Tas tumsības valdnieks ir augstmanis.
Šekspīrs. Karalis Līrs.
Vēls pavasaris allaž bijusi tā sezona, kad mana dzīvnieku kolekcija palielinājās līdz tādiem apmēriem, ka pat māte reizēm sāka uztraukties, jo tad pārradās putni un tika izperēti mazuļi, un tos iegūt vienmēr ir vieglāk nekā pieaugušus eksemplārus.
Sajā laikā arī vietējā zemākā muižniecība' nežēlīgi
apšāva spārnotos radījumus, kas bija atgriezušies savās ligzdošanas vietās, lai izperētu un uzaudzinātu jaunos putnēnus. .Šiem pilsētas sportistiem derēja viss, no kā iespējams gūt peļņu, un atšķirībā no zemniekiem, kuri uzbruka vienīgi tā saucamajiem medību putniem — dažādiem mežastrazdiem un vēl citām sugām —, mednieki no pilsētas blieza virsū jebkurai dzīvai radībai, kas spēja lidot. Viņus redzēja triumfējoši atgriežamies no medībām, smagi apkrāvušos ar šautenēm, patronsomām un medību somām, kas bija piestūķētas ar visdažādākiem nošautiem, asiņainiem putniem, sākot no sarkanrīklītēm līdz rudajiem erickiņiem un no dzilnīšiem līdz lakstīgalām. Tā pavasarī manā istabā un man atvēlētajā verandas stūrī vienmēr atradās apmēram pusducis būru un kastu; tajās mita putnu mazuļi vienmēr vaļējiem knābīšiem vai pieauguši putni, kurus man bija izdevies paglābt no medniekiem sportistiem un kuri tagad dziedēja ievainotos kaulus ar šinām, ko es tiem biju uzlicis uz spārniem vai kājām.
No šī pavasara slaktiņa tomēr bija arī neliels labums — es uzzināju, kādi putni dzīvo salā. Novērst bezjēdzīgo nogalēšanu nebija manos spēkos, bet es vismaz mēģināju to izmantot savās interesēs. Centos izsekot cēlos, drošsirdīgos nimrodus1 un palūdzu atļauju ielūkoties viņu pilnajās medību somāš. Pēc tam es sastādīju beigto putnu sarakstu un izlūdzos sev tos, kas bija ievainoti. Tādā ceļā manā īpašumā nonāca Haijavata[15].
Es tiku pavadījis interesantu, rosmīgu rītu kopā ar suņiem. Mēs bijām agri kājās un devāmies uz olīvu birzīm, kas vēl tinās ausmas miglainajā, rasotajā vēsumā; biju atklājis, ka šis laiks ir vispiemērotākais kukaiņu vākšanai, jo aukstums viņus dara miegainus, viņi nelido un ir viegli sagūstāmi. Savai kukaiņu kolekcijai pēc šī gājiena varēju pievienot divus dienas tauriņus, vienu naktstauriņu, divas, man nepazīstamas vaboles, bez tam man vēl laimējās noķert septiņpadsmit sienāžus, ko izbarot jaunajiem putnēniem. Ap to laiku, kad saule bija pakāpusies debesīs tik augstu, ka sāka karsēt, mēs bijām veltīgi nopūlējušies noķert kādu čūsku un zaļu ķirzaku, kolekcionēšanas burkā izslaukuši vecās Agatijas kazu (saimniecei nezinot), jo visi bijām pagalam izslāpuši;
padzērušies iegriezāmies pie mana drauga — vecā gana Janija, kas pacienāja mūs ar maizi, vīģu plāceni un pilnu cepuri zemeņu.
Pēc tam mēs nokāpām lejā pie maza līcīša, kur suņi, elsdami un krabjus ķerstīdami, gulšņāja seklajā ūdeni, kamēr es aizturētu elpu, izplestām rokām un kājām kā putns lēni slīdēju ar seju uz leju virs siltā, caurspīdīgā ūdens, vērodams zemūdens ainavu. Ap dienas vidu, kad vēders man atgādināja, ka tuvojas lenča laiks, es saulē nožāvējos, uz ādas man palika slksīku sāls kristāliņu mežģīnes; mēs varējām atgriezties mājās.
Līkumodams cauri olīvu birzīm, kur starp resnajiem koku stumbriem bija ēna un vēss kā akā, es piepeši izdzirdu vairākus šāvienus mirtājā, tālāk pa labi. Steidzos turp, lai izpētītu, turēdams suņus cieši sev līdzās, jo grieķu mednieki mēdz būt nepacietīgi un nevilcinādamies šauj, paši nezinādami, uz ko. Arī es šobrīd jutos apdraudēts un drošības labad skaļi runājos ar suņiem.
— Šurp, Rodžer… pie kājas! Labs sunītis. Pjūk,.Vidl! Vidi, nāc šurp! Pie kājas… tā ir labi, sunīt. Pjūk, nāc atpakaļ…
Es ieraudzīju mednieku, apsēdušos uz milzīga olīvkoka saknēm, viņš slaucīja no pieres sviedrus; tikko man bija skaidrs, ka viņš mūs pamanījis, tūlīt gāju viņam klāt. Mednieks bija tukls, balts vīrelis ar garai, melnai zobu sukai līdzīgām ūsām virs mazās mutes un tumšām brillēm uz acīm, kas izskatījās tik apaļas un valgas kā putnam. Viņš bija ģērbies visaugstākajām modes prasībām atbilstošā medību ietērpā: spīdīgos jājamzābalcos, jaunās, baltās korda biksēs, slikti piegrieztā sinepju dzeltenā ar zaļu medību žaketē, kurā bija tik daudz kabatu, ka tā atgādināja ar bezdelīgu ligzdām apkarinātu mājas karnīzi. Zaļā tiroliešu cepure ar spilgti sarkanu un oranžu spalvu pušķi bija atgrūsta sprogainās galvas pakausi; viņš slaucīja savu ziloņkrāsas pieri lielā, pēc lēta odekolona smaržojošā kabatlakatā.
— Kalimera, kalimera,— viņš mani sveicināja smaidīdams un pūzdams.— Laipni lūdzam. Uff! Karsta diena, vai ne?
Es piekritu uņ piedāvāju viņam cepurē, atlikušās zemenes. Viņš tās bažīgi aplūkoja, it kā baidīdamies, vai ogas nav saindētas, tad paņēma vienu tuklajos pirkstos ur> man pateicīgi uzsmaidīdams, iemeta mutē. Man radās iespaids, ka viņš nekad nav ēdis zemenes ar pirkstiem no cepures un īsti nezina, kā rīkoties.
— Šorīt man labi paveicās medībās,— viņš lepni sacīja, rādīdams uz to vietu, kur gulēja viņa pārpildītā, asinīm un putnu spalvām aplipusī medību soma. No tās lūkojās ārā cīruļa spārns un galva, pats putns bija tik briesmīgi sakropļots un saburnlts, ka to tikko varēja pazīt.
Vai medniekam, es apjautājos, būtu kādi iebildumi, ja es apskatītu viņa somas saturu?
— Nē, nē, nepavisam,— viņš atteica.— Tu pats redzēsi, esmu labs šāvējs.
Es to redzēju. Viņa somā bija četri melnie mežastrazdi, viena vālodze, divi citi mežastrazdi, astoņi cīruļi, četrpadsmit zvirbuļi, divas sarkanrīklltes, viena tumšā čakstīte un viens paceplītis. Par pēdējo mednieks piebilda, ka tas gan esot ļoti mazs, toties garšīgs putns, ja to gatavo kopā ar papriku un ķiplokiem.
— Bet šis, lūk, ir pats labākais,— viņš lielīgi sacīja. — Tikai uzmanies, putns vēl nav gluži beigts.
Mednieks sniedza man kaut ko, ievīstītu asiņainā kabat- lakatā; uzmanīgi attinis, ieraudzīju, ka tā ir spēkus zaudējusi, gārdzoša badadzeguze ar sarecējušu asiņu plankumu uz spārna.
— Siten tas, protams, nav nekas izcils ēšanai,— viņš man skaidroja,— bet spalvas izskatīsies labi pie manas cepures.
Jau sen es biju vēlējies iemantot kādu no šiem krāšņajiem heraldiska izskata putniem ar skaistu cekulu un lašsārtu ar melnu ķermeni; it visur tiku meklējis viņu ligzdas, lai izaudzētu sev pāris jauno putnēnu. Un te manās rokās bija dzīva, pareizāk sakot, pusdzīva badadzeguze. Es to rūpīgi apskatīju un atklāju, ka putns nav tik bēdīgā stāvoklī, kā izskatās, viņam vienīgi bija lauzts spārns, un lūzums, cik varēju spriest, bija vienkāršs. Tagad vajadzēja panākt, lai mans resnais, lepnais mednieks būtu ar mieru no badadzeguzes šķirties.
Piepeši man radās iedvesma. Es sāku skaidrot, ka esmu gaužām apbēdināts un vilies, jo še klāt nav manas mātes, kura, es apgalvoju, ir pasaulslavena putnu zinātāja (viņa tikko prata atšķirt zvirbuli no strausa). Māte, es turpināju, uzrakstījusi visuaptverošu darbu par putniem, domātu
Anglijas medniekiem. Pierādījumam izņēmu no kolekcionāra somas stipri nolietoto, saburzīto Edmunda Sandera kabatas formāta «Putnu grāmatu», kuru visur ņēmu sev līdzi.
Grāmata uz manu resno draugu atstāja lielu iespaidu. Viņš atzinīgi šķirstīja lapas, sevī murminādams «po, po, po, po».
— Tava māte,— viņš sacīja,— droši vien ir ļoti ievērojama sieviete, ja jau spējusi uzrakstīt tādu grāmatu.
Es atkal sacīju, ka ne bez iemesla vēlos, lai viņa būtu šeit, jo viņa vēl nekad nav redzējusi badadzeguzi. Tomēr viņa pazīst visus citus salas putnus, ieskaitot reti sastopamo zivjdzenīti. Lai mednieks man noticētu, es izņēmu no kolekcionāra somas un noliku viņam priekšā kādreiz atrasta beigta zivjdzenīša skalpu, ko nēsāju sev līdzi kā talismanu. Viņam ļoti iepatikās mazais skalps no spilgti zilām spalvām. Ja labi padomā, es runāju tālāk, tās ir daudz skaistākas par badadzeguzes spalvām.
Ļāvu viņam padomāt, un pēc brīža viņš jau lūdza, lai es nesu badadzeguzi savai mātei apmaiņā pret samtaini zilo spalvu vīšķīti. Tēlotā samulsumā par viņa augstsirdību es izplūdu pazemīgā pateicībā, tad aizbāzu ievainoto badadzeguzi aiz krekla un steidzos mājup, atstādams resno medību draugu kā Tvīdldamu1 aplaimotu sēžam uz olīvkoka saknes un ar kniepadatu mēģinām piespraust zivjdzenīša skalpu pie mednieka cepures.
Pārradies mājās, uznesu jaunieguvumu savā istabā un rūpīgi apskatīju. Laimīgā kārtā badadzeguzes garais, līkais, elastīgais knābis bija palicis neievainots; nespēdams izmantot šo smalko, austrumnieku zobenam līdzīgo orgānu, putns neglābjami aizietu bojā. Acīmredzot viņš gan bija pārguris un izbijies, bet vienīgais miesas bojājums bija lauztais spārns. Lūzums vīdēja spārna augšdaļā, un, to uzmanīgi nopētījis, es pārliecinājos, ka tas ir gluds un vienkāršs,— kauls bija iesprādzis kā sauss zariņš, nevis sadauzīts un sadrumstalots kā zaļš, augošs zars. Ai preparējamām grieznēm es rūpīgi apcirpu spalvas ap lauzuma vietu, nomazgāju sarecējušās asinis ar siltu ūdeni, kuram pieliets dezinficējošs šķidrums, tad ai diviem līkiem bambusa skaliem iešinoju kaulu un cieši apsaitēju.
' Tvidldams — tēls no L. Kerola pasakas «Alise Brīnumzemē».
Šis darbs bija gandrīz vai profesionāla mediķa cienīgs sasniegums, un es ar to lepojos. Diemžēl spārns bija kļuvis pārāk smags, un, kad es putnu palaidu vaļā, viņš nogāzās uz sāniem. Vairākkārt izmēģinājis, pagatavoju krietni vieglāku šinu no bambusa un leikoplasta un ar šauru saiti spārnu cieši piesēju putnam pie sāna. Pēc tam ar pipeti iepilināju viņam knābī nedaudz ūdens, ieliku viņu kartona kastē un pārsedzu ar drānu, lai atgūstas.
Badadzeguzi es nosaucu par Haijavatu, un mana ģimene vienprātīgi apsveica viņas ierašanos mūsu mājā, jo visiem šis radījums patika, turklāt tas bija vienīgais eksotiskais putns, ko viņi spēja atšķirt no divdesmit soļu attāluma.
Pirmajās Haijavatas atveseļošanās dienās man bija daudz jānopūlas, lai sameklētu viņai piemērotu ēdamo, jo paciente bija izlepusi — ēda vienīgi dzīvu barību un arī ne kuru katru. Viņu vajadzēja nolikt uz grīdas un cienāt ar dažādiem gardumiem — sulīgiem siseņiem, nefrītzaļiem sienāžiem ar resnām ciskām un tik trausliem spārniem kā biskvīti, mazām ķirzaciņām un sīkām var- dltēm. Badadzeguze sakampa upuri un sāka to sparīgi dauzīt pret jebkuru cietu virsmu — krēsla vai gultas kāju, durvju vai galdu malu, līdz bija pārliecinājusies, ka tas ir beigts. Pāris steidzīgu guldzienu — un kārums bija apēsts, putns jau lūkojās pēc nākamās uzkodas. Reiz, kad visa mūsu ģimene bija sapulcējusies manā istabā, lai noskatītos Haijavatas ēdināšanā, es viņai pametu astoņas collas garu glodeni. Ar slaido, elastīgo knābi, svītroto cekulu un skaisto rozā un melno spalvu tērpu badadzeguze izskatījās miermīlīgs putns, jo vairāk tāpēc, ka cekuls viņai parasti bija atglausts atpakaļ pret galvaskausu. Bet šobrīd, ieraudzījusi glodeni, viņa pārvērtās plēsoņā. Cekuls saslējās un izpletās, trīcēdams kā pāva aste, pakakle piepūtās, no rīkles dziļumiem izlauzās tāda kā dīvaina urkšķēšana, un putns aši, mērķtiecīgi aizlēca uz to vietu, kur, savu likteni nenojauzdama, locījās glodene pulēta vara krāsā. Te Haijavata palika stāvot un, izpletuši veselo un iešinoto spārnu, aši, spēcīgi ieknāba glodenei; tas bija tāds kā rapiera cirtiens ar knābi, turklāt tik zibensātrs, ka to pat bija grūti pamanīt. Pēc saņemtā cirtiena glodenes ķermenis izvija daudzus astoņniekus, un es satraukts ievēroju, ka Haijavatas
pirmais trieciens bija pilnīgi sadragājis glodenes trauslo kā olas čaumala galvaskausu.
— Ak tu tētīt!— pārsteigts iesaucās Larijs. — To es saucu par derīgu putnu, kāds ir nepieciešams mājā. Pāris duču tādu kaušļu, un mums vairs nebūs jābaidās no čūskām.
— Es nedomāju, ka badadzeguze varētu tikt galā ar lielu čūsku,— Leslijs prātīgi noteica.
— Man nebūtu iebildumu arī tad, ja putns novāktu vienīgi mazākos eksemplārus,— atteica Larijs.— Sākumam ar to pietiktu.
— Tu, mīļais, runā tā, it kā visa māja būtu pilna ar čūskām,—-iejaucās māte.
— Bet tā tas ir,— Larijs iecirtīgi atteica.— Kā tad bija ar to čūsku kamolu, Medūzas' galvai piederīgo rotājumu, ko Leslijs atrada vannā?
— Tās taču bija tikai ūdensčūskas,— iebilda māte.
— Man vienalga, kas tās bija. Ja Džerijam atļaut turēt vannā čūskas, es turpmāk nēsāšu sev līdzi pārīti badadzegužu.
— Ai, ai, skaties, kas te notiek!— iespiedzās Margo.
Haijavata, vairākkārt iecirtuši ar knābi visgarām glodenes ķermenim, tagad sakampa arvien vēl lokošos upuri un sāka to ritmiski dauzīt pret grīdu, līdzīgi kā zvejnieki triec pret klintīm sagūstītu astoņkāji, lai gaļa kļūtu mīkstāka. Pēc brīža glodene vairs neuzrādīja dzīvības zīmes; Haijavata blenza uz to izslietu cekulu, galvu pašķiebusi uz sāniem. Beidzot apmierināta paņēma knābī glodenes galvu. Lēnām, atpakaļ atgāztu galvu badadzeguze collu pa collai ierija rāpuli. Pēc pāris minūtēm no Haijavatas knābja kaktiņa rēgojās ārā vairs tikai puscollas glodenes astes.
Haijavata nekad nekļuva rāma un padevīga, šis putns allaž bija nervozs, tomēr iemācījās paciest cilvēciskās būtnes savā tiešā tuvumā. Kad badadzeguze bija mazliet * iedzīvojusies, es viņu sāku iznest verandā, kur turēju dažādus citus putnus, un ļāvu viņai pastaigāties vīnogulāja ēnā. Te bija sava veida slimnīcas palāta; tajā laikā verandā uzturējās seši zvirbuļi, kas atveseļojās no belziena pa muguru, ko bija dabūjuši, iekļūstot puišeļu izliktajos peļu slazdos, četri melnie mežastrazdi un vēl
' Gorgona Medūza — grieķu mitoloģij'ā sieviete briesmone ar čūskām matu vietā.
viens cits mežastrazds, uzķēries uz makšķerāķa ar ēsmu olīvu birzi, un pusducis dažādu putnu —- no zīriņa līdz žagatai —, kuriem bija šāvienu brūces. Verandā atradās ari dadzīša ligzda ar jauniem putnēniem un viena gandrīz apspalvojusies zaļžublte, ko es kopu un audzināju. Hai- javatu, redzams, netraucēja citu putnu klātbūtne, taču viņa labprāt turējās nomaļus, lēnām staigādama šurpu turpu pa akmens plātnēm un pusaizvērtām acīm it kā ko pārdomādama; tā vien likās, viņa jūtas kā daiļa karaliene, kas ieslodzīta kādā pili. Protams, ieraugot tārpu, vardi vai siseni, no karalienes cēlās iznesības vairs nepalika ne miņas.
Apmēram nedēļu pēc Haijavatas ievietošanas manā putnu klīnikā es kādu ritu devos uz satikšanos ar Spiro. Tas mums bija tāds kā ikdienas rituāls; pie mūsu vasarnīcas bija ap piecdesmit akru zemes, un, sasniedzis māj īpašuma robežu, Spiro sāka skaļi taurēt; es ar suņiem tūlīt joņoju cauri olīvu birzīm, lai noķertu viņa mašīnu kaut kur uz Ceļa. Bez elpas izskrēju no olīvu birzīm, man pa priekšu, histēriski riedami, drāzās suņi, un mēs apstādināj'ām lielo, mirdzošo dodžu ar nolaistu jumtu un Spiro, kas sēdēja pie stūres masīvs, brūni iededzis, mazliet sakumpis, sadrūmis. Es ieņēmu parasto vietu uz automašīnas kāpšļa, cieši turēdamies pie priekšējā stikla, un Spiro brauca tālāk, kamēr suņi smieklīgā niknumā lūkoja iekosties priekšējo riteņu riepās. Mūsu saruna ik rītu arī bija rituāls, kas nekad nemainījās.
— Labs rīts, māster Džerijs,— Spiro mani sveicināja. — Kā tevīm sviežas?
Užzinājis, ka man nakti nav uzbrukusi nekāda ļauna slimība, viņš apjautājās par pārējiem ģimenes locekļiem.
— Un kā iet tavai ģimenei?— viņš vaicāja.— Kā klājas māmiņai? Un māsteram Larijam? Un māsteram Leslijam? Un mis Margo?
Kad es biju sīki un smalki noziņojis, ka visa ģimene ir pie labas veselības, mēs jau bijām piebraukuši pie vasarnīcas, un Spiro klumburoja no viena pie otra, pārvaicādams, vai mana sniegtā informācija atbilst īstenībai. Man bija apnikusi Spiro gandrīz vai žurnālistiskā interese par manas ģimenes veselību, it kā mēs būtu nezin kāda augstdzimusi karaliska ģimene, taču nekas nelīdzēja — viņš turpināja izjautāt, baidīdamies, ka naktī kādu no mums varētu būt piemeklējis baismīgs liktenis. Kādu dienu, atbildot uz viņa nopietnajiem jautājumiem, es palaidņodamies paziņoju, ka visa ģimene ir beigta-; acumirkli automašīna noslīdēja sāņus no ceļa un iedrāzās lielā oleandru krūmā, apbērdama mūs abus rozā ziediem, un es tik tikko nenovēlos n-o kāpšļa.
— Nudien, māster Džerijs. Tev nevajag rimāt tādas lietas! Tu mani dzen postā, ja tā runā. Tu man liec svīst aiz bailēm. Nekad vairs, lūdzams, tā nerunā!
Sajā rītā, saņēmis nomierinošas ziņas par mūsu ģimenes veselību, Spiro pacēla no sēdekļa sev līdzās mazu zemeņu groziņu, kas bija pārsegts ar vīģes lapu.
— Skaties,— sarauktu pieri viņš mani uzrunāja.— Te tev būs dāvana.
Es noņēmu lapu no groziņa. Tajā čurnēja divi kaili, briesmīgi neglīti putnēni. Bet es biju sajūsmā un sirsnīgi pateicos Spiro, jo, kā varēja spriest no dīgstošajām spārnu spalvām, tie bija sīļa mazuļi; līdz šim rnan vēl nekad nebija piederējuši sīļi, un es par tiem tik ļoti priecājos, ka paņēmu putnēnus līdzi uz nodarbībām pie mistera Kralevska. Jā, tā bija liela priekšrocība, ka mans privātskolotājs mīlēja putnus tikpat dedzīgi kā es pats. Rīts mums pagāja interesantos, aizrautīgos mēģinājumos iemācīt putnēniem atvērt knābīšus un uzņemt barību, un tas norisa tai laikā, kad man pienāktos iepazīt un atcerēties spožākās lappuses slavenajā Anglijas vēs- » turē. Bet izrādījās, ka mazuļi ir gatavie muļķīši un atteicās pieņemt mātes vietā mani vai Kralevski.
Kad tuvojās lenča laiks, es mazuļus nogādāju atpakaļ mājās un visu pēcpusdienu veltīgi nopūlējos vest viņus pie prāta. Putnēni rija barību vienīgi tad, kad es ar varu atplētu mazos knābīšus un stūķēju ēdamo rīklītēs, taču tāda vardarbība viņiem nepatika, un viņi kā spēdami izrādīja pretestību. Beidzot, piespiedis sllēnus apēst tik daudz, lai viņi varētu izdzīvot, es viņus atstāju turpat zemeņu groziņā un gāju pēc Haijavatas, kura bija izrādījusi nepārprotamu vēlēšanos ieturēt maltītes verandā, nevis manas istabas nošķirtībā. Es noliku badadzeguzi uz akmens plātnēm un sāku mest viņai noķertos siseņus. Viņa pielēca klāt, kārlgi sakampa pirmo siseni, nosita un kā negause aprija.neticamā ātrumā. Kamēr badadzeguze tupēja un rīstījās, stipri vien atgādinādama pavecu, kaulainu hercogieni atraitni, kas ballē aizrijusies ar sorbetu, viņu ieraudzīja abi sīļa mazuļi, kuri, galvas kratīdami, stulbi blenza pāri groza malai. Acumirklī viņi plati atpleta knābīšus un sāka skali ķērt, šūpodami galvas no viena sāna uz otru kā divi veči, kas lūr pāri žogam. Haijavata izslēja cekulu un cieši viņos nolūkojās. To es no viņas nebiju gaidījis, jo parasti viņa nelikās zinis par citu putnu mazuļiem, kad tie čiepstēja pēc barības, bet tagad viņa .pielēca tuvāk pie groza un ar interesi apskatīja sllēnus. Es pasviedu viņai sienāzi, Haijavata to sakampa, nosita un tad, man par lielu pārsteigumu, iebāza kukaini viena silēna vaļējā rlklltē. Abi mazuļi ķērca un spiedza, un sajūsmā plivināja spārneļus, bet Haijavata par padarīto likās tikpat pārsteigta kā es. Es pasviedu viņai vēl vienu sienāzi, viņa to nosita un pabaroja otru sllēnu. No šis dienas es sāku Haijavatu barot savā istabā un pēc tam iznesu verandā, kur viņa siļu mazuļiem aizvietoja māti.
Haijavatas mātes jūtas pret sllēniem nekad neizpaudās citādā veidā, tā, piemēram, viņa nekad nenoņēma cietās ekskrementu piciņas no mazuļu dibeniem un neizmeta no ligzdas. Aptīrīšanas pienākums tika atstāts manā ziņā. Kad mazuļi bija pabaroti un nečiepstēja, Haijavatai viņi kļuva vienaldzīgi. Manuprāt, sllēnu balss tembrā Haijavata saklausīja kaut ko, kas viņā pamodināja mātes instinktu, jo es eksperimentēju ari ar citu putnu mazuļiem, tie izķērca visas plaušas, bet Haijavata nelikās par tiem ne zinis. Pamazām sīlēni iemācījās pieņemt barību no manis un, Haijavatai parādoties, vairs neķērca; tad ari Haijavata zaudēja interesi par viņiem. Badadzeguze ne tikai sāka sllēnus ignorēt, bet pat izlikās tos neredzam.
Kad badadzeguzes spārns šķita sadziedēts, es noņēmu šinu un atklāju, ka kauls labi saaudzis, bet spārna muskuļi no kustību trūkuma kļuvuši slābi, turklāt Haijavata, saudzēdama lauzto spārnu, nemaz nemēģināja lidot" un pārvietojās vienīgi staigājot. Lai Haijavata atgūtu agrāko vingrumu, es viņu nesu uz olīvu birzīm un tur sviedu gaisā, tā ka viņai gribot negribot bija jālieto spārni, lai sveikā nokļūtu uz zemes. Mazpamazām Haijavata uzņēma īsākus lidojumus, un spārns nostiprinājās; es jau sāku domāt, ka drīz varēšu palaist viņu brīvībā, bet tad negaidot viņai uzbruka nāve.
Kādu dienu atkal biju iznesis Haijavatu verandā un, kamēr pats noņēmos ar daudzajiem dažādu putnu mazuļiem, viņa aizlaidās, pareizāk sakot, aizplanēja līdz tuvējai olīvu birzij, lai pavingrinātos lidošanā un mazliet pamielotos' ar garkājodiem, kas tikko bija izkūņojušies.
Aizņemts ar putnēnu barošanu, es netiku pievērsis uzmanību apkārtnei un piepeši izdzirdu spalgus, izmisīgus Haijavatas kliedzienus. Pārlēcu pāri verandas treliņiem un drāzos projām starp kokiem, bet bija jau par vēlu. Tur stāvēja liels, noplucis meža kaķis, viss vienās kautiņu rētās, turēdams mutē ļengano Haijavatu, un pāri putna rozā ķermenim nikni blenza manī savām lielajām, zaļajām acīm. Es iebļāvos un skrēju viņam klāt, bet kaķis apcirtās un slaidi ielēca miršu krūmā, aiznesdams sev līdzi Haijavatu. Es džinos viņam nopakaļus, bet kaķis jau bija sasniedzis miršu biezokņa drošo patvērumu, un tur viņu izsekot būtu neiespējami. Uztraukts un saniknots atgriezos olīvu birzī, kur no Haijavatas bija palikušas pāri vienīgi pāris rozā spalvu un dažas asins lāses, kas laistījās zālē kā sarkani rubīni. Nozvērējos, ka, vēlreiz sastapis meža kaķi, es to nositīšu, ja vien tas būs manos spēkos. Tāds nezvērs apdraudēja visu manu putnu kolekciju.
Manas sēras par Haijavatu lika pēkšņi pārtrauktas līdz ar kādas citas būtnes ierašanos mūsu vidū — būtnes, kas bija mazliet eksotiskāka par badadzeguzi un sagādāja mums daudz lielākas rūpes.
Larijs mums negaidot tika paziņojis, ka nolēmis kopā ar dažiem draugiem kādu laiku padzīvot Atēnās, lai mazliet nodarbotos ar zinātniskiem pētījumiem. '
Pēc lielās kņadas, kas saistījās ar viņa aizbraukšanu, pār vasarnīcu nolaidās miers. Leslijs lielāko dienas daļu noņēmās ar savu šauteni, un Margo, kurai tobrīd nebija nevienas aizraujošas mīlas dēkas, nodarbojās ar ziepju tēlniecību. Paslēpusies bēniņos, viņa veidoja mazliet greizas, slīdīgas skulptūriņas no kodīgi smaržojošām dzeltenām ziepēm; uz maltītēm viņa ieradās puķainā uzsvārcī, iegrimusi tādā kā mākslinieka transā.
Māte, izmantojot šo negaidīto miera periodu, nolēma paveikt kādu darbu, kas viņai jau sen bija padomā. Iepriekšējais gads bija bijis ārkārtīgi bagāts ar augļiem, un māte tika aizvadījusi daudzas stundas, gatavojot visādus džemus un pikantus konservus ar dažādām garšvielām un zālītēm, starp tiem arī dažus pēc viņas vecmāmiņas Indijā iegūtajām receptēm no astoņpadsmitā gadsimta sākumu. Viss izdevās teicami, un lielajā, vēsajā pieliekamajā telpā mirguļoja veseli pudeļu bataljoni.
Kā par nelaimi, ziemā sevišķi spēcīgas vētras laikā bija sācis tecēt pieliekamās telpas jumts, un māte, kādu rītu nokāpusi lejā, atklāja, ka no ievārījuma traukiem nokrituši visi pielīmētie uzraksti. Viņas priekšā bija vairāki simti burku, kuru satur-u varēja droši noteikt, vienīgi trauku atverot. Tagad, ieguvusi no ģimenes īsu atelpu, viņa nolēma' ķerties pie šī darba. Tā kā trauku atvēršana bija saistīta ar nogaršošanu, es piedāvājos palīdzēt. Mūsu priekšā uz virtuves galda stāvēja ap simt piecdesmit trauku ar konserviem, un mēs, apbruņojušies ar karotēm un jauniem uzrakstiem, nupat, nupat gribējām sākt grandiozo degustēšanu, kad ieradās Spiro.
— Labsdiens, misis Darels. Labsdiens, māster Džerijs,— viņš nodārdināja, ieklumburodams virtuvē kā kastaņ- brūns dinozaurs.— Es prieks jumsiem ir saņēms telegrammu, misis Darels.
— Telegrammu, Spiro?— māte satraukta vaicāja.— No kā tā varētu būt? Cerams, tajā nav sliktas ziņas.
— Nē, jūs neuztraucās, tajā nav sliktas ziņas, misis Darels,— Spiro atteica, pasniegdams mātei telegrammu. — Tas vīrs iekš pasta kantora man to nolasīja priekšā. Telegramma ir no māstera Larija.
— Ak tu tētīt!—izsaucās māte ļaunā priekšnojautā.
Telegrammā bija īss paziņojums: «Aizmirsu Tev pateikt, ka vienpadsmitajā datumā uz īsu laiku pie jums ieradīsies princis Džīdžībojs. Atēnas ir burvīgas. Skūpstu. Larijs.»
— Nudien Larijs ir gluži neciešams radījums,— māte noskaitusies sacīja.— Kāpēc viņam jāielūdz kaut kāds priņcis? Viņš taču labi zina, ka mums nav piemērotu telpu karalisku viesu uzņemšanai. Turklāt viņš pats ir aizbraucis un nevarēs savu princi uzņemt un izklaidēt. Ko lai es iesāku ar princi?
Māte neizpratnē skatījās uz mums, bet ne es, ne Spiro nespējām viņai dot prātīgu padomu. Mēs pat nevarējām telegrafēt Larijam un pieprasīt, lai viņš atgriežas, jo Larijs — tas viņam raksturīgi — bija aizbraucis, neatstādams mums savu draugu adreses.
— Vienpadsmitais ir rītdien, vai ne? Viesis droši vien atbrauks ar kuģi no Brindizi. Spiro, varbūt jūs aizbrauksiet viņam pretī? Atvediet mums, lūdzu, jera gaļu lenčam! Džerij, aizej pie Margo un pasaki, lai viņa brīvajā istabā saliek vāzēs puķes un paskatās, vai suņi istabā nav ienesuši blusas, bez tam uzdod Leslijam tūlīt
pat noiet lejā uz ciemu pie Sarkanā Spiro, jo mums ir vajadzīgas sVaigas zivis. Nudien Larijs ir jauki izrīkojies… es viņam par to kārtīgi sadošu, kad viņš pārradīsies. Savā vecumā man nav vēlēšanās izklaidēt prinčus,— māte pukojās, bezmērķīgi rosīdamās pa virtuvi, rībinādama kastroļus un pannas.
— Es jums atnesīšu dālijas, ko likt uz galdiem. Varbūt jums vajadzīgs šampanietis?—vaicāja Spiro, acīmredzot nospriedis, ka princis jāuzņem, kā pienākas.
— Nē, ja princis iedomājas, ka es maksāšu mārciņu par pudeli šampanieša, viņš maldās. Tikpat labi viņš var dzert ouzo[16] un citus vīnus kā mēs, pārējie,— māte cieti noteica un tad piemetināja:— Drošības labad grozu šampanieša tomēr atvediet. Mums jau nav viņam jādod, tomēr tāda manta mājās var noderēt.
— Esiet bez rūpēm, misis Darels,— Spiro nomierinoši sacīja,— es jums dabūs viss, ko jūs gribēs. Vai jūs vēlas, lai es atkal atvedu karaļa virssulaini?
Karaļa virssulaini — vecu, aristokrātisku sulaini — Spiro izvilka no vientulības ikreiz, kad mums bija lielas viesības.
— Nē, nē, Spiro, mēs nedomājam uzņemties tik lielas rūpes. Galu galā viņš ierodas mūsu mājā negaidīti, tāpēc viņam jāsamierinās ar mums tādiem, kādi mēs esam. Sim princim nāksies ēst to, ko viņam dod… un… un… ari citādi dalīties ar pārējiem,— māte sa,clja, trīcošām rokām lobīdama zirņus, kas vairāk krita zemē nekā caurdurī.—Un vēl, Džerij, pajautā Margo, vai viņa varētu ar šujmašīnu sašūt un pielikt ēdamistabā jaunos aizkarus. Viss vajadzīgais ir manā guļamistabā. Vecie aizkari vairs neizskatās labi, kopš Less tos ir apsvilinājis.
Tā vasarnīca atkal pārvērtās rosmes pilnā bišu stropā. Lai būtu pilnīga drošība, ka suņi viesistabā nav ievazājuši blusas, māte lika tik nežēlīgi berzt istabas koka grīdu, ka tā kļuva dzeltenīgi bāla. Margo sašuva un piekāra jaunos aizkarus rekorda ātrumā un it visur ielika vāzēs puķes; Leslijs iztīrīja savas šautenes un laivu gadījumam, ja princis vēlētos pamedīt vai pavizināties ar jahtu. Māte, sarkana nokarsusi, satraukti tekāja pa virtuvi, gatavodama plācenišus, kūkas, pildītus ābolus un pi-
' Vietēja vīna šķirne.
parkūkas, sautējumus, pīrāgus, galertus un trifeļus. Man vienīgi tika noteikts izvākt no verandas visus dzīvniekus un tos stingri uzraudzīt, aiziet pie friziera apgriezt matus un neaizmirst uzģērbt tīru kreklu.
Un tā nākamajā dienā mēs visi, pēc mātes norādījumiem saposušies, sēdējām verandā un pacietīgi gaidījām, kad Spiro mums atvedīs princi.
— Kādas zemes princis viņš varētu būt?—jautāja Les- lijs.
— Es īsti nezinu,— atteica māte.— Varbūt vienā no tām mazajām valstiņām, kas pieder maharadžām.
— Dīvains, vārds — Džīdžībojs,— piezīmēja Margo, — vai tu domā — tas ir viņa īstais vārds?
— Protams, mīļā,— māte atbildēja.— Indijā ir daudz Džīdžīboju. Tā ir ļoti veca dzimta, līdzīgi, hm… līdzīgi…
— Smitiem?— ieminējās Leslijs.
— Nē, nē, ne jau tik parasta. Džīdžībojiem ir sena vēsture. Viņi Indijā dzīvojuši jau ilgi pirms tam, kad uz turieni pārcēlās mani vecvecāki.
— Viņa senči droši vien noorganizēja sacelšanos Indijā,— Leslijs ieinteresēts sacīja.— Pajautāsim, vai viņa vectētiņš nav izgudrojis Kalkutas Melno Alu'.
— O, jā, pajautāsim gan,—-iejaucās Margo.— Vai tas varētu būt? Kas tā bija par alu?
— Leslij, mīļais, nerunā tādas lietas,— māte aizrādīja. .— Mums tas ir jāaizmirst un jāpiedod.
— Kas jāaizmirst un jāpiedod?—Leslijs izbrīnījies jautāja, neizsekojis mātes domu gaitu.
— It viss,— māte cieti noteica un vēl mazliet mīklaini piebilda:^- Esmu pārliecināta, viņi gribēja labu.
Pirms Leslijs paguva tikt skaidrībā, kas ar šiem vārdiem bija domāts, uz piebraucamā ceļa sāka dūkt automašīna un, bremzēm kaucot, apstājās pie verandas. Pakaļējā sēdeklī, tērpies viscaur melnā, galvā skaisti apsiets turbāns, žilbinoši balts kā sniegpulkstenītes pumpurs, sēdēja maziņš, tievs indietis lielām, mirdzošām man- deļveida acīm, kas atgādināja divus ar šķidru ahātu piepildītus avotiņus, ko apņēma tik biezas skropstas kā paklājs. Viesis veikli atgrūda mašīnas durvis un izlēca ārā. Viņa sveicinājuma smaids tumšajā sejā noplaiksnīja kā balts zibens.
— Jauki, jauki, te nu mēs beidzot esam,— viņš priecīgi iesaucās, izpleta slaidās, brūnās rokas kā tauriņa spārnus i.n iedejoja veraņdā.— Jūs, protams, būsiet misis Darela. Cik šarmanti! Un jūs esat ģimenes mednieks… Leslijs. Un tā ir Margo, bez šaubām, salas skaistākā sieviete… Un Džerijs, slavens zinātnieks, galvenokārt naturālists. Man trūkst vārdu, lai izteiktu, cik ļoti es priecājos ar jums iepazīties.
— Ak… jā… ē… ē… jā, mēs esam sajūsmināti, Jūsu Augstība,— māte iesāka.
Džīdžībojs izgrūda tādu kā vaukšķienu un iesita sev pa pieri.
— Lai nolādēts!— viņš sūkstījās.— Jau atkal mans muļķīgais vārds! Mīļa misis Darela, kā lai es jums atvainojos. Princis ir mans priekšvārds. Tā bija manas mātes kaprīze— mūsu vienkāršo ģimeni padarīt augstdzimušu, jūs saprotat? Mātes mīlestība, vai ne? Viņas sapnis bija, Lii dēls paceltos zelta augstumos, ko? Nē, nē, nabaga sieviete, mums viņai jāpiedod. Esmu vienkārši Princis Džīdžībojs, jūsu pazemīgs kalps.
— Ak tā,— māte mazliet vīlusies sacīja, jo bija sagatavojusies uzņemt karalisku viesi.— Nu jā, bet kā tad lai mēs jūs godājam?
— Draugi, kuru man ir neskaitāmi daudz, sauc mani par Džīdži. Es ceru, arī jums nebūs iebildumu pret šo vārdu.
Tā Džīdžī apmetās mūsu mājā un īsajā laikā, ko viņš te pavadīja, radīja vislielāko jucekli, bet kļuva mums arī mīļāks par jebkuru citu viesi. Viņš runāja pedantiski koptā angļu valodā un izskatījās ļoti piemīlīgs, turklāt izrādīja tik dziļu interesi par visu un visiem, ka neviens nespēja palikt pret viņu vienaldzīgs.
Lugarēcijai viņš iedeva dažādus podiņus ar nepatīkami smakojošām lipīgām ziedēm, ar ko ārstēt viņas daudzās iedomātās vainas un kaites; ar Lesliju viņš sīki un smalki apsprieda pašreizējo medību stāvokli pasaulē, teikto ilustrēdams ar maz ticamiem stāstiem par tīģeru un mežacūku medībām, kurās pats bija piedalījies; Margo viņš sagādāja vairākus auduma gabalus, pagatavoja no tiem sari un pamācīja, kā tie valkājami; Spiro viņš savaldzināja ar pasakām par Austrumu bagātībām un noslēpumainību, par dārgakmeņiem izrotātiem ziloņiem, kas cīnās cits ar citu, par maharadžām, kuri nēsā tik daudz dārglietu, cik paši sver. Tā kā Džīdžī prata labi zīmēt un izrādīja dziļu, neviltotu interesi par visiem maniem dzīvniekiem, viņš pilnīgi iekaroja manu sirdi, pagatavodams mazas, glītas dzīvnieku skicītes, ko es ielīmēju savā dabas zinātņu dienasgrāmatā — dokumentā, kas man likās daudz nozīmīgāks par Lielo Hartu, Kelsas Grāmatu[17] un gūtenberga Bībeli; ar tikpat lielu cieņu pret manu darbu izturējās arī mūsu zinīgais, izmeklētais viesis.
Taču visvairāk par Džīdžī jūsmoja māte, jo viņš ne tikai zināja daudzu kārdinošu ēdienu receptes, ko māte rūpīgi pierakstīja, bet arī iepriecināja viņu ar indiešu folkloru un spoku stāstiem; turklāt Džīdžī, ciemodamies mūsu mājā, deva mātei iespēju nepārtraukti runāt par Indiju, kur viņa bija piedzimusi un uzaugusi un vienmēr bija jutusies kā savā īstajā dzimtenē.
Vakaros, ieturēdami maltīti, mēs ilgi sēdējām pie lielā, čīkstošā ēdamgalda; . plašās istabas kaktos petrolejas lampu bāli dzeltenajos gaismas apļos kā sniegpārslas lidinājās sīku naktstauriņu bari; suņi, gulēdami pie mājas ieejas durvīm—viņu skaits tagad bija pieaudzis līdz četriem, un viņi nedrīkstēja ienākt ēdamistabā —, žāvājās un nopūtās par mūsu nesteidzību, bet mēs viņiem neveltījām nekādu uzmanību. Arā skaļi čirkstēja circeņi un kvarkstēja kokuvardes, padarīdamas dzīvu samtaino nakti. Lampu gaismā Džīdžī acis it kā izauga lielākas, gluži kā pūcei, un izskatījās vēl melnākas, tajās gailēja savāda, valga uguns.
— Protams, jūsu laikā, misis Darela, viss bija citādi. Sajaukšanās nebija iespējama. Nē, nē, valdīja visstingrākā segregācija, vai ne? Bet tagad ir labāk. Vispirms jau maharadžas ir ieņēmuši citādu nostāju, un šodien pat daļai vienkāršo indiešu iespējams gūt kaut ko no civilizācijas labumiem,— tā kādu vakaru sprieda Džīdžī.
— Manā laikā,— sacīja māte,— eiropieši uz stingrāko aizliedza saieties ar vietējiem iedzīvotājiem. Mana vecmāmiņa pat neļāva mums rotaļāties ar indiešu bērniem. Mēs, protams, to darījām.
— Bērni nekādi negrib ievērot pareizu civilizētu uzvedību,— smaidot piebilda Džīdžī.— Sākumā tomēr ne-
' Kelsas Grāmata — Kelsas Evaņģēlijs, ievērojams agrā kristiānisma un īru tautas miniatūru piemineklis, uzrakstīts ap VIII gadsimtu.
gāja tik gludi, kā jūs zināt — arī Roma netika uzcelta vienā dienā. Vai esat dzirdējusi manā pilsētā par kādu babu', kas bijis uzaicināts uz balli?
— Nē, kas ar viņu notika?
— Redziet, viņš bija ievērojis, ka džentlmeņi, beiguši dejot ar lēdijām, pavadīja viņas līdz viņu krēsliem un tad apvēdināja ar vēdekļiem. Tā babu, nodejojis jautru valsi ar kādu augstākas kārtas eiropiešu lēdiju, laimīgi aizvadīja viņu līdz viņas sēdeklim un, paņēmis lēdijas vēdekli, jautāja: «Kundze, vai es drīkstu taisīt vēju uz jūsu sejas?»
— Tas jau izklausās tā, it kā runātājs būtu bijis Spiro,— Leslijs sacīja.
— Atceros līdzīgu gadījumu,—-māte iesāka, gremdēdamās patīkamās ātmiņās,— kad mans virs bija Rurki pilsētas galvenais inženieris. Plosījās briesmīgs ciklons. Larijs toreiz vēl bija pavisam mazs. Mūsu māja bija gara un zema, un mēs skrējām no istabas istabā, cīnīdamies ar vēju, kas grūda vaļā durvis. Galu galā, aizslcrējuši līdz sulaiņa pieliekamajai istabai, mēs redzējām, kā māja aiz mums sabruka. To drīz saveda kārtībā, un būvdarbu vadītājs babu piesūtīja mums rēķinu ar šādu uzrakstu: «Par galvenā inženiera pakaļpuses remontu».
— Indija toreiz būs bijusi, brīnišķīga,— Džīdžī sacīja, — pretēji vairumam eiropiešu jūs jutāties kā šīs zemes daļa.
— O, jā,— māte atteica,— pat mana vecmāmiņa bija tur piedzimusi. Kad vairums ļaužu, runājot par dzimteni, domāja Angliju, mēs teicām: mūsu dzimtene ir Indija.
— Jūs droši vien esat daudz ceļojusi,— Džīdžī ar skaudību sacīja.— Man liekas, jūs pazīstat manu zemi labāk nekā es pats.
— Praktiski, var teikt, esam izbraukājuši malu malas. Mans vīrs bija būvinženieris, un viņam vajadzēja daudz ceļot. Es viņu visur pavadīju. Ja viņam kaut kur džungļos bija jābūvē tilts vai dzelzceļa līnija, es devos viņam līdzi, un mēs dzīvojām nometnē.
— Tā būs bijusi jauka dzīve,— Leslijs jūsmoja,— mežā zem brezenta.
— Taisnība. Es ļoti mīlēju vienkāršo dzīvi nometnē. Atceros, ziloņi gāja pa priekšu, apkrauti ar lielajām teltīm, paklājiem un mēbelēm, vēršu vilktos pajūgos viņiem sekoja kalpotāji ar veļu un sudrablietām…
— To tu sauc par dzīvošanu nometnē?—Leslijs māti pārtrauca.— Lielajās teltīs?
— Mums bija tikai trīs lielās teltis,— māte aizstāvēdamās paskaidroja.— Guļamistaba, ēdamistaba un viesistaba. Un tās bija izliktas ar paklājiem.
— Es to nesauktu par nometnes dzīvi.
— Tomēr tā bija nometne,-— māte apstrīdēja.— Mēr< atradāmies pašos džungļos, dzirdējām tīģeru rēcienu? visi kalpotāji bija pārbijušies. Reiz viņi zem ēdamgakL nogalināja kobru.
— Tas bija vēl pirms Džerija piedzimšanas, — sacīja Margo.
— Jums vajadzētu uzrakstīt savas atmiņas,— Džīdžī nopietni ieteica.
— Ko nu!— māte smiedamās attrauca.— Es droši vien neko nespētu uzrakstīt. Bez tam es nezinu, kā šādu sacerējumu lai nosauc.
— Ko tu teiktu par «Bija vajadzīgi četrpadsmit ziloņi»?—Leslijs likapiekšā.
— Vai arī «Cauri mežam uz paklājiem»?—Džīdžī ieteica.
— Ar jums, zēni, ir viena nelaime — jūs neko neņemat nopietni,— māte dusmīgi sacīja.
— Jā,— pievienojās Margo.— Es domāju, māmiņa ir bijusi ļoti drosmīga, dzīvodama nometnē, kur ir tikai trīs lielās teltis un kobras, un nez kas vēl.
— Nometnē!— ironiski noteica Leslijs.
— Mēs tomēr dzīvojām nometnē, mīļais. Es atceros, reiz viens no ziloņiem bija nomaldījies, un pēc tam mums trīs dienas nebija tīru palagu. Tavs tēvs bija ļoti sašutis.
— Es nespēju iedomāties, ka kaut kas tik liels kā zilonis varētu apmaldīties,— Džīdžī pārsteigts sacīja.
— Tā ir,— iejaucās Leslijs,— ziloņi viegli noklīst.
— Lai nu kā, tev tomēr nepatiktu dzīvot bez tīriem palagiem,— māte cienīgi teica.
— Protams, viņiem nepatiktu,— piebilda Margo,— bet man liekas, ir vērts paklausīties par veco Indiju pat tad, ja viņiem kaut kas nepatīk.
— Bet man liekas, šādām zināšanām ir liela izglītojoša un audzinoša nozime,— Džīdžī protestēja.
—' Jūs vienmēr uzjautrināties par māmiņu,— Margo pārmetoši turpināja.— Laikam jau iedomājaties, ka esat pārāks par citiem tāpēc vien, ka jūsu tēvs izgudrojis to Melno Alu vai kā viņu tur sauc.
Par Džīdžī miermīlīgo raksturu varēja spriest kaut vai pēc tā, ka pie šiem vārdiem viņš sāka nevaldāmi, smieties un gandrīz novēlās zem galda; par viņa jautrību visi suņi rēja kā negudri.
Taču pati jaukākā Džīdžī īpašība droši vien bija viņa lielais entuziasms, ar kādu viņš ķērās pie jebkura uzdevuma, ko pats bija sev nospraudis, pat tad, ja bija pamats šaubīties, vai viņš attiecīgajā nozarē varētu gūt panākumus. Kad Larijs ar viņu iepazinās, Džīdžī bija nolēmis kļūt par vienu no Indijas lielākajiem dzejniekiem un ar kāda angliski runājoša tautieša palīdzību («Viņš bija mans burtlicis,» Džīdžī paskaidroja) sāka izdot žurnālu ar nosaukumu «Dzeja Tautai» vai «Dzija Tautai», vai «Dzīpari Tautai»—atkarībā no tā, kā Džīdžī uzraudzīja savu burtlici. Sis mazais žurnāliņš iznāca reizi mēnesī ar visu Džīdžī paziņu atbalstu, un dažos tā numuros, kā mēs atklājām, bija rodama dīvaina lasāmviela. Džīdžī bagāža bija pilna ar notraipītiem žurnāla eksemplāriem, kurus viņš labprāt izsniedza katram, kas to vēlējās.
Māte ļoti interesējās par fakio līdz tam brīdim, kad Džīdžī sāka savu. mācību izvest dzīvē. Apsējies gurnautu un apbēries ar pelniem, viņš verandā stundām ilgi meditēja vai arī veikli simulētā transā staigāja pa māju, visur atstādams aiz sevis pelnu sliedi. Četras dienas no vietas viņš gavēja, bet piektajā līdz nāvei pārbiedēja māti, jo, zaudējis samaņu, novēlās pa kāpnēm.
— Patiesi, Džīdžī,— māte pikti sacīja,— tam jādara gals. Uz jums nav tik daudz miesas, lai varētu gavēt.
Apguldījusi Džīdžī gultā, māte viņam gatavoja spēcinošus, barojošus gaļas sautējumus, bet Džīdžī nepārtraukti žēlojās, ka ēdienam nav pievienota Indijas okeāna bombile, kaltēta zivs, kas jebkurai gaļai piedodot izmeklētu, pikantu garšu.
— Bet šīs zivs te nav, Džīdžī, es jau gribēju nopirkt,— māte taisnojās.
Džīdžī atvēcinājās ar rokām, kas palagu baltumā iezīmējās kā divi bālganas bronzas krāsas naktstauriņi.
,— Fakio māca, ka dzīvē katrai lietai ir savs atvie- totājs,— viņš stingri noteica.
Kaut cik atlabis viņš devās uz pilsētas zivju tirgu, kur nopirka lielu daudzumu svaigu sardīņu. Mēs tikko bijām atgriezušies no patīkamas rīta iepirkšanās pilsētā un atklājām, ka virtuve un tās tuvākā apkārtne ir kukaiņu apsēsta. Džīdžī, vicinādams nazi, ar kuru bija ķidājis zivis, pirms izlika tās aiz virtuves durvīm saulē kaltēties, izcīnīja kauju, kā likās, ar visām Joņijas salu mušām, līķmušām un lapsenēm. Viņu bija sadzēlušas kādas piecas lapsenes, viena acs viņam bija aizpampuši un puspievērta. Ātri pūstošo sardīņu smirdoņa bija neciešama, virtuves grīdu un galdu kā sniega kupenas klāja sudrabotas zivju ādas un iekšu gabaliņi. Tikai pēc tam, kad māte Britu Enciklopēdijā bija Džīdžī parādījusi rakstu par
Indijas okeāna bombili, viņš negribot atteicās no idejas šo zivi aizvietot ar sardīnēm. Divas dienas māte noņēmās ar karsta ūdens spaiņiem un dezinfekcijas līdzekļiem, lai izdzītu no virtuves zivju smaku, bet pat tad vēl viena otra lapsene cerīgi metās pa logiem iekšā.
— Varbūt man izdosies atrast atvietotāju Atēnās vai Stambulā,— Džīdžī ar cerībām paziņoja.— Es domāju, ka izcepts un pulverī saberzts omārs…
— Es par to nebēdāju, dārgais Džīdžī,— māte steidzīgi viņu pārtrauca.— Mēs ilgu laiku esam iztikuši bez kāda aizvietotāja, un nekas slikts nav noticis.
Džīdžī gatavojās doties caur Turciju uz Persiju, lai satiktos ar kādu indiešu faķīru, kas tur darbojās.
— No viņa es daudz ko iemācīšos, lai papildinātu fakio,— Džīdžī paskaidroja.— Viņš ir ievērojams cilvēks. Sevišķi labi viņš prot ar aizturētu elpu ieiet transā. Kādreiz viņš bijis aprakts zemē veselas simt divdesmit dienas.
— Kaut kas nedzirdēts!—izsaucās māte, dziļi ieinteresēta.
— Jūs sakāt — dzīvs aprakts?—jautāja Margo.
— Dzīvs aprakts simt divdesmit dienas? Cik briesmīgi! Tas nudien nevar būt!
— Bet viņš ir transā, mīļā Margo, viņš neko nejūt,— skaidroja Džīdžī.
— Jā, nekad nevar zināt,— māte domīgi piemetināja.
— Tāpēc es arī gribu, lai mani kremē. Var taču gadīties, ka es iegrimstu transā un neviens to nepamana.
— Nekļūsti smieklīga, māmiņ,-— Leslijs aizrādīja.
— Te nav nekā smieklīga,— māte nopietni sacīja.
— Mūsdienās cilvēki ir tik pavirši.
— Un ko vēl faķīrs dara?— atkal iejautājās Margo.
— Vai viņš var panākt, ka mango koki izaug no sēklām? Uzreiz — vienā rāvienā. Es reiz redzēju, kā viņi to darīja Simlā.
— Tas ir vienkāršs triks,— Džīdžī atteica.— Andravati nodarbojas ar komplicētām lietām. Viņš, piemēram, spēj planēt gaisā, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribu ar viņu satikties.
— Un es domāju, ka planēšana ir kāršu triks,— Margo sacīja.
— Nē,— paskaidroja Leslijs,— tā ir slīdēšana pa gaisu, sava veida lidojums, vai ne, Džīdžī?
— Jā,— Džīdžī piekrita.— Tā ir brīnišķīga spēja.x Daudzi kristiešu svētie to prata. Es vēl neesmu ieguvis šādu veiklību, tāpēc gribu pamācīties no Andravati.
— Cik jauki būtu lidināties pa gaisu kā putnam!— jūsmoja Margo.— Tai jābūt lieliskai sajūtai!
— Man liekas, tas ir vienreizējs pārdzīvojums,— Džīdžī j atteica mirdzošām acīm.— Jūs jūtaties tā, it kā jūs kāds nestu uz debesīm.
Nākamajā dienā īsi pirms lenča Margo paniskās bailēs ' ieskrēja viesistabā.
— Nāciet ātri! Nāciet ātri!—viņa kliedza. —Džīdžī izdara pašnāvību!
Mēs steidzāmies ārā, un tur, uzmeties uz savas istabas palodzes, tērpies tikai gurnautā, tupēja Džīdžī.
— Viņam jau atkal ir uznācis kāds transs,— Margo sacīja, it kā tā būtu kāda infekcijas slimība.
Māte sakārtoja brilles un lūkojās augšup. Džīdžī sāka viegli šūpoties.
— Skr'ej augšā un sagrāb viņu, Les,— māte pavēlēja. — Es tikmēr ar viņu parunāšos.
Viņai nevarēja ienākt prātā, ka Džīdžī aizgrābtībā varētu klusēt. Leslijs iedrāzās mājā. Māte nokremšļoj^s.
— Džīdžī, mīļais,— viņa dūdoja,—man liekas, tas nav visai prātīgi,. ka jūs esat uzrāpies uz palodzes. Kāpēc jūs nenākat lejā uz lenču?
Džīdžī nonāca lejā, bet ne gluži tā, kā to bija iedomājusies māte. Viņš priecīgi metās tukšumā un, mātes un Margo izbaiļu kliedzienu pavadīts, krita lejup. Viņš j^egāzās vīnogulājos pēdas desmit zem sava loga, notriekdams veselu lērumu vīnogu uz akmens plātnēm. Laimīgā kārtā vīnogulāji bija veci un stiegraini, spējīgi noturēt Džīdžī niecīgo svaru.
— Mans diejrs!— Džīdžī iekliedzās.— Kur es atrodos?
— Vīnogulājos,— satraukta atsaucās Margo,— jūs pats tur iepināties.
— Nekustieties, kamēr mēs sadabūsim kāpnes,— māte pārbijusies brīdināja.
Mēs atnesām kāpnes un izpiņķējām izspūrušo Džīdžī no vīnogulāju žņaugiem. Viņš bija uz dauzījis zilumus un saskrapējies, bet citādi sveiks un vesels.
Saspringtos nervus nomierinājuši " ar brendiju, mēs sēdamies pie novēlota lenča.
Kad pienāca vakars, Džīdžī bija pārliecināts, ka spēj lidināties.
— Ja manu kāju pirksti nebūtu iepinusies sasodītajos vīnogulājos, es būtu aplidojis apkārt mājai,— viņš sacīja, sasaitēts, bet laimīgs gulēdams uz dīvāna.— Tas tik ir sasniegums!
— Nu jā, bet es būtu daudz laimīgāka, ja jūs netrenētos tajā laikā, kad uzturaties šeit,— māte atteica.-—Mani nervi to nespēj izturēt.
— Es atgriezīšos no Persijas un nosvinēšu savu dzimšanas dienu te pie jums, mīļā misis Darela,— Džīdžī paziņoja,— un tad es jums pastāstīšu par gūtajām sekmēm.
— Labi, bet šodien es vairs negribu redzēt lidojuma atkārtojumu,— māte bargi noteica.—- Jūs varējāt nosisties.
Pēc divām dienām Džīdžībojs, arvien vēl nolīmēts ar leikoplastu, bet drošsirdīgs un nesatricināms, aizbrauca uz Persiju.
— Nezin vai viņš atgriezīsies pie mums savā dzimšanas dienā,— Margo ieminējās,— bet, ja tā notiks, sarīkosim viņam par godu viesības.
-—Jā, tā ir laba doma,—māte piekrita.— Viņš ir tāds jauks zēns, bet tik… neparasts… tik gaisīgs.
— Jānudien, viņš ir vienīgais viesis, par kuru var teikt, ka viņš pie mums nav pamatīgi izciemojies, bet tikai tā mazdrusciņ palidinājies,— Leslijs nobeidza.