Bēdīgi slavenais Monpelē vulkāns atrodas Martinikas salā. Informācija par pirmajiem izvirdumiem attiecas uz 1635. gadu. Pēc tam vulkāniskā darbība samazinājās. Gandrīz pēc 50 gadu klusuma, XX gadsimta sākumā, notika jauns vulkāna izvirdums, kas pilnīgi negaidīti izrādījās nāvējošs ne tikai apkārtējai augu un dzīvnieku valstij, bet kļuva arī par mokošas nāves iemeslu desmitiem tūkstošu cilvēku.
Traģēdija sākās šķietami nevainīgi. Monpelē kraujās atvērās daudzi karsti avoti. Pēc tam Senpjēras iedzīvotāji 6 kilometru attālumā no vulkāna juta pazemes grūdienus un klusumu pārtrauca nepatīkams monotons troksnis. Iedzīvotāji, ziņkārības dzīti, devās uz kalna virsotni un ieraudzīja, ka ūdens krātera ezerā ir sācis vārīties. Vulkāns aktīvi darbojās. Nakts tumsā varēja redzēt spožus uzliesmojumus, troksnis pastiprinājās, palielinājās arī pelnu lietus. Drīz vien no vulkāna izšāvās karstu dubļu straume, kas, lielā ātrumā plūstot, noslaucīja visu savā ceļā.
Tad vulkāns uz pāris dienām it kā nomierinājās, līdz atskanēja apdullinošs sprādziens, izplūda milzīgs daudzums ugunīgas masas un pēc trim minūtēm Senpjēra bija pārvērtusies par ugunīgām krāsmatām. No 30 tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju izdzīvojuši bija tikai divi. Pēc šī briesmīgā izvirduma vulkāns neno- mierinājās un turpināja aktīvi darboties. 1902. gada 2. jūnijā pāri mirušajai pilsētai atkal brāzās uguns viesulis - vēl spēcīgāks nekā pirmais. Vēl pēc divdesmit dienām ugunīgie viesuļi aizbrāzās uz otru pusi un aiznesa līdzi 1500 dzīvības.
Ar šo izvirdumu saistās vēl viena reta un ļoti interesanta parādība - vulkāna virsotnē no krātera vidus izauga 400 metru augsts obelisks, akmens stabs, kas nakts tumsā spīd. Šīs klints forma un izmēri nepārtraukti mainās, sprādzienu laikā no tās krīt lieli akmens bluķi, dažreiz nokrīt arī virsotne, bet pēc tam Monpelē obelisks sāk augt no jauna. No krātera pakāpeniski augšup ceļas bieza izkusušu iežu masa, kas gaisā sastingst, veidojot «cepuri». Obeliska iekšpusē acīmredzot atrodas ugunīga lava, kas nakts tumsā spīd pa plaisām.