Slieces dziedāja savu bezgalīgi drūmo dziesmu, iečīkstējās aizjūgs, iešķindējās priekšējo suņu zvaniņi, bet cilvēki un suņi bija noguruši un klusēja. Pabraukt bija grūti, jo tikko bija snidzis, un viņi brauca no tālienes. Ar saldētu brieža gaļu piekrautās nartas suņi tikai ar pūlēm spēja pavilkt, tās stiga kupenās un turējās pretī gandrīz ar cilvēka neatlaidību. Tumsa sabiezēja, bet šovakar nebija paredzēts taisīt apmetni. Sniegs mīksti krita nekustīgajā gaisā — nevis lielām pūkām, bet sīkam un vieglam pārsliņām. Bija gluži silts — apmēram desmit grādu zem nulles — un cilvēki jutās labi. Meijers un Betlzs noņēma ausu aizsargus, bet Meilmuts Kids pat novilka cimdus.
Suņi bija piekusuši jau kopš pusdienas, bet tagad atkal it kā atguva jaunus spēkus. Jutīgākie sāka kļūt nemierīgi, nepacietīgi raustīja siksnas, šaudījās no vienas puses uz otru, ostīja gaisu un saslēja ausis. Viņi dusmojās uz saviem vienaldzīgākajiem biedriem un dzina tos uz priekšu, manīgi kozdami pakaļkājās. Ta pamudinātus, ari viņus pārņēma nemiers, un viņi to modināja visos pārējos. Beidzot pirmā aizjūga priekšējais suns priecīgi iekaucās un, brizdams dziļāk pa sniegu, strauji metās uz priekšu. Pārējie viņam sekoja. Siksnas savilkās, nartas aiztraucās rāvieniem, un cilvēki, atbalstīdamies uz nūjām, cik spēdami paātrinaja soļus, lai nepakļūtu zem sliecēm.! Dienas nogurums bija kā ar roku atņemts, un viņi ar klie-' dzieniem uzmundrināja suņus. Tie atbildēja ar priecīgām rejām un visā sparā traucās tālāk mijkrēslī, kas satumsa arvien vairāk.
— Hei! Hei! — vīri cits pēc cita iesaucās, ja viņu nartas strauji nogriezās no ceļa un sašķiebās uz sāniem kā vējā buru laivas.
Tad atlika vairs tikai simt jardu skrējiens līdz apgaismotajam, ar pergamenta papīru aizklātajam logam, kas vēstīja par omulīgu mītni, kurošos Jukonas krāsni un kūpošiem tējas katliņiem. Bet būda jau bija aizņemta. Eskimosu suņu bars draudoši ierējās un metās uz pirmā aizjūga suņiem. Durvis spēji atvērās, un iznāca ziemeļrietumu policijas sarkanajā mētelī ģērbies cilvēks, tūliņ iegrimdams līdz ceļiem sniegā. Viņš aukstasinīgi un bezbailīgi nodibināja kārtību starp saniknotajiem dzīvniekiem, rīkodamies ar pātagas kārtu. Tad vīri sarokojās, un tā nu iznāca, ka svešinieks apsveica Meilmutu Kidu viņa paša būdā.
Stenlijs Prinss, kam vajadzēja viņu sagaidīt un parūpēties par jau minēto Jukonas krāsni un karsto tēju, bija aizņemts ar viesiem. To bija desmit, divpadsmit cilvēku — visraibākā sabiedrība, kāda jebkad kalpojusi karalienei [9], daži uzmanīja, lai ievēro tās likumus, citi rūpējās par kārtīgu pasta piegādi. Viņi bija dažādu tautību pārstāvji, bet kopējā dzīve bija no viņiem izliedējusi noteikta tipa kalsnus un stiegrus, muskuļotus un iedegušus vīrus ar bezrūpīgu skatienu atklātajās, skaidrajās un mierīgajās acīs. Šie vīri brauca ar suņiem, kas piederēja karalienei, sēja bailes tās ienaidnieku sirdīs, juta tās skopo labvēlību un bija laimīgi. Viņi daudz ko pieredzēja, veica varoņdarbus, un viņu dzīve bija pilna dēku, bet neviens no viņiem to pat nemanīja.
Viņi te jutās kā mājās. Divi bija izstiepušies uz Meil- rnuta Kida lāviņas un dziedaja dziesmiņas, kādas jau bija dziedājuši viņu senči francūži, kad pirmie ieradās šai apvidū un apņēma par sievām indiānietes. Tāpat bija iekarota arī Betlza lāviņa, trīs vai četri braši ceļotāji, pabāzuši kājas zem segas, klausījās, kā viens no viņiem stāstīja par to, ka viņš kalpojis Volslija vienībā, kad tas devies ar kuģi uz Hartumu. Kad viņš apklusa, kāds kovbojs saka stāstīt par pilīm un karaļiem, par lordiem un lēdijām, kurus bija redzējis, kad kopā ar Bufalo Billu devies turnejā pa Eiropas galvaspilsētām. Kaktā divi metisi, veci karabiedri, lāpīja iejūgu un atcerējās tos laikus, kad ziemeļrietumos liesmoja sacelšanās ugunis un Luijs Raiels [10] bija karalis.
Šad tad bija dzirdami rupji joki un vēl rupjākas asprātības. Par neparastām dēkām uz sauszemes un ūdens runāja kā par kaut ko gluži ikdienišķu, ko bija vērts atcerēties tikai kāda humora graudiņa vai jocīga atgadījuma dēj. Prinss bija sajūsmināts par šiem slavas nekronētajiem varoņiem, kas bija redzējuši, kā top vēsture, bet kam visi lielie un romantiskie notikumi bija viņu dzīves ikdiena. Viņš bezrūpīgā izšķērdībā pacienāja viņus ar savu dārgo tabaku, un kā atmaksa par to atraisījās atmiņu ierūsējušie posmi un atdzima sen aizmirstas odisejas.
Kad sarunas apklusa un ceļotāji, pēdējo reizi piebāzuši pīpes, raisīja vaļā guļamos maisus, Prinss vēl iztaujāja savu biedru.
— Nu, tu taču pats zini, kurš ir kovbojs, — Meilmuts Kids atbildēja, atsiedams mokasīnus, — un nav grūti uzminēt, ka viņa lāviņas biedra dzīslās rit angļu asinis. Kas attiecas uz pārējiem, tie visi ir meža klaidoņu pēcnācēji ar velns zina kādu asiņu piejaukumu. Tie divi, kas apmetas pie durvīm, ir īsti bois brыlй [11]. lūk, tas jauneklis ar vilnas šalli — ievēro viņa uzacis un apakšžokli, — redzams, kādam skotam ir asarojušas acis viņa mātes dūmainajā vigvamā. Bet tas skaistais puisis, kurš saloka sev pagalvī mēteli, ir franču metiss. Tu dzirdēji, kāda viņam izruna. Viņš ne visai ieredz tos divus indiāņus, kas apguļas viņam blakus. Redzi, kad metisi sacēlās Raiela vadībā, īstie sarkanādainie tos neatbalstīja, un kopš tā laika viņi viens otru necieš.
— Bet, klau, kas ir tas drūmais zellis pie krāsns? Viņš laikam nerunā angliski, visu vakaru nav izteicis ne vārda.
— Tu maldies. Viņš labi prot angļu valodu. Vai redzēji, kadas viņam bija acis, kad viņš klausījās? Es viņu novēroju. Viņš tomēr nav nevienam ne draugs, ne rads. Kad pārējie runāja savā izloksnē, viņš tos nesaprata. Es arī netieku gudrs, kas viņš tads ir. Bet pamēģināsim izpētīt.
— Piemetiet krāsnī pāris pagaļu, — Meilmuts Kids skaļi sacīja, cieši raudzīdamies svešiniekā.
Tas tūliņ paklausīja.
— Pie kārtības viņš kaut kur ir pieradināts, — Prinss klusu piebilda.
Meilmuts Kids piekrizdams pamāja, novilka zeķes un
sāka laipot uz krāsni pār gulētāju izstieptajām kājām. Tur viņš izžāva savas miklās zeķes līdzās pāris desmitiem citu.
— Kad jūs domājat nokļūt Dausonā? — viņš jautaja uz labu laimi.
Svešinieks uzmanīgi paskatījās viņā un tad atbildēja: — Stāsta, ka līdz turienei esot septiņdesmit piecas jūdzes. Vai tā ir? Varbūt pēc pāris dienām.
Viņš runāja ar tikko manāmu akcentu, bet ātri, vārdus nemeklēdams.
— Vai esat te jau kādreiz bijis?. — Nē.
— Bet Ziemeļrietumos?
— Jā.
— Esat tur dzimis?. - Nē.
— Pie velna, kur tad ir jūsu dzimtene? Jūs, redzams, neesat no šiem. — Meilmuts Kids pamāja ar roku uz suņu dzinējiem un arī abiem policistiem, kas gulēja uz Prinsa lāviņas. — No kurienes jūs esat? Esmu jau agrāk redzējis tādas sejas kā jums, tikai vairs neatceros, kur.
— Es jūs pazīstu, — svešais negaidot sacīja, pēkšņi pārtraukdams Meilmuta Kida jautājumu plūsmu.
— Kā? Vai esat jau kādreiz ticies ar mani?
— Nē. Man par jums stāstīja Pastilikas garīdznieks, jau krietni sen. Viņš prasīja, vai es pazīstot Meilmutu Kidu. Iedeva man pārtiku. Es neuzkavējos ilgi. Vai viņš jums nav stāstījis par mani?
— Ak tad jūs bijāt tas vīrs, kas mainīja ūdru ādas pret suņiem?
Svešais pamāja ar galvu, izdauzīja pīpi un, ietīdamies ādās, lika saprast, ka nevēlas vairs turpināt sarunu. Meilmuts Kids nodzēsa lampiņu un palīda kopā ar Prinsu zem vienas segas.
— Nu un kas viņš tāds ir?
— Nezinu. Pārtrauca mani pusvārdā un tad ievilkās kā gliemezis vākā. Bet viņš ir interesants tips. Esmu par viņu šo to dzirdējis. Priekš astoņiem gadiem par viņu brīnījās visa piekraste. Noslēpumains radījums, nudien. Viņš ieradās no Ziemeļiem vislielākajā salā, nobraucis vairākus tūkstošus jūdžu gar Beringa jūru un steigdamies tā, it kā viņam dzītos pakaļ pats nelabais. Neviens nekad nedabūja zināt, no kurienes viņš nāca, bet, acīm redzot, bija no tālienes. Viņš izskatījies stipri nomocījies, kad Golovina līcī no zviedru misionāra iegādājies pārtiku un prasījis ceļu uz dienvidiem. Vēlāk tā stāstīja. No liča viņš devās tieši pāri Nortona jūras šaurumam. Laiks bija briesmīgs, plosījās sniegputenis un vētra. Tūkstošiem citu būtu aizgājuši bojā, bet viņš tika sveikā cauri. Svētā Miķeļa ciemā viņš nenokļuva, bet sasniedza Pastiiikas piekrasti. Viņam bija palikuši tikai divi suņi, un pats viņš bija pusdzīvs aiz bada.
Viņš tā steidzās tālāk, ka Rubo tēvs varēja iedot viņam tikai pārtiku, bet nevarēja izlīdzēt ar suņiem, jo gaidīja manu ierašanos un arī pats gribēja doties ceļā. Misters Odisejs ļoti labi zināja, ko Ziemeļos nozīmē ceļot bez suņiem, un dažas dienas briesmīgi nervozēja. Nartās viņam bija kaudze lieliski izmītu jūras ūdru ādu, bet tām jau ir zelta vērtība. Tolaik Pastilikā dzīvoja vecs krievu tirgotājs, skops kā Šeiloks, kam suņu, ka biezs. Viņi netirgojās ilgi. Kad dīvainais svešinieks devās atkal tālāk, uz dienvidiem, viņam aizjūgā skrēja skaistu suņu bars. Misteram Seilokam palika ūdru ādas. Es tās redzēju — brīnišķīgas. Mēs parēķinājām, un iznāca, ka ik suns bija devis viņam, mazākais, pieci simti dolāru tīras peļņas. Bet nedomā, ka savādais svešinieks nezināja, cik maksā ūdru ādas. Lai arī viņš bija sarkanādainis, bet, pēc valodas spriežot, viņam bija nācies uzturēties balto sabiedrībā.
Kad izgāja ledus, mēs dabūjām zināt, ka viņš atrodas Nunivakas salā un iegādājas tur pārtiku. Tad viņš pavisam nozuda, un nu viņu atkal ieraudzīju tikai pēc astoņiem gadiem. Bet no kurienes viņš tagad nāk, kur bijis un ko darījis? Viņš ir indiānis, neviens nezina, kur klīdis apkārt, bet viņš ir disciplinēts, un indiāņiem tas ir pavisam neparasti. Lūk, vēl viens Ziemeļu noslēpums, pamēģini to atminēt, Prins.
— Pazemīgi pateicos, man jau tā ir diezgan, ko minēt, — draugs atbildēja.
Meilmuts Kids jau drīz vien krāca, kamēr jaunais kalnu inženieris gulēja vaļā acīm, raudzīdamies dziļaja tumsā un gaidīdams, kad aprims tas divainais satraukums, kas bija viņu pārņēmis. Tad viņš aizmiga, bet viņa smadzenes joprojām darbojās, un viņš visu nakti klīda pa nepazīstamiem sniega klajumiem, kopā ar suņiem pārvarēja bezgalīgus attālumus un redzēja sapnī vīrus, kas dzīvoja, strādāja un nomira, kā pienākas īstiem vīriem.
Nākamajā rītā, jau agri pirms gaismas, suņu dzinēji un policisti izbrauca uz Dausonu. Varas iestādes, kas sarga viņas augstības intereses un valda pār mazo Cilvēku likteņiem, neļāva pastniekiem daudz atpūsties. Pēc nedēļas viņi jau parādījās pie Stjūartas upes, apkrāvušies ar vēstulēm, kas bija jānogādā okeāna piekrastē. Tiesa, viņu suņi tika apmainīti pret citiem, bet tāpēc jau tie ir suņi.
Cilvēki ilgojās atrast vietu, kur varētu atpūsties. Pie tam Klondaika bija jauns ziemeļu centrs, un viņiem gribējās paskatīties uz Zelta pilsētu, kur zelts līst kā ūdens, bet deju zālēs valda pastāvīga jautrība. Taču, tāpat kā pirmajā apmeklējuma reizē, viņi žāvēja zeķes un ar labsajūtu smēķēja pīpes, lai gan daži drošinieki kala plānus, ka varētu dezertēt, pārejot neizpētītos Klinšu kalnus austrumos, lai no turienes pa Makenzijas ieleju nokļūtu Cipe- vejā. Divi trīs nolēma, dienesta laikam izbeidzoties, atgriezties mājās tieši pa šo ceļu un priecājās par pārdrošo plānu apmēram tā, kā pilsētnieks priecājas par svētdienas pastaigu mežā.
IJdru ādu īpašnieks bija visai norūpējies un nepiedalījās sarunās. Beidzot viņš pasauca Meilmutu Kidu sāņus un kādu brīdi paklusu ar viņu apspriedās. Prinss viņus ziņkārīgi novēroja, un noslēpumainība vēl pieauga, kad viņi abi uzlika cepures, uzvilka dūraiņus un izgāja laukā. Kad viņi atgriezās, Meilmuts Kids uzlika uz galda savus zelta svarus, nosvēra sešdesmit unces zelta smilšu un iebēra tās svešinieka maisa. Pēc tam tika pieaicināts vecākais suņu dzinējs un ar to noslēgts kaut kāds darījums. Nākamaja dienā visi devās pa upi uz augšu, bet ūdru ādu īpašnieks paņēma līdzi mazliet pārtikas un griezās atpakaļ uz Dausonas pusi.
— Es patiešām nesaprotu, ko tas viss nozīmē, — Meilmuts Kids sacīja, kad Prinss viņu izjautāja, — bet nabadziņš gribēja tikt vaļā no dienesta. Acīm redzot, tas viņam ļoti daudz ko nozīmē, lai gan viņš neko nepaskaidroja. Redzi, viņiem ir tāda pati kārtība kā armijā; viņš apsolījies kalpot divus gadus, bet, ja grib aiziet pirms laika, tad jāatpērkas. Ja viņš dezertētu, tad nevarētu palikt šai novadā, bet viņam tas nezin kāpēc ārkārtīgi nepieciešami. Viņš izšķīries par šo soli Dausonā, bet tur viņu neviens nepazinis un pašam nebijis ne centa kabatā. Es esmu vienīgais cilvēks, ar ko viņš pārmijis dažus
vārdus. Viņš runājis ar priekšnieku un panācis, ka viņu atbrīvos, ja es došu naudu, protams, aizdevumu. Apsolīja atdot gada laikā un, ja vēlēšos, pat sagādāt man iespēju Kļūt bagātam. Pats viņš nemaz nav redzējis šīs bagātības, bet ir pārliecināts, ka tās pastav.
Ko tik viņš nesarunāja! Kad izvilka mani laukā, bija gatavs vai raudāt. Pierunāja un lūdzās, vārtījās manā priekšā sniegā, kamēr es viņu piecēlu. Muldēja visādus niekus kā prātu zaudējis. Apgalvoja, ka pūlējies gadiem ilgi, lai nodzīvotu līdz šim brīdim, un ka nepārcietīšot vilšanos. Vaicāju, līdz kādam brīdim, bet viņš neko neteica. Baidās, ka viņu varot aizsūtit uz citu rajonu, no kurienes viņš varēšot nokļūt Dausonā tikai pēc diviem gadiem, bet tad jau būšot par vēlu. Savā mūžā nebiju redzējis, ka cilvēks tā uztraucas. Kad apsolīju dot aizdevumu, man atkal vajadzēja viņu izvilkt no sniega. Teicu, lai ņem mani par līdzdalībnieku. Vai domā, ka viņš bija ar mieru? Nē, ser! Zvērēja, ka atdošot man visu savu ieguvumu, ka padarīšot mani neizsakāmi bagātu un ta tālāk. Parasti, ja cilvēks ņem kādu par savu līdzdalībnieku, viņam vēlāk žēl dalīt ieguvumu pat uz pusēm. Nē, te kaut kas slēpjas, Prins, iegaumē to. Mēs vēl par viņu dzirdēsim, ja viņš paliks mūsu novadā.
— Bet ja ne?
— Tad mana labsirdība bankrotēs un manas sešdesmit unces būs vējā.
lēstajās sals un līdz ar to garas naktis, un saule uzsāka savu mūžseno rotaļu, slēpdamās aiz apvāršņa sniega līnijas dienvidos, bet par Meilmuta Kida parādnieku nekas nebija dzirdams. Piepeši janvāra sākumā kādā pe- lekā rītā Kida būdas priekšā pie Stjūartas upes apstājās smagi piekrautas nartas. Aiz nartam soļoja ūdru ādu īpašnieks, bet kopā ar viņu cilvēks, kādu dievi tagad neprot vairs radīt. Kad ļaudis runāja par veiksmi, varonību un teiksmainām zelta atradnēm, viņi vienmēr pieminēja Akseli Gundersonu. Nebija neviena stāstījuma pie ugunskura par vīrišķību, spēku un drosmi, kurā nepieminētu viņu. Un, kad šis temats bija izsmelts, sarunas atjaunojās, pieminot sievieti, kura dalījās viņa liktenī.
Kā jau teikts, radot Akseli Gundersonu, dievi bija atcerējušies savu seno mākslu un veidojuši viņu pēc to vīru parauga, kādus radīja, kad pasaule vēl bija jauna. Septiņas pēdas garais augums lepojās ar Eldorado karaļa gleznaino tērpu. Viņam bija milža krūtis, kakls, rokas un kājas. Viņa slēpes bija krietnu jardu garākas par parastajām, citādi nespētu noturēt šīs trīs simti mārciņas gaļas un kaulu. Viņa rupji veidotā seja ar mierīgajām gaišzilajām acīm, izliekto pieri un masīvo zodu liecināja, ka šis cilvēks pazīst tikai vienu — spēka likumu. Nosarmojušie, nobriedušiem rudziem līdzīgie zeltainie mali vizēja kā gaisma tumsā, sniegdamies līdz lāčādas kažoka apkaklei. Kad Akselis aizsteidzās garām suņiem šaurajā takā, viņš līdzinājās senam jūras braucējam. Viņš piedauzīja ar pātagas kātu pie Meilmuta Kida durvīm tik spēcīgi kā Ziemeļjūras sirotājs, kas iebrucis dienvidos un prasa, lai viņu ielaiž pa pils vārtiem.
Atrotījis piedurknes, Prinss sievišķīgi baltām rokām mīcīja mīklu, arvien uzmezdams skatienu trijiem viesiem — tādiem viesiem, kādi reti sagadās kopā zem cilvēka mītnes jumta. Viņu vēl arvien interesēja savādnieks, ko Meilmuts Kids bija iesaucis par Odiseju, bet vēl lielāku interesi viņā modināja Akselis Gundersons un viņa sieva. Ceļojums sievieti bija nogurdinājis, jo viņa bija radusi lutināties ērtos namiņos, kamēr vīrs rauša bagātības ledus tuksnešos. Tagad viņa atpūtās, pieglaudušies pie vīra platajām krūtīm, kā maigs zieds pie drošas sienas, un gurdi atbildēja uz Meilmuta Kida labsirdīgajiem jokiem. Viņas dziļo, tumšo acu nejaušie skatieni dīvaini satrauca Prinsu, jo Prinss bija vīrietis, veselīgs vīrietis un kopš vairākiem mēnešiem nebija redzējis gandrīz nevienu sievieti. Svešiniece bija vecāka par viņu un pie tam indiāniete. Taču viņa nemaz nelīdzinājās šejienes sievietēm, kuras viņam bija nācies sastapt. Gundersona sieva bija daudz ceļojusi, Prinss no sarunas noprata, ka tā redzējusi arī viņa dzimteni. Viņa zināja gandrīz visu to pašu, ko baltās rases sievietes, un daudz ko tādu, ko tām nav lemts zināt. Viņa prata pagatavot ēdienu no žāvētām zivīm un pārnakšņot sniegā. Bet tagad viņa visus ķircināja ar mokoši sīkiem izmeklētu pusdienu aprakstiem un izraisīja satraucošas domstarpības par visdažādākajiem ēdieniem, kurus viņi jau bija paguvuši aizmirst. Šī sieviete zināja brieža, lāča, mazās zilās lapsas un ziemeļu jūru abinieku paražas, viņai bija zināmi mežu un straumju noslēpumi, un plānajā sērsnī atstātās cilvēka, zvēra vai putna pēdas viņa lasīja kā atvērtu grāmatu. Bet tagad Prinss pamanīja, cik šķelmīgi iemirdzējās viņas acis, kad viņa ieraudzīja pie sienas nometnes iemītnieku noteikumus. Nelabojamais Betlzs tos bija sastādījis tais laikos, kad viņa dzīslās vēl kūsāja straujas asinis, un tie izcēlās ar vienkāršu, parupju humoru. Ja gaidīja ierodamies sievietes, Prinss tos parasti pagrieza ar tekstu pret sienu. Bet kas gan būtu domājis, ka šī iezemiete… bet tagad jau bija par vēlu.
Tad tāda bija Akseļa Gundersona sieva, sieviete, kuras vārds un slava gāja pa visiem Zieme|iem līdzi viņas vīra vārdam un slavai. Pie galda Meilmuts Kids ar veca drauga tiesībām paķircināja viņu, un Prinss, pārvarējis pirmās iepazīšanās kautrību, arī pievienojās. Viņa veikli aizstāvējās šai nevienādajā cīņā, kamēr viņas vīrs, neiz- celdamies ar atjautību, neteica neko, tikai piekrītoši smaidīja. Varēja redzēt, ka viņš lepojas ar savu sievu. Katrs viņa skatiens un katra kustība liecināja par to, cik lielu vietu šī sieviete ieņem viņa dzīvē. Ūdru ādu īpašnieks ēda klusēdams. Dzīvās sarunās aizrauti, visi viņu bija aizmirsuši. Viņš piecēlās no galda, labu laiku pirms pārējie beidza ēst, un izgāja laukā pie suņiem. Diemžēl arī viņa ceļa biedriem drīz vajadzēja uzvilkt dūraiņus un par- kas un sekot viņam.
Jau vairākas dienas nebija snidzis, un nartas slīdēja pa iebraukto Jukonas ceļu viegli ka pa gludu ledu. Odisejs vadīja pirmo aizjūgu, ar otru gāja Prinss un Akseļa Gundersona sieva, bet Meilmuts Kids un zeltmatainais milzis vadīja trešo.
— Mēs ejam uz labu laimi, Kid, — Akselis Gundersons sacīja, — bet es domāju, ka lieta droša. Pats viņš tur nekad nav bijis, bet stāsta daudz ko labu. Parādīja man karti, par kuru tiku dzirdējis pirms vairākiem gadiem, kad biju Kutnejā. Man ļoti gribētos ņemt tevi līdzi, bet viņš ir tāds dīvains un zvēr, ka pametīšot visu, ja mums kāds piesitīsies. Tikko atgriezīšos, es iedalīšu tev labāko iecirkni blakus savējam un bez tam ņemšu tevi par līdzdalībnieku, kad sāks celt pilsētu.