Pēc grūta ceļa vēl tālu aiz vispēdējās krūmu skupsnas un nīkulīgās birztaliņas, pašā Tukšas Zemes sirdī, kur skarbie Ziemeļi, ka pieņemts domāt, iznīcinājuši visu dzīvo, acīm pēkšņi atklājas milzīgu mežu biezokņi un plaši, piemīlīgi klajumi. Taču pasaulē tikai tagad sāk par to pienākt ziņas. Pētniekiem gan šad un tad bija izdevies tur nokļūt, bet līdz šim neviens no viņiem nebija atgriezies, lai pavēstītu par to pasaulei.
Tukšā Zeme — jā, tā tiešām ir tukša zeme, Arktikas neauglīgie klajumi, aizpolārais tuksnesis, muskusvērša un ldienā tundras vilka skarbā un nemīlīgā mājvieta. Tādu to arī ieraudzīja Everijs van Brants: neviena vienīga kociņa, nekā, kas iepriecētu aci, tikai skraji sūnu un ķērpju klani — vārdu sakot, nepievilcīga aina. Vismaz līdz tam brīdim, kad viņš bija aizkūlies līdz plašumiem, kas kartē atzīmēti ar baltu plankumu, un tur pēkšņi ieraudzīja ne sapņos nesapņotus Kanādas egļu mežus un sastapa eskimosu ciltis, par kādām nekas nebija zināms. Viņš bija lolojis nodomu (cerēdams gūt slavu) izjaukt šo kartes balto plankumu vienmuļību un izraibināt tos ar melnām zīmēm, kas vēstītu par kalnu grēdām, plašām ielejām, ūdenskrātuvēm un līkumotām upju gultnēm, tālab jo sevišķi nopriecājās, atklajis iespēju iezīmēt kartē plašas mežu joslas un iezemiešu apmetnes.
Everijs van Brants jeb, ar pilnu titulu, Ģeoloģijas institūta profesors E. van Brants bija ekspedīcijas priekšnieka palīgs un ekspedīcijas nodaļas priekšnieks; šo nodaļu viņš bija aizvadījis ar jūdžu piecsimt lielu līkumu augšup pa kadu no Telonas pietekām un tagad tās priekšgalā ienāca līdz šim nezināmā ciematā. Viņam pakaļ gurdi soļoja astoņi cilvēki, divi no tiem — Kanādas franči, ceļotāju pavadoņi, pārējie — plecīgi krī cilts indiāņi no Manitobavejas. Viņš vienīgais bija tīrasiņu anglosaksis, un asinis enerģiski pulsēja viņa dzīslās, skubinādamas sekot senču tradīcijām. Jo līdzās viņam soļoja Klaivs un
Hastingss, Dreiks un Rolijs, Hengists un Horsa. [18] pirmais no visiem saviem tautiešiem viņš tagad ienāca šajā vientuļajā Ziemeļzemes apmetnē; to iedomājoties, van Brantu pārņēma līksma sajūsma, un ceļabiedri ievēroja, ka priekšnieka gurdenums pēkšņi pārgājis un tas neapzināti sper raitāku soli.
Itin visi apmetnes iemītnieki raibā pūlī skrēja atnācējiem pretī, vīrieši pa priekšu, draudīgi žņaudzīdami rokās lokus un šķēpus, sievietes un bērni bikli spaidījas aizmugurē. Van Brants pacēla labo roku par miera zīmi — šo zīmi saprot visas tautas, un ciematnieki atbildēja ar miermīlīgu apsveikumu. Bet, viņam par apbēdinājumu, no pūļa pēkšņi izskrēja zvērādās ģērbies cilvēks un pastiepa pretī roku. uzsaukdams pazīstamu sveicienu — «Hallo!». Šim cilvēkam bija bieza bārda, bronzas krāsas iedegums klaja viņa vaigus un pieri, un tomēr van Brants viņā tūdaļ pazina savas rases piederīgo.
— Kas jūs esat? — viņš jautaja, paspiedis pastiepto roku. — Vai Andrē? [19]
— Kas ir Andrē? — vīrietis atjautāja.
Van Brants paraudzījās viņā vērīgāk.
— Dievs sodi! Jūs, redzams, šeit esat pavadījis krietnu laiciņu.
— Piecus gadus, — cilvēks atbildēja, un acīs viņam iemirgojas lepnuma dzirkstīte. — Bet iesim taču, parunāsimies. Tie lai iekārtojas man kaimiņos, — viņš piebilda, ievērojis skatienu, ko van Brants uzmeta saviem pavadoņiem. — Gan vecais Tantlačs par tiem parūpēsies. Iesim.
Lieliem soļiem viņš gāja pa priekšu, un van Brants viņam sekoja cauri visam ciematam. Aļņādu teltis bija izmētātas bez jebkādas kārtības, kur pagadījās, jo zeme
bija nelīdzena. Van Brants aptvēra tās ar zinātāja skatienu un aši aplēsa.
— Divsimt cilvēku, neskaitot mazgadīgos, — viņš novērtēja.
Cilvēks pamāja ar galvu.
— Apmēram tā. Bet es dzīvoju ārpus drūzmas; te, nomalē, redziet, esmu vairāk nošķirts. Piesēdiet. Es labprāt uzkostu kopā ar jums, kad jūsu ļaudis būs kaut ko pagatavojuši. Esmu jau aizmirsis, kā garšo tēja… Piecus gadus neesmu dzēris, pat neatceros, kā tā smaržo… Vai tabaka ir? … Ā! Pateicos! Un pīpe? Vareni! Vēl tikai sērkociņu — un paraudzīsim, vai šī nezāle nav zaudējusi savu pievilcību.
Viņš nošvirkstināja sērkociņu, ar mežu iemītnieka cītīgo piesardzību saudzēdams tā vāro liesmiņu, it kā tā būtu vienīgā visā pasaulē, un tad ievilka pirmo dūmu. Brīdi pakavējies koncentrētā apcerē, viņš lēnītiņām izgaršodams izpūta dūmus caur pastieptām lūpām. Tad viņš at- zvila ērtāk. Sejas panti viņam atmaiga un sapņaina dūmaka aizmigloja acis. Ar pilnu krūti viņš svētlaimīgi nopūtās dzijā baudījumā un tad pēkšņi izmeta:
— Dieva vārds, garšo lieliski!
Van Brants līdzjūtīgi pamāja.
— Tātad piecus gadus, jūs sakāt?
— Piecus gadus. — Cilvēks atkal nopūtās. — Jums, protams, ļoti gribas uzzināt, kas un kā, jo cilvēks ir ziņkārs radījums un situācija patiesi samērā dīvaina. Tomēr īstenībā nekā nav ko stāstīt. Es izbraucu no Edmontonas pamedīt muskusvēršus, un man, tāpat kā Paikam un visiem pārējiem, uzbruka visādas neveiksmes, mani ceļabiedri gāja bojā, es pazaudēju visus savus krājumus. Bads, mocības — parastais stāsts, jūs jau zināt, es vienīgais palicis pie dzīvības — un tā tālāk, līdz pēdīgi četrrāpus atlīdu šurp, Tantlača apmetnē.
— Pieci gadi, — domīgi atkārtoja van Brants, it kā mēģinādams atcerēties, kas pa šo laiku noticis.
— Februāra beigās palika tieši pieci gadi. Pār Lielo Vergu ezeru es pārcēlos maija sākumā …
— Tātad jūs esat… Fērfakss? — van Brants viņu pārtrauca.
Cilvēks apstiprinādams pamāja.
— Paga, paga … Ja nemaldos, Džons — Džons Fērfakss?
— Kā tad jūs to zināt? — laiski iejautājās Fērfakss, kas bija aizņemts, pūšot gaisā dūmu gredzenus.
— Avīzes toreiz bija pilnas ar ziņojumiem par jums.
Prevanšs …
— Prevanšsl — Fērfakss pēkšņi kļuva možs un atslējās. — Viņš mums pazuda kaut kur Dūmu Kalnos …
— Jā, bet viņš no turienes izkūlās un izglābās.
Fērfakss no jauna atlaidās uz muguras, turpinādams
laist dūmu gredzenus.
— Prieks dzirdēt, — viņš domīgi noteica. — Prevanšs bija liels kauslis, ja viņam uznāca niķi, un negribēja stiept nastas. Tātad viņš izkūlies sveiks? Nu, man prieks par to.
Pieci gadi… Van Brants domās atkal un atkal atgriezās pie šiem vārdiem, un kaut kur no atmiņas dziļumiem acu priekšā sāka veidoties Emīlijas Sautveitas seja. Pieci gadi… Meža zosu kāsis ar skaļām klaigām pārlidoja viņiem zemu pār galvu, taču, pamanījuši teltis, putni aši pagriezās pret ziemeļiem un aizlaidas pretī gruzdošajai saulei. Van Brants drīz vien tos pazaudēja no acīm. Viņš izvilka pulksteni. Tas rādīja stundu pēc pusnakts. Uz ziemeļiem slīdošie mākoņi liesmoja asiņainā atblāzmā, tumšsarkani saules stari strēlēm šāvās pret dienvidiem, iespiezdamies drūmajā meža biezoknī un pieplūdinādami to ar baismīgu spīdumu. Gaiss bija rāms un nekustīgs, nešūpojās ne skujiņa, un visniecīgākais čabējiens apmetnē izskanēja tik skaidri un spalgi kā raga pūtiens. Indiāņi un franču pavadoņi, pakļaudamies šā klusuma burvīgumam, sarunājās pusčukstus, pat pavārs neviļus centās mazāk šķindināt pannu un katlu. Kaut kur raudāja bērns, bet no meža biezokņa kā sīka sudraba stīdziņa vērpās sievietes balss dziedošās vaimanās:
— O-o-o-o-o-o-a-haa-ha-a-ha-aa-a-a, o-o-o-o-o-o-a-ha-a- ha-a.
Van Brants nodrebēja un nervozi saberzēja delnu virspuses.
— Ak tad mani atzina par bojā gājušu? — sarunu biedrs nesteidzīgi ievaicājas.
— Kā tad, mājas jūs nepārnācāt, un tā jūsu draugi…
— Drīz vien mani aizmirsa. — Fērfakss iesmējās nepatīkamiem, izaicinošiem smiekliem.
— Kāpēc jūs negājāt prom no šejienes?
— Pa daļai varbūt tāpēc, ka nemaz negribēju, un pa daļai aiz iemesliem, kas nebija atkarīgi no manis. Redziet, Tantlačs gulēja ar pārlauztu kāju, kad es šeit nokļuvu, — smaga fraktūra. Es iegrozīju lauzto kaulu un dabūju viņu uz kājām. Paliku uz kādu laiciņu, kamēr sakrājas spēki. Pirms manis Tantlačs nebija redzējis neviena baltā, un es viņam, protams, šķitu varen gudrs, jo iemācīju viņa cilts ļaudīm daudz ko derīgu. Starp citu, arī militāru taktiku, tā ka viņi pakļāva sev četras kaimiņu ciltis (to apmetnes jūs vēl neesat redzējis) un kļuva par visas apkaimes saimniekiem. Skaidra lieta, viņiem par mani radās visaugstākās domas, un tālab, kad es posos ceļā, šie ir dzirdēt par to negribēja. Nav ko runāt, viesmīlīgi viņi bija pār mēru! Pielika man divus sargus un sargāja nakti un dienu. Tantlačs piesolīja man visādus labumus — tā teikt, par atlīdzību, bet man īstenībā bija viena alga — iet prom vai palikt, — nu, un tā es paliku.
— Es Freiburgā pazinu jūsu brāli. Esmu van Brants.
Fērfakss strauji pasniedzās uz priekšu un pakratīja viņa
roku.
— Ak tad jūs esat tas Billija draugs? Nabaga Billijs! Viņš bieži par jums runāja. Tomēr savāda sastapšanās vieta, — viņš piemetināja, parlaizdams plašu skatienu pirmatnīgajai ainavai visapkārt un uz brīdi ieklausīdamies sievietes sēru skandējumā. — Viņas vīru saplosīja lācis, un viņa to ļoti ņem pie sirds.
— Dzīvnieciska dzīve! — Van Brants novaibstidamies izpauda savu pretīgumu. — Cerams, pēc pieciem gadiem šādas dzīves civilizācija šķitīs jauka? Ko jūs sakāt?
Fērfaksa seja sastinga.
— Ak, es nezinu. Šie te vismaz ir godīgi ļautiņi un dzīvo saskaņā ar saviem ieskatiem. Bez tam pie viņiem valda apstulbinoša vienkāršība. Viņiem nav itin nekādu dvēseles sarežģījumu, savas izjūtas viņi izsaka tieši un skaidri, bez tūkstoš un vienas nianses. Viņi mīl, baidās, ienīst, dusmojas vai priecājas — tas viss notiek vienkārši un saprotami, kļūdīties par to nav iespējams. Var jau būt, ka tā ir dzīvnieciska dzīve, taču tā dzīvot vismaz ir viegli. Nekādas valšķošanās, nekādas koķetēšanas. Ja tu kādai sievietei patīc, viņa to bez kavēšanās tev pateiks. Ja viņa tevi neieredz, arī to viņa pateiks, un tad, ja vēlies, vari viņu sist, — bet galvenais: viņa skaidri zina tavas domas, un tu skaidri zini viņas domas. Nekādas nesapratnes, nekādu pārpratumu. Pēc civilizācijas drudžainajām lēkmēm šai dzīvei ir sava pievilcība. Vai jums skaidrs?
Nē, dzīve te ir gluži jauka, — Fērfakss, brīdi klusējis, turpināja, — vismaz man tā ir pietiekami laba, un es esmu nodomājis palikt te.
Vari Brants nodūra galvu pārdomās, un tikko samanāms smaids skāra viņa lūpas. Nekādas valšķošanās, ne koķetēšanas, nekādu pārpratumu. Fērfakss tātad ļoti ņēmis pie sirds, viņš nodomāja, ka Emīliju Sautveitu kļūmīgi, var teikt, saplosīja lacis. Nu, un Karltons Sautveits ir diezgan patīkams lācis.
— Jūs tik un tā nāksiet man līdzi, — van Brants teica ar apzināti uzsvērtu noteiktību.