Tā nebūt nav Ēģipte un arī ne maiju vai acteku zeme. Piramīdas atrodas Turcijā, un tās cēluši nevis cilvēki, bet gan daba.
Šī dīvainā ainava radusies apmēram pirms 8 miljoniem gadu, kad aktīvi sāka darboties Kapadokijas vulkāni. Tā rezultātā nogulsnējās neskaitāmi lavas, pelnu un vulkānisko iežu atlūzu slāņi. Tas viss pacēla Kapadokijas zemieni par vairāk nekā 300 metriem, pārvēršot to par plakankalni.
Vairāku miljonu gadu laikā vulkāniskie pelni sablīvējās un sacementējās, veidojot tufu. Virs tufa atradās lavas slānis. Strautiņi šķērsoja plakankalni visos virzienos. Ziemas aukstums un pazemes grūdieni drupināja tufa un bazalta slāņus. Ar laiku izveidojās fantastiska ainava ar dīvainiem kalniem konusu, torņu, piramīdu un cukurgalvu veidolos. Mūsdienās erozijas process nebūt nav beidzies. Tas pamazām slīpē zobaino ainavu, atklājot arvien dažādas krāsas slāņus. Daudzās piramīdās mīkstajā
tufā izcirstas celles, kurās kādreiz dzīvoja mūki. Visvairāk tādu piramīdu atrodas 90 km uz dienvidaustrumiem no Kaiseri. IV gadsimtā šeit tika izcirstas arī baznīcas. Tufā izcirta kupolus, arkas un pat solus un galdus. Pašā piramīdu augšienē mazās cellēs parasti dzīvoja vientuļnieki. Tā viņi centās norobežoties no ārpasaules un veltīja savu dzīvi lūgšanām un pārdomām par aizkapa dzīvi. Viņi nekad nepameta savus mitekļus. Reizi dienā ar virves un groza palīdzību viņi uzvilka augšā maizi un ūdeni, kuru tiem piegādāja. Tagad cellēs apmetušies baloži. Daudzas augstas tufa piramīdas šķērso neskaitāmas ejas tā, ka tās atgādina skudru pūžņus. Te dzīvojamās telpas iekārtotas vairākos stāvos. Uz āru iziet tikai ventilācijas un skatu lūkas. Mūki nevēlējās, ka tos traucē, tāpēc ieeja tika tā nomaskēta, ka to gandrīz nebija iespējams pamanīt. Ieejas un koridori bija zemi un šauri. Tas tāpēc, lai nevarētu atvēzēties sitienam. Sānu aizsargejas ierīkoja, lai varētu negaidīti pārsteigt iespējamo ienaidnieku. Šķiet, ka alu mitekļos valda nospiedoša krēsla, mitrums, drēgnums? Tikai ne Kapadokijā! Alās ir sauss gaiss un patīkami ēnains.
Uz dienvidiem no Nevšehiras ir pazemes pilsētas, kas izcirstas no tufa vairākos stāvos zem zemes. To
iedzīvotājus sauca par troglodītiem, un katrā tādā «pilsētā» varēja dzīvot vairāki tūkstoši cilvēku. Šīs pazemes pilsētas būvēja kristieši. Pēdējie klinšu pilsētu iemītnieki bija turki, kuri XIX gadsimtā tur slēpās no ēģiptiešu karaspēka.
Taču galvenais Kapadokijas brīnums ir un paliek dabas veidotā ainava ar tūkstošiem piramīdu. Tas ir miljonu gadu darbs un vēl turpinās. Bet dabai jau nav, kur steigties.