Lai nokļūtu pašā lielo kalnu sirdī — karte izrādījās pareiza —, rnums vajadzēja izcirst kāpnes apledojušajās klintīs. Mēs cerējām, ka aiz kalniem būs ieleja, bet ielejas nebija; visapkārt plašo līdzenumu klāja sniegi, šur un tur milzīgi kalni slēja pret zvaigznēm savas baltās virsotnes. Te vajadzēja būt ielejai, bet šā dīvainā līdzenuma vidū atvērās dziļa aiza, kas likās sniedzamies līdz pašai zemes sirdij. Ja mēs nebūtu jūrnieki, mums, to redzot, reibtu galva. Mēs stāvējām bezdibeņa malā un ar acīm meklējām ceļu lejup. Vienā pusē, tikai vienā pusē klints bija slīpāka un līdzinājās stiprā vējā sašķiebtam kuģa klājam. Nezinu, kāpēc tam tā vajadzēja būt, bet tā tas bija.
— Tā ir elles rīkle, — viņš sacīja, — laidīsimies lejā.
Un mēs laidāmies lejā.
Tur lejā bija būdiņa, kuru kāds bija uzcēlis no baļķiem, kas nomesti no augšas. Tā bija ļoti veca būdiņa, cilvēki te arvien bija nomiruši vienatnē, un mē3 izlasī- jārn viņu pēdējos vārdus un lāstus, ieskrāpētus uz bērzu tāsīm. Viens bija miris no skorbuta, otram biedrs bija nozadzis pēdējo pārtikas krājumu un pulveri un nozudis, trešo bija saplosījis griziilācis, ceturtais bija mēģinājis medīt, tomēr nomiris badā. Tā tas turpinājās. Viņi nespēja pamest zeltu un nomira katrs savā nāvē. Un būdas grīda mirdzēja kā sapnī, nobārstīta ar viņu savākto, bet viņiem vairs nevajadzīgo zeltu.
Taču cilvēkam, ko biju atvedis tik tālu, bija bezbailīga sirds un skaidra galva. — Mums nav nekā, ko ēst, — viņš teica, — mēs tikai paskatīsimies uz šo zeltu, redzēsim, no kurienes tas nāk un cik daudz tā ir. Un tūliņ iesim projām, kamēr tas vēl nav mūs apstulbojis un atņēmis mums prātu. Pēc tam mēs atgriezīsimies, paņēmuši līdzi vairāk pārtikas, un viss šis zelts būs mūsu. — Un mēs apskatījām zelta dzīslu, kas iezīmējās klintī gluži kā dzīsla cilvēka ķermenī; mēs to izmērījām, apzīmējām no augšas līdz apakšai, iesitām mietiņus un iezīmējām arī tuvākos kokus ar mūsu īpašuma zīmi. Kājas mums ļodzījās aiz bada, mutē kāpa nelabums, sirds sitās, bet mēs tomēr uzrāpāmies pēdējo reizi augstajā klintī un sākām doties atpakaļ.
Pēdējo ceļa gabalu mums vajadzēja vilkt Ungu, arī mēs paši bieži klupām, tomēr galu galā sasniedzām pirmo pārtikas slēptuvi. Taču pārtikas tur vairs nebija. Es visu biju izdarījis veikli — viņš nodomāja, ka vainīgi meža dzīvnieki, un nolādēja tos un savus dievus. Bet Unga turējās vīrišķīgi un smaidīja, saņēmusi viņa roku, un man vajadzēja novērsties, lai savaldītos.
— Atpūtīsimies līdz rītam pie ugunskura, — viņa sacīja, — un stiprināsimies ar mokasīniem.
A\ēs sagriezām savu mokasīnu galus strēmelēs un vārījām gandrīz visu nakti, jo citādi tos nevarēja sakošļat un norīt. No rīta apspriedāmies, ko lai iesāk. Līdz nākamajai slēptuvei bija piecu dienu gājiens, bet mums nepietiktu spēku līdz tai aiziet. Vajadzēja atrast medījumu.
— Iesim medībās, — viņš teica.
— Jā, — es atkārtoju, — iesim medībās.
Viņš lika Ungai palikt pie ugunskura un taupīt spēkus. Bet mēs gājām, viņš — meklēt briedi, es uz to bedri, kur biju noslēpis pārtiku. Es tomēr neēdu daudz, lai viņi nepamanītu, ka man atjaunojušies spēki. Vakarā, atgriezdamies pie ugunskura, viņš tiešām krita nost no kājām. Es arī izlikos, ka esmu joti novārdzis, un gāju klupdams ar savām slēpēm, it kā katrs mans solis būtu pēdējais. Un mēs atkal stiprinājāmies ar mokasīniem.
Viņš bija spēcīgs cilvēks. Viņa gars līdz pašam pēdējam brīdim valdīja pār miesu. Viņš nesūdzējās un domāja tikai par Ungu. Otrā dienā es sekoju viņam, lai nepalaistu garām viņa pēdējo mirkli. Viņš bieži nogūlās atpūsties. Tai naktī viņš gandrīz pilnīgi zaudēja spēkus, bet no rīta vājā balsī izgrūda lāstu un gāja atkal. Viņš grīļojās kā piedzēries, un vairākas reizes man likās, ka viņa gals tuvu; bet viņš bija spēcīgāks par spēcīgākajiem, un viņam bija milža gars, tas uzturēja viņā dzīvību visu garo dienu. Viņš nošāva divas sniega irbes, bet neēda tās. Tās varētu apēst jēlas, un viņš būtu saglabājis sev dzīvību, bet viņš domāja par Ungu un devās atpakaļ uz apmetni. Viņš vairs negāja, bet rāpoja pa sniegu. Es tuvojos viņam un ieraudzīju nāvi viņa acīs. Pat tad vēl viņš būtu varējis glābties, apēdot sniega irbes. Viņš aizmeta prom savu šauteni un nesa putnus mutē kā suns. Es saslējies gāju viņam līdzās. Un atpūtas brīžos viņš raudzījās manī un brīnījās, ka es nezaudēju spēkus. Es to sapratu, lai gan viņš nespēja izteikt ne vārda, viņa lūpas kustējās bez skaņas. Kā jau teicu, viņš bija stiprs cilvēks, un sirdī man pamodās žēlums; bet es atskatījos uz visu savu dzīvi un atcerējos aukstumu un badu bezgalīgajos mežos pie krievu jūrām. Bez tam Unga bija mana, es taču biju samaksājis par viņu nedzirdēti lielu izpirkumu — kažok- adas, laivu un krelles.
Tā mēs vilkāmies uz priekšu caur balto mežu, un klusums smacēja mūs kā bieza jūras migla. Mums apkārt klīda pagātnes rēgi, es redzēju dzelteno Akatanas piekrasti un laivas, kas atgriezās mājās no zvejas, un būdas meža malā. Redzēju vīrus, kas bija kļuvuši par virsaišiem, jauno likumu devējus, kuru asinis ritēja manās un manas sievas Ungas dzīslās. Un Jaš-Nuša soļoja man līdzās ar slapjajām smiltīm matos un neizlaida no rokām kaujas šķēpu, kas bija salūzis, kad viņš tam uzkrita. Es zināju, ka mana stunda ir tuvu, un redzēju solījumu Ungas acīs. «>
Kā jau teicu, mēs vilkāmies caur mežu, līdz beidzot saadām ugunskura dūmus. Tad es noliecos pie viņa un izrāvu sniega irbi viņam no mutes. Viņš pagriezās uz sāniem, lai atgūtos, acis viņam iepletās aiz pārsteiguma un roka lēni sniedzās pēc naža, kas karājās pie gurna. Bet es atņēmu viņam nazi, smiedamies tieši sejā. Pat tad viņš nekā nesaprata. Tad es viņam parādīju, kā dzēru no melnajām pudelēm, rādīju dāvanu kaudzi sniegā un atdzīvināju visu, kas notika manā kāzu naktī. Es neizteicu ne vārda, bet viņš saprata. Un tomēr viņš neizbijās. Ap lūpām viņam bija smīns, acīs salts niknums, un mana atzīšanās piedeva viņam jaunus spēkus. Mums neattika vairs tālu ko iet, bet sniegs bija dziļš, un viņš vilkās uz priekšu ļoti lēnām. Reiz viņš tik ilgi gulēja nepakustēdamies, ka apgriezu viņu un paraudzījos acīs. Dzīvība tajās te apdzisa, te atkal parādījās. Un, kad es viņu palaidu, viņš turpināja rāpties uz priekšu. Tā mēs nokļuvām līdz ugunskuram. Unga metās pie viņa. Viņa lūpas sakustējās bez skaņas, tad viņš parādīja uz mani, lai Unga saprastu. Un pēc tam viņš gulēja sniegā ļoti klusu, ļoti ilgi. Arī tagad viņš ir tur sniegā.
Es neteicu ne vārda, kamēr nebiju izcepis sniega irbi. Tad uzrunāju Ungu viņas valodā, ko viņa gadiem ilgi nebija dzirdējusi. Viņa saslējās, redz, tā, acis viņai iepletās aiz izbrīna, un viņa prasīja, kas es esmu un kur esmu iemācījies šo valodu.
— Es esmu Naass, — es atbildēju.
— Tu? — viņa iesaucās. — Tu? — Un viņa pierāpās tuvāk, lai paskatītos uz mani.
— Jā, — es atbildēju. — Es esmu Naass, Akatanas virsaitis, pēdējais no savas cilts, tāpat kā tu esi pēdējā no tavējās.
Viņa iesmējās. Zvēru pie visa, ko esmu redzējis, un visa, ko esmu darījis, ka nekad vairs negribētu dzirdēt tādus smieklus. Sirds man sažņaudzās šausmās, jo es sēdēju Baltajā Klusumā viens ar nāvi un šo sievieti, kas smējās par mani.
— Iesim, — es teicu, jo domāju, ka viņa murgo. — Apēd putnu, un iesim projām no šejienes. Līdz Akatanai ir tāls ceļš.
Bet Unga paslēpa seju viņa dzeltenajās krēpēs un smējās tā, ka šķita — debesis sagrūs pār mums. Es domāju, ka viņa priecāsies par mani un tūliņ atcerēsies agrākos laikus, bet tāda izturēšanās bija dīvaina.
— Iesim! — es iesaucos, satverdams viņu cieši aiz rokas. — Mums priekša ir tais ceļš tumsā. Jāpasteidzas.
— Kurp? — viņa vaicāja, pieceldamās sēdus un apraudama savus savādos smieklus.
— Uz Akatanu, — es atbildēju, cerēdams, ka, to dzirdot, viņas seja apskaidrosies. Bet tā kļuva līdzīga viņa sejai — ar to pašu smīnu ap lūpām un salto niknumu acīs.
— Jā, — viņa sacīja, — iesim rokrokā uz Akatanu, tu un es. Un dzīvosim netīrajās būdās un ēdīsim zivis un taukus, radīsim sev līdzīgus un leposimies ar tiem visu mūžu. Aizmirsīsim lielo pasauli un būsim laimīgi, ļoti laimīgi. Cik labi, vai, cik labi! Iesim! Jāpasteidzas. Atgriezīsimies Akatanā.
Un viņa parlaida roku milža matiem un nepatīkami smaidīja. Un viņas acīs vairs nebija nekāda solījuma.
Es sēdēju klusēdams un brīnījos par sieviešu dīvainībām. Es atcerējos to nakti, kad šis milzis nesa viņu projām no manis, bet viņa kliedza un plēsa viņa matus — šos pašus matus, kurus tagad glāstīja un no kuriem nevarēja atraut rokas. Tad es atcerējos izpirkumu un ilgo gadu gaidas, un es saņemu Ungu un nesu projām, tāpat kā viņš to reiz bija darījis. Bet viņa pretojās tāpat ka tajā naktī un plosījās ka kaķe, kurai atņem kaķēnus. Un, kad ugunskurs palika starp mums un to, kurš gulēja sniegā, es palaidu viņu, un viņa sēdēja un klausījās. Bet es izstāstīju viņai visu, kas pa šo laiku bija noticis, visu, ko biju piedzīvojis svešajās jūrās, un visu, ko biju darījis svešajās zemēs; par grūto meklēšanu, par bada gadiem un par solījumu, ko viņa man bija devusi pirmajam. Ja, es izstāstīju visu, pat to, kas bija noticis starp mani un milzi šai dienā un vēl nesenajās dienās. Un stāstot es redzēju, kā viņas acīs auga solījums — skaists un gaišs ka rīta ausma. Un es lasīju viņas acīs līdzjūtību, sievišķīgu maigumu, mīlu, Ungas sirdi un dvēseli. Un es atkal kļuvu jauneklis, jo viņas skatiens bija tās Ungas skatiens, kura smiedamās skrēja pa piekrasti uz savas mātes būdu. Aizmirsās viss nemiers, bads un mokošās gaidas. Mana stunda bija klāt. Es jutu, ka Unga aicina mani nolikt galvu viņai uz krūtīm un aizmirst visu. Viņa izpleta man pretī savas rokas, un es metos pie viņas. Tad piepeši viņas acīs uzliesmoja naids, un viņas roka atradās man pie sāniem. Un viņa iedūra ar nazi vienreiz un otrreiz;.,
— Suns! — viņa ņirdza, iegrūzdama mani sniega.
— Cūka! — Un viņas smiekli salauza klusumu, un viņa atgriezās pie mirušā.
Kā jau teicu, Unga iedūra man ar nazi vienreiz un otrreiz, bet viņas roka bija novājējusi aiz bada, un man nebija lemts mirt. Man tomēr gribējās tur palikt un aizvērt acis pēdējā ilgajā miegā līdzās tiem, kuru dzīves ceļi bija krustojuši manējo un likuši man mīt nezināmas takas. Bet es vēl nebiju samaksājis kādu parādu, un tas man nedeva miera.
Ceļš bija garš, aukstums briesmīgs, un pārtikas man bija maz. Pelisu cilts medniekiem nebija laimējies nomedīt briežus, un viņi bija izlaupījuši manus pārtikas krājumus. Tāpat bija darījuši arī trīs baltie, bet viņi gulēja izģinduši un beigti savā būdā, kad pagāju garam. Pēc tam es neko vairs neatceros, līdz nokļuvu šeit un atradu barību un siltumu — daudz siltuma.
Apklusis viņš pievilkās tuvāk krāsnij un kāri noliecās pār to. Labu brīdi valdīja klusums un tikai lampiņa meta pret sienu baigas, kustīgas ēnas.
— Bet kas notika ar Ungu? — stāsta satriekts, iesaucās Prinss.
— Ar Ungu? Viņa neēda sniega irbi. Viņa gulēja, apskāvusi milža kaklu un iespiedusi seju viņa dzeltenajos matos. Es pievirzīju ugunskuru tuvāk, lai viņa nejustu salu, bet viņa aizvilkās no tā projām. Es sakūru ugunskuru otrā pusē, bet arī tas neko nelīdzēja, jo viņa noraidīja ēdienu. Tā viņi vēl arvien tur guļ sniegā.
— Un tu? — Meilmuts Kids vaicāja.
— Nezinu, ko iesākt. Akatana ir maza, un man diez ko negribas atgriezties un dzīvot pasaules malā. Bet kam man vispār dzīvot? Varu aiziet pie policista Konstantina, un viņš saslēgs man rokas dzelžos, bet pēc tam apmetis virvi ap kaklu, lūk, tā, un es cieši aizmigšu. Nē, es pats nezinu, ko iesākt.
— Paklau, Kid, — Prinss uztraucās, — tā taču ir slepkavība!
— Klusē! — Meilmuts Kids stingri sacīja. — Ir lietas, ko mēs nespējam saprast un par kurām nevaram spriest. Kā lai zinām, kurš te vainīgs, kurš nevainīgs? Vai mēs varam kādu tiesāt?
Naass pievirzījās vēl tuvāk ugunij. Iestājās dziļš klusums, un tikai triju cilvēku acu priekšā vēl cita aiz citas slīdēja vīzijas.