Karaļi un lāči bieži sagādā raizes saviem sargiem.
Skolu paruna
Tajā laimīgajā laikā, ko mēs pavadījām Korfu salā, var droši apgalvot, katra diena bija sevišķa diena, īpaši krāsaina, īpaši izkārtota, līdz ar to pilnīgi atšķirīga no pārējām trīs simti sešdesmit četrām dienām un tieši tāpēc neaizmirstama. Bet starp šīm jaukajām dienām ir kāda, kas man sevišķi spilgti palikusi atmiņā, jo tās dienas notikumos bija iesaistīta ne tikai mana ģimene un viņas paziņu loks, bet arī visi Korfu salas iedzīvotāji.
Tā bija diena, kad Grieķijā atgriezās karalis Džordžs, un šis notikums izvērtās tik krāšņs, satraucošs un intriģējošs, kāds salā vēl nekad nebija piedzīvots. Tam līdzās nobālēja un šķita nenozīmīgas pat tās grūtības, kas saistījās ar svētā Spiridiona procesijas organizēšanu.
Par lielo pagodinājumu, kāds tika parādīts Korfu salai, es vispirms uzzināju no sava skolotāja mistera Kralevska.
Viņš bija tik ļoti satraucies, ka pameta novārtā kaņepīti, ko es ar grūtībām tiku viņam sagādājis.
— Svarīga ziņa, dārgo zēn, svarīga ziņa! Labrīt, labrīt,— viņš mani sveicināja, lielajās, izteiksmīgajās acīs mirdzēja aizkustinājuma asaras, labi veidotās rokas vē- zējās šurpu turpu, galva zem kumpās muguras trīcēja no uzbudinājuma.— Lepna diena šai salai, goda vārds! Jā, patiesi gan, lepna diena visai Grieķijai, bet it īpaši salai, mūsu salai. Ee… kas? Ak, tā, kaņepītis… Jā. Jauks putniņš… tvīt, tvīt. Bet es jau sacīju, tas ir liels gods, īsts triumfs, ko mums parāda karalis, apmeklēdams mūsu salu, šo mazo valstību zilajā jūrā, kā teicis Šekspīrs.
īsta, dzīva karaļa vizīte manī neizraisīja sevišķu entuziasmu, ja nu vienīgi varbūtējie labumi, ko es no tās varētu gūt.
— Kas tas ir par karali,— es apjautājos,—un vai man tad būs brīvdiena?
— Tas ir Grieķijas karalis Džordžs,— misters Kralevskis sacīja, sašutis par manu nezināšanu.— Vai tad tu par viņu nebiji dzirdējis?
Es paskaidroju, ka mums nav to apšaubāmo priekšrocību, ko dod radiouztvērējs, tāpēc mēs lielākoties dzīvojam svētlaimīgā neziņā.
— Redzi,— atkal ierunājās Kralevskis un norūpējies raudzījās manī, it kā uzņemdamies vainu par manu zināšanu trūkumu,— nu jā, mums bija Metaksass[22], kā tev zināms, un viņš bija diktators. Tagad, paldies dievam, esam tikuši vaļā no Metaksasa, šī pretīgā cilvēka, un Viņa Augstība var atgriezties.
— Kā tad jūs tikāt vaļā no Metaksasa?— es atkal iejautājos.— Man neviens nav stāstījis.
— Nu, nu, tu noteikti atceries!— izsaucās Kralevskis.
— Tev jaatceras — tad mums bija revolūcija, un tur tā konditoreja bija stipri cietusi no ložmetēja lodēm.
Es atcerējos revolūciju, jo tā man tika piešķīrusi trīs jaukas brīvdienas, kad nevajadzēja mācīties, un konditoreja bija viens no maniem iemīļotākajiem veikaliem. Bet tas man nesaistījās ar Metaksašu.
— Vai, karalim ierodoties, tiks apšaudīts un sagrauts kāds cits veikals?— es cerīgi apjautājos.
Tā mēs devāmies augšā uz plašajiem bēniņiem, kur Kralevskis turēja savu savvaļas putnu un kanārijputniņu kolekciju, un aizvadījām patīkamu rītu, tos barodami; Kralevskis dejoja apkārt telpai, vicinādams lejkannu, zem viņa kājām kā oļi'jūrmalā čirkstēja izbirušās sēklas, viņš savā nodabā dziedāja fragmentus no «Marseljēzas».
Pie lenča es ģimenes locekļiem pastāstīju par gaidāmo karaļa vizīti. Katrs šo ziņu uzņēma citādi, atbilstoši savam raksturam un interesēm.
— Tas tik būs jauki!—iesaucās māte.— Es sākšu sastādīt ēdienkartes.
— Karalis jau, neieradīsies, lai uzturētos pie mums, paldies dievam,—aizrādīja Larijs.
— Es zinu, mīļais,— māte atteica,— bet… ee… var taču būt visādas viesības un tamlīdzīgi notikumi, man liekas.
— Es nevaru iedomāties, kāpēc,— iebilda Larijs.
— Tāpēc, ka tā allaž mēdz darīt,— māte paskaidroja.
— Kad mēs dzīvojām Indijā, mums vienmēr durbara[24]laikā bija viesības.
— Te nav Indija,— atteica Larijs,— un es nevēlos šķiest laiku, izplānojot ziloņu ievietošanu staļļos. Piemini manus vārdus, visa šī jezga satricinās mūsu mierīgo dzīvi.
— Ja nu mums būs viesības, vai es varēšu iegādāties dažus jaunus tērpus?—dedzīgi vaicāja Margo.— Man' nudien vairs nav ko vilkt mugurā.
— Nez vai viņi izšaus salūtu,— prātoja Leslijs.—Te jau ir tikai tie paši vecie venēciešu lielgabali, un, manuprāt, ar tiem šaut ir ļoti bīstami. Varbūt man derētu aprunāties ar forta komandantu.
— Nejaucies, kur nevajag,— Larijs pamācīja.— Viņi grib karali apsveikt, nevis nogalināt.
— Es viņdien redzēju,— Margo stāstīja,— jauku sarkana zīda audumu tai mazajā veikaliņā… nu zini, tur, kur jānogriežas, kad iet uz Teodora laboratoriju.
— Jā, cik jauki, dārgumiņ,— māte atteica, viņā neklausīdamās.— Būtu labi, ja Spiro mums sagādātu pāris labu tītaru.
Taču jāatzīst, ka karaļa vizītes ietekme uz mūsu ģimeni likās bāla un nenozīmīga salīdzinājumā ar to graujošo iespaidu, ko tā atstāja uz Korfu salu kopumā. Kāds, kas teicās visu labi zinām, bija norādījis, ka monarha apciemojums salai ir ne tikai liels pagodinājums, bet šim notikumam piešķirama arī simboliska nozīme, jo, ierazdamies Korfu, karalis pirmo reizi kopš trimdas spers kāju uz Grieķijas zemes. Ar šādu domu korfieši metās drudžainā sagatavošanas darbā, kas drīz vien kļuva tik komplicēts un ķildīgs, ka mēs bijām spiesti ik dienas doties uz pilsētu un sēdēt Platia kopā ar korfiešiem, lai kaut ko tuvāk uzzinātu par pēdējo skandālu. Platia, ko franču okupācijas agrīnā posma arhitekts bija izgreznojis ar arkām, lai iegūtu līdzību ar Rivolī ielu Parīzē, bija visas salas uzmanības centrā.
Te varēja pasēdēt pie mazajiem galdiņiem zem arkām vai saulē mirgojošajiem kokiem un agri vai vēlu nonākt saskarē ar salas iedzīvotājiem, noklausoties katra skandāla sīkākās detaļas. Jūs sēžat un mierīgi iedzerat, un drīz vien ap jūsu galdiņu salasās visi notikušās drāmas varoņi.
— Es esmu korfiete,— ierunājās grāfiene Malinopou- losa.— Tāpēc man ir uzlikts par pienākumu nodibināt komiteju, kurai jāsastāda mūsu žēlīgā karaļa sveikšanas pasākumu plāns.
— Jā, patiešām, es to saprotu,— māte nervozi piekrita.
Grāfiene, kas atgādināja ar sarkanu okeru iekrāsotu
melnu vārnu ar oranžu parūku galvā, bez šaubām, bija ietekmīga persona, tomēr gaidāmais notikums bija tik svarīgs, ka nevarēja atļaut, viņai izrīkoties despotiski, nerēķinoties ar citiem. Tā ļoti īsā laikā tika nodibinātas vismaz sešas sveikšanas komitejas, no kurām katra pūlējās pārliecināt nomarku[25], ka viņas izstrādātais plāns ir labāks par citiem.
Klīda baumas, ka nomarks organizējis bruņotu apsardzi un sācis gulēt aizbultētā istabā pēc tam, kad kāda sieviešu dzimuma komitejas locekle mēģinājusi upurēt savu nevainību, lai viņas pārstāvētās komitejas plāns iegūtu nomarka atzinību.
— Pretīgi!—notaurēja Lena Mavrokonda, bolīdama melnās acis un šmaukstinādama sarkanās lūpas; īstenībā viņa nožēloja, ka pašai nebija ienākusi prātā šāda ideja.— Jūs padomājiet, mani mīļie, sieviete viņas gados mēģina ielauzties nomarka istabā kaila!
— Patiesi interesants paņēmiens, kā iegūt atzinību,— Larijs nevainīgi piebilda.
-— Nē, nē, tas ir stulbums,— Lena runāja savu, bāzdama sarkanajā mutē olīvu pēc olīvas, it kā pielādēdama šauteni.— Es pazīstu nomarku un esmu pārliecināta, ka viņš atzīs manu komiteju par oficiālo. Tas ir kauns, ka ostā nav britu flotes; tad mēs varētu noorganizēt godasardzi. Ak, šie skaistie jūrnieki savās uniformās, viņi vienmēr liekas tik tīri un tik bīstami!
— Iespēja saslimt ar infekcijas slimībām. Karaliskajā flotē…— Larijs iesāka, bet māte viņu steidzīgi pārtrauca.
— Lena,-pastāstiet, kādi ir jūsu plāni,— viņa sacīja, dusmīgi raudzīdamās uz Lariju, jo pēc astotās iztukšotās ouzo glāzes par viņu vairs īsti nevarēja galvot.
— Tādi plāni, mani dārgie, tādi plāni mums ir! Visa Platia būs izdekorēta ar zilu un baltu, bet mums allaž sanāk nedienas ar to muļķi Marko Paniotisu,— Lena sacīja, izmisīgi valbīdama acis.
Par Marko mums bija zināms, ka tas ir iedvesmas pilns vājprātīgais, un mēs brīnījāmies, ka viņš vispār iekļuvis komitejā.
— Ko tad Marko grib?—jautāja Larijs.
— Ēzeļus!…— Lena nošņāca, it kā šis vārds būtu piedauzīgs.
— Ēzeļus?—Larijs vaicāja.— Viņš grib dabūt ēzeļus? Ko viņš domā? Tā būs lauksaimniecības izstāde?
— Es jau viņam skaidroju,— atteica Lena,— bet viņš tikai savu —viņam vajag ēzeļus, tas esot simboliski, viņš saka, jo Kristus iejājis Jeruzālemē uz ēzeļa, un Marko pieprasa zilus un baltus ēzeļus.
— Zilus un baltus? Jūs domājāt — nokrāsotus?— vaicāja māte.— Kāpēc tā?
— Lai pieskaņotos Grieķijas karogam,— Lena paskaidroja, pieceldamās kājās, un, stalti izslējusies, dūres žņaudzīdama, bargi blenza uz mums.
— Bet es šim saku: «Marko, ēzeļus tu atvedīsi tikai pār manu līķi.»
Viņa aizsoļoja projām pa Platia, būdama caur un caur Grieķijas meita.
Nākamais, kas apstājās pie mūsu galdiņa, bija pulkvedis Velvits, diezgan glīts, vecs liela auguma virs ar baironisku profilu un stūrainu augumu, kas raustījās un kustējās kā vēja purināta marionete. Pie viņa baltajiem, sprogainajiem matiem, melnajām, dzirkstošajām acīm it kā nepiedienēja nēsāt skauta uniformu, taču viņš to prata nēsāt ar cieņu. Kopš aiziešanas pensijā viņa vienīgā interese dzīvē bija vietējā skautu vienība, un, kamēr ļauni cilvēki melsa, ka viņa mīlestība uz skautiem neesot gluži nesavtīga, viņš šajā darbā netaupīja pūles un, protams, līdz šim nekādās nelikumībās nebija pieķerts.
Pulkvedis Velvits pateicās par piedāvāto ouzo un apsēdās, slaucīdams pieri ar kabatlakalu, kas smaržoja pēc lavandas.
— Tie puiši,— viņš žēli gaudās,— tie puiši mani novedis kapā. Viņi ir tik pārpilni enerģijas.
— Varbūt viņiem derētu atvest kādu bariņu gaidu[26]precību gados,— Larijs ieteica.— Vai jūs par to esat padomājis?
— Tas nav nekāds joks, mans dārgais,— pulkvedis sacīja, īgni uzlūkodams Lariju.— Viņi ir tik pārgalvīgi, ka es baidos — viņi var pastrādāt kādus nedarbus. Tas bija vienkārši šausmīgi, ko viņi šodien izdarīja, arī nomarks bija bezgala satraukts.
— Nabaga nomarks laikam dabū pa seksti no visām pusēm,— piebilda Larijs.
— Ko tad jūsu skauti izdarīja?—vaicāja māte.
— Redziet, mana mīļā misis Darela, kā jūs zināt, es viņus trenēju speciālam demonstrējumam, kas notiks vakarā pēc Viņa Majestātes ierašanās,— pulkvedis stāstīja, klīrīgi kā kaķis malkodams dzērienu.—-Vispirms viņi, daļa tērpusies zilos, daļa baltos tērpos, izsoļo… nu, kā viņu tur sauc… pie paaugstinājuma. Jā, tieši tā, paaugstinājuma priekšā. Viņi izveido karē un sveicina karali. Tad, atskanot komandai, pārkārtojas un izveido Grieķijas karogu. Tas ir lielisks skats, es to varu droši apgalvot.
Viņš apklusa, iztukšoja glāzi un atslējās krēslā.
— Jā, un nomarks vēlējās noskatīties mūsu treniņā, lai pavērotu, kā mums tas izdodas; viņš uzkāpa uz paaugstinājuma, tobrīd atvietodams karali. Es devu komandu, un vienība izsoļoja paaugstinājuma priekšā.
Pulkvedis Velvits aizvēra acis, viņš mazliet nodrebēja.
— Un zināt, ko viņi darīja?—viņš klusu jautāja.— Es nekad neesmu piedzīvojis tādu kaunu. Apstājušies pie paaugstinājuma, viņi pacēla rokas fašistu sveicienam.
— Vai viņi kliedza «Heil nomarkl»?—Larijs jautāja.
— Par laimi, ne,— pulkvedis Velvits atteica.— Mirkli es aiz bailēm jutos kā paralizēts un tad, cerēdams, ka nomarks neko nebūs ievērojis, devu komandu izveidot karogu. Viņi sakustējās, un es ar šausmām redzēju, kā nomarka priekšā izauga zili balts kāškrusts. Nomarks bija pārskaities. Gandrīz jau gribēja mūsu demonstrējumu izsvītrot no paredzētās programmas. Kas tas būtu par sit,ienu visai skautu kustībai!
— Jā, patiesi gan,— māte piekrita,— bet galu galā viņi jau vēl ir bērni.
— Pareizi, mīļā misis Darela, bet es nevaru pieļaut, lai ļaudis runā, ka es trenēju fašistu bandu,— pulkvedis Velvits nopietni atbildēja.— Vēlāk viņi teiks, ka es tīkoju sagrābt varu Korfu salā.
Turpmākajās dienās, kad lielais notikums nāca arvien tuvāk, salas iedzīvotāji satraucās vēl vairāk un iedegās kaislības. Grāfiene .Malinopoulusa vairs nerunāja ar Lenu Mavrokondu, un tā savukārt nerunāja ar pulkvedi Vel- vitu, jo viņa skauti, soļodami garām Lēnas namam, bija atļāvušies kādu nepārprotami bioloģiskas dabas mājienu. Visi ciema orķestru vadītāji, kas vienmēr bija piedalījušies svētā Spiridiona procesijā, sirdīgi ķīvējās cits ar citu par ceremoniālmarša norisi, un kādu vakaru Platia mēs dabūjām noskatīties, kā trīs saniknoti tūbas pūtēji pilnā uniformā ar instrumentiem dzinās pakaļ basa bundziniekam. Tūbas spēlētāji, acīmredzot izvesti no pacietības, iedzina bundzinieku stūrī, norāva viņa instrumentu un sāka to dauzīt. Tajā pašā mirklī visa
Platia pārtapa kautiņā ierautu, satracinātu, saniknotu orķestrantu mutuli. Misters Kralevskis, būdams tikai nevainīgs skatītājs, saņēma sāpigu belzienu ar cimbalu pa pakausi, un vecajai misis Kukudopoulusai, kura starp kokiem apmācīja divus Spanielus, nācās sacelt svārkus un dot kājām ziņu. Sis atgadījums (tā visi runāja, kad viņa nākamajā gadā nomira) nolaupījis viņai divus gadus no dzīves, bet, tā kā misis Kukudopoulusa mirstot jau bija deviņdesmit piecus gadus veca, tam bija grūti noticēt.
Drīz vien cits ar citu vairs nemaz nesarunājās, bet visi labprāt runāja ar mums, jo mēs ieturējām visstingrāko neitralitāti. Kapteini Krīču, kurā neviens nekad nebija ievērojis jebkāda veida patriotisma izpausmes, gaidāmais lielais notikums bija ārkārtīgi satraucis, un, visiem par lielu nepatiku, viņš staigāja tenkodams no komitejas uz komiteju, dziedāja piedauzīgas dziesmas, slepus knaibīja neaizsargātas krūtis un dibenus un vispār bija neciešams.
— Pretīgs, vecs ķēms!— iesaucās māte dusmās zibošām acīm.— Būtu uzvedies, kā pienākas. Galu galā viņš tomēr ir anglis.
— Viņš liek komitejām trūkties, ja tā var izteikties,— piebilda Larijs.— Lena man stāstīja, ka pēc pēdējās sapulces, kurā kapteinis piedalījies, viņas dibens bijis saknaibīts zili melns.
— Riebīgais, vecais lops!— māte sirdījās.
— Neesi nu tik barga, māmiņ,— Larijs atteica.— Tu taču zini, ka esi greizsirdīga.
— Greizsirdīga!— iespiedzās māte, uzbozdamās kā m^zs terjers.— Greizsirdīga… uz to… veco… veco… iz: virtuli! Nepaliec nekaunīgs. Es nevēlos, ka tu tā runā, Larij, pat pa jokam ne.
— Bet tā ir bezcerīgā mīla uz tevi, kas liek viņam slīcināt bēdas vīnā un uzdzīvē ar sievietēm,— Larijs aizrādīja.— Ja tu gribētu no viņa iztaisīt godavīru, viņš atmestu savus sliktos paradumus.
— Viņš jau remdēja savas bēdas ar vīnu un sievietēm ilgi pirms tam, kad bija mani sastapis,— māte iebilda,— un manis dēļ viņš var to darīt arī turpmāk. Tādu cilvēku kā viņš es nepavisam nevēlos pārveidot.
Bet kapteinim nerūpēja, kas par viņu tiek runāts.
— Mīļā meitenīt,— viņš nākamajā tikšanās reizē uzrunāja māti,— vai jums kaut kur kumodes atvilktnē neglabājas Apvienotās Karalistes karogs?
— Nē, kapteini, diemžēl ne,— māte cienīgi atteica. —- Man nav arī kumodes.
— Ko? Tik jaukai meičai kā jums? Nav kumodes? Nav melnu, skaistu, kruzuļotu biksīšu kolekcijas, kas padarīs traku jūsu nākamo vīru?—kapteinis Krīčs vaicāja, vērodams māti valgām izvirtuļa acīm.
Māte nosarka un saslējās.
— Man nav nodoma kādu padarīt traku nedz ar, nedz bez biksīšu komplekta!— viņa atbildēja ar lielu cieņu.
— Mana meičiņa,— sacīja kapteinis,— gards kumosiņš, mans kārotais gardumiņš jūs esat. Taisnību sakot, man patīk nedaudz plikuma.
—-Kam jums vajadzīgs britu nacionālais karogs?— māte ledaini jautāja, vēlēdamās mainīt sarunas tematu.
— Lai vicinātu, protams,— kapteinis atteica.— Visi šie iedzimtie vicinās savu karogu, mums tāpēc viņiem jāparāda, ka pastāv ari vecā, labā impērija.
— Vai esat griezies pie konsula?—māte atkal vaicāja.
— Pie tā?—pikti atsaucās kapteinis.— Viņš sacīja, ka pa visu salu esot tikai viens britu karogs un tas tiekot lietots vienīgi speciālos gadījumos. Bet, ja šis nav speciāls gadījums, pie velna, kas tad tas ir? Un es viņam pateicu, lai viņš ar sava karoga mastu taisa sev klizmu.
— Es vēlos, lai tu nemudinātu šo cūcīgo, veco vīru nākt un sēdēt te pie mums,— māte sūrodamās sacīja, kad kapteinis bija izsteberējis ārā, lai turpinātu britu nacionālā karoga meklēšanu.— Viņa sarunas ir piedauzīgas, un es negribu, ka tādas lietas tiek runātas Džerija klātbūtnē.
— Tā ir tava vainā, tu dod viņam cerības,— Larijs atteica.— Tu taču runāji kaut ko par biksītēm.
— Larij! Tu lieliski saproti, ko es domāju. Šie vārdi man pirmīt neviļus paspruka.
— Bet tie viņu iedrošināja,— turpināja Larijs.— Es tev iesaku uzmanīties, citādi viņš kā medību suns pieklups pie tavas kumodes un sāks tur vandīties, lai izraudzītos kāzu naktskreklu.
— Ak, apklusti. jel!—māte pikti iesaucās.— Nudien, Larij, tu man reizēm aizdod dusmas.
Sala saspringa arvien .vairāk un vairāk. No attālajiem kalnu ciematiem, kur vecākās sievietes posa savas ar govs ragiem greznotās galvassegas un gludināja kabat- lakatus, līdz pilsētai, kur katrs koks tika apcirpts un
Platia pārkrāsots katrs galdiņš un krēsls,— it visur kūsāja drudžaina rosme un trakoja kaislības. Vecajā pilsētas daļā ar tās divu ēzeļu platuma ieliņām, kur gaiss allaž vienādi stipri oda pēc svaigi ceptas maizes, augļiem, saules un kanalizācijas, atradās manam draugam Kosti Avgadramam piederoša maza kafejnīciņa.
šī kafejnīca bija slavena ar to, ka tur vienmer bija dabūjams labākais saldējums visā Korfu salā, jo pats Kosti, uzturēdamies Itālijā, bija apguvis visus saldējuma gatavošanas noslēpumus. Pēc Kosti saldējuma bija liels pieprasījums, un salā nenotika nevienas kārtīgas viesības, kur netiktu pasniegts kāds no viņa daudzkrāsainajiem meistardarbiem. Ar Kosti mums bija laba vienošanās: es ierados trīs reizes nedēļā viņa kafejnīcā, lai virtuvē izķertu tarakānus, ar ko barot putnus un zvērus, bet viņš man par šo pakalpojumu ikreiz deva saēsties saldējumu, cik tik lien.
Man bija skaidrs, ka Kosti uzņēmumam jābūt pienācīgi iztīrītam un sapostam gaidāmajai karaļa vizītei, tāpēc es ierados pie viņa trīs dienas pirms lielā notikuma, bet atradu draugu vismelnākajā izmisumā, kādā grieķis iekrīt un izdzīvo vienīgi ar ouzo palīdzību. Es pavaicāju, kas ar viņu noticis.
— Esmu izpostīts,— Kosti sacīja aizkapa balsī, nolikdams man priekšā akmens pudeli ar ingveralu un porciju žilbinoši balta saldējuma, pietiekami lielu, lai nogremdētu «Titāniku»[27].— Esmu pagalam izpostīts, kyria Džerij. Esmu kļuvis visiem par apsmieklu. Cilvēki vairs nekad neteiks: «Ak, Korfu, tas ir tur, kur gatavo Kosti saldējumu.» Tagad viņi sacīs: «Korfu? Tas ir tur, kur gatavo tā muļķa Kosti saldējumu?» Man nāksies atstāt salu, citas izejas vairs nav. Došos uz Zanti vai varbūt uz Atēnām vai arī iestāšos klosterī. Manai sievai un bērniem nebūs ko ēst, manus nabaga vecākus dedzinās svelošs kauns, kad viņiem vajadzēs ubagot maizi…
Pārtraukdams šos drūmos pareģojumus, es atkal pavaicāju, kas viņu iedzinis tādā izmisumā.
— Es esmu ģēnijs,— viņš sacīja bez lielīšanās, apsēzdamies pie mana galdiņa un izklaidīgi pieliedams sev vēl vienu glāzi ar ouzo.— Neviens visā Korfu neprata gatavot tādus saldējumus kā es, tik sulīgus, skaistus, tik… tik aukstus.
Es apliecināju, ka tā ir patiesība. Man bija jāsaka vēl kaut kas, jo viņu acīmredzot vajadzēja iedrošināt, un es ņēmos apgalvot, ka viņa saldējumi ir slaveni visā Grieķijā un varbūt pat visā Eiropā.
— Tas tiesa,— novaidējās Kosti.— Tāpēc arī bija gluži dabiski, ka nomarks vēlējās, lai karalis, ieradies Korfu, nogaršotu manu saldējumu.
Šī ziņa uz mani atstāja lielu iespaidu, un es Kosti tā arī pateicu.
— Jā,— turpināja Kosti,— man vajadzēja nosūtīt divpadsmit kilogramus saldējuma uz Monrepo pili un vēl pagatavot speciālu saldējumu lielajam banketam, kas notiks vakarā pēc Viņa Majestātes ierašanās. Ak! Tieši šis speciālais saldējums izrādījās man par postu. Speciālā saldējuma dēļ manai sievai un bērniem nāksies ciest badu. Ak, ļaunais, nepielūdzamais liktenis!
— Kā to saprast?— es muļķīgi ievaicājos, piebāzis pilnu muti ar saldējumu. Mani šobrīd neinteresēja skaisti vārdi, es gribēju ātrāk iegūt skaidrību, kur slēpjas Kosti posts.
— Es biju nolēmis, ka šis saldējums būs kaut kas pilnīgi jauns, unikāls, kaut kas tāds, ko pat sapņos nevar iedomāties,— Kosti skaidroja, tukšodams ouzo glāzi. — Visu nakti es pavadīju nomodā, gaidīdams kādu zirni.
Viņš aizvēra acis un grozīja galvu no vienas puses uz otru, it kā tā gulētu uz iedomāta, sakarsuša, neērta, cieta spilvena.
— Es nespēju aizmigt. Biju kā drudzī. Bet, kad gaiļi nodziedāja «ki-ke-ri-gī!», mani piepeši apžilbināja iedvesma.
Kosti tik spēcīgi iesita sev pa pieri, ka gandrīz novēlās no krēsla. Trīcošām rokām viņš ielēja sev vēl vienu ouzo.
— Manu nogurušo, iekaisušo acu priekšā pēkšņi iznira karogs, Grieķijas karogs, tas pats karogs, par kuru mēs bijām cietuši un atdevuši dzīvības, bet šis karogs bija pagatavots no mana vislabākā superšķirnes saldējuma, krējuma saldējuma,— Kosti gavilējoši paziņoja un atlaidās dziļāk krēslā, lai pavērotu, kādu iespaidu viņa stāstījums atstājis uz mani.
Es teicu, ka, pēc manām domām, tā ir pati lieliskākā ideja, kādu man jebkad gadījies dzirdēt. Kosti staroja, bet tad, atceroties īstenību, viņa vaigs atkal samācās, un atgriezās pirmītējais izmisums.
— Es izlēcu no gultas,— viņš bēdīgi turpināja,— un ieskrēju virtuvē. Bet tur atklājās, ka man trūkst vajadzīgo sastāvdaļu, lai savu plānu izvestu dzīvē. Man bija šokolāde, ar ko saldējumu nokrāsot brūnā krāsā, man bija krāsas, ar kurām varēja dabūt sarkanu, zaļu vai pat dzeltenu, bet man nebija nekā, itin nekā, ar ko karogā iekrāsot zilās svītras. .
Viņš apklusa, iedzēra krietnu malku un tad lepni izslējās.
— Cilvēks bez vēriena… kāds turks vai albānis… būtu no sava plāna atteicies. Bet ne Kosti Avgadrama. Vai zini, ko es izdarīju?
Es pakratīju galvu un iesūcu ingveralu.
— Es devos pie sava brālēna Mihaēli. Tu zini, viņš strādā aptiekā, tur, lejā pie dokiem. Mihaēli — lai svētā Spiridiona lāsts nāk pār viņu un viņa pēcnācējiem!— iedeva man kādu pulveri, ar ko iekrāsot zilās svītras. Skaties!
Kosti devās uz auksto pieliekamo istabu un nozuda tajā; pēc brīža viņš parādījās no jauna, smagi stiepdams milzu lielu bļodu, ko nolika manā priekšā uz galda. Bļoda bija pilna ar saldējumu, kura zilbaltais svītrojums ļoti atgādināja Grieķijas karogu, lai gan zilumam bija viegli violeta nokrāsa. Es biju sajūsmā un uzlielīju viņu par šo sasniegumu.
Šausmīgi!—nošņāca Kosti.— Kādas šausmas!
Viņš apsēdās un ļauni blenza uz milzīgo bļodu. Es tajā nesaskatīju nekā peļama, varbūt vienīgi to, ka zilās svītras nebija īsti zilas, bet drīzāk violetas, dena- turētā spirta krāsā.
— Apkaunots! Paša brālēns mani iegrūdis negodā — viņš, kuram nav likumīga tēva!—Kosti gaudās.— Viņš man iedeva to pulveri, sacīdams, ka tas derēšot; viņš man iestāstīja — gatavais viltnieks!— ka tas nokrāsošot saldējumu.
— Bet tas patiešām nokrāsoja,— es aizrādīju,— par ko tad vēl jābēdājas?
— Dievs un svētais Spiridions tomēr parādīja man žēlastību,— Kosti svētulīgi sacīja.— Man radās doma pagatavot mazu Grieķijas flagu savai ģimenei, lai viņi varētu nosvinēt tēva triumfu. Bail pat iedomāt, kas varēja notikt, ja es to nebūtu izdarījis.
Kosti piecēlās kājās un atvēra durvis, kas veda no kafejnīcas uz viņa dzīvokli.
Es tev parādīšu, ko tas briesmonis, mans brālēns, i.r pastrādājis,— viņš turpināja un pakliedza uz augšstāvu:— Katarina! Petra! Spiro! Nāciet šurp!
Kosti sieva un divi dēli lēni, negribīgi nokāpa pa kāpnēm un nostājās manā priekšā. Pārsteigts es ieraudzīju, ka viņiem visiem trim ir sarkani violetas mutes, karaliski košas kā ugunsvaboles spārni.
— Izbāziet mēles!—-nokomandēja Kosti. Ģimene atvēra mutes un izbāza purpuisarkanas, Romas kardināla mantijai līdzīgas mēles. Tās atgādināja nāves orhidejas -vai varbūt kādas īpašas mandragoras . Es sapratu Kosti raizes. Visiem korfiešiem .piemītošā laipnībā un neapdomīgā izpalīdzībā brālēns bija Kosti iedevis paciņu genciānas violetās krāsas. Man reiz bija gadījies noziest ar to brūci kājā, un es zināju, ka līdzās daudzām citām īpašībām šai krāsai raksturīga ļoti liela noturība. Pāris nedēļas Kosti vajadzēs samierināties ar sarkani violetu sievu un bērniem.
— Tu tikai padomā,— viņš man sacīja, aizsūtījis atpakaļ uz augšstāvu savu izkrāšļoto sievu un bērnus,— padomā vien, kas notiktu, ja es būtu aizsūtījis savu saldējumu uz pili!-Iedomājies visus tos augstos baznīcas tēvus ar sarkani violetām bārdām! Violets nomarks un violets karalis! Mani būtu nošāvuši.
Es atteicu, ka tie būtu lieli joki. Kosti bija satriekts. Kad es izaugšot liels, viņš bargi sacīja, es sapratīšot, ka dzīvē daudz kas ir ļoti nopietns, nevis komisks.
— Padomā par salas reputāciju… iedomājies, kāda būtu mana reputācija, ja es karali būtu pārvērtis sarkani violetu,—viņš sacīja, piebīdīdams man vēl vienu porciju saldējuma, līdz ar to likdams saprast, ka netur uz mani ļaunu prātu.— Iedomājies vien, kā ārzemnieki smietos, ieraudzījuši sarkani violetu Grieķijas karali! Po! Po! Po! Po! Svētais Spiridion, pasargi mūs!
Un ko par to sacīja brālēns, es painteresējos, kā viņš uzņēma šo ziņu?
— Viņš vēl neko nezin,— Kosti atteica, ļauni pavīpsnādams,— bet drīz viņš uzzinās. Es viņam aizsūtīju šo no saldējuma pagatavoto Grieķijas karogu.
Tā, lielajai dienai ataustot, salā valdīja neaprakstāms satraukums. Spiro, par katru cenu vēlēdamies sagādāt mūsu ģimenei vislabākās iespējas vērot notikumus, bija pārvērtis savu lielo, vecmodīgo dodžu par kaut ko vidēju starp tribīni un mūru dragājamo ierīci. Svētku noskaņojumā mēs iebraucām pilsētā un apstājāmies Platia, lai mazliet iedzertu un ievāktu ziņas par pēdējiem sagatavošanās darbiem. Lena, laistīdamās zaļā un purpura mirdzumā, mums pastāstīja, ka Marko galu galā, kaut ari negribīgi, esot atteicies no savas idejas par ziliem un baltiem ēzeļiem, bet tagad viņam radies jauns, gandriz tikpat neprātīgs plāns.
— Zināt, viņa tēvam pieder apdrukāšanas fabrika. Marko saka, viņš apdrukāšot tūkstošiem auduma gabaliņu ar Grieķijas flagu un pēc tam tos no savas jahtas izkaisīšot jūrā, lai karaļa kuģis, tuvojoties Korfu, varētu braukt pa Grieķijas karogu paklāju.
Par Marko jahtu uzjautrinājās visa Koi-fu sala; uz šis kādreiz greznās kreiserjahtas Marko bija uzmontējis tik sarežģītu supervirsbūvi, ka tā, Leslija vārdiem runājot, drīzāk atgādināja peldošu Kristāla Pili[28] ar spēcīgu sānsveri uz labo bortu. Katrreiz, kad Marko uzvilka buras, tika slēgtas derības, vai un kad viņš atgriezīsies krastā.
— Tā,— Lena turpināja,— auduma gabaliņi tika apdrukāti, taču nu izrādījās, ka tie neturas virs ūdens, bet grimst. Marko tad lika pagatavot mazus koka krustiņus un pielīmēja pie tiem karodziņus, lai tie peldētu virs ūdens.
— Tā, liekas, ir prātīga doma,— sacīja māte.
— Ja vien tā attaisnosies,— piebilda Larijs.—Tu jau zini, ka Marko ir ģeniāls organizators. Atceries Kon- stantaina dzimšanas dienu!
Vasarā sava brāļadēla Konstantaina dzimšanas dienā Marko bija noorganizējis greznu pikniku. Tas būtu izvērties par krāšņu notikumu, jo tika sagādāts bagātīgs cienasts — tur bija viss, sākot ar ceptiem sivēniem un beidzot ar šampanieti pildītiem arbūziem. Ielūgta bija visa Korfu elite. Vienīgā nelaime — Marko bija sajaucis liedagus, un, kamēr viņš izšķērdīgā vientulībā sēdēja kādā liedagā tālu salas dienvidos un viņam apkārt bija tik daudz ēdamā, ka ar to varētu pabarot veselu armiju, Korfu elite nokarsusi un izsalkusi gaidīja uz viņu kādā citā liedagā pašos salas ziemeļos.
—- Neko darīt,— noteica Lena, izteiksmīgi paraustīdama plecus,— nav mūsu spēkos viņu atturēt. Visi karodziņi jau iekrauti Marko laivā. Viņš ir nosūtījis kādu vīru ar raķeti uz Koloru.
— Kādu vīru ar raķeti?— pārjautāja Leslijs.— Kādā nolūkā?
Lena izteiksmīgi izbolīja acis.
— Kad tas vīrs ieraudzīs karaļa kuģi, viņš izšaus raķeti,— viņa skaidroja.— Marko, pamanījis raķeti, nekavējoties izbrauks jūrā un pārklās ūdeni ar karodziņiem.
— Es ceru, viņām tas izdosies,— sacīja Margo.— Man patīk Marko.
— Mums visiem viņš patīk, mana dārgā,— Lena paskaidroja.— Tai ciemā, kur atrodas mana vasarnīca, mums ir kāds muļķītis. Viņš ir apburošs, trēs sym- pathique\ bet mēs nebūt nevēlamies, lai viņš būtu ciema mērs!
Ar šo dzēlīgo atvadu salūtu viņa mūs atstāja. Pēc tam ļoti satraukts, pie mums pienāca pulkvedis Velvits.
— Vai jūs neesat redzējuši trīs mazus, resnus skautus?— viņš jautāja.— Nē, īstenībā es nedomāju, ka jūs būtu viņus manījuši. Mazie nekauņas! Viņi izgāja no pilsētas savās skautu uniformās, šie mazie mežoņi, un atgriezās nosmulējušies kā cūkas. Es viņus nosūtīju pie formas apģērbu tīrītājiem, bet puikas nez kur pazuda.
— Ja es viņus redzēšu, tūlīt aizsūtīšu pie jums,— māte mierinoši sacīja.— Esiet bez rūpēm!
— Paldies jums, dārgā misis Darela. Es neraizētos, bet šiem mazajiem velnēniem ir svarīgi uzdevumi visā svētku norisē,— atteica pulkvedis Velvits, apņēmies sameklēt trūkstošos skautus.— Redziet, viņiem ne tikai jāizveido svītras karogā, bet arī jāsagrauj tilts.
Ar šo noslēpumaino piebildi viņš no mums šķīrās, aizlēkšodams projām kā medību suns.
— Tilts? Kas par tiltu?— māte brīnījās.
— A, tas pieder pie demonstrējuma,— Leslijs paskaidroja.— Starp citu, viņi uzbūvē pontonu tiltu pāri iedo- matai upei, šķērso to un tad uzspridzina, lai aizkavētu ienaidnieka tālākvirzīšanos,
— Es allaž biju domājusi, ka skauti ir ļoti miermīlīgi,— māte sacīja.
— Tikai ne Korfu skauti,— Leslijs piebilda.— Tie droši vien ir paši kareivīgākie Korfu iedzīvotāji.
Tajā brīdī ieradās Teodors ar Kralevski, kuri kopā ar mums ieņems vietas Spiro mašīnā.
— Tur gadījušies… e-e… zināt… nelieli sarežģījumi ar salūtu,— Teodors stāstīja Leslijam.
— Es to paredzēju,— Leslijs dusmīgi atteica.— Tas muļķa komandants! Viņš neklausījās, kad es ar viņu runāju. Es viņu tiku brīdinājis, ka tie Venēcijas lielgabali pārsprāgs.
— Nē, nē… e-e,.. lielgabali nepārsprāga… E-e… hm… vismaz vēl ne,— Teodors sacīja.— Grūtības radās ar laika aprēķināšanu. Komandants uzstāja, ka salūts jāizšauj tajā brīdī, kad karalis spers kāju uz Grieķijas zemes. Sarežģījumi… e-e… hm… acīmredzot ir ar signālu, kas tiks dots 110 dokiem… un… jūs zināt… artilēristam' tas… e-e… fortā ir jāredz.
— Un kā tad j€is to nokārtojāt?— Leslijs jautāja.
— Lejā uz dokiem tika nosūtīts kaprālis ar četrdesmit piektā kalibra revolveri. Viņam jāizšauj brīdi pirms tam, kad karalis būs izkāpis krastā.
— Vai viņš prot ar to šaut?— Leslijs skeptiski Vaicāja.
— Nu… e-e…— turpināja Teodors,— man vajadzēja ziedot krietni daudz laika, lai viņam ieskaidrotu, ka ir bīstami pielādētu ieroci… hm… turklāt ar uzvilktu gaili, likt makstī.
— Stulbenis, tā viņš sev iešaus kājā,— Leslijs piezīmēja.
— Nekas,— noteica Larijs,— līdz vakaram te vēl var gadīties arī asins izliešana. Es ceru, Teodor, jūs esat paņēmis līdzi savu pirmās palīdzības somu.
— Nerunā tā, Larij,— lūdzās māte.—Tu mani dari nervozu.
— Ja jūs ir gatavs, misis Darels, mēs varētum doties tālāk,— sacīja pienākušais Spiro, brūni iededzis, dusmīgi saviebtu seju kā Parīzes Dievmātes katedrāles hime- rai.— Pūlis kļūst aizvien biesāks.
— Biezāks, Spiro, biezāks,— Margo pārlaboja.
— Tas jau ir, ko es teikt, mis Margo,— Spiro atsaucās.
— Bet esiet bez bēdu. Es to nokārtos. Ar tauri es to izretinās nost no ceļa.
— Spiro nudien derētu sastādīt savu vārdnīcu,— Larijs sacīja, kad mēs kāpām iekšā lielajā dodžā un ierīkojāmies ērtāk platajos ādas sēdekļos.
Kopš paša agra rīta baltie, putekļainie ceļi bija pārpildīti ar ratiem un ēzeļiem, kas veda zemniekus uz pilsētu, kur risināsies karaliskais notikums; plats putekļu mākonis cēlās augšā virs laukiem, nobaltināja ceļmalas zāli un kokus un karājās gaisā kā sīksīkas sniegpārsliņas. Pilsēta tagad bija tikpat pilna vai vēl pilnāka nekā svētā Spiridiona dienā, un lieli ļaužu bari, tērpušies svētku drānās, virpuļoja pa Platia kā vēja dzīti ziedu mākoņi. Visas sānieliņas bija bāztin piebāztas ar cilvēkiem un ēzeļiem, kas soļoja šļūdoņa gaitā; gaisā vibrēja satrauktas sarunas, smiekli, un tajā bija ari kodīga ķiploku smaka un spēcīgs naftalīna smārds, kas vēdīja no svētku drānām, kuras šim gadījumam tika rūpīgi izņemtas ifo drošajām uzglabāšanas vietām. Visās malās pūtēju orķestri skaņoja savus instrumentus, ēzeļi zviedza, ielu tirgotāji klaigāja, bērni satraukti spiedza.
Pilsēta virmoja un pulsēja kā liels, daudzkrāsains, smaržīgs bišu strops. Braukdams gliemeža gaitā un nepārtraukti darbinādams lielo, apaļo gumijas signāltauri, lai «izretinātu» pūli nost no ceļa, Spiro mūs veda lejā uz dokiem. Tur valdīja viena vienīga burzma, un bija vajadzīga liela veiklība, lai izspiestos tai cauri; gar ielas malām stāvēja pūtēju orķestri, taures zaigoja saulē, un paši mūziķi bija ietērpti nevainojami tīros mundieros, viņu citādi cienījamo izskatu vienīgi mazliet sabojāja nepatīkamais fakts, ka diviem kolektīva locekļiem kautiņā bija uZdauzīta zila acs. Turpat blakus bija nostājies vietējo karavīru bataljons, kas arī izskatījās ļoti tīrs un kārtīgs. Augsti baznīcas ierēdņi rūpīgi izsukātām, baltām, sudrabotām un tēraudpelēkām bārdām, jautri un nebēdnīgi kā talāros ietērpts papagaiļu bars, dzīvi sarunājās cits ar citu, viņi stāvēja, resnos vēderus izgāzuši, bārdas kratīdami, tuklās, labi koptās rokas kustējās ar izmeklētu vieglumu. Līdzās piestātnei, kur karalim vajadzēs izkāpt krastā, dirnēja vientuļš nelaimīga izskata kaprālis, atbildības nasta, kas gūlās uz viņa pleciem, acīmredzot bija pārāk smaga, jo viņš nemitīgi aiztika revolvera maksti un nervozi kodīja nagus.
Piepeši pūlis saviļņojās, to pāršalca trauksmaini saucieni: «Karalis! Karalis! Karalis brauc!» Kaprālis sakārtoja formas cepuri un izslējās taisnāk. Trauksmi bija izraisījis skats ar Marko Paniotisa jahtu, kas, izgājusi līcī, neveikli kustējās šurpu turpu, kamēr pats Marko, stāvēdams laivas pakaļgalā, krāva ārā saini pēc saiņa ar Grieķijas karodziņiem.
— Es neredzēju raķeti, vai kāds no jums to redzēja?— Margo jautāja.
— Nē, bet no šejienes zemesrags nav saskatāms,— Leslijs atteica.
— Es domāju, Marko viss izdosies lieliski,— Margo sacīja.
— Jānudien, tas būs iespaidīgs skats, — māte piekrita.
Tāds tas arī bija, jo gludo jūras virsmu vairāku
akru platībā nosedza mazu Grieķijas karodziņu paklājs, kas izskatījās ļoti skaisti. Diemžēl, kā mums pēc pusotras stundas kļuva zināms, Marko bija kļūdījies laika aprēķinos. Vīrs, kuru viņš bija nostādījis salas ziemeļgalā un kuram vajadzēja izšaut signālraķeti, patiešām bija tāds, uz kuru varēja paļauties, bet viņa prasme identificēt kuģus izrādījās gaužām nepilnīga, un tas, ko viņš beidzot bija saskatījis un domājās esam karaļa kuģi, bija neliels, netīrs tankkuģis ceļā uz Atēnām. Pati par sevi tā nebūtu bijusi tik liela nelaime, bet Marko, tāpat kā .daudzi jo daudzi salinieki, gaidāmā notikuma pārņemti, nebija iedomājies pārbaudīt līmi, ar kuru karodziņi bija pielīmēti pie mazajiem koka krustiņiem, kas tiem ļāva turēties virs ūdens. Un tā, gaidīdami karali, mēs noskatījāmies, kā, jūras ūdens iespaidā līmei sadaloties, tūkstošiem Grieķijas karogu apkaunojošā kārtā nogāja līča dibenā.
— Ak, nabaga Marko, man viņa tik ļoti žēl!— izsaucās Margo, gandrīz vai izplūzdama asarās.
— Tas nekas,— Larijs mierināja māsu,— varbūt karalim patīk mazi koka gabaliņi.
— Hm… es vis… zināt… tā nedomāju,— sacīja Teodors.— Jūs taču redzat, no dēlīšiem ir pagatavoti mazi krustiņi. Grieķijā to uzlūko par sevišķi ļaunu zīmi.
—Ai, mīļie,— iejaucās māte.—Es ceru, karalis neiedomāsies, ka to izdarījis Marko.
— Ja Marko būtu gudrs, viņš brīvprātīgi dotos trimdā,— Larijs izteica savas domas.
— Are, te nu tas beidzot nāk,— sacīja Leslijs, pamanījis karaļa kuģi, kas majestātiski peldēja pa koka krustiņiem nosēto jūru, it kā lauzdams sev ceļu cauri jūras kara kapsētai.
Traps tika nolaists, orķestris rāva vaļā mūziku, kareivji ieņēma miera stāju, garīdznieku pūlis gāzās uz priekšu kā saknes zaudējusi puķu dobe. Trapa galā viņi apstājās, orķestris beidza spēlēt, un, atskanot gaviļu saucieniem, parādījās karalis; uz brīdi valdnieks palika stāvot un sveicināja, tad lēnām kāpa zemē pa trapu.
Nu bija pienācis mazā kaprāļa lielais brīdis. Bagātīgi liedams sviedrus, viņš bija izspiedies iespējami tuvu trapam, viņa skatiens bija pievērsts karaļa kājām. Kaprālim bija skaidri norādīts: signāls jādod mirklī, kad karalim līdz nokāpšanai no trapa būs palikuši trīs soļi. Artilēristiem fortā tad būs pietiekami laika izšaut lielgabalu salūtu tieši tajā mirklī, kad karalis spers kāju uz Grieķijas zemes.
Karalis kāpa nesteidzīgi. Pūlis saspringa gaidās. Kap-' rālis sāka taustīties ap ieroča maksti un tad izšķirīgajā brīdī izvilka četrdesmit piektā kalibra revolveri un piecreiz izšāva apmēram divu jardu atstatumā no karaļa labās auss. Tūlīt kļuva redzams, ka forts nebija iedomājies par signālu paziņot apsveikšanas komitejai, un tā, maigi izsakoties, bija pagalam apjukusi — tāpat kā karalis un, jānudien, tāpat kā mēs visi.
— Mans dievs, viņi to ir amputējuši,— spiedza Margo, kura kritiskos brīžos allaž zaudēja galvu un prasmi pareizi izteikties angļu valodā.
— Muļķības, tas ir signāls,— atcirta Leslijs, pavērsdams tālskati uz forta pusi.
Tomēr izrādījās, ka apsveikšanas komiteja bija tādās pašās domās kā mana māsa. Visi kā viens komitejas locekļi metās virsū nelaimīgajam kaprālim. Nobālušu un protestējošu viņu dauzīja ar dūrēm, duņckāja un spārdīja, revolveris viņam tika izrauts no rokas, un viņš ar to dabūja sāpīgu belzienu pa galvu. Ļoti iespējams, nabaga kaprālim tiktu nodarīti nopietni miesas bojājumi, ja vien tajā brīdī pie forta vaļņiem nesākuši dārdēt lielgabali, izgrūzdami biezu dūmu mākoni un līdz ar to attaisnodami viņa rīcību.
Nu visiem bija lielu lielie smiekli, jautrība atgriezās, jo korfiešiem piemīt laba humora izjūta. Vienīgi karalis izskatījās mazliet domīgs. Viņš iekāpa vaļējā valdības automašīnā,, bet te atkal radās neparedzēts šķērslis — kaut kāda iemesla dēļ mašīnas durvis nebija aizveramas. Šoferis mēģināja tās aizcirst, mēģināja arī karaspēka nodaļas seržants, cirta orķestra diriģents, cirta garāmejošs priesteris, bet durvis tomēr neaizdarījās. Tad šoferis, trīcēdams par savu ādu, pakāpās atpakaļ, ieskrējās un no visa spēka iespēra pa mašīnas durvīm. Mašīna nodrebēja, taču durvis nepadevās. Tad tika sadabūta aukla, bet nebija pie kā to piesiet. Ilgāk vairs nedrīkstēja vilcināties, vajadzēja braukt projām, izlīdzoties ar nomarka sekretāru, kas, pārliecies pār sēdekļa atzveltni, ar vienu roku turēja durvis .aizvērtas.
Vispirms mašīna apstājās pie svētā Spiridiona baznīcas, lai karalis varētu atdot godu svētā mirstīgajām atliekām.
Garīdzniecības bārdu meža apņemts, karalis iegāja baznīcā un nozuda tās tumšajos dziļumos, kur, līdzīgas prīmulu ziediem, mirdzēja neskaitāmas sveces.
Diena bija karsta, un karaļa automašīnas šoferis pēc cīniņa ar durvīm jutās nedaudz piekusis, tāpēc, nevienu nebrīdinājis, viņš atstāja baznīcas priekšā novietoto mašīnu un pamuka aiz stūra, lai kaut - ko iedzertu. Vai viņu par to varēja vainot? Kurš gan šādā gadījumā būtu juties labāk? Tomēr izrādījās, ka viņš bija neprecīzi aplēsis laiku, kas karalim jāpavada baznīcā, lai godinātu svēto, un, kad karalis grieķu garīdzniecības krējuma pavadībā iznāca no dievnama un iesēdās mašīnā, šoferis nekur nebija .ieraugāms. Kā jau Korfu salā parasts kritiskos brīžos, klātesošie sāka cits citu vainot šofera pazušanā. Ceturtdaļstundu no vietas tika izkliegti apvainojumi, vicinātas dūres, izsūtīti kurjeri, kuriem vajadzēja sameklēt šoferi. Meklēšana ieilga, jo neviens nezināja, kuru kafejnīcu ar savu klātbūtni šoferis bija pagodinājis; beidzot viņa pēdas tika sadzītas. Nabaga šoferi apkaunojošā kārtā izvilka ārā brīdī, kad viņš baudīja savu otro ouzo, un pār viņa galvu gāzās lamu un nopulgojumu straume.
Nākamā apstāšanās bija Platia, kur karalim vajadzēja noskatīties karavīru un orķestru ceremoniālmaršā un skautu demonstrējumā. Nežēlīgi dārdinot cauri šaurajām sānieliņām, Spiro dodžs sasniedza Platia krietni agrāk par karaļa mašīnu.
— Manuprāt, neko aplamu viņi vairs izdarīt nevar,— māte sprieda.
— Sala ir pārspējusi pati sevi,— Larijs secināja.— Es biju cerējis, ka viņiem pārplīsīs riepa ceļā no dokiem uz baznīcu, bet tas jau būtu par daudz gribēts, tā man liekas. .
— Nu, nevar vis zināt,— noteica Teodors, pablisinā- dams acis.— Atceries, te ir Korfu. Var gadīties, viņiem vēl ir ar ko mūs pārsteigt.
— Ceru, ka ne,— atteica Kralevskis.— Patiesi! Tāda organizācija! Par to ir jāsarkst.
— Neko viņi vairs/neizgudros, Teo, nudien ne,— Larijs iebilda.
— Es neesmu… e-e… hm… gluži pārliecināts… zināt…—- noteica Teodors.
Izrādījās, ka viņam bijusi taisnība.
Karalis ieradās un ieņēma vietu uz paaugstinājuma. Kareivji nosoļoja garām ļoti sparīgi un visi vairāk vai mazāk noturējās ierindā. Tajā laikā Korfu bija ma- lienas garnizons, un jaunkareivjiem pietrūka prakses ierindas mācībās, taču arī šādos apstākļos viņi sevi parādīja no labākās puses. Tad sekoja orķestru gājiens, tajā piedalījās orķestri no visiem salas ciemiem, katrs kolektīvs bija ieģērbts atšķifīgā krāsainā uniformā, mūzikas instrumenti bija tik spoži nospodrināti, ka, tos uzskatot, sāpēja acis. Kaut arī orķestru priekšnesumā varēja saklausīt nelielas kļūmes, tās bagātīgi atsvēra muzicēšanas skaļums un spēks.
Tad bija pienākusi skautu kārta, un mēs priecīgi aplaudējām, kad pulkvedis Velvits, izskatā gaužām līdzīgs nervozam, noliesējušam Vecās Derības pravietim skautu uniformā, ieveda savu zēnu pulku putekļainajā Platia. Viņi sveicināja karali un tad, paklausīdami aizžņaugtā falsetā izkliegtajai pulkveža pavēlei, sāka stum-, dīties šurpu turpu, līdz izveidojās Grieķijas karogs. Nu sacēlās tāda aplausu vētra un uzviļņoja tik skaļas gaviles, ka tās noteikti bija dzirdamas vistālāko Albānijas kalnu plašumos. Izpildījis nelielu vingrojumu kompleksu, skautu pulks aizsoļoja līdz baltajām līnijām, kurām bija jāattēlo abi upes krasti. Te puse skautu aizsteidzās projām, lai no jauna atgrieztos ar plankām, kas nepieciešamas pontonu tilta būvei; otra puse pa to laiku noņēmās ar virves vilkšanu pāri nodevīgajiem ūdeņiem/ Skautu izdarības tik ļoti ieinteresēja daudzos skatītājus, ka tie sāka virzīties arvien tuvāk un tuvāk «upei»,
viņiem līdzi arī policists, kura pienākums bija noturēt pūli uz vietas.
Skauti — neviens no viņiem nebija vecāks par astoņiem gadiem — rekorda laikā uzbūvēja pontonu tiltu pāri iedomātajai upei un tad, sekodami mazam puišelim, kas skaļi un aplami pūta tauri, kratīgā riksī nesās pāri tiltam un viņā pusē nostājās miera stājā. Pūlis bija sajūsmā; ļaudis aplaudēja, gavilēja, svilpoja, ar kājām dimdināja zemi. Pulkveža Velvita sejā pavīdēja šaurs, vīrišķīgs karavīra smaids, un viņš pameta lepnu mirkli uz mūsu pusi. Tad viņš norēja kādu komandas vārdu. Trīs mazi, resni skauti atdalījās no pulka un devās uz tiltu, nesdami detonatorus un sprāgstvielas. Tika paveikti pēdējie sagatavošanas darbi, pēc tam visi trīs zēni devās atpakaļ pie pārējiem un ejot atritināja elektrisko vadu. Skauti nostājās miera stājā un gaidīja.
Pulkvedis Velvits izbaudīja savu lielo brīdi; viņš pavērās visapkārt, lai būtu drošs, ka viņam veltīta pūļa nedalīta uzmanība. Valdīja pilnīgs klusums.
— Sagraut tiltu!—viņš norēca, un viens.no skautiem nospieda kontaktpogu.
Turpmākajās minūtēs, saudzīgi izsakoties, iestājās sajukums. Norībēja baismīgs sprādziens; gaisā uzlidoja putekļu, grants un tilta gabalu mākonis, kas līdzīgi krusai nobira uz skatītājiem. Pirmās trīs ļaužu rindas, visi policisti un pulkvedis Velvits tika nogāzti augšpēdu zemē. Sprādziena vilnis, kas nesa sev līdzi smiltis un koka šķēpeles, sasniedza automašīnu, kurā mēs sēdējām, kā ložmetēju uguns tas traucās pret mašīnas virsbūvi un norāva mātei no galvas cepuri.
— Dievs žēlīgais!—iesaucās Larijs.— Ko tas muļķis Velvits te spēlējas?
—Mana cepure!—māte vaimanāja.— Dabūjiet kāds manu cepuri!
— Es jums to dabūs, misis Darels, esiet bez bēdu,— ieaurojās Spiro.
— Kaut kas briesmīgs, kaut kas briesmīgs,— noteica Kralevskis aizvērtām acīm, ar kabatlakatu slaucīdams pieri.— Pārāk militāra spēle tik maziem puikām.
— Mazie puikas! Tie ir sasodīti mazi nezvēri!— sūkstījās Larijs, kratīdams no matiem ārā granti.
— Man bija tāda sajūta: kaut kas vēl notiks,— ar labpatiku atzinās Teodors; tagad viņš bija apmierināts,
jo salas reputācija nebija apdraudēta — salā arī turpmāk atgadīsies visādas ķibejes.
— Viņiem būs bijis kāds ļoti spēcīgs spridzeklis,— Leslijs sprieda.— Nesaprotu, ko pulkvedis Velvits bija iedomājies. Tas taču ir sasodīti -bīstami.
Vēlāk kļuva zināms, ka pulkvedis Velvits nebija vainīgs. Atguvies un kā nekā nostādījis savu pulku ierindā, viņš to aizvadīja projām, lai pēc tam no jauna atgrieztos nelaimes vietā un atvainotos mātei.
— Nespēju izteikt, misis Darela,— viņš sacīja ar asarām acīs,— cik ļoti jūtos pazemots. Tie mazie rakari bija dabūjuši no zvejniekiem dinamītu. Varu jums droši apgalvot: es neko par to nezināju, itin neko.
Putekļainajā uniformā ar saplacinātu cepuri galvā pulkvedis izskatījās ļoti patētisks.
— Ak, neraizējieties, pulkvedi,— māte viņu mierināja, ar trīcošu roku celdama pie lūpām glāzi ar brendiju un sodu.— Kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties ikvienam.
— Anglijā tā notiek pastāvīgi,— Larijs sacīja.— Nepaiet ne diena…
— Labāk nāciet ar mums kopā paēst pusdienas,— māte viņu pārtrauca, uzmezdama dēlam nosodošu skatienu.
— Paldies jums, cienījamā lēdija, jūs esat pārāk laipna,—pulkvedis turpināja.— Es gribu aiziet mājā pārģērbties.
— Man ļoti patika novērot skatītāju reakciju,— ar zinātnieka interesi sacīja Teodors.— Jūs saprotat… e-e… to skatītāju… kuri bija notriekti gar zemi.
— Man liekas, viņi bija trakoti sašutuši,— Leslijs piezīmēja.
-—Nē!—lepni attrauca Teodors.— Te ir Korfu. Viņi, zināt… palīdzēja cits citam notīrīt drēbes un atzina, ka viss izdevies lieliski… tik reāli. Viņi it nemaz neuztraucās par to, ka skauti bija sadabūjuši dinamītu.
—- Jā, dzīvojot ilgāku laiku Korfu, pie visa pierod un ne par ko vairs nav jābrīnās,— ar pārliecību secināja māte.
.Beidzot pēc pilsētā ieturētas garšīgas, ieilgušas maltītes, kuras laikā mēs "pūlējāmies pārliecināt pulkvedi Velvitu, ka tilta sagraušana bija dienas ievērojamākais notikums, Spiro mūs veda mājup cauri vēsajai, samtainajai naktij. Starp kokiem sasaucās auspūcītes, viņu «tuink, tuink, tuink» skanēja kā dīvaini zvani; aiz mašīnas cēlās putekļi un kā vasaras padebesis palika karājamies gaisā.
— Tā,— noteica māte, apspiezdama žāvas, un ar lampu devās augšup pa kāpnēm,— karalis vai ne karalis, bet es palikšu gultā līdz pulksten divpadsmitiem dienā.
— A…— novaidējās Larijs.— Vai es tev nestāstīju?
Māte pusceļā apstājās un pavērās uz Lariju, lampas
šaudīgajā gaismā uz baltās sienas trīcēja un dejoja viņas ēna.
— Ko tad tu man nepastāstīji?—viņa aizdomīgi apjautājās.
— Par karali,— atteica Larijs.— Ļoti žēl, man vajadzēja tev to pateikt agrāk.
— Ko pateikt?—jautāja māte, tagad no tiesas satrau- kusies.
— Ka esmu viņu ielūdzis uz lenču,— Larijs paskaidroja.
— Larij! Tas nevar būt! Nudien tu esi neprātīgs…— māte iesāka un tad atskārta, ka ar viņu dzen jokus.
Viņa izslējās visā savā piecas pēdas garajā augumā.
— Te nav nekā smieklīga,— viņa sacīja ledainā balsī.—Jebkurā gadījumā izsmiets tiktu karalis, jo man mājās ir vienīgi olas.
Ar lielu cieņu, ignorēdama mūsu skaļos smieklus, viņa devās uz savu guļamistabu.