Viens no ievērojamākajiem Austrālijas dabas brīnumiem ir Eiersa klints. Tā atrodas Ziemeļu teritorijas dienvidrietumu daļā - gandrīz vai kontinenta ģeogrāfiskajā centrā. Tā ir vissausākā un vismazāk apdzīvotā Austrālijas daļa. Eiersa klints ir vislielākais akmens monolīts pasaulē. Tā garums ir 2,4 km, platums - 1,6 km, bet augstums - 348 metri. Satriecoši irtas, ka, izrādās, šis milzīgais akmens blāķis rāda tikai vienu trešdaļu no sevis. Pārējās divas trešdaļas atrodas zemē, un akmens beidzas ap 900 metru zem zemes.
Klints atrodas tuksnesī grūti pieejamā vietā tālu no civilizācijas. Ceļiniekam, lai to apskatītu, jāveic garš ceļš pa apvidu, kurā gandrīz nekas neaug.
Dienā šis pelēkais monolīts izskatās visai necili, taču, rietot saulei, tas sāk mainīties. Rietošās saules stari nokrāso Eiersa klinti spilgti sarkanos, rožainos, oranžos, ķieģeļkrāsas toņos. Neparastās krāsas veidojas, pateicoties dzelzi saturošo minerālu oksidācijai.
Tas ir aizraujošs skats - vērot, kā akmens milzis sāk mainīt savu neizteiksmīgo pelēko krāsu uz sulīgiem, spilgtiem toņiem. Kad saule noriet, klints kļūst melna.
Austrālijas aborigēni jau sen pazina Eiersa klinti. Viņi to uzskatīja par svētvietu un pielūdza to. Katru gadu monolīta pakājē notika rituāli. Klints apakšējā daļā ir daudz alu, kuru sienas aborigēni pārklāja ar dažādiem rituālu zīmējumiem, lai nodrošinātu sev veiksmīgas medības. Alas ir diezgan lielas. To maksimālais garums ir 800 metri, augstums - 30 metri. Alās atrodas trīs nelieli ezeri. Lietus periodā, kas gan ir tikai reizi dažos gados, pa akmens spraugām ūdens notek ezeros. Svelmainās dienās aborigēni klintī atrada gan ūdeni, gan patvērumu no karstās saules, tāpēc viņi nosauca klinti par Uluru, kas nozīmē «vieta, kur ir ēna».
Eiropieši par Eiersa klinti uzzināja tikai 1872. gadā, kad tuksneša pētnieks Ernsts Džailzs to nejauši atklāja. 24 km uz rietumiem no Eiersa klints atrodas citi klinšu veidojumi - Olgas kalni. 28 kvadrātkilometru teritorijā daba izvietojusi 36 noapaļotus klinšu monolītus. Aborigēni tos nosaukuši par Katatjuta - daudzgalvainie. Šīs dīvainās formas kalni, šķērsoti ar daudzām aizām, vilina tūristus.
1985. gadā tuksneša nostūri, kurā atrodas Uluru un Katatjuta, izveidoja par nacionālo parku. Aizsargājamā zonā aug ap 400 dažādu augu, tur mitinās 150 putnu, 70 rāpuļu un 25 zīdītāju sugas. Jau pēc 2 gadiem Uluru un Katatjutas parks tika pasludināts par Pasaules cilvēces mantojumu. Daudzi parka apmeklētāji mēģina uzrāpties Eiersa klintī. To izdarīt nav pārāk sarežģīti. Vislielākās grūtības sagādā mokošais karstums. Tāpēc, gatavojoties kāpt klintī, nepieciešams ņemt līdzi pietiekamas ūdens rezerves, lai izvairītos no pārkaršanas un saules dūriena. Taču, kad visas grūtības ir pārvarētas, no 348 metru augstuma paveras plašā saules izdedzinātā Austrālijas tuksneša panorāma, un ir lieliska sajūta, kad tu apzinies, ka stāvi uz vislielākā akmens pasaulē.