Pasaules augstkalnu apvidos, kur raksturīgs bargs klimats, sastopamas ledus alas. Tajās viss ir sasalis un iekalts ledus važās. Ledus ir visur - uz sienām, ejās, galerijās, grotās. Stalaktītus un stalagmītus veido nevis minerāli, bet gan ledus. Šādu ledus lāsteku mūžs virszemē nav garš, bet alās tās saglabājas gadsimtiem ilgi un sasniedz lielus apmērus (1—4 metrus diametrā). Visvairāk ledus ir uz sienām, griestiem un alu ezeros, kur sastingušā ūdens slāņa biezums sasniedz 10-20 un vairāk metru.
Ledus alas ir Alpos, Pirenejos, Karpatos, Pamirā, Krimas un Kaukāza kalnos, Urālos un citās zemeslodes vietās.
Visbiežāk ledus veidošanos alās noteikušas to gaisa cirkulācijas īpatnības. Ziemā zemes dobumos ieplūst auksts gaiss un sasaldē ūdeni, kas iesūcies pa spraugām un plaisām alas sienās un griestos. Vasarā auksto gaisu nomaina siltāks un daļa ledus izkūst. Ja klimats ir bargs, tad gada lielāko daļu alu dziļumā
valda auksts gaiss un ledus pakāpeniski uzkrājas. Izveidojas lielas ledus masas, ledus ezeri, leduskri- tumi, ledus stabi un kolonnas.
Vienu no tādām alām atklāja franču zinātnieks speleologs Norbērs Kasterē, kas visu savu dzīvi veltījis alu pētniecībai. Kopumā viņš daudzus savas dzīves gadus ir pavadījis pazemē un pētījis apmēram 1500 pasaules alu.
1926. gadā viņš, klaiņojot starp klintīm, sniegiem un ledājiem, Gavarnī kalnu masīvā Pirenejos nejauši pamanīja neievērojamu spraugu, kas veda kaut kur kalnu dziļumā. Tā tika izdarīts atklājums, kas izraisīja sensāciju zinātnieku un alpīnistu aprindās.
Kad N. Kasterē kopā ar citiem speleologiem iekļuva alā, pie viņu kājām pletās apaļš, ar caurspīdīgu ledus slāni klāts ezers, bet aiz tā varēja saskatīt ledus upi, kura ietecēja ezerā un kuras izteka slēpās galerijas dziļumā.
Pazemes zāle ar ledus ezeru vidū un galerijas sākuma daļa mirdzēja spokaini zilganā spīdumā. Brīnumainās gaismas zilganais atspulgs rotājās uz akmens sienām un nokarenajiem ledus stalaktītiem, atspīdēja gludajā ezera spogulī, kuru vēl nebija skāris cilvēka skatiens.
Pētnieki atklāja alā vairākas zāles, lielu šjūdoni, leduskritumus un ezerus. Alā brīvi klejoja ledains vējš.
Toreiz N. Kasterē nevarēja detalizēti izpētīt alu un atlika šo uzdevumu uz nenoteiktu laiku. Alā viņam izdevās atgriezties tikai pēc 24 gadiem. Nekas nebija mainījies. «Viss ir savās vietās šajā nedzīvajā stindzinošā klusuma pasaulē, kur nekas nemainās, neattīstās, nekustas. Tā vismaz var sacīt, vērtējot to cilvēka īsā mūža mērogā,» rakstīja zinātnieks.
Alai tika piešķirts tās pirmatklājēja vārds, un to sāka saukt par Kasterē ledus alu.