Nartas apstājās tai vietā, kur ceļš šķērso Stjūartas grīvu. Cik tālu vien varēja redzēt, neizpētītajos austrumos pletās vienīgi ledus jūra. No nartām atraisīja slēpes. Akselis Gundersons atvadījās un pirmais devās uz priekšu. Viņa lielas, notītās slēpes turpat par pusjardu iegrima irdenajā sniegā, ko viņš nomīdīja, lai neiegrimtu suņi. Akseļa sieva gaja aiz pēdējām nartām, lieliski tikdama galā ar neērtajam slēpēm. Jautri atvadu saucieni pārtrauca klusumu, iekaucās suņi, un ūdru ādu īpašnieks ar patagu pamudināja nepaklausīgos kaucējus.
Jau pēc stundas viss gājiens tālumā izskatījās pēc gara, melna zīmuļa, kas lēnam slīd pa milzīgu balta papīra lapu.
Pēc dažām nedēļām kādu vakaru Meilmuts Kids un Prinss risināja šaha uzdevumus no izplēstas veca žurnāla lapas. Kids tikko bija atgriezies no sava iecirkņa un atpūtās, gatavodamies lielām briežu medībām. Arī Prinss bija gandrīz visu ziemu mētājies apkārt un tagad ar tīksmi izbaudīja jauko atpūtu šai būdā.
— Nodrošinies ar melno zirdziņu un pieteic karalim šahu. Nē, tas neder. Paskaties nākamo gājienu …
— Kāpēc virzīt bandinieku pa divām rūtiņām? To var paņemt, garām ejot, bet tornis ir neitrāls.
— Pagaidi! Te nav aizsargāts un …
— Nē, ir aizsargāts. Turpini! Tu redzēsi, kas iznāks.
Uzdevums bija ļoti interesants. Jau otru reizi atskanēja klauvējiens pie durvīm, un tikai tad Meilmuts Kids iesaucās: — Iekšā! — Durvis atvērās. Kāds iestreipuļoja istabā. Prinss uzmeta ienācējam skatienu un pielēca kājās. Šausmas, kas atspoguļojās Prinsa acīs, lika Meilmu- tam Kidam strauji atskatīties, un arī viņš izbijās, lai gan savā mūžā bija daudz ko redzējis. Dīvainais radījums taustīdamies tuvojās viņiem. Prinss kāpās atpakaļ, līdz sagrābstīja naglu sienā, uz kuras karājās viņa ierocis.
— Kungs dievs, kas tas tāds? — viņš čukstēja.
— Nezinu. Droši vien apsalis un ir izbadojies, — Kids atbildēja, atkāpdamies uz otru pusi. — Piesargies! Varbūt viņš ir ārprātīgs, — durvis aizvēris, Meilmuts Kids brīdināja Prinsu.
Dīvainais radījums pienāca pie galda. Lampas spožā gaisma krita viņam tieši acīs. Viņš smaidīja un pat savādi noirgojās, izrādīdams jautrību. Tad piepeši šis cilvēks — viņš patiešām bija cilvēks — saslējās, saraustīja savas ādas bikses un sāka dziedāt dziesmiņu, ko jūrnieki uzsāk, kad paceļ enkuru un ieklausās jūras rūkoņā.
Jeņķu kuģis peld lejup pa upi.
Uz priekšu, zēni! Uz priekšu!
Vai zināt, kā kapteini sauc?
Uz priekšu, zēni! Uz priekšu!
Tas Dienvidu Karolinas Džonatans Džonss.
Uz priekšu, zēni…
Dziesma aprāvās pusvārdā, un cilvēks ar zvēra rēcienu metas pie plaukta, kur stāvēja gaļa. Pirms kāds paguva aizkavēt, viņš jau iecirta zobus sālītā cūkgaļas gabalā. Meilmuts Kids gribēja gaļu viņam atņemt, svešinieks izmisīgi pretojās, bet viņa spēki bija pārāk vāji, un viņš paguris atlaida laupījumu. Draugi apsēdināja viņu uz soliņa, viņš uzvēlās ar krūtīm uz galda. Lāse viskija atdeva viņam speķus, un viņš jau varēja pagrābt ar karoti cukuru no trauciņa, ko Meilmuts Kids nolika viņam priekšā. Kad svešais kaut cik bija apmierinājis izsalkumu, Prinss, vēl viss drebēdams, pasniedza viņam tasi vāja gaļas buljona.
Acīs šim radījumam dega drūms ārprāts, tas iekvēlojās un nodzisa pie katra malka. Uz sejas bija palicis visai maz ādas. Iekritusi un novājējusi tā gandrīz vairs neatgādināja cilvēka seju. Diendienā tajā bija kodis sals, likdams sacelties jaunām čūlām uz vēl nesadzijušo kārtas. Šī sausā un cietā virsma bija gluži melna, izrobota ar briesmīgām plaisām, kurās rēgojās asiņains jēlums. Viņa Kažokādas apģērbs bija netīrs un viss vienās skrandās, vienā sānā tas bija apdedzis; acīm redzot, šis cilvēks bija gulējis tieši uz karstām ugunskura oglēm.
Meilmuts Kids parādīja vietu, kur mītajā ādā bija izgrieztas strēmeles — briesmīga bada zīme.
— Kas jūs esat? — Kids lēni jautāja, uzsvērdams katru vārdu.
Svešais nelikās dzirdam.
— No kurienes jūs ieradāties?
— Jeņķu kuģis peld lejup pa upi, — viņš sāka vilkt drebošā balsī.
— Nu lai viņš peld! — Kids iesaucās, sapurinādams svešinieku, lai izdabūtu no tā kādu saprātīgāku vārdu.
Bet cilvēks iekliedzās, acīm redzot, aiz sāpēm un saķēra ar roku sānus. Tad viņš lēnām piecēlās, atbalstīdamies pret galdu.
— Viņa smējās… un acīs viņai bija naids… un viņa nenāca man līdzi.
Viņš apklusa un būtu atkal sabrucis, bet Meilmuts Kids satvēra viņu aiz rokas un uzstāja:
— Kas? Kas nenāca līdzi?
— Viņa, Unga. Viņa iesmējās un iedūra man — vienu reizi, otru reizi. Un tad …
— Nu?
— Un tad…
— Kas tad bija?
— Tad viņš pavisam klusi gulēja sniegā, ilgi. Viņš — tur ir — vēl tagad — sniegā.
Draugi samulsuši saskatījās.
— Kas tad guļ sniegā?
— Viņa, Unga. Viņa raudzījās manī ar naida pilnām acīm un tad …
— Nu! Nu!
— Tad viņa izvilka nazi, tā — un vienreiz, otrreiz. Viņa bija vāja. Es nācu ļoti ilgi. Bet tai vietā ir ļoti daudz zelta, ļoti daudz zelta.
— Kur ir Unga?
Cik Meilmuts Kids noprata, šī Unga gāja bojā varbūt
tikai kadas jūdzes attālumā. Viņš nikni sapurināja svešo aiz pleciem, atkal un atkal atkārtodams:
— Kur ir Unga? Kas viņa tāda ir?
— Viņa — guļ — sniegā.
— Runa taču! — Kids stipri sažņaudza vira roku.
— Es arī — būtu palicis — sniegā, — bet man — jāsamaksā — parāds. Tas bija grūti — man jāsamaksā — parāds — jāsamaksā … — Pārtraucis savu nesakarīgo runu, viņš iebāza roku kabatā un izvilka briežādas maisiņu. — Jāsainaksa — parads. — Piecas mārciņas — zeltā. — Par pārtiku. — Meilmutam Kidam — es … — Nogurusi galva noslīga uz galda, Meilmuts K'ds vairs nespēja to pacelt.
— Tas ir Odisejs, — viņš mierīgi sacīja, uzmezdams uz galda maisiņu ar zelta smiltīm. — Acīm redzot, Ak- selis Gundersons un viņa sieva aizgājuši bojā. Noguldīsim viņu zem segām. Viņš ir indiānis, paliks dzīvs un vēlāk mums šo to pastāstīs.
Pārgriezuši viņa apģērbu, draugi ieraudzīja krūšu labajā pusē divas tikko aizvilkušās ar nazi durtas brūces.
III