Anhela ūdenskritums atrodas Čurunas augštecē (Orinoko pietekas Karoni baseinā) Gvajānas plakankalnē. Šeit ir daudz endēmisku (tādu, kas raksturīgas tikai noteiktam areālam) augu, dzīvnieku un kukaiņu sugu.
Šis apvidus ir viens no vismežonīgākajiem un grūtāk pieejamiem Dienvidamerikas rajoniem. Tieši tāpēc angļu rakstnieks Arturs Konans Doils to izraudzījās par darbības vietu vienam no saviem romāniem - kādreiz tik sensacionālajai «Zudušajai pasaulei», ko latviešu lasītājs pazīst ar nosaukumu «Marakota bezdibenis», un Arturs Konans Doils, izmantojot angļu botānika Everarda Ima Terna piezīmes, saistoši aprakstījis vienu no šī apvidus dabas veidojumiem - Roraimu kalnu. Vairums no plato ir grūti pieejami. Pa tiem līkumojošās upes bieži veido ūdenskritumus.
Šī ūdenskritumu karaļa atklāšanas vēsture arī ir saistīta ar indiāņu dārgumu meklēšanu. Venecuēlietis
H. Anhels tik joti ticēja senajai leģendai par Dienvidamerikas pasakaini bagāto «zelta zemi» - Eldorado, ka nolēma doties to meklēt. Viņš ilgus gadus klejoja pa kalniem un džungļiem, dzīvoja pie indiāņiem un kopā ar viņiem dalīja visas dzīves grūtības.
Reiz viņam veicās: atradis vairākus lielus dimantus, viņš vienā mirklī kļuva bagāts vīrs. Anhels būtu varējis bez raizēm dzīvot ilgus gadus, taču ilgotais . sapnis atrast zelta zemi tik un tā nedeva viņam mieru. Anhels nopirka lidmašīnu un devās tālos izlūklido- jumos. Tā viņš nonāca pie 2950 metru augstā Velna kalna, kas paceļas Gvajānas plakankalnē.
Reiz, lidojot pāri šim kalnam, Anhels pēkšņi ieraudzīja tur kādā vietā no liela augstuma gluži kā no mākoņiem krītam spēcīgu ūdens straumi. Gāzmojošā ūdens dārdi bija tik vareni, ka tos varēja sadzirdēt pat cauri motoru rūkoņai. Lai šo vietu labāk apskatītu, Anhels tai aplidoja apkārt vairākas reizes un beidzot visā krāšņumā ieraudzīja grandiozu ūdenskritumu, kas brāzās lejup no plašas Velna kalna kores.
Vēlāk Anhels paziņām bieži stāstīja par šo apbrīnojamo ūdenskritumu, taču neviens neticēja, ka tā augstums pārsniedz kilometru - nekas tamlīdzīgs vēl nebija ne redzēts, ne dzirdēts.
1937. gada vasarā Anhels kopā ar sievu un dažiem draugiem alpīnistiem lidmašīnā devās uz ūdenskritumu, lai apskatītu to tuvāk. Kad lidmašīna sāka mest lokus virs ūdenskrituma, visi izbrīnījušies acis vien iepleta. Kaut kas tāds tik tiešām vēl nekur nebija redzēts.
Pilots nolēma nolaisties pie paša ūdenskrituma, lai visi to varētu pienācīgi aplūkot, taču tas, ko Anhels bija noturējis par zaļu pļaviņu, īstenībā bija purvs. Lidmašīna paripoja mazu gabaliņu, tad riteņi iestrēga staignājā, lidmašīnas priekšgals iedūrās zemē, bet aste izslējās stāvus gaisā.
Galu galā viss beidzās laimīgi - dēkaiņi bija tikuši cauri ar nelieliem zilumiem un viegliem ieskrambā- jumiem.
Nolaišanās ar lidmašīnu Velna kalna virsotnē bija viena no lielākajām pārdrošībām Anhela mūžā. Viņš sabeidza lidmašīnu, kas uz visiem laikiem palika rēgojamies purvā. Vietu, kur notika neveiksmīgā nolaišanās, iezīmēja kartē, un tā pat dabūja ģeogrāfisku nosaukumu - «Anhela lēciens».
Pētnieki bija nokļuvuši Velna kalna gūstā. Lai kā viņi izmēģinājās notikt lejā, visi pūliņi beidzās nesekmīgi. Bez īpašiem klinšu kāpēju piederumiem -
trosēm, āķiem un virvju kāpnēm - par izkļūšanu no šī dabas cietuma nevarēja būt ne runas.
Par laimi, avārijā nebija cietis pārnēsājamais radioraidītājs, un Anhels noraidīja ēterā briesmu signālu.
Pēc dažām dienām kļūmīgos ekspedīcijas dalībniekus izglāba, ar helikopteru noceļot no kalna virsotnes.
Dēkainis Anhels bija atklājis pašu augstāko ūdenskritumu pasaulē, bet nespēja par to sniegt tuvākas ziņas. Anhela un viņa pavadoņu piedzīvojumi Venecuēlā radīja sensāciju visā pasaulē. Presē parādījās raksti par šo dabas brīnumu un fotogrāfijas, ko bija uzņēmuši citi piloti.
Taču nekādu īsti ticamu faktu par ūdenskritumu nebija, tikai daži pavirši apraksti. Ūdenskritums palika ģeogrāfiska mīkla līdz pat 1949. gadam, kad uz šo apvidu devās labi aprīkota venecuēliešu un amerikāņu ekspedīcija - apmēram trīsdesmit dažādu nozaru speciālisti, kas šo unikālo dabas veidojumu rūpīgi izpētīja.
Ūdens šalts vertikālās krišanas augstums ir 979 metri, visa krituma augstums kopā ar apakšējām kaskādēm - 1054 metri. Tātad Anhels augstumā
vairāk nekā divdesmit reizes pārsniedz slaveno Niagaras ūdenskritumu.
Kādreiz Anhela ūdenskritums ir bijis vēl augstāks. Ūdens, brāzdamies no kraujas augstākās kores, pamazām izgrauzis aptuveni 80 metrus dziļu reni un tātad arī par šādu lielumu kļuvis zemāks.
Velna kalna virsas platība nav liela, tāpēc pētniekus interesēja jautājums - no kurienes rodas tik daudz ūdens.
Velna kalns, ko indiāņi sauc par Aujantepuī, atrodas ceļā mitrajām gaisa masām, kas plūst no Kārību jūras puses. Šeit bieži izveidojas vietējas izcelsmes mākoņi, jo meži, kas kalnu ietver no visām pusēm, iztvaiko daudz mitruma. Gaiss ir valgmes piesātināts, nokrišņu daudz - reizēm 7000-8000 mililitru gadā, un tas ir ļoti daudz.
Lietavu laikā Anhela ūdenskrituma caurplūdums ir simtiem kubikmetru ūdens sekundē, un tas jau sasniedz krietni lielas upes apmērus.
1949. gada ekspedīcijas dalībnieki mēģināja palīgos iesaistīt vietējos iedzīvotājus, taču sadūrās ar nepārvaramu pretestību, jo indiāņi kategoriski atteicās nākt par pavadoņiem un pūlējās atrunāt pētniekus, lai tie nekāpj kalnā.
- Tur mīt ļauni gari. Tie bieži ķildojas un kaujas, apmētā cits citu ar ugunīgām bultām. Ja jūs dosieties turp, iesiet bojā, - viņi brīdināja.
Vēl tika noskaidrots, ka Velna kalns ir stipru negaisu apvidus. No jūnija līdz septembrim te gandrīz nepārtraukti plosās negaisi un plaiksnī zibeņi. Kalnā gandrīz nevar atrast nevienu koku, kas nebūtu debesu uguns šautru sakropļots.
Pēc ekspedīcijas ūdenskritumam atstāja iepriekšējo nosaukumu - Anhels, bet indiāņi ūdenskritumam ir devuši ļoti poētisku nosaukumu - Ape Mei, kas nozīmē «Meitenes uzacs». Izcilā skaistuma un varenības dēļ venecuēlieši Anhelu dēvē par astoto pasaules brīnumu. Ūdenskrituma apkaimē izveidots Kainamas nacionālais parks, kas iekļauts Pasaules cilvēces mantojuma sarakstā.
Pagaidām Anhels tiek uzskatīts par pašu augstāko mūsu planētas ūdenskritumu, taču ģeogrāfiem jau ir radušās zināmas šaubas.
1962. gadā divi venecuēlieši bija aizkļuvuši līdz Orinoko upes lielākās labā krasta pietekas Kauras iztekai un atceļā no lidmašīnas redzējuši ūdenskritumu, kas, pēc viņu domām, esot stipri augstāks par Anhelu.
Par kādu augstu ūdenskritumu kaut kur grūti pieejamos džungļos baumas bija dzirdētas jau agrāk. Tās izplatīja indiāņi, stāstot par «ūdeni, kas gāzās no debesīm», un par Mesate de la Pava kalnu, kur mītot kaut kādi dīvaini radījumi, kas ļoti prasmīgi slēpjoties no cilvēkiem. Tos it kā retumis varot redzēt kalna virsotnē skaidrās mēnesnīcas naktīs.
Cik šie indiāņu nostāsti ir ticami, neviens nezina. Var pieļaut, ka milzu ūdenskritums atrodas apvidū, kur baltais cilvēks nav spēris kāju.
Kas zina, varbūt pasauli vēl pārsteigs sensacionāls paziņojums, ka atklāts jauns ūdenskritumu karalis.