Ūdru ādu īpašnieks pievirzījās tuvāk krāsnij kā jau cilvēks, kas ilgi nav jutis siltuma un baidās, ka šī Prometeja dāvana kuru katru brīdi var atkal pazust. Meilmuts Kids pagrieza dakti un nolika lampiņu tā, lai gaisrņa kristu stāstītājā sejā. Prinss apmetās uz lāviņas malas un ari sagatavojās klausīties.
— Esmu Naass, virsaitis un virsaiša dēls, piedzimis starp saules rietu un lēktu sava tēva laivā vētrainā jūrā. Vīrieši visu nakti airēja, bet sievietes smēla no laivas ūdeni, kas mūs applūdināja, un mēs cīnījāmies ar vētru. Sāļās putas sastinga uz manas mātes krūtīm, un beidzot viņas elpa aizplūda līdzi paisumam. Bet es — es pievienoju savu balsi vētras balsij un paliku dzīvs.
Mūsu mītnes atradās Akatanā …
— Kur? — Meilmuts Kids iejautājās.
— Akatana pieder pie Aleutu salām. Akatana ir aiz
Cignikas, aiz Kardalakas, aiz Unimakas. Kā jau teicu, mūsu mītnes atradās Akatanā, kas guļ jūras vidū, pašā pasaules malā. Mēs ķērām sāļajā jūrā zivis, roņus un ūdrus. Mūsu būdas stāvēja visas vienkop klinšainajā nogāzē starp mežmalu un dzelteno piekrasti, kur gulēja mūsu kajaki. Mūsu nebija daudz, un mūsu pasaule bija ļoti šaura. Austrumos atradās svešas zemes — tādas pašas salas kā Akatana, un mēs domājām, ka pasaule sastāv tikai no salām, un bijām apraduši ar šo domu.
Es nebiju tāds kā citi manas cilts ļaudis. Mūsu salas smilšainajā krastā mētājās lielas laivas skelets un viļņu apbrāzti dēļi. Mūsu ļaudis neprata taisīt tādas laivas. Un es atceros, ka salas galā, kur uz trim pusēm ir plašs skats uz okeānu, stāvēja gluda, taisna un slaida priede, kādas pie mums nemēdz augt. Stāstīja, ka šai vietā izkāpuši krastā divi cilvēki un palikuši tur daudz dienu. Sie divi bija atbraukuši pār jūru tai laivā, kas sašķaidīta gulēja krastā. Viņi bija tādi paši baltie kā jūs un nevarīgi kā «nazi bērni bada dienās, kad roņi dodas projām un mednieki pārnāk mājās tukšām rokām. Es dzirdēju šo stāstu no sirmiem tēviem un mātēm, bet viņi to bija dzirdējuši no saviem tēviem un mātēm. Sākumā baltajiem svešiniekiem nepatika mūsu paražas, bet tad viņi pierada un norūdījās, ēzdami zivis un taukus, un kļuva spēcīgi. Un viņi katrs uzcēla sev būdu un apņēma par sievu iezemieti, ar laiku viņiem radās bērni. Tā piedzima tas, kurš bija mana tēva tēva tēvs.
Kā jau teicu, es nebiju tāds kā citi mūsu cilts ļaudis, jo manās dzīslās ritēja baltā aizjūras cilvēka spēcīgās asinis. Stāsta, ka pirms šo cilvēku ierašanās pie mums valdījuši citi likumi. Bet baltie bija nikni un kauslīgi. Viņi cīnījās ar mūsu vīriešiem, līdz nepalika neviena, kas uzdrošinātos uzsākt ar viņiem cīņu. Tad viņi kļuva mūsu virsaiši, iznīcināja mūsu vecos likumus un deva mums jaunus, pēc kuriem vīrietis bija tēva, nevis mātes dēls, kā tas bija agrāk. Viņi arī noteica, ka pirmdzimtais manto visu, kas piederējis viņa tēvam, bet jaunākajiem brāļiem un māsām pašiem jārūpējas par sevi. Un viņi deva mums citus likumus. Ierādīja jaunus zvejas paņēmienus un iemā- cija medīt lāčus, kuru tik daudz mūsu mežos. Viņi ieteica arī sagādāt lielus krājumus bada laikiem. Un tas bija labi.
Bet, kad šie dīvainie baltie cilvēki kļuva mūsu virsaiši un neviens vairs nevarēja stāties pretī viņu dusmām, viņi sāka ķildoties savā starpā. Un tas, kura asinis rit manas dzīslās, nodūra ar savu harpūnu otru. Viņu bērni turpināja cīņu, tāpat arī bērnu bērni. Starp viņiem valdīja briesmīgs naids, un pat manā laikā notika asins izliešana. Beidzot katrā ģimenē palika tikai pa vienam cilvēkam, lai nodotu pēcnācējiem to asinis, kas bijuši pirms viņa. Manā ģimenē paliku tikai es, bet otrā — meitene Unga, kas dzīvoja kopā ar savu māti. Viņas tēvs un manējais kādu nakti neatgriezās no zvejas, bet vēlāk liela paisuma laikā viņu līķus izskaloja krastā, kur tie gulēja, cieši saķērušies.
Ļaudis brīnījās, jo zināja, ka starp mūsu ģimenēm pastāv naids, bet sirmgalvji kratīja galvas un teica, ka šis naids turpināšoties arī tad, kad bērni būs Ungai un bērni būs man. Tā man teica, kad biju vēl zēns, un beidzot es sāku raudzīties uz Ungit kā uz ienaidnieci, kas būs māte tiem bērniem, kuri cīnīsies ar manējiem. Es domāju par to augām dienām, bet, kad kļuvu jauneklis, vaicāju, kāpēc, tam tā jābūt. Man atbildēja: «Mēs nezinām, bet tā jau bija jūsu tēvu laikā.» Un es brīnījos, kāpēc tiem, kas tikai vēl dzims, jāturpina to cīņa, kuri jau aizgājuši, un es neredzēju te taisnības. Bet ļaudis runāja, ka tam tā jābūt, un tad es biju vēl tikai jauneklis.
Un viņi teica, ka man jāpasteidzas, lai mani bērni būtu vecāki par viņas bērniem un ātrāk pieņemtos spēkā. Tas būtu viegli, jo biju savas cilts virsaitis un ļaudis mani cienīja par manu senču varoņdarbiem, paražām un tās bagātības dēļ, kas man piederēja. Jebkura meitene nāktu pie manis, bet man neviena neiepatikās. Taču sirmgalvji un meitu matēs skubināja mani, jo daudzi tīkotāji jau piedāvāja Ungas mātei lielu izpirkumu, un, ja Ungas bērni izaugtu ātrāk, tie nonāvētu manējos.
Bet es nevarēju sev atrast meiteni. Un tad kādu vakaru es atgriezos no zivju zvejas. Saule jau bija zemu, tās stari krita man taisni acīs, pūta spirgts vējš, un kajalu ātri slīdēja pa sabangoto jūru. Piepeši man garām pabrauca Ungas kajaks, un viņa paskatījās manī. Viņas melnie mati plīvoja kā mākonis, uz vaigiem vizēja šļakatas. Kā jau teicu, saule spīdēja man acīs, un es biju jauneklis. Bet piepeši man viss kļuva skaidrs, un es jutu, ka mēs esam radīti viens otram. Pabraukuši man garām, Unga atskatījās — tā skatīties varēja tikai Unga, — un
es atkal jutu, ka mēs esam radīti viens otram. Ļaudis mums kaut ko uzsauca, kad mēs aiztraucāmies garām neveiklajām laivām, atstādami tās tālu aiz sevis. Unga airēja strauji, mana sirds bija kā pacelta bura, bet es nevarēju viņu panākt. Vējš kļuva stiprāks, jūra pārklājās baltām putām, un, lēkādami kā roņi pa viļņiem, mēs traucāmies pa saules zeltīto ceļu.
Naass saliecās uz krēsla kā airētājs, it kā viņš atkal trauktos pa jūru. Varbūt kaut kur aiz krāsns viņam rēgojās slīdošais kajaks un Ungas plīvojošie mati. Vējš svilpoja viņam ausīs, un nāsis uztvēra jūras sāļo elpu.
— Viņa piestāja krastā un smiedamās aizskrēja pa smiltīm uz savas mātes būdu. Tai naktī man radās liela doma — visas Akatanas tautas virsaiša cienīga doma. Un, lūk, kad uzlēca mēness, es devos uz viņas mātes būdu un aplūkoju Jaš-Nušas dāvanas, kas bija noliktas pie durvīm. Jaš-Nuša bija drošsirdīgs mednieks un gribēja kļūt Ungas bērnu tēvs. Arī citi jaunekļi bija sakrāvuši turpat kaudzē savas bagātības un atkal aiznesuši tās atpakaļ, un katrs bija centies, lai viņa kaudze būtu lielāka nekā citiem.
Es uzsmaidīju mēnesim un zvaigznēm un gāju uz savu būdu, kur glabājās manas bagātības. Daudz reižu es mēroju ceļu turp un atpakaļ, līdz mana dāvanu kaudze kļuva par veselu plaukstas tiesu lielāka nekā Jaš-Nušas krāvums. Tur bija kaltētas un kūpinātas zivis un četrdesmit roņu adu, un divdesmit kotiku ādu, un katra āda bija sasieta pie kakla un piebāztā ar taukiem, un tur vēl bija desmit lāču ādu, kurus es nogalināju mežos, kad tie pavasarī iznāca no saviem midzeņiem. Un vēl tur bija krelles un segas, un sarkani audumi, kurus biju iemainījis no ļaudīm, kas dzīvoja austrumos, bet tie savukārt bija tos dabūjuši no ļaudīm, kas dzīvoja vēl tālāk austrumos. Es paskatījos uz Jaš-Nušas dāvanām un iesmējos, jo es biju Akatanas virsaitis un manas bagatības bija lielākas par visu pārējo jaunekļu bagātībām, un mani senči bija veikuši varoņdarbus un devuši likumus, atstājot savus vār- " dus uz mūžiem cilvēku atmiņā.
Kad pienāca rīts, es nogāju jūrmalā un pašķielēju uz Ungas mātes būdu. Manas dāvanas stāvēja neaiztiktas. Sievietes smīnēja un viltīgi sačukstējās. Tas mani pārsteidza, jo neviens taču vēl nebija piedāvājis tik lielu izpirkumu. Nākamajā naktī es pieliku klāt vēl vairāk mantu
un arī mītas ādas kajaku, kas nebija vēl laists jūrā. Bet arī nākamajā dienā viss palika neaizskarts, lai ļaudis varētu ņirgt. Ungas māte bija viltīga, bet es dusmojos, ka viņa mani tā apkauno manas tautas acīs. Tai naktī es atnesu daudz citu dāvanu un atvilku arī savu lielo laivu, kas viena pati bija divdesmit kajaku vērta. No rīta visas manas dāvanas bija nozudušas.
Tad es sāku gatavoties kāzām, un uz poti aču pēc pa cienājuma un dāvanām pie mums ieradās pat ļaudis, kas dzīvoja tālu austrumos. Unga bija četrus saulgriežus vecāka par mani, — tā mēs skaitām gadus. Es vēl biju jauneklis, taču virsaitis un virsaiša dēls, un tādēļ gadu starpībai nebija nozīmes.
Bet selgā parādījās buru kuģis, un ar katru vētras brāzienu tas tuvojas. Tam bija sūce, un apkalpe steigšus strādāja ar sūkņiem. Kuģa priekšgalā stāvēja milzīga auguma vīrs, viņš raudzījās, kā mērī dziļumu, un pērkona balsī deva rīkojumus. Viņam bija gaiši zilas acis — dziļu ūdeņu krāsā — un mati kā lauvas krēpes. Tie bija dzelteni kā dienvidu kvieši vai augu šķiedras, no kurām jūrnieki vij virves.
Pēdējos gados mēs vairākkārt tikām redzējuši aizpeldam garām kuģus, bet šis bija pirmais, kas piestāja Aka- tanas piekrastē. Mūsu dzīres tika pārtrauktas, sievietes un bērni paslēpās būdiņās, bet mēs, vīrieši, tvērām lokus un šķēpus. Taču, kad kuģa priekšgals iegrauzās krasta smiltīs, svešinieki bija ta aizņemti ar savu darbu, ka nepievērsa mums nekādu uzmanību. Tikko sākās bēgums, viņi sašķieba šoneri un sāka tā dibenā labot lielu sūci. Sievietes atkal izlīda no būdām un dzīres turpinājās.
Kad sākās paisums, jūrnieki ievilka burinieku dziļākos ūdeņos un ieradās pie mums. Viņi atnesa sev līdzi dāvanas un izturējās pret visiem draudzīgi. Es atbrīvoju viņiem vietu mūsu vidū un visā savā sirsnībā pasniedzu viņiem tādas pašas dāvanas kā pārējiem viesiem, jo tā bija mana kāzu diena un es biju virsaitis Akatanā. Cilvēks ar lauvas krēpēm arī ieradās pie mums. Viņš bija tik liels un spēcīgs, ka zeme šķita drebam zem viņa soļu smaguma. Viņš ilgi un cieši raudzījās Ungā, sakrustojis rokas uz krūtīm, redz, tā, — un palika, līdz norietēja saule un iedegās zvaigznes. Tad viņš atgriezās uz sava kuģa. Bet es ņēmu Ungu pie rokas un vedu viņu uz savu māju. Un visi aiz mums dziedāja un smējās, bet sievietes mūs ķircināja, kā tas vienmēr ir kāzās. Taču mēs nekam nepievērsām uzmanību. Tad visi izklīda pa mājām un atstāja mūs divatā.
Balsu troksnis vēl nebija paguvis aprimt, kad durvīs parādījās jūras braucēju vadonis. Viņš atnesa sev līdzi melnas pudeles, mēs iedzērām un kļuvām jautri. Es taču toreiz biju vēl tikai jauneklis un visu laiku biju nodzīvojis pasaules malā. Manas asinis kļuva kā uguns, bet sirds viegla kā putas, ko bangas met pret piekrastes klintīm. Unga klusēdama sēdēja kaktā uz ādām, un acis viņai bija plati ieplestas aiz bailēm. Cilvēks ar lauvas krēpēm cieši un ilgi raudzījās viņā. Pēc tam ieradās viņa ļaudis ar saiņiem un izlika manā priekšā bagātības, kādu nebija visā Akatanā. Tur bija lieli un mazi ieroči, pulveris, patronas un lodes, spoži cirvji, tērauda naži, sarežģīti instrumenti un citas neparastas lietas, kādas nekad nebiju redzējis. Kad viņš ar zīmēm parādīja, ka tas viss ir mans, es nodomāju, ka tikai varens cilvēks var būt tik izšķērdīgs. Bet viņš arī parādīja, ka Ungai jāiet viņam līdzi uz kuģi. Vai jūs saprotat — ka Ungai jāiet viņam līdzi uz kuģi. Manu senču asinis sāka manī kūsāt, un es metos uz viņu ar šķēpu. Bet pudelē ieslēgtais gars bija atņēmis spēku manai rokai, cilvēks satvēra mani aiz kakla, redz, tā, un sita ar galvu pret sienu. Es kļuvu nevarīgs kā mazs bērns, un kājas man grīļojās. Tad cilvēks vilka Ungu uz durvīm, bet viņa kliedza un tvērās pie visa, kas gadījās ceļā. Pēc tam viņš pacēla viņu savās varenajās rokās un, kad Unga sāka plēst viņa dzeltenos matus, iesmējās kā liels roņu tēviņš pārošanās laikā.
Es aizrāpos līdz piekrastei un sāku saukt savus ļaudis, bet tie baidījās rādīties. Tikai Jaš-Nuša izturējās kā vīrs, bet viņam iesita ar airi pa galvu, viņš pakrita ar seju smiltīs un nekustējās. Svešinieki dziedādami pacēla buras, un kuģis ar labu ceļa vēju aiztrauca projām.
Ļaudis runāja, ka tas esot labi, ka Akatanā vairs nebūšot asins naida. Es klusēju, nogaidīdams pilnu mēnesi, bet tad iekrāvu savā kajakā zivis un taukus un īros uz austrumiem. Ceļā redzēju daudz salu un daudz cilvēku, un es, kas biju dzīvojis pasaules malā, sapratu, ka pasaule ir ļoti liela. Es sazinājos ar zīmēm. Bet neviens nebija redzējis ne burinieku, ne cilvēku ar lauvas krēpēm, un visi rādīja tālāk uz austrumiem. Es gulēju, kur pagadījās, ēdu neparastu barību un redzēju dīvainas sejas.
Daudzi smējās par mani, noturēdami par jukušu, bet reizēm sirmgalvji pagrieza manu seju pret gaismu un svētīja mani, un acis jaunām sievietēm kļuva valgas, kad viņas iztaujāja mani par dīvaino kuģi, par Ungu un par cilvēkiem no jūras.
Un tā, dodamies cauri vētrainām jūrām un bangojošiem viļņiem, es sasniedzu Unaļasku. Tur stāvēja divi burinieki, bet neviens no tiem nebija tas, ko meklēju. Es devos vēl tālāk uz austrumiem, un pasaule kļuva arvien lielāka, bet ne Unimakas salā kāds bija dzirdējis par šo kuģi, ne Kadijakā, nedz Atonjakā. Tad reiz es sasniedzu klinšainu zemi, kur cilvēki kalnu nogāzēs raka lielas bedres. Tur stāvēja burinieks, bet tas nebija tas, ko es meklēju, un ļaudis krāva tajā kalnos izraktos akmeņus. Tas man izlikās kā bērnu rotaļa, jo visa pasaule taču sastāv no akmeņiem, bet viņi paēdināja mani un lika strādāt. Kad burinieks jau bija dziļi iegrimis ūdenī, kapteinis iedeva man naudu un atlaida mani. Es viņam vaicāju, uz kurieni viņš dodas, un viņš rādīja uz dienvidiem. Ar zīmēm paskaidroju, ka gribu braukt viņam līdzi. Sākumā viņš smējās, bet, tā kā viņam trūka jūrnieku, atļāva man palikt uz burinieka un palīdzēt. Tad es iemācījos runāt tāpat kā viņi un vilkt virves, un savilkt buras vētras laikā, un stāvēt sardzē. Par to nav ko brīnīties, jo manu senču dzīslās rit jūras braucēju asinis.
Es domāju, ka tagad, kad dzīvoju kopā ar šiem cilvēkiem, man būs viegli atrast to, kuru meklēju. Kad sasniedzam cietzemi un iebraucām pa jūras šaurumu ostā, es gaidīju, ka ieraudzīšu varbūt tik daudz burinieku, cik manām rokām pirkstu. Bet kuģi bija sastājušies pie piestātnēm vairāku jūdžu garā rindā un atgādināja zivteļu baru. Kad sāku staigāt no viena kuģa pie otra, taujādams pēc cilvēka ar lauvas krēpēm, par mani smējās un atbildēja man dažādu tautu valodās. Un es sapratu, ka te sabraukuši kuģi no visām pasaules malām.
Tad es devos uz pilsētu, lai ieskatītos katra pretimnācēja sejā. Bet tur bija tik daudz cilvēku kā mencu, kad tās barā plūst gar piekrasti, un es nevarēju tos saskaitīt. Troksnis apdullināja mani, es vairs nekā nedzirdēju, un galva man griezās šai juceklī. Es devos arvien tālāk un talak caur zemēm, kur saules tveicē skanēja dziesmas, kur viļņoja kuplas druvas un kur lielas pilsētas bija pilnas vīriešiem, kas bija tikpat melīgi kā sievietes un kāri
pēc zelta. Bet tai pašā laikā mana tauta Akatanā medīja un zvejoja, un bija laimīga savā neziņā, domādama, ka pasaule ir maza.
Es nevarēju aizmirst skatienu, ko man uzmeta Unga, atgriežoties no zvejas, un zināju, ka atradīšu viņu, kad pienāks laiks. Viņa gāja pa klusām ieliņām vakara mijkrēslī un sekoja man miglainās pļavās, kas bija valgas rīta rasā, un viņas skatiens solīja to, ko varēja dot tikai Unga.
Es izstaigāju tūkstošiem pilsētu. Cilvēki bija gan laipni pret mani un deva man ēst, gan izsmēja, gan arī nolamāja, bet es sakodu zobus, dzīvoju pēc svešām paražām un redzēju daudz ko tādu, kas agrāk man bija nezināms. Bieži vien es, virsaitis un virsaiša dēls, kalpoju cilvēkiem, kas bija rupji un cieti kā dzelzs, — cilvēkiem, kas sakrājuši sev zeltu ar citu cilvēku sviedriem un ciešanām. Bet uz saviem jautājumiem nekur es nedabūju atbildes, līdz atgriezos pie jūras kā ronis uz savām klintīm. Bet tas jau bija citā osta un citā zemē, kas atrodas Ziemeļos. Un tur es saklausīju dažādus nostāstus par dzeltenma- taino jūras klaidoni un dabūju zināt, ka viņš medījot roņus un pašlaik esot izbraucis okeānā.
Kopā ar laiskiem sivašiem es sēdos roņu mednieku kuģī, un mēs devāmies ceļā, kas nebija saglabājis nekādu pēdu, uz ziemeļiem, kur pašlaik notika lielas roņu medības. Mēs pavadījām jūrā vairākus moku pilnus mēnešus un, satiekot citus kuģus, taujājām par to vīru, kuru es meklēju. Mēs daudz ko dzirdējām par viņa dēkām, bet pašu nekad nesastapām. Devāmies tālāk uz ziemeļiem, lidz pat Pribilova salām. Piekrastē mēs apsitām roņus veseliem bariem un savilkām to siltos ķermeņus uz kuģa, līdz klājs kļuva tik slidens no taukiem un asinīm, ka uz tā nebija iespējams noturēties kājās. Tad mūs saka vajāt kāds tvaikonis, kas apšaudīja mūs ar lielgabaliem. Bet mēs pacēlām visas buras, viļņi noskaloja klāju, un mūsu burinieks drīz vien pazuda migla.
Pēc tam man stāstīja, ka pa to laiku, kamēr mēs bailēs bēguļojām, dzeltenmatainais jūras klaidonis izkāpis Pribilova salu krastā, iegājis tirgotāja kantorī, un, kamēr daļa viņa apkalpes aizturējusi tirgotāja kalpotājus, citi izvilkuši no noliktavas desmittūkstoš jēlādu. Tās bija baumas, bet es tām ticēju. Es nekad nesastapu viņu savos klejojumos, bet ziemeļu jūrās visur klīda nostāsti par viņa cietsirdību un varonību, līdz beidzot trīs valstis, kuram tur piederēja zemes, izsūtīja kuģus dzīt viņarn pēdas. Es dzirdēju stāstām arī par Ungu, kapteiņi dziedāja viņai slavas dziesmas, un viņi abi bijuši vienmēr kopā. Runāja, ka Unga esot pārņēmusi viņa tautas paražas un jūtoties laimīga. Bet es zināju, ka tas nav tiesa, — es zināju, ka Ungas sirds tiecas atpakaļ pie savējiem uz dzelteno Atakanas piekrasti.
Pagāja vēl ilgs laiks, es atgriezos ostā, kas ir okeāna vārti, un tur dabūju zināt, ka dzeltenmatainais milzis devies roņu medībās uz austrumiem no siltās zemes, kas atrodas uz dienvidiem no krievu jūrām. Tā kā es jau biju kļuvis īsts jūrnieks, tad sēdos kuģī kopā ar baltajiem cilvēkiem un sekoju viņam roņu medībās. Uz šo jauno apvidu devās maz kuģu, bet mēs satikām lielu roņu baru un visu pavasari dzinām to uz ziemeļiem. Kad roņu mātītes, kurām jau bija laiks atnesties, iegriezās krievu ūdeņos, mūsu jūrnieki izbijās un sāka kurnēt, jo bija liela migla un laivas ik dienas gāja bojā. Viņi atteicās strādāt, un kapteinis grieza burinieku atpakaļ. Bet cs zināju, ka dzeltenmatainais jūras klaidonis nekā nebaidās un vajās roņu baru līdz pat krievu salām, līdz kurienei tikai retais uzdrošinās aizbraukt. Un, lūk, tumšā nakti es izmantoju gadījumu, kad sargs bija iesnaudies, paņēmu laivu un sāku irties uz lielo silto zemi. Es braucu uz dienvidiem un Jedo līcī sastapu mežonīgus un drosmīgus cilvēkus. Bet Jošivarā bija mazas un tīkamas meitenes, un āda tām vizēja kā tērauds. Es tomēr nevarēju tur palikt, jo zināju, ka Unga traucas pa vētrainajiem viļņiem uz ziemeļu piekrasti.
Jedo ostā bija sapulcējušies ļaudis no visām pasaules malām; viņiem nebija ne dzimtenes, ne dievu, un viņi brauca zem japāņu karoga. Es devos viņiem līdzi uz bagātajiem Vara salas krastiem, kur piepildījām mūsu kuģa telpas ar ādām. Šai vientuļajā jūrā mēs nevienu nesastapām, līdz griezāmies atpakaļ. Tad kādu dienu stiprs vējš izkliedēja miglu un mēs ieraudzījām sev aizmugurē burinieku, bet aiz tā krievu kara kuģa kūpošos dūmeņus. Mēs traucām uz priekšu, vēja brāzmas dzīti, bet burinieks mūs panāca, jo tas nobrauca trīs jūdzes, kamēr mēs tikai divas. Tā priekšgalā zem burām stāvēja cilvēks ar lauvas krēpēm un smējās, lepodamies ar savu spēku. Un Unga bija kopā ar viņu — es tūliņ viņu pazinu —, bet
viņš nosūtīja viņu lejā, kad lielgabali atklāja uguni. Burinieks nobrauca trīs jūdzes, kamēr mēs tikai divas, un ik reizes, kad vilnis to pacēla, varēja jau redzēt tā zaļo stūri. Es lādēdamies griezu mūsu stūres ratu, stāvēdams ar muguru pret krievu lielgabaliem, kas raidīja šāvienus. Mēs sapratām, ka viņš grib pabraukt mums garām un aizbēgt, bet mūs tad noķers. Un krievi sašķaidīja mums mastus, un mēs vilkāmies uz priekšu kā ievainota kaija, bet viņš pazuda pie apvāršņa — viņš un Unga.
Ko mēs varējām darīt? Svaigās ādas runāja pašas par sevi. Mūs ieveda krievu osta, bet tad aizsūtīja uz vientuļu vietu, kur lika strādāt sāls raktuvēs. Daži tur nomira, daži palika dzīvi.
Naass nometa no pleciem segu, atklādams čūlaino un rētaino miesu, uz kuras bija redzamas neapšaubarnas pa- tagas cirtienu pēdas. Prinss steigšus viņu apsedza, jo tas nebija nekāds patīkamais skats.
— Mēs tur daudz ko pārcietām, un dažreiz ļaudis bēga uz dienvidiem, bet viņus vienmēr atveda atpakaļ. Tāpēc mēs, kas bijām no Jedo līča, kādu nakti, piecēlušies un atņēmuši sargiem ieročus, devāmies uz ziemeļiem. Ta bija milzīga zeme, visapkārt nepārejami purvi un biezi meži. Sāka salt, zemi biezā kārtā apklāja sniegs, bet neviens nezināja, uz kuru pusi mums jāiet. Vairākus mēnešus mēs klīdām pa bezgalīgiem mežiem, — es visu neatceros, jo mums bija maz pārtikās un mēs bieži vien apgūlāmies un gaidījām nāvi. Beidzot nokļuvām pie aukstas jūras, bet mēs bijām palikuši tikai trīs. Viens no šiem trijiem bija kapteinis no Jedo. Viņš zināja, kur atrodas lielās zemes, un atcerējās kādu šaurumu, ko varēja pāriet pa ledu. Un viņš veda mūs turp — nezinu, cik tālu gājām, bet tas bija ļoti ilgi, un beidzot mēs palikām tikai divi. Kad sasniedzām to vietu, ieraudzījām piecus svešiniekus, tos, kas dzīvoja šai apvidū, un viņiem bija suņi un ādas, bet mums nebija nekā. Mēs cīnījāmies ar viņiem sniegā, un neviens no viņiem nepalika dzīvs, arī kapteinis nomira, bet suņi un ādas palika man. Tad es gāju pa saplaisājušu ledu, mani sāka nest projām ar kādu ledus gabalu, līdz rietumu vējš izdzina to krastā. Tad nāca Golovina līcis, Pastilika un garīdznieks. Tad dienvidi, dienvidi, siltās, saulainās zemes, kur biju klejojis jau agrāk.
Bet jūra jau vairs nedeva labu lomu, un tie, kas devās roņu medībās, daudz riskēja, bet maz ieguva. Kuģus satiku arvien retāk, un ne kapteiņi, ne matroži nevarēja man neko pateikt par tiem, kurus meklēju. Tad es pametu nemierīgo okeānu un devos uz zemēm, kur koki, mājas un kalni rlekad nemaina savu vietu. Izbraukāju lielus tālumus un daudz ko iemācījos, pat lasīt grāmatas un rakstīt. Tas bija labi, jo man šķita, ka arī Unga būs iemācījusies to pašu un ka reiz, kad pienāks laiks, mēs… Jūs saprotat, kad pienāks mūsu laiks.
Tā es maldījos pa pasauli kā maza zvejnieka laiviņa, kura uzvilkusi tikai buras, bet kurai nav stūres. Taču acis un ausis man vienmēr bija vaļā un es turējos tuvāk cilvēkiem, kas bija daudz ceļojuši, jo man šķita, ka tos, ko es meklēju, neviens nespētu aizmirst, ja reiz būtu redzējis. Beidzot sastapu cilvēku, kas tikko nāca no kalniem. Viņš bija atnesis sev līdzi akmeņus, kuros mirdzēja zelta graudiņi zirņa lielumā. Un viņš bija dzirdējis par viņiem, bija viņus saticis un pazina viņus. Šis cilvēks stāstīja, ka viņi esot bagāti un dzīvojot vietā, kur iegūst zeltu.
Tā bija tāla un mežonīga zeme, bet es nokļuvu arī tur. Ieraudzīju nometni kalnos, kur ļaudis strādāja dienu un nakti, neredzēdami saules. Taču mana stunda vēl nebija situsi. Es ieklausījos ļaužu sarunās. Visi runāja, ka viņš esot aizbraucis — viņi abi esot aizbraukuši uz Angliju un meklēšot tur bagātus cilvēkus, lai nodibinātu sabiedrību raktuvju izmantošanai. Es redzēju māju, kurā viņi bija dzīvojuši; tā līdzinājās pilīm, kādas ir Vecajā Pasaulē. Naktī es iekļuvu šai mājā pa logu, man gribējās paskatīties, ko dzeltenmatis viņai ir devis. Es klīdu no vienas istabas otrā un domāju, ka tā dzīvo tikai valdnieki un valdnieces, tik skaisti tur bija. Un visi stāstīja, ka dzeltenmatis izturoties pret viņu kā pret valdnieci, un daudzi vaicāja, kas ir šī sieviete, jo viņā bija jaušamas citas asinis un viņa nelīdzinājās Akatanas sievietem. Jā, viņa bija valdniece. Bet es biju virsaitis un virsaiša dēls un biju devis par viņu nedzirdēti lielu izpirkumu — kažokādas, laivas un krelles.
Bet kam tik daudz vārdu? Es biju jūrnieks un zināju kuģu ceļus. Devos uz Angliju un vēlāk arī uz citām zemēm. Reizēm dzirdēju par viņiem dažādus nostāstus, reizēm lasīju par viņiem avīzēs, taču nekad nevarēju viņus panākt, jo viņiem bija daudz naudas un viņi ceļoja ātri, bet es biju nabags. Tad viņiem uzbruka nelaime, un Viņu bagātība kādu dienu izkūpēja kā dūmi. Sākumā avīzes daudz par to rakstīja, tad apklusa, un es sapratu, ka viņi būs atgriezušies atpakaļ tur, kur no zemes var dabūt daudz zelta.
Pazaudējuši savu bagātību, viņi slēpās no pasaules, bet es klaiņoju no viena ciema uz otru un beidzot nokļuvu pat ziemeļos aiz Kutnejas, kur uzdūros viņu nozudušajām pēdārn. Viņi bija te bijuši, bet jau atkal aizgājuši. Man nosauca gan vienu vietu, gan otru, daži stāstīja, ka viņi aizbraukuši uz Jukonu. Un es braukāju šurp un turp, klejodams no vienas vietas uz otru, līdz beidzot sajutu, ka mani nogurdinājusi pasaule, kas ir tik plaša. Kutnejā man gadījās grūts un ilgs pārgājiens kopā ar kādu metisu no Ziemeļrietumiem, kurš neizturēja badu. Viņš nesen bija bijis Jukonā, nokļūdams tur pa nevienam nezināmu ceļu pāri kalniem, un tagad, juzdams, ka viņa stunda ir tuvu, iedeva man karti un atklāja slepenu vietu, zvērēdams pie saviem dieviem, ka tur esot daudz zelta.
Tai laikā visi, kas vien varēja, devās uz Ziemeļiem. Es biju nabags. Pārdevos par suņu dzinēju. Pārējo jūs zināt. Es satiku viņus abus Dausonā. Viņa mani nepazina, jo toreiz taču es biju tikai jauneklis, un viņas dzīve bija bijusi tik bagāta. Kā gan viņa varēja atcerēties to, kas bija samaksājis par viņu nedzirdēti lielu izpirkumu!
Talak? Tu palīdzēji man atpirkties no dienesta. Es atgriezos, lai izdarītu visu pēc sava prāta, jo biju ilgi gaidījis, bet tagad, kad viņš bija manās rokās, es nesteidzos. Es jums saku, ka gribēju izdarīt visu pēc sava prāta, jo atcerējos visu savu dzīvi, visu, ko biju pieredzējis un izcietis, atcerējos aukstumu un badu bezgalīgajos mežos pie krievu jūrām.
Kā jau zināt, es vedu viņu uz austrumiem — viņu un Ungu, — uz austrumiem, uz kurieni devās daudzi, bet atgriezās tikai nedaudzi. Es vedu viņus uz to vietu, kur juku jukām ar kauliem guļ noladētais zelts, ko cilvēkiem nav bijis lemts no turienes aiznest.
Mūsu gala mērķis bija tālu un ceļš neiebraukts. Suņu mums bija daudz, un tie daudz ēda. Nartas nevarēja uzņemt visu, kas mums bija nepieciešams līdz pavasara sākumam. Mums vajadzēja atgriezties, pirms atveras upes. Pa ceļam mēs aprakām krājumus, lai samazinātu kravu un lai atceļā nenomirtu badā. Mak-Kveščenā dzīvoja trīs cilvēki, un netālu no viņu mītnes mēs izrakām sniegā bedri pārtikas krājumam, tāpat darījām arī Maijā, kur bija pelisu cilts mednieku nometne, viņi bija te ieradušies no dienvidiem pār kalnu grēdu. Pavirzījušies tālāk uz austrumiem, mēs vairs nesatikām cilvēkus; mūsu priekšā bija tikai snaudošā upe, nekustīgais mežs un ziemeļu Baltais Klusums. Kā jau teicu, mūsu gala mērķis bija tālu un ceļš neiebraukts. Gadījās, ka mēs dienas laika nenobraucām vairāk par astoņām vai desmit jūdzēm, bet naktī aizmigām kā nosisti. Un maniem ceļa biedriem ne reizi neienāca prātā, ka es esmu Naass, Aka- tanas virsaitis, apvainojuma atriebējs.