— Tik daudz vēl nav sakalts, — viņš atbildēja.
Mis Keruterza mazliet padomāja, strīdiņā ar Denitsonu piemirsusi zēnu.
— Bet manis dēj? — viņa klusi jautāja.
— Lai glābtu jūsu dzīvību — jā, bet ne citādi.
Viņa atkal pagriezās pret zēnu un parādīja viņam monētu, kārdinādama zēnu ar milzīgo bagātību. Tad viņa izlikās metam naudu, un mazais iezemietis nevilšus paspēra soli uz reliņu pusi, bet biedru skarbie uzsaucieni apstādināja viņu. Puiku balsīs skanēja dusmas.
— Es zinu, jūs tikai blēņojaties, — sacīja Denitsons. — Blēņojieties, cik gribat, tikai, dieva dēļ, nemetiet!
Grūti pateikt, vai tas bija viņas dīvainais untums vai arī viņa šaubījās, vai zēns lēks ūdenī. Mums visiem tas bija pilnīgi negaidīti. Zelta monēta izlidoja no pajūma apakšas, pamirdzēja žilbinošajā saulē un, apmetuši spožu loku, iekrita jūrā. Neviens nepaguva attapties, kad zēns jau bija pāri reliņiem un slaidā lēcienā metās pakaļ monētai. Abi atradās gaisā vienlaikus. Tas bija skaists skats. Sovrins iekrita ūdenī plakaniski, un tajā pašā vietā gandrīz tajā pašā mirklī ar tikko sadzirdamu plunkšķi ūdenī ienira zēns.
Acīgie puišeļi iekliedzās. Mēs visi pieskrējām pie reliņiem. Tās ir muļķības, ka haizivij pirms uzbrukuma ir jāapgriežas uz muguras. Sī neapgriezās. Dzidrajā ūdeni mēs no augšas redzējām visu. Haizivs bija liela un vienā paņēmienā pārkoda zēnu uz pusēm.
Kāds no mums čukstus kaut ko teica, nezinu, kurš, varbūt tas biju es. Tad iestājās klusums. Pirmā ierunājās mis Keruterza. Viņas seja bija līķa bālumā.
— Es … man ne prātā nenāca … — viņa sacīja un aprauti histēriski iesmējās.
Viņai bija vajadzīgs viss viņas lepnums, lai savaldītos. Viņa nedroši pagriezās pret Denitsonu, tad pret mums visiem pēc kārtas. Viņas acīs bija šausmas, lūpas drebēja. Tagad es domāju, ka mēs bijām cietsirdīgi. Mēs pat nepakustējāmies.
— Mister Denitson, — viņa teica. — Tom, pavadiet mani lejā.
Denitsons nepaskatījās uz mis Keruterzu, pat nesarauca uzacis, bet drūmāku seju es savu mūžu nebiju redzējis. Viņš izņēma no etvijas cigareti un aizdedzināja to. Kapteinis Bentlijs nikni noklepojās un nospļāvās pār bortu. Tas bija viss. Un klusums visapkārt.
Viņa pagriezās un stingrā gaitā devās prom pa klāju. Nogājusi divdesmit soļu, viņa sagrīļojās un atspiedās ar roku pret sienu, lai nenokristu. Tā viņa arī gāja tālāk — ļoti lēni, balstīdamās pret sienu.
Trelors apklusa. Viņš pagrieza galvu un ar saltu jautājumu paskatījās uz mazo cilvēciņu.
— Nu, — viņš beidzot vaicāja, — pasakiet — kas viņa bija?
Mazais cilvēciņš norija siekalas.
— Man nav ko teikt, — viņš sacīja. — Man nav nekā, ko teikt.