Stāsts par Parikutīnu ir stāsts par jauna vulkāna dzimšanu Meksikas rietumos. Par vulkāna gatavošanos parādīties pasaulē vēstīja pazemes grūdieni, kas divas nedēļas traucēja Parikutīnas ciema iedzīvotāju mieru un kļuva arvien spēcīgāki. No zemes apakšas sāka plūst dīvainas, biedējošas, pat baigas skaņas. Bija skaidrs, ka notiks kaut kas ārkārtējs.
1943. gada 20. februārī Parikutīnas ciema iedzīvotājs Dionisio Pulido strādāja uz lauka. Pēkšņi četros pēcpusdienā zeme zem viņa kājām sakustējās un tieši priekšā izveidojās šaura piecdesmit metrus gara plaisa. Šis zemnieks bija ļoti drosmīgs cilvēks un darbu nepameta. Pēc stundas no plaisas sāka plūst dūmi un vēdekļveidā birt nelieli akmentiņi.
Pirmais īstais sprādziens, kas vēstīja pasaulei par jauna vulkāna parādīšanos, notika tās pašas dienas vakarā. Tagad uz zemes bira jau ugunīgi nokaitēti laukakmeņi. Uz rīta pusi zemē izveidojās konuss, kas nepārtraukti palielinājās. Pēc mēneša vulkāna konuss
jau bija sasniedzis 300 metru augstumu. Visu laiku vulkāns darbojās: dažāda stipruma pazemes grūdieni tricināja līdzenumu, bieži bija dzirdami sprādzieni, pelni un tvaiki šāvās debesīs pusotra kilometra augstumā.
Pēc dažiem mēnešiem vulkāna krāteris bija piepildījies ar verdošu lavu, tas sāka plaisāt, un pa vulkāna nogāzēm plūda lavas straumes. Lai gan šīs straumes plūda lēni - tikai ar ātrumu 30 km stundā, tām izdevās pārvarēt lielus attālumus, reizēm pat 5 kilometrus.
Jaunā vulkāna izvirdums turpinājās 9 gadus, līdz 400 m augstais Parikutīns bija pilnīgi'izveidojies. Diemžēl lava ir aprakusi gan Parikutīnas ciemu, gan citus tuvākos zemnieku ciemus. Visu apkārtni klāj bieza vulkānisko pelnu kārta, un auglīgā zemiene ir pārvērtusies tuksnesī, kurā nav dzīvības, un visās kartēs Parikutīnas ciema vietā tiek atzīmēts vulkāns Parikutīns, kas paņēmis sev ne tikai ciema vietu, bet arī nosaukumu.