Kurš gan no mums nav redzējis varavīksni lietū, saules staros? Protams, visi. Bet kurš ir redzējis mēness varavīksni? Jā, šāds dabas fenomens pastāv. Un to var novērot tikai Viktorijas ūdenskrituma apkaimē un tikai tad, kad Zambezes pali sakrīt ar pilnmēness laiku, un tikai reizi 10-15 gados.
Viktorijas ūdenskritums atrodas Zambezes upē Zimbabvē. Var būt tā, ka upe tek pa gultni, kuru veido gan cietāki, gan irdenāki ieži. Mīkstos iežus upe izskalo straujāk, un kādā upes posmā veidojas gultnes līmeņa lielāka vai mazāka starpība. Tā veidojas lielāki vai mazāki ūdenskritumi. Viens no lielākajiem pasaules ūdenskritumiem - Viktorijas ūdenskritums - tieši tā arī izveidojies. Tas krīt no 120 metru augstuma dziļā bazalta kanjonā. Ūdenskritums atrodas 1200 km no Zambezes iztekas. Viktorijas ūdenskrituma platums ir 1800 metri.
Ūdenskritumu atklāja Deivids Livingstons. Āfrikā viņš ieradās 1841. gadā kā misionārs, lai sludinātu
Dieva vārdu. Taču drīz vien viņš pārliecinājās, ka misionāra darbs nav viņa sūtība, un kļuva par ģeogrāfu, dabas pētnieku un ceļotāju, kas veltīja Āfrikas izzināšanai daudzus mūža gadus, izdarīja vairākus nozīmīgus ģeogrāfiskus atklājumus un bija pirmais eiropietis, kurš apmeklēja līdz tam nezināmas upes un ezerus.
Pie Viktorijas ūdenskrituma Livingstons nonāca 1855. gada 17. novembrī, un redzētais viņu tā pārsteidza, ka grūti bija rast vārdus, lai izteiktu sajūsmu. Par to liecina lakoniskās rindas viņa dienasgrāmatā.
«… mūsu acīm pavērās majestātiskā ūdenskrituma brīnišķīgā, neparastā aina. Jebkurš mēģinājums to izteikt vārdos būtu gluži nesekmīgs. Mosi oa Tunja bija tik neparasta, ka vienmēr šķitīs brīnums…»
Nākamajā, 1856. gadā, jau pārbraucis Anglijā un vēl joprojām būdams redzētā varā, Livingstons aprakstīja ūdenskritumu savā grāmatā «Misionāra ceļojumi un pētījumi Dienvidāfrikā», kas tika izdota daudzās pasaules valodās un padarīja viņa vārdu slavenu.
Ar atklājēja tiesībām Livingstons ūdenskritumam deva vārdu Viktorija par godu Anglijas karalienei. Šis
nosaukums ir norādīts visās kartēs, taču vietējie iedzīvotāji to joprojām sauc Mosi oa Tunja, un tas nozīmē «Grandošie dūmi». Ir vēl otrs, mazāk izplatīts nosaukums Čongue - «Varavīksne».
Kāds tad īsti ir Livingstona atklātais ūdenskritums?
Patiesībā to veido daudzi lieli un mazi ūdenskritumi. Lielieūdenskritumi ir četri, un katram no tiem ir savs nosaukums.
Ūdenskritumu pie upes labā krasta sauc par «Velna rīkli». Skaļi rēkdamas, tam pāri plūst milzīgas ūdens masas. Acīmredzot tāpēc tas arī iemantojis tik īpatnēju nosaukumu.
Nākamais ir «Galvenais ūdenskritums», blakus atrodas «Varavīkšņainais», pats malējais ir «Austrumu ūdenskritums». Visos tajos ūdens gāžas no 90-120 metru augstuma.
Vieni ūdenskritumi izskatās pēc aizkariem, citi, šķīstot pret klinšu izciļņiem, veido mazāku ūdenskritumu kaskādes.
Lietavu laikā Zambeze kļūst ūdeņiem bagāta, strauja, un tad ūdenskritumi pāri korēm veļ milzīgu ūdens daudzumu - 10 000 līdz 15 000 kubikmetru sekundē. Sausajā gadalaikā ūdens upē ir maz un ūdenskritumi ir diezgan mierīgi.
Rāmā bezvēja laikā milzīgi sīksīku pilieniņu mākoņi kā pieci grandiozi stabi slienas augstu debesīs. Tie ir saskatāmi 20-25 kilometru attālumā. Nereti šie ūdenskrituma radītie mākoņi apkārtējam apvidum atnes lietu, un tāpēc ap ūdenskritumu plešas lekna un krāšņa augu valsts. Plašo mežu ap ūdenskritumu tā arī sauc - «Lietus mežs».
Lejpus ūdenskrituma pāri upei ierīkots dzelzceļa tilts. Kad tam pāri iet vilciens, var izliekties ārā pa logu un ūdenskrituma valgmē atvēsināties no svelmainā Āfrikas gaisa.
Skaidrās, saulainās dienās pāri ūdenskritumam zaigo vairākas varavīksnes, kas redzamas pat naktī, kad gaiši spīd mēness.
Skaistu Viktorijas ūdenskrituma aprakstu atstājis Livingstona laikabiedrs dabas pētnieks Džeimss Čepmens:
«Mēs stāvējām pie brīnišķīga dabas darinājuma, kurā apvienojušās neiedomājami daudzveidīgas, grandiozas un ārkārtīgi skaistas parādības, kas cilvēkiem iedveš gan šausmas, gan sajūsmu un patiesu prieku.
Dziļais bezdibenis izmeta debesīs milzīgus, blīvus sīku šļakatu un ūdens miglas mākoņus, bet
rietošās saules stari rotājās vairākās pasakainās varavīksnēs… Tās šeit ir tik košas un krāšņas, ka debesīs neko līdzīgu nav iespējams ieraudzīt. Zemākā žilbināja tā, ka uz to gandrīz nevarēja skatīties. Celdamās augšup, varavīksnes aizsniedza mākoņus virs ūdenskrituma … Neskaitāmās tvaika strūklas, ātri šaudamās gaisā cauri platajiem, košajiem varavīkšņu lokiem, šķita tik līdzīgas liesmu mēlēm, ka es gandrīz jau noticēju ugunij… Straume no klinšu kores strauji gāzās bezdibeņa dzīlēs, atgādinādama sniegbalta drapējuma krokas, un melno klinšu malās pēkšņi parādījušās ūdens strūklas saulē vizuļoja kā briljantu pavedieni. Aina pārsteidzoši mainījās, ikreiz atkārtodamās no sākuma…»
Pirms Livingstons atstāja ūdenskritumu, viņš pie tā iestādīja kokus un vienā no tiem iegrieza savus iniciāļus un gadu - 1855. Stāsta, ka šis koks esot saglabājies līdz pat mūsdienām.
Netālu no ūdenskrituma Deividam Livingstonam ir uzcelts piemineklis. Viņa vārds dots tuvīnai pilsētai, kur ir arī Livingstona muzejs.
Aizas dienvidu malā ierīkots skatu laukums. 50 metru attālumā no ūdenskrituma aug sens baobabs, kas izmēros ievērojami pārsniedz citus kokus. Uzkāpjot
tajā pa speciālām metāla kāpnītēm, tūristi var apjūsmot lielisko skatu no putna lidojuma. Vēl tiek organizēti arī lidojumi virs ūdenskrituma un ceļojumi ar plostiem vai laivām pa upes lejteci.
Zambijas un Zimbabves valdība pasludinājusi ūdenskrituma apkaimi par Viktorijas ūdenskrituma nacionālo parku. Tā platība ir 2300 hektāru. 1889. gadā ar ANO lēmumu parks iekļauts Pasaules cilvēces mantojuma sarakstā.