Parana ir izslavēta arto, ka nevienai upei pasaulē nav tik brīnišķīgu ūdenskritumu, kas izkaisīti pa upes un tās pieteku gultnēm Brazīlijas plakankalnes apgabalā. Tjetes upē, piemēram, ir 36 lieli un mazi ūdenskritumi, Paranapanemā - 33, Ivajā - vairāki desmiti.
Paši lielākie ūdenskritumi ir Urubupunga, Gvaira un Igvasu. Pirmie divi atrodas pašā Paranā, trešais - tās pietekā Igvasu. Tās ir pirmā lieluma zvaigznes zemeslodes milzu ūdenskritumu zvaigznājā.
Līdz ar eiropiešu atklāto Paranu ar tās brīnišķīgajiem ūdenskritumiem sākās vesela ēra Dienvidamerikas izpētes vēsturē.
Par pirmajiem eiropiešiem, kas skatījuši Gvairas ūdenskritumu, pieņemts uzskatīt jūrasbraucēju Sebastjanu Kabotu, kurš 1526. gadā nolēma meklēt jaunas salas Moluku arhipelāgā. 1527. gada februārī viņš sasniedza ļoti lielas upes grīvu Dienvidamerikas austrumu piekrastē, no indiāņiem uzzināja, ka zemes
iekšienē esot Sudraba zeme, kur šis dārgmetāls atrodams lielos daudzumos, un pa lielo upi devās to meklēt.
Aizritēja gandrīz vesels gads… Sudraba zemes kā nebija, tā nebija. Tad kādu dienu notika kaut kas negaidīts. Rāmā upe pēkšņi it kā sadumpojās, ceļu aizšķērsoja grandiozs ūdenskritums, kura dārdoņa pārmāca visus citus trokšņus. Virs ūdenskrituma mutuļodami augstu pacēlās sniegbalti mākoņi. Tālāk varēja virzīties tikai pa sauszemi, un spānieši bija spiesti griezties atpakaļ, «Sudraba zemi» neatraduši. Tas, ka viņi atklājuši pašu lielāko zemeslodes ūdenskritumu, viņus nepavisam neiepriecināja, turklāt viņi to arī nezināja.
Spānijas karalis nepazīstamo upi pavēlēja nosaukt par Rio de la Platu, kas tulkojumā nozīmē «Sudraba upe». Tā upi arī kādu laiku sauca, līdz to pārdēvēja par Paranu, iepriekšējo nosaukumu atstājot tikai grīvai. Nedaudz vēlāk arī zemi, ko lejtecē šķērso Paranas ūdeņi, nosauca par «Sudraba zemi» - Argentīnu.
Visā šajā notikumā interesantākais ir tas, ka Paranas piekraste un Argentīnas teritorija nepavisam nav bagāta ar sudrabu. Tikai pēc daudziem gadiem
noskaidrojās, ka sudrabu, ko Kabota vīri bija iemainījuši pret savām precēm, indiāņi ieguvuši Bolīvijas un Peru raktuvēs.
«Sudraba zemes» meklēšana turpinājās, bet nesekmīgi, toties 1541. gadā spāņu konkistadors Aivars Nunjess Kabeso de Vaka atklāja Igvasu ūdenskritumu.
Indiāņi gvaikuri, kas dzīvoja šajā apvidū, to sauca par «Lielo ūdeni» (Iguasu), jo ūdenskrituma troksnis ir sadzirdams vairāku kilometru attālumā. Gvaikuri ticēja, ka to dusmās radījis upes dievs. Viņš pats paslēpies kanjona dziļumā un mīt tur vēl joprojām.
Ūdenskritumam ir savas īpatnības, kas padara to neatkārtojamu. Igvasu upes platums augšpus ūdenskrituma ir 4 km. Ar satriecošu spēku visa šī milzīgā ūdens masa gāžas dziļajā, stāvajā aizā, veidojot 21 lielu un 254 mazus ūdenskritumus. Daži tūlīt dārdēdami krīt aizā, bet daži veido apbrīnojami skaistas kaskādes.
Kabeso de Vaka ilgi domāja, kā brīnišķīgo ūdenskritumu nosaukt, un nolēma dot tam Svētās Jaunavas Marijas vārdu. Šis nosaukums tomēr neie- viesās. Ūdenskritums savu vārdu ieguva pēc upes, kuras lejtecē tas atrodas.
Netālu no ūdenskrituma kāpies kores Igvasu straumes ātrums samazinās, tā kļūst plašāka, seklāka un kraujai tuvojas platā straumē, kopā ar salām veidojot milzīgu, apmēram 300 metru garu loku. Šo krāšņo augiem klāto bazalta salu ir ļoti daudz. Plato straumi tās sadala daudzās atsevišķās plūsmās, kas mazliet tālāk brāžas lejup no kraujas stāvajā aizā. Pavisam te ir 21 liels un 254 mazi ūdenskritumi, un visus tos kopā sauc par Igvasu ūdenskritumu. Ūdens krišanas augstums ir 72 metri.
Ievērojamākie no šiem ūdenskritumiem ir Benjamiņš, Teodors, Sātana rīkle, Trīs musketieri un Sanmarīns.
Igvasu ūdenskritums ir otrs platākais un vienpadsmitais augstākais pasaulē. Tas ir par 22 metriem augstāks nekā Niagaras ūdenskritums.
Duļķaini dzeltenie Igvasu ūdeņi gāžas lejup no zaļām, ar tropu augiem apaugušām klintīm, sadaloties kaskādēs, sašķīstot sīkos pilienos, kas laistās visās varavīksnes krāsās. Vidējais Igvasu caurplūdums ir 1725 m3 sekundē, taču lietus periodā, no novembra līdz martam, pat 12 000 m3 sekundē. Šajos mēnešos ūdenskritums izskatās visefektīgāk. No aprīļa līdz oktobrim ūdens daudzums samazinās. 1978. gadā ūdenskritums izsīka uz veselu mēnesi.
Ūdens, pārvarot ūdenskritumu, nonāk 28 km garā šaurā kanjonā, pa kuru ieplūst Paranas upē. Šo kanjonu veidojis ārdošais ūdens spēks, kas nemitīgi drupina bazalta krauju. Tāpat kā Niagaras ūdenskritums, arī Igvasu pamazām atkāpjas uz upes augšteci. Vidēji tas pārvietojas 1-2 metrus gadā.
Visu ūdenskritumu ansambli ieskauj mūžzaļš tropu augājs, ko bagātīgi aprasina ūdenskrituma šļakatas. Mežos ir daudz ložņaugu, zied orhidejas un begonijas. Līdzīgi košiem mākoņiem laidelējas košu taureņu bari.
Lai ūdenskritumu un tā apkārtni saglabātu, šajā apvidū 1982. gadā izveidots nacionālais parks 2530 km2 platībā.
Viss Igvasu ūdenskritumu komplekss ir tik varens un plašs, ka vienā reizē to apskatīt nav iespējams. Tas ir pārredzams tikai no putna lidojuma. Ļoti tēlaini šo skaistumu raksturojusi Rosita Fobsa savā saistošajā grāmatā «Ceļojums pa astoņām valstīm nākotnes meklējumos»:
«Igvasu brīnums, kas izskatās pēc līka sudraba zobena, izslīd no savas maksts - džungļiem tai vietā, kur Brazīlija, Argentīna un Paragvaja satiekas tropu meža biezoknī. Igvasu ar saviem zilajiem ūdeņiem
iznāk Paranas vidusteces ielejā un brāžas lejup ar ūdenskritumiem starp klinšu kraujām un ziedošiem kokiem apaugušām salām. Pār visu ūdenskritumu apkārtni klājas tumšzila migla. Virs virpuļojošā ūdens blīvējas putu mutuļi. Ūdens putekļu mākoņos zaigo košas varavīksnes, un to gali nozūd vietās, kur kristāldzidrie ūdeņi saplūst ar džungļiem…»