Sicīlijas vulkāns Etna tiek uzskatīts par pašu lielāko Eiropā. Tas nu jau vairākus gadu simtus turpina aktīvi darboties. Ir arī samērā daudz ziņu un aculiecinieku stāstu par Etnas izvirdumiem - reizēm pat traģikomisku. 1669. gadā Etna sāka aktīvi gatavoties kārtējam izvirdumam. Tuvumā esošās Katanjas iedzīvotāji nolēma, ka jāmēģina pasargāt pilsētu no verdošās lavas straumēm. Drosmīgākie izpētīja vulkāna apkārtni un jau sacietējušās magmas izvirzījumā atrada vietu, kur varētu izrakt grāvi un novirzīt daļu lavas uz citu pusi. Pilsētas iedzīvotāji visi kā viens devās uz magmas izvirzījuma vietu un ar dzelzs laužņiem izveidoja magmas slānī glābiņu sološo padziļinājumu. Taču vieta bija izvēlēta neveiksmīgi, jo tagad lava, plūstot pa jauno ceļu, nopietni apdraudētu kādu citu pilsētu - Paterno, kas arī atradās netālu no Etnas. Paterno iedzīvotāji sacēlās pret katanjiešu ideju un izveidoto padziļinājumu atkal aizbēra. Katanjai neizdevās izvairīties
no traģēdijas - lava nopostīja samērā lielu daļu pilsētas.
Samērā bēdīgas sekas bija arī Etnas izvirdumam, kas notika 1971. gadā. Šajā reizē verdošās lavas ceļā stāvēja lieliska vulkānu pētīšanas observatorija un labākās slēpošanas trases ar trošu ceļiem. Tas viss tika iznīcināts. Bez tam Etnas nogāze neizturēja vulkāna iekšienē izveidojušos spiedienu un sašķēlās. No plaisas sāka plūst ugunīgas magmas straumes, izpostot fermas, vīna dārzus, mājas un tiltus. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ nežēlīgās stihijas ceļā negadījās vietas, kur vienkopus dzīvo daudz cilvēku.
Vulkanologs Haruns Tazijevs izvirdumu vēroja no vietas, kas atradās pavisam tuvu krāterim, un vēlāk publicēja savus iespaidus par redzēto. «Centrālajā krāterī atvērās jauna rīkle piecu metru platumā un vismaz 50 reizes stundā ar drausmīgu rēkoņu izspļāva pa lielai porcijai karstas gāzes. Šo gāzu temperatūra bija vismaz 1000 grādu pēc Celsija skalas, bet ātrums, ar kādu tās pārvietojās, - vismaz 500 kilometru stundā. Šo «izelpu» starpbrīžos mēs varējām ieskatīties nokaitētajā cilindrā, kurš bija izveidojies zemes dzīlēs. Un tomēr, neraugoties uz drausmīgo karstumu, es nevarēju atraut acis no šīs pārsteidzoši baisās un reizē tik skaistās ainas.»