Leģendārais Santorins, kura grandiozais izvirdums notika 1470. gadā pirms mūsu ēras, atrodas Egejas jūrā uz ziemeļiem no Krētas, un tieši ar šo vulkānu daži ievērojami zinātnieki saista mītu par Atlantīdas bojāeju. Izvirduma laikā daļa Tiras salas iegrima dzelmē, cieta Grieķu arhipelāgs, Peloponēsas krasti, Palestīna, salas Mazāzijas piekrastē un Krēta.
Ja salīdzinām Santorina izvirdumu ar Krakatau, jāsaka, ka tas bija daudzas reizes spēcīgāks un briesmīgāks. Pirms mošanās Santorins ilgi atpūtās. Tad milzīgs sprādziena vilnis nopostīja visu, kas atradās 100-150 kilometru rādiusā ap vulkānu. Pēc tam sekoja pazemes grūdieni un sākās pelnu lietus, kas Tiras salu pārklāja ar 30 metrus biezu pelnu kārtu. Krētā un Kiklādu salās pelnu kārta bija ievērojami mazāka, bet tik un tā pietiekama, lai uz vairākiem desmitiem gadu iznīcinātu visu augu valsti. Pāri brāzās arī milzīgs cunami, kas applūdināja Krētas krastu pusstundas laikā.