uzdevums, bet Teodors Stefanidess bija mūsu orākuls un padomdevējs it visās lietās. Viņš atbrauca ar Spiro dodžu, mierīgi atlaidies pakaļējā sēdeklī, nevainojami ģērbies tvīda uzvalkā, galvā precīzi pareizā leņķī uzlicis filca cepuri, kuplā bārda zibsnīja saulē.
— Jā, tas patiesi… hm… ļoti savādi,— Teodors iesāka, ar mums visiem sasveicinājies,— es tieši biju domājis, cik patīkams būtu tāds izbrauciens… e-e… tik īpaši jaukā dienā… hm… nav pārāk karsts, zināt… e-e… un piepeši Spiro ienāk pie manis laboratorijā. Kāda sagadīšanās!
— Es ļoti priecājos, ka manas ciešanas kādam atnesušas labumu,— Larijs sacīja.
— Ahā. Kas… nu… e-e… tev varētu kaitēt?—-Teodors jautāja, ar interesi vērodams Lariju.
— Nekas noteikts,— Larijs atteica.— Es tikai jūtu, ka ar mani iet uz beigām. Mani spēki ir izsīkuši. Laikam būšu, kā parasti, pārāk daudz noņēmies ar mūsu ģimeni.
— Es gan nedomāju, ka tur tā vaina,— māte noteikti iebilda. ,
— Man liekas, tu ēd pārāk daudz,— sacīja Margo, — tev vajadzīga kārtīga diēta.
— Viņam vajadzīgs svaigs gaiss un neliels treniņš — tas ir viss,— iejaucās Leslijs.— Ja viņš dotos izbraukumā ar laivu…
— Labi jau, labi, bet Teodors mums pateiks, kas viņam kait,— māte atteica.
Teodors apskatīja Lariju un pēc pusstundas atgriezās pie mums.
— Es neko neatrodu… e-e… nu,zināt… nekādu organisku vainu,— Teodors domīgi sacīja, šūpodamies pirkstgalos,— varbūt viņam ir nedaudz lieka svara.
— Te nu bija! Es jau teicu, ka viņam nepieciešams ievērot diētu,— Margo triumfējoši iesaucās.
— Apklusti, mīļā,— māte aizrādīja.— Tātad ko jūs iesakāt, Teodor?
— Es viņu paturētu kādu dienu gultā,— sacīja Teodors.— Dodiet viņam viegli sagremojamu ēdienu, neko treknu, un es atsūtīšu zāles… e-e… tas'ir… kaut ko tonizējošu. Parīt atkal atbraukšu un viņu apskatīšu.
Spiro nogādāja Teodoru atpakaļ pilsētā un drīz vien atgriezās ar zālēm.
— Es tās nedzeršu,— Larijs paziņoja, ar aizdomām skatīdamies uz pudeli.— Tur iekšā droši vien ir sikspārņa olnīcu esence.
— Nerunā muļķības, dārgumiņ,— sacīja māte, ieliedama zāles karotē,— tās tev nāks par labu.
— Nieki. Tas jau ir tas pats brūvējums, ko clzēra mans draugs doktors Džekils, un redz, kas ar viņu notika.
— Kas tad ar viņu notika?— māte neapdomīgi iejautājās.
—- Viņš tika atrasts karājamies pie lustras, viņš skrāpējās un apgalvoja, ka esot misters Haids.
— Pietiek, Larij, beidz muļķoties,—stingri noteica māte.
Pēc gariem, neauglīgiem strīdiem Lariju beidzot izdevās pierunāt iedzert zāles un likties gultā.
Nākamajā rītā nepierasti agrā stundā mūs visus pamodināja dusmīgi bļāvieni, kas nāca no Larija istabas.
— Māmiņ! Māmiņ!— viņš kliedza.— Nāc paskaties, ko tu esi izdarījusi!
Mēs atradām Lariju kailu lēkājām pa istabu ar lielu spoguli rokā. Viņš kareivīgi pagriezās pret māti, un viņai, dēlu ieraugot, aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Larija seja bija pietūkuši divreiz resnāka un izskatījās sarkana kā tomāts.
— Ko tu esi ar sevi izdarījis?— māte klusu jautāja.
— Izdarījis? To tu esi izdarījusi,— viņš atbrēca, ar pūlēm izrunādams vārdus:— Tu un tas sasodītais Teodors un jūsu nolādētās zāles — tās ir atstājušas iespaidu uz manu iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Paskaties uz mani! Tas jau ir sliktāk nekā Džekilam ar Haidu.
Māte uzlika brilles un lūkojās uz Lariju.
— Man tā vien rādās — tev ir cūciņa,— viņa satraukta bilda.
— Kas par niekiem! Tā taču ir bērnu slimība,—Larijs nepacietīgi attrauca.— Nolādētās Teodora zāles — tās iedarbojušās uz iekšējās sekrēcijas dziedzeri! Ja tu tūlīt pat nedabūsi kādu pretlīdzekli, es izaugšu īsts milzis.
—; Muļķības, dārgumiņ, esmu pārliecināta, tu esi saslimis ar cūciņu,— māte sacīja.— Tomēr savādi — es zinu, ka tev jau reiz bija cūciņa. Tūlīt padomāsim. Margo bija masalas Dārdžllingā tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā… Rangūnā Leslijs pārcieta tropu drudzi; Leslijam * tūkstoš deviņi simti vienpadsmitajā gadā Bombejā bija vējbakas… vai ari divpadsmitajā? Nevaru īsti atcerēties, un tad tev tika izņemtas mandeles Radžputānā tūkstoš deviņi simti divdesmit otrajā, bet varbūt arī divdesmit trešajā gadā, nudien droši nezinu, pēc tam Margo dabūja…
— Es negribu pārtraukt šo ģimenes slimību uzskaitījumu, kas izklausās kā no veca Mūra almanaha, bet to gan vēlos, lai kāds no jums man pagādā pretlīdzekli, pirms es būšu kļuvis tik resns, ka nevarēšu vairs iziet no istabas.
Teodors ieradies apstiprināja mātes diagnozi.
— Jā… e-e… hm… tā ir cūciņa, pavisam noteikti,— viņš sacīja.
— Ko tu ar to domā — pavisam noteikti, tu šarlatān?— Larijs jautāja, asarainām, aizpampušām acīm lūkodamies uz Teodoru.— Kāpēc tu to nezināji vakar? Un vispār — man nevar būt cūciņa, jo tā ir bērnu slimība.
— Nē, nē,— iebilda Teodors.— Ar cūciņu parasti saslimst bērni, bet bieži to dabū arī pieaugušie.
— Kāpēc tad tu nevarēji noteikt tik parastu slimību, ja tā bija redzama?—jautāja Larijs.— Vai tad tu nepazini cūciņu? Tevi par nepareizu ārstēšanu vajadzētu ar troksni izdzīt no medicīniskā konsīlija jeb kā viņu tur sauc.
— Cūciņu ir ļoti grūti diagnosticēt… e-e… agrīnā stadijā,— paskaidroja Teodors,— iekams nav parādījies pampums.
— Mediķu profesijai tas ir ļoti raksturīgi,— rūgti atteica Larijs.— Viņi pat nenojauš slimību,- kamēr pacients nav piepampis divtik resns. Tas ir skandāls.
— Ja slimība nepāries… hm… nu zini… hm… e-e… uz ķermeņa lejasdaļu, pēc pāris dienām tu būsi vesels.
— Uz lejasdaļu?—Larijs neizpratnē jautāja.— Kas par lejasdaļu?
— Nu… e-e… tu zini, no cūciņas pietūkst dziedzeri,— skaidroja Teodors,— un slimība var pārsviesties uz leju un ieperināties dziedzeros… hm… un tas var būt ļoti sāpīgi.
— Tu domā — es tā piepampšu, ka izskatīšos kā ziloņa bullis?—pārbijies jautāja Larijs.
— N-nu… e-e… jā,—atteica Teodors, nespēdams izdomāt neko labāku.
— Tā ir sazvērestība, lai padarītu mani impotentu!— kliedza Larijs.— Tu un tava nolādētā sikspārņu asiņu tinktūra! Tev skauž mana vīrišķība.
Ja teiktu, ka Larijs bija slikts pacients, tas būtu pārāk maigi sacīts. Viņam pie gultas bija liels zvans, ko viņš nepārtraukti skandināja, lai tiktu ievērots, un mātei reizes divdesmit dienā vajadzēja apskatīt viņa lejasgalu, lai varētu apgalvot, ka šajā rajonā nav nekādu slimības pazīmju. Kad nu beidzot atklājās, ka cūciņu viņš dabūjis no Leonoras bērniņa, Larijs piedraudēja mazuli izslēgt no baznīcas.
— Esmu viņa krusttēvs,— viņš sacīja.— Kāpēc gan es nevarētu izslēgt no baznīcas šo mazo, nepateicīgo knēveli?
Ceturtajā slimības dienā mēs visi jutāmies paguruši. Tad Lariju apciemoja kapteinis Krīčs. Tas bija izvirtis pensionēts jūrnieks, ko māte dēvēja par bēte noire'. Par spīti saviem septiņdesmit diviem gadiem, viņš neatlaidīgi uzbāzās sievietēm uh jo sevišķi mātei, par ko viņa nevarēja vien beigt'dusmoties; māti bez tam vēl kaitināja arī viņa aprobežotais prāts un neapvaldītā uzvedība.
— Ahoi!— kapteinis bļāva, iesteberēdams guļamistabā, viņa greizais žoklis drebēja, plušķainā bārda un mati bija sacēlušies stāvus, iekaisušās acis asaroja.—-Ahoi! Rādiet šurp to mironi!
Māte, kas todien ceturto reizi aplūkoja Lariju, izslējās un nikni paraudzījās uz kapteini.
— Neaizmirstiet, kapteini,—viņa nopietni aizrādīja, — te ir slimnieka istaba, nevis krogs.
— Beidzot es jūs sastopu guļamistabā!— Krīčs starodams sacīja, viņā neklausīdamies.— Ja tas puika mūs atstātu vienus, mēs tagad varētu jauki pameņģēties.
—- Paldies. Esmu par daudz nevaļīga, lai meņģētos,— māte ledainā balsī atteica.
— Labi jau, labi,— sacīja kapteinis, apsēzdamies uz gultas.— Kas tā ir par vārgulīgu cūciņu, ko tu esi saķēris, puika, ko? Bērnišķīga kaite! Ja gribi būt slims, slimo pa īstam — kā vīrs. Tavos gados mani ārstēja ar pāris dunkām — un es izveseļojos.
Putnu biedēklis (Iranču val.).
— Kapteini, lūdzams, neklāstiet savas atmiņas Džerija klātbūtnē,— māte stingri sacīja.
— Tā cūciņa taču nebūs samaitājusi tavu vīrietību, ko?— kapteinis ar interesi ievaicājās.— Trakas lietas, ja tā ieiet šekumā. Var izpostīt vīrišķa dzimumdzīvi.
— Ar Lariju ir viss kārtībā,— māte cienīgi atbildēja.
— Ja nu runājam par šekumiem,— kapteinis turpināja,— vai esat dzirdējuši par indiešu jaunavu no Kučas, kas turēja savā šekumā divas pieradinātas čūskas; viņa apgalvoja: kad čūskas lokās, man sanāk smiekls, bet puišiem mans šekums diez ko vis nepatīk. Ha! Ha! Ha!.
— Nudien, kapteini!—māte noskaitusies sacīja.— Es nevē-los, ka jūs stāstāt sa^as pasakas Džerija klātbūtnē.
— Iedams gar pasta kantori, paņēmu jūsu korespondenci,— kapteinis runāja tālāk, laizdams gar ausīm mātes stingro aizrādījumu, un izvilka no kabatas dažas vēstules un pastkartes, ko nometa turpat uz gultas.— Vai tas var būt? Tagad mums te apgāde kļuvusi krietni labāka. Ar te izaudzētajiem kabačiem sala var izpelnīties godalgu jebkurā dārzkopības izstādē.
Bet Larijs neklausījās; viņš bija izvilcis no kapteiņa Krīča atnestās sūtījumu kaudzītes kādu pastkarti. To izlasījis, viņš sāka dārdoši smieties.
— Kas noticis, dārgumiņ?—māte jautāja.
— Grāfs mums atsūtījis kartīti,—Larijs atteica, slaucīdams acis.
— Ak tas,— māte sacīja un pavīpsnāja,— neko es par viņu negribu zināt.
— Tomēr gribēsi gan,— Larijs turpināja.— Ir vērts saslimt, lai saņemtu šādu ziņu. Man uzreiz kļuva labāk.
Larijs atkal paņēma pastkarti un nolasīja mums priekšā. Grāfs acīmredzot bija sadabūjis kādu, kas viņa vietā uzrakstījis; rakstītāja angļu valoda izrādījās trūcīga, bet atjautīga.
«Es ir sasniegt Romu,» viņš rakstīja. «Es ir klīnikā, apsēsts no slimības, ko sauc par cūkas. Es ir aplipuš viscauri. Es atklāj, ka es nevar piecelties. Man nav apetīts, un es nevar sēdēt. Sargās no cūka.
Grāfs Rosiņols.»
— Nabaga cilvēks,— māte sacīja bez īstas līdzjūtības, kad mēs bijām beiguši smieties.— Īstenībā mums nebūtu par ko smieties.
— Nē,— atteica Larijs.— Es aizrakstīšu grāfam un pajautāšu, vai grieķu cūciņa ir sliktāka par franču cūciņu.