Ne jau velti Islandi dēvē par vulkānu zemi, jo samērā nelielā teritorijā tur atrodas 40 ugunskalnu.
1783. gadā notika Laki vulkāna izvirdums. Šim vulkānam ir ļoti oriģināla krātera forma - faktiski to veido virkne krāteru 25 kilometru garumā. Šāda tipa vulkāni izvirduma laikā parasti «izspļauj» ļoti daudz lavas. Tiek uzskatīts, ka Laki izvirduma laikā izplūdis visvairāk lavas. Izvirdums nesākās pēkšņi, par tā tuvošanos vēstīja pazemes grūdieni un gāzes strūklu izplūdumi. 1783. gada 8. jūnijā sāka plūst tvaiki un pelni. Pēc dažām dienām sāka plūst lava. Pirmās lavas straumes plūda no vulkāna ziemeļaustrumu puses. Lavas upe bija 15 kilometru plata un 60 kilometru gara. Lavas bija tik daudz, ka tā pilnīgi applūdināja ieleju 180 metru biezumā. Izvirdums turpinājās 6 mēnešus. Šajā laikā no Laki izplūda 12 km3 magmas, tās verdošās straumes iznīcināja 13 fermas un pārklāja 560 km2 lielu teritoriju. Tā kā lava tek lēni, cilvēks var no šīs verdošās straumes aizbēgt, un bojā gājušo
nebija daudz. Toties patiesi drausmīgas bija šīs katastrofas vēlākās sekas. Karstās lavas straumes izkausēja ledājus, upes mainīja gultni, pārplūda, un plūdi apņēma milzīgas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Pelni pārklāja augsni un iznīcināja augu valsti. Gaiss bija pilns ar indīgu gāzu mākoņiem, un tikai ceturtā daļa mājdzīvnieku spēja izturēt šos apstākļus. XVIII gadsimtā Islande bija izolēta no pārējās pasaules un tādēļ nesaņēma nekādu palīdzību no ārpuses. Zemi piemeklēja šausmīga traģēdija, izmira piektā daļa tās iedzīvotāju - aptuveni 10 tūkstoši, jo baismīgajam badam klāt nāca arī neredzēti barga ziema.