— Jā, nāksiet gan.
— Dzīvot šeit ir ļoti viegli, es jau jums teicu, — Fērfakss apņēmīgi runāja. — Es saprotu itin visus, un visi saprot mani. Vasaras un ziemas aizzib kā saules stari caur žoga mietiem, gadalaiki aizrit kā neskaidras gaismas un ēnu joslas, un laiks paiet, un dzīve paiet, un tad … gaudas mežā un tumsība. Ieklausieties!
Viņš pacēla roku, un sievietes balss sudrabainais pavediens atkal ieaudas klusumā un mierā.
Fērfakss klusu atkārtoja:
— O-o-o-o-o-o-a-haa-ha-a-ha-aa-a-a, o-o-o-o-o-o-a-ha-a- ha-a. Vai jūs nedzirdat? Vai jūs neredzat? Sieviešu sēru gaudas? Svinīgas bēru dziesmas? Patriarha baltās matu cirtas ap manu galvu? Zvērādas, kas visā to pirmatnējā krāšņumā ietin manu augumu? Medību šķēpu man blakām? Kurš teiks, ka tas nav jauki?
Van Brants vēsi paraudzījās viņā.
— Fērfaks, jūs esat stulbs nejēga. Ar pieciem šādas dzīves gadiem pietiek, lai ikviens sajuktu prātā, un jūsu noskaņojums jau ir slimīgs, pataloģisks. Starp citu, Karltons Sautveits ir miris.
Van Brants piebāza pīpi un aizkūpināja, slepus vērodams sarunu biedru ar gandrīz profesionālu interesi. Fēr- laksa acis uz mirkli uzliesmoja, dūres sažņaudzis, viņš traucās celties, bet tad atkal slābi atslīga atpakaļ un iegrima domās. Maikls, pavārs, signalizēja, ka maltīte gatava, bet van Brants pameta ar roku, lai pagaida. Smagais klusums ieilga, un viņš domās sāka šķirot no meža plūstošās smaržas — satrunējušu augu un trūdu dvaka, priežu čiekuru un skuju svaigais aromāts, no apmetnes daudzajiem ugunskuriem plūstošo dūmu garšīgi vircotā smarža. Divreiz Fērfakss pacēla acis, taču nekā nepateica, līdz pēdīgi ierunājās:
— Un … Emīlija? …
— Trīs gadus atraitnēs; vēl arvien atraitnēs.
Atkal iestājās ilgs klusums, ko Fērfakss galu galā pārtrauca ar naivu smaidu.
— Liekas gan, ka jums taisnība, van Brant. Došos jums līdzi.
— Es jau to zināju. — Van Brants uzlika roku Fēr- faksam uz pleca. — Protams, cits jau to zināt nevar, bet es tā iedomājos … sieviete ar viņas sabiedrisko stāvokli… bildinājumu jau viņai netrūkst…
— Kad jūs dosieties ceļa? — Fērfakss viņu pārtrauca.
— Kad mani cilvēki būs kaut cik izgulējušies. Pareizi, tas man atgādināja — Maikls jau sāk skaisties, tātad iesim paēst.
Pēc maltītes, kad krī indiāņi un pavadoņi, segās ievīstījušies, skaļi krāca, abi vīri vēl pakavējās pie dziestošā ugunskura. Bija tik daudz, ko pārrunāt — par karu un politiku, un ekspedīcijām, par cilvēku veikumiem un dažādiem notikumiem pasaulē, par kopējiem draugiem, par kāzām, par nāves gadījumiem. Pieci gadi vēstures, par ko Fērfakss visu gribēja uzzināt.
— Un tā spāniešu floti nobloķēja Santjago [20] ostā, — van Brants pašlaik stāstīja, kad pēkšņi viņam garām klusi pagāja jauna sieviete un nostājās līdzās Fērfaksam. Viņa aši ielūkojās tam sejā, tad pievērsa satrauktu skatienu van Brantam.
— Virsaiša Tantlača meita, savā ziņā princese, — Fērfakss paskaidroja un negribot pietvīka. — īsi sakot, viens no iemesliem, kas mani pamudināja palikt šeit. Tuma, tas ir van Brants, mans draugs.
Van Brants sniedza roku sveicienam, taču sieviete palika stāvam pilnīgi nekustīgi. Ne vaibsts viņas sejā ne- atvilga, ne skropstiņa nenodrebēja. Viņa raudzījās van Brantam tieši acīs, un viņas urbīgais skatiens taujāja un pētīja.
— Neka viņa nesaprot, — Fērfakss pasmejas. — Pirmo reizi mūžā, ziniet, tiek kādam stādīta priekšā. Bet kā jūs teicāt — tātad spāņu floti nobloķēja Santjago ostā?
Turna notupās zemē blakus savam vīram, nekustīga kā bronzas statuja, tikai acis zibenīgi skraidīja no sejas uz seju, nemitīgi pētīdamas. Everijs van Brants, turpinādams savus stāstus, no šiem mēmajiem skatieniem sāka justies neomulīgi. Visgleznainākā kaujas attēlojuma vidū viņš pēkšņi juta šīs melnās acis kvēli urbjamies sevī, sāka stomīties un meklēt vārdus, līdz atkal iejutās stāstījumā un varēja turpināt. Fērfakss, apvijis rokas ap ceļiem, ar izdzisušu pīpi zobos aizrautīgi klausījās, nepacietīgi paskubinādams, kad stāstītājs vilcinājās, un viņa acu priekšā no jauna atainojās pasaule, ko jau domājās sen aizmirsis.
Pagāja stunda, divas, un pēdīgi Fērfakss negribīgi piecēlās kājās.
— Ak tad Kronje [21] bija gan iedzīts stūrī? Bet pagaidiet brītiņu, līdz es aizskriešu tepat pāri pie TantlaČa. Viņš gribēs jlīs satikt, un es norunāšu, ka jūs aiziesiet pie viņa pēc brokastīm. Vai tā būs jums izdevīgi?
Viņš aizgāja starp priežu stumbriem, un van Brants palika raugamies Turnas kvēlojošajās acīs. Pieci gadi, viņš apsvēra, bet viņai patlaban nebūs vairāk par divdesmit. Apbrīnojama būtne! Viņa pieder pie eskimosu cilts, un tiem taču mēdz būt tāds sīks, plakans deguntiņš, bet šai te tas nav ne plats, ne plakans — ērgļa deguns ar smalkām, glīti veidotām nāsīm, gluži kā gaišākās rases daiļavām, — vari būt drošs, Everij van Brant, te kaut kā piejaukusies indiāņu asins lāsīte. Un nenervozē, Everij van Brant, viņa tevi neapēdīs, tikai sieviete vien jau ir, pie tam īsti glīta. Vairāk pēc austrumnieces nekā šejienietes. Acis lielas un patalu viena no otras, un to mon- goliskais slīpums tik tikko manāms. Turna, tu esi īsta anomālija. Tava vieta nemaz nav pie eskimosiem, ja arī tavs tēvs ir eskimoss. Diezin no kurienes cēlusies tava māte? Vai vecmāmiņa? Ak, mīļā Turna, tu taču esi skaistule, auksta, stinga skaistule ar Aļaskas vulkānu lavu dzīslās, lūdzu, neskaties manī ar tādām acīm.
Everijs van Brants iesmējās un piecēlās kājās. Meitenes neatlaidīgais skatiens viņu mulsināja. Starp pārtikas maisiem ložņāja kāds suns. Viņš gribēja to aizdzīt un, kamēr Fērfakss atgriezīsies, novietot maisus drošākā vietā. Taču Tuma pastiepa roku, lai viņu aizkavētu, un piecēlās, nostādamās viņam tieši pretī.
— Tu? — viņa ierunājās Arktikas iedzīvotāju valodā, kas visām ciltīm no Grenlandes līdz pat Barova ragam ir gandrīz vienāda. — Tu?
Straujās izteiksmes maiņas meitenes sejā izteica visus jautājumus, kas slēpās aiz šā «tu», — Tuma gribēja zināt, kas viņš tāds ir, kālab te ieradies, kāds viņam sakars ar tās vīru, — visu izpauda šis vārds.
— Brālis, — viņš atbildēja tai pašā valodā, ar plašu vēcienu norādīdams uz dienvidiem. — Mēs esam brāļi, tavs vīrs un es.
Viņa papurināja galvu.
— Nav labi, ka tu esi te.
— Pēc viena miega es aiziešu.
— Un mans vīrs? — viņa noprasīja dedzīgi un satraukti.
Van Brants paraustīja plecus. Viņš atskārta, ka neapzināti par kaut ko kaunas, pat nezinādams, par ko, un dusmojas uz Fērfaksu. Viņš juta, ka piesarkst, atbildot šīs jaunās mežones skatienam. Viņa bija tikai sieviete. Ar to jau viss pateikts — sieviete. Te atkal atkārtojas sensenais stāsts par nekrietnību — tieši tāds pats, atkal un atkal, tikpat vecs ka Ieva un tikpat jauns kā pirmās tikko mostošās mīlas stars.
— Mans vīrs! Mans vīrs! iVlans vīrs! — Tuma kaislīgi gaudās, sejai tumši pietvīkstot, un no viņas acīm staroja Mūžīgās Sievietes — Sievietes-Sievas nežēlīgais maigums.
— Tuma, — viņš to svinīgi uzrunāja angliski, — tu esi dzimusi Ziemeļzemes mežu dzīlēs, tu esi pārtikusi no zivīm un gaļas, cīnījusies ar salu un badu, visas mūža dienas tava dzīve ir bijusi vienkārša. Bet ir pasaulē daudz kas tāds, kas nepavisam nav vienkāršs, ko tu nemaz nezini un arī nespēj izprast. Tu nezini, ko nozīmē ilgoties pēc gaļas podiem tālu tālumā, tu nespēj saprast, ko nozīmē alkas pēc sievietes ar gaišu seju. Un šī sieviete ir gaiša, Tuma, cildeni skaista un gaiša. Tu biji sieva šim cilvēkam, un tu viņam atdevi sevi itin visu, bet tavs viss ir ļoti niecīgs un vienkāršs. Pārāk niecīgs un pārāk vienkāršs, jo viņš ir svešas zemes cilvēks. Nekad tu neesi
viņu iepazinusi, tu nespēj viņu iepazīt. Tāda ir dzīves kārtība. Tu turēji viņu savās rokās, bet nekad tu neesi turējusi viņa sirdi — tā cilvēka sirdi, kurš sapņoja par garām slīdošajiem gadalaikiem un par pirmatnēji mežonīgu bēru ceremoniju. Tev viņš ir bijis tikai sapnis — sapņa puteklis. Tu gribēji slēgt skāvienos cilvēku, bet satvēri tikai ēnu, tu atdevi sevi vīrietim, bet guļvietā tev blakus gulēja tikai viņa veidols. Tā tas notika jau sensenos laikos, kad dievi uzskatīja zemes meitas un atzina tās skaistas esam. Bet Tuma, ak, Tuma, es negribētu būt Džona Fērfaksa ādā viņa nākamo gadu bezmiega naktīs, kad viņa acis skatīs nevis tās sievietes saules mirdzuma matus, kura gulēs viņam līdzās, bet gan Ziemeļzemes mežu dzīlēs izgaisušās sievas melnās matu pīnes.
Kaut gan Tuma nekā nesaprata, viņa klausījās ar tik alkainu uzmanību, itin kā viņas dzīvība būtu atkarīga no tā, ko saka šis cilvēks. Bet, sadzirdusi sava vīra vārdu, viņa eskimosu valodā izsaucās:
— Jā! Jā! Fērfakss! Mans vīrs!
— Nabaga mazā aplamniece, kā gan viņš var but tev vīrs?
Taču viņa nesaprata vari Branta angliski teikto runu un domāja, ka viņu izjoko. Mēmais, bezprātīgais Sievietes- Sievas niknums uzliesmoja viņas sejā, un van Brantam jau gandrīz likās, ka viņa kā pantera saspringst lēcienam.
Viņš klusībā nolamājās un vēroja, kā liesmas pamazām izdziest viņas sejā un tajā iegulst lūdzējas sievietes starojošā kvēle — lūdzējas sievietes, kura atsakās no sava spēka, lai gudri bruņotos ar savu vājumu.
— Viņš ir mans vīrs, — Tuma maigi sacīja. — Nevienu citu es neesmu pazinusi. Nav iespējams, ka es kādreiz pazītu citu. Un nav iespējams, ka viņš no manis aizietu.
— Kurš teica, ka viņš no tevis aizies? — van Brants skarbi noprasīja, pa pusei skaizdamies, pa pusei aiz nevarības apziņas.
— Tev jāsaka viņam, lai neaiziet no manis, — sieviete rāmi atbildēja, un viņas balsī jautās elsas.
Van Brants dusmīgi saspārdīja apdeguļus ugunskurā un apsēdās.
— Tev viņam jāsaka. Viņš ir mans vīrs. Visu sieviešu^ priekšā viņš ir mans vīrs. Tu esi liels, tu esi spēcīgs —
paskaties, cik cs esmu vāja. Redzi, es metos tev pie kājām. Tev jāizšķir, kas ar mani notiks. Tev tas jādara.
— Celies augšā! — Viņš skarbi uzrava sievieti stāvus un piecēlās ari pats. — Tu esi sieviete. Tāpēc tava vieta nav putekļos, ne arī pie kāda vīrieša kājām.
— Viņš ir mans vīrs.
— Tad lai dievs piedod visiem vīriešiem! — van Brants satraukumā izsaucās.
— Viņš ir mans vīrs, — sieviete lūgdamās neatlaidīgi atkārtoja.