158704.fb2 Zin?mais, nezin?mais un neizskaidrojamais dab? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 30

Zin?mais, nezin?mais un neizskaidrojamais dab? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 30

Niagaras ūdenskritums

Uz Kanādas un ASV robežas atrodas Ziemeļ­amerikas indiāņu iesauktais «Dārdošais ūdens» jeb Niagaras ūdenskritums. Kopš 1687. gadā francūzis Luijs Ennepens to atklāja, Niagaras ūdenskritums nepārstāj pārsteigt ceļotājus ar savu neatkārtojamo īpašo skaistumu.

Kā jau katram dabas brīnumam, arī Niagaras ūdenskritumam ir savas leģendas. Irokēzi ticēja, ka ūdenī dzīvo dievs Manitū. Katru gadu viņi upurēja tam cilts skaistāko meiteni. Šo upuri sauca par Miglas jaunavu. Viņu grezni ietērpa un iesēdināja pirogā upes augštecē virs ūdenskrituma. Skaistule neglāb­jami gāja bojā trakojošos ūdeņos. Upurēšanu pār­trauca tikai tad, kad loze krita virsaiša meitai. Tēvs to nespēja pārciest un izdarīja pašnāvību, mezdamies lejā no ūdenskrituma. Vai tā ir tikai skaista leģenda vai īstenība, kas zina?

Niagaras ūdenskritums atrodas Niagaras upē, kas savieno Ēri un Ontārio ezerus - divus no Ziemeļamerikas Lielo ezeru sistēmas. Visi pieci Lielie ezeri savā starpā savienoti ar šaurumiem un upēm. Tā iznāk, ka Niagara iepludina Augšezera, Mičigana, Hūrona un Ēri ūdeņus Ontārio ezerā. Ūdens līmenis Ēri ezerā ir apmēram par 100 metriem augstāks nekā Ontārio, un 56 km garā Niagara pa vidu savam tecē­jumam veido ūdenskritumu. Divas salas - Kazas un Mēness - sadala ūdenskritumu trīs daļās. Pazīsta­mākās ir divas-Amerikas daļa un Kanādas daļa. Trešā- Mēness jeb centrālā daļa - ir tikai 20 metrus plata.

Milzīgs ūdens pilienu mākonis sedz izliekto Kanādas puses ūdenskrituma daļu, ko sauc par Pakavu. Caur to izplūst 90% no visas ūdens masas. Tālāk aiz Kazas salas sākas otra - ASV ūdenskrituma daļa. Ūdens kaskādes krīt uz akmens atlūžņu grēdu un tad ieplūst upē. Baltais ūdens tvaiku un šļakatu stabs redzams jau iztālēm. Virs tā laistās vairākas varavīksnes. Ūdenskrituma troksni var dzirdēt 24 km attālumā.

Ja uzkāpj skatu tornī, kas krastā uzcelts tūristiem, var izsekot ūdens ceļam no Ēri ezera (tas atrodas 1 74 metrus virs jūras līmeņa) līdz pat Ontārio ezeram, kas atrodas 99 metrus zemāk. Pakava platums ir 800 metru, lielākās straumes platums - 3 metri, bet

ūdens krīt no 48 metru augstuma. Amerikas daļas platums ir 300 metru.

Niagaras ūdenskrituma amerikāņu daļā ūdens gāžas uz akmens bluķiem, tad iegriežas gar kanādiešu Pakavu un, kanjonam sašaurinoties līdz 90 metriem, uzņem mežonīgu ātrumu. Šī trakojošā, putojošā straume atstāj satriecošu iespaidu.

Ontārio un Ēri nav savienoti tikai ar ūdenskri­tumu. Tos savieno arī Velenda kanāls ar sarežģītu slūžu sistēmu, pa kuru pat vislielākie okeāna laineri pa Svētā Labrenča upi no Atlantijas okeāna var nokļūt Ontārio ezerā un pacelties līdz Ēri ezeram.

Niagaras ūdenskritums saista ne tikai dabas mīļotājus, bet arī pārgalvniekus. Netālu no ūdens­krituma atrodas muzejs, kurā var uzzināt par tiem, kuri mēģināja pārvarēt šo ūdens stihiju, un par tiem, kuri zaudēja dzīvību cīņā ar to. Viena no pirmajām drosminiecēm, kas 1901. gadā koka mucā laimīgi pārvarēja Pakavu, bija 43 gadus vecā skolotāja Ennija Teilore. Viņu nosauca par Miglas karalieni. 1911. gadā dzelzs mucā ūdenskritumu pieveica 55 gadus vecais Bobijs Ličs, bet 1928. gadā speciāli izgatavotā gumijas bumbā - 37 gadus vecais Žans Lusjērs.

Taču uzvarēt stihiju izdevās tikai dažiem. Daudz vairāk bija to, kas šajā «spēlē» ar ūdenskritumu aizgāja bojā. 1951. gadā, kad kārtējais «pašnāvnieks» zaudēja dzīvību pusmiljona skatītāju acu priekšā, šādi eksperimenti tika aizliegti.

Ūdens ir izgrauzis akmenī 50 metrus dziļu gultni. Šļakatas paceļas 100 metru augstumā virs ūdenskri­tuma. Tikai ar ūdens spēku vien nepietiktu, lai straume izgrauztos cietajā akmenī. No ūdenskrituma augšmalas pamazām drūp dolomīta gabali, ar apdul­linošu dārdoņu gāžas lejup un, ūdens straumēs pārvietojoties, grauž un slīpē smilšakmens gultni.

Jau sen cilvēki mēģinājuši noteikt Niagaras ūdenskrituma vecumu. Pašlaik zinātnieki lēš, ka tas varētu būt radies apmēram pirms 12 000 gadiem. Tad ledājs atbrīvoja teritoriju, kurā tagad atrodas Lielie ezeri. Sākumā ūdenskrituma augstums bijis ap 10-15 metru un ūdens plūsmas apjoms ir bijis tikai ap 15% no tagadējā.

Ūdenskritumu katru gadu apmeklē ap 16 miljoni cilvēku.