Mājasvieta vilkiem un pagalms jauniem strausiem.
Vecā Derība. Esaija, 34, 13
Pavasaris atnāca tik strauji kā drudzis; tā vien likās, ka sala sakustas, neveikli pagrozās savā siltajā, slapjajā guļtā, tad piepeši nodreb un ir jau pamodusies, pilna kūsājošas dzīvības zem tik zilām debesīm kā hiacintes pumpurs, kurā uzaust saule, ietinusies liegā, dzeltenā dūmakā kā nupat izveidojies zīdtauriņa kokons.
Man pavasaris bija viens no mīļākajiem gadalaikiem, jo salā visa dzīvā radība atradās kustībā un gaisā virmoja cerības. Varbūt šodien man izdosies noķert pašu lielāko saldūdens bruņurupuci vai arī es atminēšu noslēpumu, kā no olas tikko izšķīlies bruņurupucēns, saspiests un krunkains kā valrieksts, stundas laikā uzbriest divtik liels — un vairums viņa krunku ir izlīdzinājušās. Visa sala nemitīgi rosījās, trīcēja un skanēja.
Es pamodos agri, steidzīgi pabrokastoju zem mandarīn- kokiem, kas jau smaržoja agrā rīta saulē, savācu tīklus un kolekcionāra kārba.s, pasvilpu Rodžeram, Vidlam un Pjū- kam un devos izpētīt savu karaļvalsti. .
Augstu kalnos miniatūrajos dienvidviršu mežos un kazirbuleņu audzēs, kur saulē sasilušie lielie akmeņi bija apauguši ar dīvainiem ķērpjiem un atgādināja senatnīgus roņus, bruņurupuči pamodās no ziemas miega, nogrūda no sevis zemi, kas viņus bija sargājusi, un lēnām, smagi pūzdami, acis blisinādami, izrausās ārā saulē. Bruņurupuči atpūtās, kamēr saule viņus sasildīja, tad lēnītiņām čāpoja projām pretī pirmajai maltītei, kas varēja būt āboliņš, pienenes vai arī trekns, balts pūpēdis. Tāpat kā citas savas medību teritorijas, es labi pārzināju bruņurupuču pakalnus un to iemītniekus; katram bruņurupucim bija savas pazīšanas zīmes, tā ka man bija iespējams izsekot viņa pārvietošanos. Katra tumšās čakstītes vai melngalvas ķauķa ligzda bija rūpīgi iezīmēta, un es varēju vērot jauno putnēnu attīstību;,to pašu var teikt par medniekprusaku it kā no papīra pagatavoto olu kaudzīti, katru zirnekļa tīklu un katru akmeni, zem kura slēpās kāds man vajadzīgs dzīvnieks.
Pēc bruņurupuču neveiklās izrāpšanās zemes virspusē varēja droši apgalvot, ka iestājies pavasaris, jo tikai tad, kad ziema bija pa īstam beigusies, bruņurupuči klumpa- čoja projām, meklēdami mātītes; smagi, neērti bruņojušies, viņi atgādināja viduslaiku bruņiniekus, kas lūkojas pēc dāmas, kurai varētu kalpot. Apmierinājuši izsalkumu, viņi pēkšņi kļuva daudz dzīvāki, ja šo vārdu var lietot bruņurupuču aprakstam. Tēviņi steberēja uz pirkstu galiem, kaklu izstiepuši tālu uz priekšu, laiku pa laikam apstādamies, lai izgrūstu pārsteidzoši skaļu, pavēlnie- cisku vaukšķienu. Nekad man nav gadījies dzirdēt kādu mātīti, kas atsauktos uz šo skanīgo, pekinieša vaukšķie- nam līdzīgo kliedzienu, taču kaut kādā veidā tēviņam tomēr izdodas mātīti Izsekot, un tad, vēl arvien vaukšķē- dams, viņš uzsāk ar mātīti cīņu, dauzīdams savas bruņas pret viņējām, lai piespiestu mātīti padoties, taču tā neļaujas iebiedēties un pēc kārtējās sitienu krusas mēģina atsākt barošanos. Kalnos atbalsojās pārojošos bruņurupuču vaukšķieni un bruņu rībieni un tumšo čalcstīšu nerimtīgais «tak, tak», kas atgādināja uzstādītu metronomu, sarkankrūtainās žubītes vīterošana, līdzīga ritmiskai sīku ūdens pilienu krišanai dīķī, un dadzīšu jautrā čirkstoņa, kad šie putni kā raibi klauni spurdza cauri dzeltenajām kazirbulenēm.
Lejā, zem bruņurupuču pakalniem, zem vecajām olīvu birzīm, kas bija pilnas ar vīnsarkanām anemonēm, asfodēlām un rozā ciklamenām, tur, kur žagatas vija ligzdas un sīļi biedēja garāmgājējus ar griezīgiem, izmisīgiem kliedzieniem,— pletās vecā sālsezera lauciņi, izkārtoti šaha galdiņa zīmējuma veidā. Katrs tīrumiņš, dažs tikai mazas istabiņas lielumā, robežojās ar sekliem un dūņainiem kanāliem, kuros ir iesāļš ūdens. Lauciņos kuploja vīnogulāju biezokņi, kukurūza, vīģes koki, turpat auga arī asi, skābeni, kā vairogblaktis smaržojoši tomāti, arbūzi, līdzīgi kāda mītiska putna lielām, zaļām olām, ķirši, plūmes, aprikozi, mespils, zemenes un saldie kartupeļi — te bija salas maizes klēts. Jūras pusē katru iesāļo kanālu .ieskāva niedres un meldri, tik smailiem galiem kā pīķi, bet tuvāk kalniem, kur no olīvu birzīm kanālos ieplūda strauti un ūdens bija salds, gar kanālu malām zēla lekni augi un mierīgos ūdeņus rotāja ūdensrozes un zeltainas gundegas.
Tieši tur pavasarī, gūstīdami mātītes, gluži kā putni svilpoja divu sugu bruņurupuči — vieni melni ar zeltainiem punktiem, otri ar sīku, gaišpelēku svītrojumu. Zaļas un brūnas vardes ar lāsumainām ciskām kā leopardiem izskatījās svaigi nolakotas. Varžu pāri, plaši iepletuši izvelbtās acis, bija saķērušies kaislīgā apkampienā vai kvarkšķēja nebeidzamā korī un iznērsa ūdeni veselus mākoņus pelēku ikru. Tajās vietās, kur kanālus noēnoja niedres, vīģes koki un augļu koki, piepūtušas dzeltenos rīkles maisiņus valrieksta lielumā, monotonās tenoru balsīs kvarkstēja mazītiņas, spilgti zaļas koku vardītes. Sīko strautiņu ūdeņos, kur viegli vilnīja ūdenszāles, koku vardītes iznērsa ikrus dzeltenās piciņās mazu plūmīšu lielumā.
Gar tīrumu vienu malu stiepās līdzens zāliens, kuru pavasara lietavas applūdināja, pārvēršot platā, dažas collas dziļā ezerā ar zālainu dibenu.
Te siltajā ūdenī pulcējās gaišbrūni tritoni dzelteniem, vēderiem. Tritonu tēviņš, pamanījis mātīti, izslējās, sagriezis asti gredzenā, tad sāka to strauji kulstīt un, gandrīz līdz smieklīgumam sakoncentrējies, izlaida spermu un pludināja to pretī mātītei. Savukārt mātīte novietoja uz lapas apaugļotos ikrus, baltus un gandrīz tikpat caurspīdīgus kā ūdens, ar melnu, spīdīgu kā skudra dzeltenumu, tad ar pakaļkājām lapu pārlieca un pielīmēja; ikri nu bija nosegti.
Pavasarī uz šī uzplūdušā ezera ganījās svešādu govju bari. Tie bija lieli, šokolādes brūni dzīvnieki ar masīviem, atpakaļ vērstiem ragiem, tik baltiem kā sēnes; šie dzīvnieki atgādināja Ankolas lopus Centrālāf rikā, taču, domā- jams^ bija ievesti no tuvākām zemēm, varbūt no Persijas vai Ēģiptes.
Lopus aprūpēja savādi, čigāniem līdzīgi ļaudis, viņi bija atbraukuši zemos, zirgu vilktos furgonos un ierīkojuši nometni līdzās ganībām; mežonīga izskata vīri, melnīgsnēji kā kraukļi, un glītas sievas un meitenes melnām, samtainām acīm un kurmjādai līdzīgiem matiem sēdēja ap ugunskuru, pļāpāja man nesaprotamā valodā vai pina grozus, kamēr skrandaini, kārni, brūni iedeguši puišeļi, griezīgi skaļi kā sīļi un aizdomu pilni kā šakāļi, pieskatīja ganāmpulkus. Govis cita citu centās pagrūst sānis, lai varētu netraucēti baroties, un viņu ragi, sasitoties kopā, rībēja kā musketes šāvieni. Aiz viņiem kā puķu smarža palika tīkams smārds, kas vēdīja no brūnās vilnas. Tad kādu dienu ganības bija tukšas, bet nākamajā dienā, it kā šī vieta nekad nebūtu tikusi pamesta, atkal bija redzama
juceklīgā nometne, ietinusies dūmu plīvurā, kas cēlās no sārtajiem, spožajiem ugunskuriem, un lopi lēnām bradāja pa seklo ezeru, kārās mutes meklēja un rāva zāles, kājas šļakstīja ūdeni, biedēdamas tritonus un likdamas vardēm un bruņurupučiem panikā bēgt no brūno milzeņu iebrukuma.
Es ļoti kāroju iegūt kādu no šiem lielajiem, brūnajiem govslopiem, bet es arī zināju, ka mana ģimene nekādā ziņā neatļautu turēt mājā tik lielu un pēc izskata niknu dzīvnieku, lai kā es lūgtos cenzdamies iestāstīt, ka šie lopiņi ir pavisam rāmi un tos §pēj noganīt sešus septiņus gadus veci puišeļi. Man tomēr drīz vien laimējās dabūt kaut ko, kam atļauja nebija vajadzīga.
Es biju nogājis lejā uz tīrumiem tieši pēc tam, kad čigāni bija nokāvuši bulli; asinīm notrieptā āda bija izklāta zemē, un grupa meiteņu to kasīja ar naž'om un berza ar pelniem. Līdzās bija nolikts dzīvnieka asiņainais, sadalītais liemenis, un ap to jau bariem zumēja mušas; turpat gulēja masīvā galva; matainās ausis bija atglauztas atpakaļ, acis puspievērtas, tādas kā domīgas, no vienas nāss pilēja asinis. Varenie, baltie ragi bija ap četras pēdas gari un tik resni kā mana ciska; es lūkojos uz tiem ar ilgošanos, alkatīgi — kā lielo zvēru mednieks.
— Džerij!—viņš kliedza.— Džerij! Kur tu esi?
Atcerējos, ka tiku paņēmis no viņa istabas bundžiņu
šauteņu eļļas ragu spodrināšanai un nebiju to nolicis atpakaļ. Durvis tika strauji atrautas, un tajās kareivīgā pozā stāvēja Leslijs.
— Džerij! Vai tu esi paņēmis to sasodīto šauteņu eļļu?— viņš jautāja.
Tikpat strauji, kā bija atrautas, durvis atkal aizcirtās. It kā pēc nokautā buļļa gara pavēles mans lieliskais ragu pāris nolēca no sienas, uzkrizdams Leslijam tieši uz galvas, un mans brālis nogāzās zemē, it kā dabūjis ar lopu kaujamo cirvi pa pieri.
Pirmajā izbīlī man iešāvās prātā, ka skaistie ragi būs salauzti, un tikai pēc tam iedomājos Lesliju, kas varēja būt beigts. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Ragi bija veseli, un mans brālis, uzrausies sēdus, vērās manī tādām kā stiklainām acīm.
— Ak dievs! Mana galva!— viņš vaimanāja, spiezdams rokas pie deniņiem un šūpodamies šurpu turpu.— Velns un elle!
Par visu vairāk baidīdamies Leslija dusmu, es steidzos uzmeklēt māti. Atradu viņu guļamistabā, domīgi noliekušos virs gultas, kas bija noklāta, kā man šķita, ar veselu bibliotēku adījumu rakstu paraugu. Es pastāstīju, ka Leslijs nejauši ticis ievainots ar maniem ragiem. Bet māte, kā parasti, iedomājās pašu ļaunāko: es varēju būt paslēpis savā istabā bulli, un tas izgāzis Leslijam zarnas. Kad nu māte ieraudzīja Lesliju sēžam uz grīdas bez acīs krītošiem miesas bojājumiem, viņa izjuta atvieglojumu, tomēr nespēja īsti nomierināties.
— Leslij, dārgais, ko tu sev esi nodarījis?—viņa jautāja.
Leslijs lūkojas augšup uz mati, viņa seja pamazam pieņēma nogatavojušās plūmes nokrāsu. Balss viņam lāgā neskanēja.
— Tas palaidņa puika,— viņš beidzot noburkšķēja, — viņš mēģināja man iedauzīt pauri… iesita man ar kaut kādiem lieliem, slapjiem brieža ragiem.
— Blēņas, Leslij,— māte neticīgi noteica.— Esmu pārliecināta, viņš to negribēja.
Es atbildēju: nudien neesmu gribējis ļaunu, patiesības labad vēl paskaidroju, ka tie nav brieža ragi, jo brieža ragiem ir citāda forma, bet gan piederējuši kādas man līdz šim nezināmas govju šķirnes bullim.
— Man vienalga, kas tā bija par šķirni,— Leslijs no- bļāva.; — Manis pēc ragi var būt piederējuši pat tādam izdzimumam kā brontozauram.
— Leslij, dārgais,—māte atkal ierunājās, — tev nevajadzētu tā lamāties.
— Tas ir nepieciešams,— atkliedza Leslijs.— Ja tev kāds būtu iebelzis pa galvu ar kaut ko līdzīgu vaļa krūšukurvim, arī tu lamātos.
Es atkal ņēmos skaidrot, ka šiem ragiem nav ne mazākās līdzības ar vaļa krūšukurvi, bet mani apklusināja Leslija nejaukais skatiens, un lekcija par dzīvnieku anatomiju palika neizklāstīta.
— Labi, dārgumiņ, bet ragus tu tomēr nevari turēt virs durvīm. Tie apdraud arī Lariju.
Es sastingu no bailēm, iedomājoties, ka buļļa ragi varētu notriekt no kājām Lariju.
— Tev vajadzēs tos piekārt kaut kur citur,— māte turpināja.
— Nē,-— sacīja Leslijs,— ja viņam vajadzīgi šie sasodītie krāmi, lai viņš tos nekar pie sienas. Glabā trauku skapi vai kur citur.
Negribīgi man nācās samierināties ar šo ierobežojumu, un tā mani ragi atpūtās uz palodzes, nenodarot nevienam ļaunu, izņemot mūsu kalponi Lugarēciju, kurai tie neiztrūkstoši katru vakaru uzgāzās uz kājas, kad viņa vēra ciet slēģus, bet, tā kā Lugarēcija bija nelabojama hipohon- driķe, iegūtās brūces viņai sagādāja prieku. Šis atgadījums tomēr uz laiku sabojāja manas attiecības ar Lesliju, un tieši tāpēc es negribot tiku izraisījis Larija dusmas.
Agri pavasari biju dzirdējis dumpi, kura īpatnējā maušana skaļi atbalsojās niedrājā, taču uziet to vietu, kur putns uzturas, bija ārkārtīgi grūti, jo niedrāji bija ļoti plaši. Tomēr, ilgāku laiku sēžot olīvkokā, no kura pavērās skats uz niedrājiem, man izdevās pārmeklējamo platību samazināt līdz vienam diviem akriem. Drīz dumpji apklusa, un es biju pārliecināts, ka viņi perē.
Kādu rītu es agri devos ceļā, atstādams suņus mājā. Nonācjs pie tīrumiem, ieniru niedrājos un sāku mest līkločus kā suns, kas dzen pēdas medījumam; no uzņemtā mērķa mani nespēja novērst ne kārdinošais ūdensčūskas uzvilnījums, ne lecošas vardes plunkšķis, ne tikko izkūņojies dienas tauriņš, kas sāka lidojumu. Drīz vien atrados vēso, čaukstošo niedru biezoknī, un tur mani gaidīja nepatīkams atklājums: niedrāji bija tik plaši un niedres tajos tik augstas, ka es biju apmaldījies. No visām pusēm mani apņēma zaļas sienas, un niedru lapas virs manis izveidoja zaļu, plīvojošu baldahīnu, kuram cauri es varēju redzēt spilgti zilās debesis. Par apmaldīšanos daudz nebēdāju, jo labi zināju, ka, ilgāku laiku iedams vienā virzienā, galu galā nonākšu pie jūras vai pie ceļa; mani uztrauca kas cits: vai es meklēju pareizajā rajonā? Atradis kabatā pāris mandeļu, apsēdos un sāku ēst, gudrodams, kurp lai eju.
Biju tikko notiesājis pēdējo mandeli un nospriedis, ka vislabāk būtu doties - atpakaļ pie olīvkokiem, lai "no turienes precizētu meklēšanas vietu, kad gluži negaidot astoņu pēdu atstatumā no sevis ieraudzīju dumpi, kura tuvumā biju nosēdējis pēdējās piecas minūtes. Tur viņš stāvēja, stīvi izslējies kā gvards, zaļganbrūno knābi pavērsis pret debesīm, šaurā galvaskausa sānos izvietotās tumšās, izvelbtās acis vērās manī modrā niknumā. Dumpja bālgani dzeltenbrūnais, tumšbrūniem lāsumiņiem nosētais ķermenis lieliski saplūda ar mirgojošajām, ēnu izraibinātajām niedrēm, radot ilūziju, ka putns ir apkārtējās vides daļa, it sevišķi tāpēc, ka viņš šūpojās no vienas puses uz otru tāpat kā niedres. Es sēdēju un lūkojos viņā kā apburts, tikko iedrošinādamies elpot.
Tad pēkšņi niedres salīgojās, un dumpis vairs nelīdzinājās niedrei — viņš smagi pacēlās gaisā, jo cauri niedru biežņai elsdams, izkārtu mēli, labsirdībā starojošām acīm pie manis lauzās Rodžers.
Par Rodžera ierašanos man bija gan dusmas, gan prieks, tiesa, viņš bija izbiedējis dumpi, tomēr paveicis arī īstu varoņdarbu, pēc ožas sadzīdams manas pēdas cauri sarežģītam apvidum, apmēram pusotras jūdzes tālu no mājām. Suns bija tik ļoti sajūsmināts par šo sastapšanos, ka es nespēju uz viņu piktoties. Atradis kabatā vēl divas mandeles, kuras pirmāk netiku sataustījis, es tās atdevu sunim pateicībā par viņa pūliņiem. Tad mēs sākām meklēt dumpja ligzdu. Drīz to arī atradām — glītu niedru kaudzīti ar iedobumu, kurā gulēja pirmā zaļganā ola. Es biju ļoti priecīgs un nolēmu ligzdu novērot, lai varētu sekot jauno putnēnu attīstībai; tad, uzmanīgi pieliekdams niedres, lai iezīmētu taku, virzījos nopakaļus Rodžera astes strupulim. Sunim acīmredzot bija daudz labāka virziena izjūta nekā man, jo pēc apmēram simt jardiem mēs jau bijām pienākuši pie ceļa, un Rodžers, izpurinājis ūdeni no vilnainā kažoka, izvārtījās baltajos, sausajos ceļa putekļos.
Kad bijām nogriezušies no ceļa un sākām kāpt augšup pa nogāzi cauri gaismas un ēnu rotaļā dzirkstījošām olīvu birzīm, kur acis priecēja simtiem krāsainu savvaļas puķu, es apstājos, lai saplūktu māmiņai anemones.
Plūkdams vīnsarkanās puķes, es nepārtraukti domāju .par dumpjiem. Kad dumpju māte savus mazuļus būs tiktāl izaudzinājusi, ka tos jau klās spalviņas, es ļoti gribētu kādu pārīti nočiept, lai to pievienotu savai jau paprāvajai menažērijai. Nelaime tā, ka rēķins par zivīm maniem dzīvniekiem—reņģu kaijai, divdesmit četriem bruņurupučiem un astoņām ūdensčūskām — jau tagad bija krietni liels, un man bija pamats domāt, ka divu izsalkušu dumpju ienešanu mūsu mājā māte, labākajā gadījumā, varētu uzņemt ar dalītām jūtām.
Jau pirms tam, kad biju sācis apcerēt šo problēmu, dzirdēju nerimtīgas, aicinošas stabules skaņas.
Es paraudzījos lejup uz ceļu — tur stāvēja Vīrs ar rožvabolēm. Tas bija visai neparasts, apkārtceļojošs pau- ninieks, kuru bieži sastapu savās ekspedīcijās pa olīvu birzīm. Šis mēmais liela auguma vīrs ar aso, lapsas purnam līdzīgo seju, bija ģērbies ārkārtīgi uzkrītoši: galvā viņš nēsāja lielu cepuri nokarenām malām, pie kuras bija piestiprinātas daudzas aukliņas ar vizuļojošām zeltaini zaļām rožvabolēm, drēbes bija vienos daudzkrāsainos ielāpiņos — kā no lupatiņām sadiegta gultas sega. Visu šo ansambli vainagoja liela, spilgti zila kaklasaite. Uz muguras viņš nesa maisus, kastes, būrīšus, pilnus ar baložiem, un viņa kabatās varēja atrast itin visu — sākot ar koka stabulītēm, kokā izgrieztām figūriņām un ķemmītēm un beidzot ar svētā Spiridiona' drānu gabaliņiem.
Vīrs ar rožvabolēm man it sevišķi pievilcīgs likās tāpēc, ka, būdams mēms, viņš lieliski prata atdarināt. Pārliecinājies, ka ir piesaistījis manu uzmanību, viņš atņēma stabulīti no mutes un pamāja. Es steidzos no kalna lejā, jo zināju, ka dažreiz viņam var būt interesanti dzīvnieki. Tas bija viņš, kas manai kolekcijai tika atnesis pašu lielāko gliemenes čaulu, turklāt ar diviem mazītiņiem parazitējošiem krabīšiem iekšā.
Es pienācu viņam klāt un padevu labrītu. Viņš pasmai-
1 Svētais Spiridions — vietejais svētais, Korfu salas aizgādnis. *
dīja, atsegdams nodzeltējušus zobus, nocēla noļukušc cepuri un tik pārspīlēti dziļi paklanījās, ka aukliņu galos piesietās vaboles, līdzīgi sagūstītu kolibru bariņam, visas reizē sāka miegaini dūkt. Pēc tam, apjautājies par manu veselību — to viņš paveica, paliekdamies uz priekšu un jautājoši platām, raižpilnām acīm vērdamies man sejā, Vīrs ar rožvabolēm izpūta uz stabules jautru, rotaļīgu melodiju, ekstāzē aizvērtām acīm dziļi ieelpoja un izelpoja silto pavasara gaisu, tādējādi darot man zināmu, ka pašam klājas labi. Sasveicinājušies mēs pārgājām pie darījumiem.
Es pavaicāju, ko viņš no manis vēlas. Virs ar- rožvabolēm pielika pie lūpām stabuli, izpūta uz tās garu, žēlabaini trīcošu skaņu, tad, atņēmis pūšamo no mutes, plaši atvēra acis un šņāca, šūpodamies no viena sāna uz otru, reizumis sacirzdams kopā zobus. Tā bija tik nepārprotama sadusmotas pūces imitācija, ka man gandrīz vai likās — Vīrs ar rožvabol, m tūlīt pacelsies spārnos un aizlaidīsies. Sirds man satraukti dauzījās, jo es jau sen biju vēlējies iegūt draudzeni savai Eirāzijas auspūcītei Ulisam, kas vadīja dienas, tupēdams kā olīvkoka totēms virs manas guļamistabas loga un naktī izķerdams peļu populāciju ap mūsu vasarnīcu. Bet, kad es vīram pajautāju, vai viņš atnesis šādu pūci, pauninieks mani izsmēja par tik pieticīgu vēlēšanos. No saiņu jūkļa, kas viņam karājās uz muguras, Vīrs ar rožvabolēm izvilka lielu drānas maisu, atsēja un uzmanīgi izkratīja tā saturu man pie kājām.
Ja teiktu, ka es kļuvu mēms aiz brīnumiem, tas būtu pārāk maigi sacīts, jo manā priekšā baltajos putekļos klumburoja trīs lieli pūcēni, viņi šņāca un šūpojās, un klabināja knābjus, it kā parodēdami Vīru ar rožvabolēm; putnu lielajās, zeltaini oranžajās acīs viedās niknums un bailes. Tie bija ūpja mazuļi, tātad tik reti putni, par kādiem es pat nebiju uzdrošinājies sapņot. Es zināju, ka man tie jādabū. Bet es ari zināju, ka līdz ar trīs resnu, rijīgu ūpēnu iegādi pieaugs izbarojamās gaļas rēķins, gluži tāpat kā dumpju pievienošana manai kolekcijai paceltu zivju rēķinu. Cik garš, tik plats. Bet dumpji bija nākotnes iecere, kas varēja arī nepiepildīties, turpretī ūpji, kas, līdzīgi lielām, pelēkbaltām sniega bumbām, knābju.', klabinādami, mīcījās ceļa putekļos,— tā bija reāla īstenība. Tupēdams L>3mē pie ūpīšiem un glāstīdams tos, līdz tie iegrima tādā kā pussnaudā, es kaulējos ar dīvaino pauninieku.
Viņš bija tirgotājs un prata kaulēties, un darījums līdz ar to likās jo interesantāks, taču kaulēšanās mūsu starpā bija ļoti miermīlīga, jo norisa pilnīgā klusumā. Mēs sēdējām viens otram pretī kā divi lieli mākslas lietpratēji pie Egņūsa1 , kaulēdamies, teiksim, par trim Rembranta gleznām. Mums pietika ar zoda pacelšanu, tikko pamanāmu galvas palocīšanu vai papurināšanu, tai sekoja ilgas pauzes, kuru lallcā Vīrs ar rožvabolēm lūkoja iedragāt manu apņēmību ar mūziku un kādu nesakošļājamu cukurotu augli, kas atradās viņa kabatā. Tas bija tirgus ar precu pārpilnību un zemām cenām, un viņš to zināja; vai gan visā salā atrastos vēl otrs tik apsēsts trakgalvis, kas vēlētos pirkt nevis vienu, bet trīs ūpju mazuļus? Galu galā darījums tika noslēgts.
Tā kā es atrados pārejošās naudas grūtībās, man vajadzēja lūgt Vīru ar rožvabolēm pagaidīt ar samaksu līdz nākamā mēneša sākumam, kad saņemšu kabatas naudu. Pauninieks pats jo bieži bija izjutis šīs grūtības un mani pilnīgi saprata. Es viņam paskaidroju, ka atstāšu naudu mūsu kopējam draugam Janijam kafejnīcā pie krustcelēm, kur Vīrs ar rožvabolēm to varēs paņemt kādā no saviem klejojumiem pa apkārtni. Līdz ar to darījuma alkatīgā, komerciālā puse bija nobeigta, un mēs varējām iebaudīt ingveralu no akmens pudeles, ko Vīrs ar rožvabolēm izņēma no savas apjomīgās paunas. Tad es rūpīgi ieliku dārgos ūpīšus atpakaļ maisā un devos mājup; Vīrs ar rožvabolēm palika grāvī stabulējot starp savām precēm un pavasara puķēm.
Pēc jauniegūto ūpēnu spalgajiem, uzstājīgajiem spiedzieniem man kļuva skaidrs, ka nekavējoties jādomā, kā viņus paēdināt. Redzams, Vīrs ar rožvabolēm viņus netika barojis. Es nezināju, cik ilgi putnēni bija atradušies pie viņa, bet, spriežot pēc trokšņa un kņadas, kas nāca no maisa, ūpēni bija ārkārtīgi izsalkuši. 2ēl gan, es domāju, ka manas attiecības ar Lesliju vēl arvien ir mazliet saspīlētas, citādi es viņu būtu pierunājis nošaut pāris zvirbuļu- vai dažas žurkas, ar ko pacienāt manus jauniegūtos mazuļus. Tagad, kā rādās, varēšu paļauties vienīgi uz mātes neizmērojamo labsirdību.
Es atradu māti virtuvē enerģiski maisām lielu, aromātiski burbuļojošu katlu; sarauktu pieri caur aizsvīdušām brillēm viņa lūkojās pavārgrāmatā, ko turēja otrā rokā,
' Egņūss.{Agnew)—pazīstama antikvariātu firma Londonā.
un lasot viņas lūpas nedzirdami kustējās. Parādīju mātei savus ūpīšus ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu saņēmis nenovērtējamu dāvanu. Viņa sakārtoja brilles un pavērās uz trim dūnu bumbiņām, kas šņāca un šūpojās.
— Ļoti jauki, dārgumiņ,— māte izklaidīgi noteica,
— ļoti jauki. Noliec viņus kaut kur drošā vietā.
Es sacīju, ka ūpīši tiks ieslodzīti manā istabā un neviens par viņiem neuzzinās. **
— Pareizi,— sacīja māte, nervozi pamezdama skatienu uz ūpēniem.—-Tu taču zini, ko teiks Larijs, uzzinājis, ka mums nākuši klāt jauni lutekļi.
Jā, to es patiešām zināju un biju nolēmis paturēt ūpīšu ierašanos visstingrākā slepenībā.
— Te ir arī kāda mazāk svarīga problēma,— es skaidroju,— ūpīši ir ļoti izsalkuši, viņi var nomirt bada nāvē.
— Nabaga mazulīši,— māte tūlīt līdzjūtīgi atsaucās.
— Pabaro viņus ar maizi un pienu.
Man atkal vajadzēja paskaidrot, ka ūpji ēd gaļu, bet es savu gaļas krājumu jau esmu izlietojis. Varbūt mātei atrastos kāds kumosiņš, ko viņa man varētu aizdot, lai ūpīši nenobeidzas.
— Hm, pašreiz ar gaļu ir trūcīgi;— māte atteica.—Man ir karbonādes lenčam. Ej paskaties, kas ir ledusskapī.
Es piegāju pie masīvā ledusskapja, kas stāvēja pieliekamajā telpā, un ielūkojos tā ledainajā, apsvīdušajā iekšienē, kur glabājās mūsu ātri bojājošiēs pārtikas produkti. Diemžēl viss, ko es tur ieraudzīju, bija desmit lenčam paredzētie karbonādes gabali, un pat ar tiem diezin vai pietiktu trim rijīgiem, izsalkušiem ūpīšiem. Ar šo ziņu es devos atpakaļ uz virtuvi.
— Ai, ai, dārgumiņ,— māte novaidējās.— Vai tu patiesi domā, ka ūpji neēdīs maizi ar pienu?
Es paliku nelokāms. Pūces ēd vienīgi gaļu.
Šajā brīdī viens no ūpīšiem sašūpojās tik spēcīgi, ka novēlās no kājām, un es pasteidzos vērst uz to mātes uzmanību, lai pierādītu, cik putnēni kļuvuši vārgi.
— Labi, tad jau ņern arī tās karbonādes,— māte izmocītā balsī sacīja.— Lenčam es pagatavošu sakņu sautējumu.
Priecīgs un lepns uznesu ūpjus un karbonādes augšā savā guļamistabā,un piebaroju jaunos iemītniekus ar gaļu.
Ūpju dēļ mēs ēdām lenču vēlāk nekā parasti.
— 2ēl, ka iznāca aizkavēties,— māte taisnojās. Viņa noņēma terīnes vāku, un telpā izplūda sautējuma smaržas mākonis.— Kartupeļi nez kāpēc negribēja un negribēja vārīties.
— Es sapratu, ka mums šodien būs karbonāde, — Larijs sarūgtināts ierunājās.— Domājot par karbonādēm, man visu rītu tecēja siekalas.— Kas ar tām noticis?
— Zini, mīļais, karbonādes apēda ūpji,— māte bikli paskaidroja.—Viņiem ir milzīga apetīte.
— Upji?—Larijs brīnījās, lūkodamies uz māti.— Upji? Kā tu to domā? Kādi ūpji?
— Ak tā!— māte samulsusi iesaucās, saprazdama, ka pieļāvusi taktisku kļūdu.—Nu, pūces… putni, tu zini… par to nav ko uztraukties.
— Vai mūs būtu apsēdušas pūces?— Larijs jautāja.
— Vai pūces iebrūk pieliekamajā un iido projām ar nagos sakamptiem gaļas gabaliem?
— Nē, nē, dārgais, tie jau ir tikai mazuļi. To viņi nekad nedarīs. Viņiem ir tik jaukas acis, un šie mazie radījumi bija izbadējušies.
— Varu derēt, ka tie ir Džerija jaunie lutekļi,— Leslijs īgni sacīja.— Pirms lenča es dzirdēju, ka viņš kaut ko dūdoja.
— Tādā gadījumā viņam tie būs jāpalaiž brīvībā,— no- bļāva Larijs.
Es iebildu, ka to nevaru darīt, jo ūpīši vēl ir maziņi.
— Jā, tie ir mazuļi, mīļais,— samierinoši iejaucās māte.— Viņi nav vainīgi.
— Kā tas ir — nav vainīgi?— atcirta Larijs.— Viņi pierijās līdz kaklam ar manām karbonādēm…
— Māsu karbonādēm,— Margo viņu pārtrauca. — Nesaprotu, kāpēc- tu esi tik savtīgs.
— Tam jādara gals,— Larijs turpināja, Margo vārdus laizdams gar ausīm.— Jūs dodat tam puikam pārak lieiu vaļu.
— Karbonādes ir ne tikai tavas, bet arī mūsu,—Margo aizrādīja.
— Sīkumi, dārgais,— māte sacīja Larijam,— tu visu pārspīlē. Galu galā tie jau ir tikai mazi ūpēni.
— Tikai?— Larijs iedzēla.— Džerijam jau ir viena pūce, un mēs labi zinām, ko viņa apēd.
— Uliss ir ļoti jauks putns^un nevienu neapgrūtina,— māte mani aizstāvēja.
— Jā, jā, tev viņš var likties jauks,— Larijs sacīja,— jo tavā gultā viņš nav izvēmis uzņemtās barības pārpalikumu.
— Ak, tas bija ļoti sen, dārgais, vēlāk viņš to vairs nav darījis.
— Bet kāds tam sakars ar mūsu karbonādēm?—jautāja Margo.
— Runa jau nav vienīgi par pūcēm,— Larijs runāja tālāk,— lai gan, ja tā ies už priekšu, mēs visi drīz kļūsim līdzīgi Atēnai[13]. Jūs, kā rādās, viņam neko neliedzat. Atcerieties vien, kas viņnedēļ notika ar bruņurupuci.
-— Tā bija kļūdīšanās, dārgais. Džerijs neko ļaunu negribēja.
Kļūdīšanās!— Larijs nicinoši izmeta.— Viņš izšķaidīja tā mūdža iekšas pa visu verandu. Mana istaba smirdēja kā kapteiņa Ahaba[14] kuģa tilpne. es to pacietu veselu nedēļu, un kur tad vēl izdevumi par apmēram pieci simti galoniem odekolona, kas bija jāizlaista, lai man, ieejot savā istabā, nebūtu jākrīt ģībonī.
— Ne tikai tu, mēs visi odām šo smaku,— Margo dusmīgi sacīja.— Var nodomāt, ka tu vienīgais esi kaut ko saodis.
— Jā gan!—iesaucās Leslijs.— Manā istabā smirdēja vēl stiprāk. Es biju spiests gulēt pagalmā nojumē. Nezinu, kāpēc tu iedomājies, ka tev vienam allaž jācieš.
— Tā es nedomāju,— Larijs atcirta.— Bet mani neinteresē zemāku radījumu ciešanas.
— Tu esi savtīgs — tur tā vaina,-— noteica Margo, palikdama pie saviem vārdiem.
— Labs ir,— Larijs atteica.— Varat mani neklausīt. Bet drīz vien jūs vaimanāsiet, ka jūsu gultas ir pilnas ar pūču vēmekļiem. Es apmetīšos viesnīcā.
— Man liekas, mēs pietiekami daudz esam runājuši par pūcēm,— māte nopietni sacīja.—Tagad es gribu zināt, kurš no jums paliks uz tēju.
Izrādījās, ka mēs visi šai laikā būsim mājās.
— Es cepšu plācenīšus,— māte paziņoja,-un mēs, sēdēdami ap galdu, sajūsmā noelsāmies, jo mātes ceptie plācenīši, pārziesti ar mājās gatavotu zemeņu ievārījumu, sviestu un krējumu, mums visiem bija īsts gardums.— Uz tēju ieradīsies misis Vadrudakisa, un es vēlos, lai jūs uzvestos, kā nākas,— māte nobeidza.
Larijs nopūtās.
— Kas tā vēl par misis Vadrudakisu?—viņš jautāja.
— Kāda veca mujķe, vai ne?
— Nu, nesāc atkal,— māte dusmīgi sacīja.— Viņa, šķiet, ir ļoti jauka sieviete. Viņa man atrakstīja skaistu vēstuli; viņai vajadzīgs mans padoms.
— Kādā jautājumā?— Larijs gribēja zināt.
— Redzi, viņu satrauc zemnieku sliktā apiešanās ar dzīvniekiem. Tu taču zini, cik novājējuši izskatās zemnieku suņi un kaķi, un nabaga ēzeļi ar brūcēm un jēlumiem. Misis Vadrudakisa te, Korfu salā, grib dibināt dzīvnieku aizsardzības biedrību, kaut ko līdzīgu Karaliskajai dzīvnieku aizsardzības biedrībai Anglijā. Un viņa vēlas, lai mēs viņai palīdzam.
-—No manis viņa palīdzību nesagaidīs,— Larijs cieti noteica — Es neatbalstu tādu biedrību, kas sarga dzīvniekus no cilvēku cietsirdības.— Es palīdzēšu tiem, kas pret dzīvniekiem būs nežēlīgi.
— Pietiek, Larij, lūdzu, tā nerunā,— māte bargi sacīja.
— Tu pats netici tam, ko saki.
— Ticu gan,— Larijs palika pie sava,— un, ja tā Vadrudakisa nodzīvotu vienu nedēļu mūsu mājā, viņa domātu tāpat kā es. Viņa staigātu pa māju, kailām rokām žņaudzīdama pūces, lai tikai pati paliktu dzīva.
— Es gribu, lai jūs visi būtu pieklājīgi,— māte stingri sacīja.—Un tu, Larij, nepiemini pūces. Viņa var nodomāt, ka mēs esv.m kaut kādi savādnieki.
-—Mēs tādi patiešām esam,— Larijs dusmīgi atteica.
Pēc lenča es atklāju, ka Larijs (kā tas ar viņu jo bieži gadījās) bija pazaudējis divus varbūtējos sabiedrotos cīņā pret pūcēm; tie bija Margo un Leslijs. Margo, ieraudzījusi ūpīšus, bija ļoti sajūsmināta. Viņa bija tikko apguvusi adīšanas mākslu un tagad pāri plūstošā cēļsirdībā piedāvājās noadīt maniem ūpīšiem visu, ko es vēlētos. Es labprāt redzētu viņus ietērptus vienādos, svītrotos džemperīšos, taču šis laipnais priekšlikums, manuprāt, bija pārāk nepraktisks, un es to negribīgi noraidīju.
Leslija piedāvājums palīdzēt bija reālāks. Viņš paziņoja, ka nošaušot man pietiekami daudz zvirbuļu, ko izbarot ūpēniem. Es pajautāju, vai viņš to būtu ar mieru darīt katru dienu.
— Nu, ne gluži katru dienu,— Leslijs atteica.— Var gadīties, ka neesmu mājās, es varu būt pilsētā vai kur citur. Bet, ja būs iespējams, es tev palīdzēšu.
Es ierosināju, lai viņš nošauj tik daudz zvirbuļu, ka man pietiktu apmēram nedēļai.
— Tā ir laba ideja,— Leslijs piekrītoši sacīja.— Izrēķini, cik daudz zvirbuļu tev nedēļai vajag, un es tev tos
sagādāšu.
Ar grūtībām (matemātikā es nejutos stiprs) aprēķinājis, cik zvirbuļu (līdzās gaļas devai) man vajadzēs nedēļā, es ar iegūto rezultātu devos uz Leslija istabu, kur viņš šobrīd tīrīja kārtējo savas ieroču kolekcijas jaunieguvumu — no stobra lādējamu vecu turku šauteni.
— Jā… Okei,— viņš sacīja, aplūkodams uzrādītos skaitļus.— Zvirbuļus tu no manis dabūsi. Es domāju izmantot pneimatisko šauteni; ja šaušu ar bisi, Larijs atkal žēlosies, ka es taisu troksni.
Tā, apbruņojušies ar pneimatisko šauteni un lielu papīra turzu, mēs pagājāmies nedaudz aiz mājas. Leslijs pielādēja šauteni, atbalstījās pret olīvkoka stumbru un sāka šaut. Tas bija pavisam vienkārši — kā mērķī šaušana, jo šajā gadā zvirbuļi bija stipri savairojušies un mājas jumts bija ar tiem kā nosēts. Leslijs bija lielisks šāvējs, un zvirbuļi cits pēc cita ripoja no jumta zemē, kur es tos savācu un iemetu papīra turzā.
Pēc pirmajiem šāvieniem zvirbuļi kļuva mazliet tramīgi un atkāpās augstāk, līdz beidzot sēdēja pašā jumta čukurā. Arī te Leslijs varēja viņus nošaut, bet tagad putni vēlās pāri jumta pretējai malai un iekrita verandā.
— Pagaidi, kamēr es nošauju vairāk, pēc tam tu tos savāksi,— sacīja Leslijs, un es paklausīgi gaidīju.
Viņš vēl kādu laiku turpināja šaudīt, tikai retumis netrāpīdams, un pēc katra klusā šautenes klikšķa kāds zvirbulis apkrita un pazuda no jumta kores.
— Sasodīts!— Leslijs sirdījās.— Man sajucis rēķins. Cik zvirbuļu esmu nošāvis?
Es atbildēju, ka neesmu tos saskaitījis.
— Nu tad ej un savāc tos, kas guļ verandā, un tur pagaidi. Es nošaušu vēl kādu pusduci. Tad jau tev pietiks.
Paņēmis turzu, es pagriezos un gāju atpakaļ uz mājas priekšpusi, bet tur ar šausmām ieraudzīju misis Vadruda- kisu, kas bija ieradusies uz tēju. Viņas abas ar māti tādas kā nobijušās sēdēja verandā ar tējas tasēm rokā, un viņām visapkārt gulēja beigtie, asiņainie zvirbuļi.
- — Jā gan,— sacīja māte, acīmredzot cerēdama, ka misis Vadrudakisa nav pamanījusi krītošos, beigtos putnus,— mēs visi esam lieli dzīvnieku mīļotāji.
— Patiesi, esmu jau dzirdējusi,—misis Vadrudakisa, labsirdīgi smaidīdama, atteica.— Jums mājā esot daudz dzīvnieku, tāpat kā man.
— Jā, jā,— māte piekrita.— Mēs turam daudz lutekļu savam priekam. Dzīvnieki ir mūsu ģimenes aizraušanās.
Māte nervozi uzsmaidīja misis Vadrudakisai, bet šajā brīdī kāds beigts zvirbulis iekrita zemeņu džemā.
Paslēpt putnu bija tikpat neiespējami kā izlikties, ka viņa tur nav. Māte skatījās uz to kā hipnotizēta; beidzot viņa aplaizīja lūpas un vēlreiz uzsmaidīja misis Vadrudakisai, kas sēdēja ar šausmu pārņemtu seju, turēdama rokā tējas tasi.
— Zvirbulis,— māte tikko dzirdami izdabūja.— Daudz viņu šogad nobeidzas.
Sajā brīdī parādījās Leslijs ar pneimatisko šauteni.
— Vai esmu sašāvis pietiekami?— viņš vaicāja.
Nākamās desmit minūtes bija bezgala satraucošas. Misis Vadrudakisa apgalvoja, ka viņa nekad visā dzīvē neesot tik ļoti satraukusies un ka mēs visi esam nezvēri cilvēku izskatā. Māte centās iestāstīt, ka Leslijs nav gribējis nevienu satraukt un aizvainot un viņa varot droši apgalvot: zvirbuļiem nav sagādātas ciešanas.
Leslijs skaļi un izaicinoši atkārtoja, ka viss šis nejēdzīgais tracis sacelts par neko; lai nu kā, bet pūces tomēr ēd zvirbuļus, un vai tad viņa — misis Vadrudakisa— gribot, lai tās mirst badā, ko? Bet misis Vadrudakisa nebija nomierināma. Viņa ievlstījās mētelī — traģiska, aizvainota būtne!—un drebēdama gāja projām starp zvirbuļu līķiem, tad iesēdās savos ratos un ātrā riksi tika aizvesta cauri olīvu birzīm.
— Bērni, es vēlos, lai kaut kas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos,— māte sacīja, trīcošu roku ieliedama tēju.— No tavas puses, Leslij, tā bija liela… neapdomība.
— Nu jā, bet kā tad es varēju zināt, ka tā vecā muļķe jau ieradusies?—Leslijs dusmīgi jautāja.— Vai es varu redzēt mājai cauri, ko?
— Tev jābūt uzmanīgākam, dārgais,— māte turpināja.
— Dievs vien zina, ko viņa tagad par mums domā.
— Viņa domā, ka mēs esam mežoņi,— Leslijs irgājās.
— Tā viņa teica. Par viņu — šo prātu izkūkojušo muļķi —• nav ko uztraukties.
— Bet man no visas šīs jezgas sāp galva. Džerij, pasaki Lugarēcijai, lai uzvāra vēl tēju.
Pēc tam kad bija iztukšoti divi tējas katliņi un māte ieņēmusi vairākus aspirīnus, viņai kļuva mazliet labāk. Es sēdēju verandā, noturēdams lekciju par pūcēm; māte klausījās nevērīgi, reižu reizēm iesaukdamās: «Jā, dārgumiņ, tas ir ļoti interesanti!»— kad piepeši viņu iztrūcināja dusmīgi bļāvieni no mājas iekšienes.
— Vai, dārgumiņ, tas vairs nav izturams,— viņa žēlojās.— Kas nu atkal noticis?
Verandā iedrāzās Larijs.
— Māmiņ!— viņš kliedza.— Tam jādara gals. Es to tā
neatstāšu.
— Pag, pag, dārgais, nekliedz jel, kas noticis?— māte jautāja.
— Te jau jādzīvo kā tādā draņķīgā dabas zinātņu
muzejā!
— Kas ir, dārgais?
— Tas pats. Dzīve mūsu mājā. Tā ir neciešama. Es ar to nesamierināšos,— Larijs auroja.
— Bet kas tad ir noticis?—māte neizpratnē taujāja.
— Es pieeju pie ledusskapja, lai kaut ko iedzertu, un ko es tur atrodu?
— Ko tu tur atradi, dārgais?— māte ieinteresēta vaicāja.
— Zvirbuļus!—Larijs nobrēca.— Lielas, pretīgas turzas ar pūstošiem, nehigiēniskiem zvirbuļiem!
Sajā dienā man neveicās.