Islande ir ledus, vulkānu, krāšņu ūdenskritumu un geizeru zeme. Skaldi, kas šo dabas varenību un skaistumu apdziedāja neskaitāmās sāgās, dēvēja to par «kalnu karalieni ar ledus diadēmu ap pieri un uguns liesmu sirdī». Arī mūsdienās lielais vairums Islandes upju ir vēl saglabājušas savu pirmatnējo veidolu un neskarti ir palikuši arī senajās sāgās apdziedātie ūdenskritumi.
Ūdenskritumu Islandē ir ļoti daudz, bet paši ievērojamākie ir četri - Haijfoss, Detifoss, Godafoss un Gudlfoss.
Pats augstākais ir Haijfoss. Tas atrodas samērā mazā upē, kas straujā lēcienā metas lejup dziļā bezdibenī no 130 metru augstas kraujas. Toties Detifoss ir pats varenākais krītošā ūdens daudzuma ziņā. Varena ūdens straume šalkdama un krākdama brāžas no 42 metru augstuma, saceļot smalku šļakatu mākoņus. Vārds «Detifoss» nozīmē «Izvirduma ūdenskritums». Varbūt tāpēc, ka ūdenskritums tur patiešām ļoti līdzinās vulkāna izvirdumam.
Skjaulvandafljoutas upē, kas tek Islandes ziemeļdaļā, dun Godafoss - «Dieva ūdenskritums». Tas ir zemāks par citiem Islandes lielajiem ūdenskritumiem - Godafosa augstums ir tikai 12 metru -, toties tas kļūst īpaši spēcīgs un varens palu laikā, kad pār klinšu barjeru kā plats aizkars brāžas milzīgas ūdens masas.
Kādēļ tas ir «Dieva ūdenskritums»? Par to stāsta sena islandiešu leģenda.
Skandināviem bija daudz pagānu dievu - gan labu, gan ļaunu. Labo dievu vidū galvenais bija Tors, dabas spēku personificējums un visas dzīvās radības pavēlnieks. Toties dēmonu pavēlnieks bija Lokijs - ļoti viltīgs un ļauns dievs, kas allaž centās kaut kā kaitēt labajiem dieviem. Taču, kamēr bija dzīvs gaismas un krietnuma dievs Baldrs, dēmona viltīgās izdarības nevienam nespēja kaitēt.
Kādudien Lokijam izdevās slepus noklausīties dievietes Frigas stāstu, kāpēc viņas dēls Baldrs ir nemirstīgs. «Kad viņš piedzima,» sacīja dieviete, «es dabai - visiem augiem un dzīvniekiem liku zvērēt, ka tie viņam nekad nedarīs neko ļaunu un nekļūs par viņa nāves cēloni. Aizmirsusi biju vienīgi āmuļus.»
Reiz dievi sadomāja sarīkot kara spēles. Zinādami, ka Baldrs nav ievainojams, viņi vingrinājās trāpīgumā, raidīdami pret jauno dievu īstu šķēpu un bultu krusu. Sacensībās piedalījās pat Baldra neredzīgais brālis Hēds, un pēkšņi viena Hēda raidītā bulta nāvīgi ievainoja Baldru. Lokijs bija izdrāzis bultu no āmuļa zara un iemānījis to aklajam Hēdam.
Dievu vidū sākās neiedomājams sajukums. Lokijs, negaidīdams, kamēr tiks atmaskots, metās uz ūdenskritumu, pārvērtās par lasi un ienira atvarā. Tādējādi viņš jau vairākkārt bija paglābies no dievu dusmām. Tors tūdaļ saprata, kurš ir vainīgais, un kopā ar citiem dieviem skrēja uz upi.
Dievi pūlējās izvilkt Lokiju no ūdens, taču tas bija paslēpies starp akmeņiem, un tīkls paslīdēja slēptuvei garām. Toru tomēr tik viegli nevarēja apmānīt. Redzēdams, ka no atmaksas neizbēgs, Lokijs nolēma izšauties no ūdens un pārlēkt pāri ūdenskritumam, taču Tors viņu veikli notvēra tieši lidojumā.
Dievu atriebība bija drausmīga. Lokiju uzveda augstā kalnā, piesēja pie klints un virs galvas pakāra indīgu čūsku. Čūska, nikni šņākdama, locījās aiz sāpēm un izšļāca dedzinošu indi. Lai mazinātu ļaunā gara mokas, ragana Sigina virs Lokija galvas turēja
kausu, un, līdzko tas bija piepildījies ar indi, viņa to izšļakstīja bedrē. Dažas indes lāses tomēr uzpilēja Lokijam uz galvas, un viņš ik reizi šausmīgās mokās nodrebēja. Tādos brīžos salīgojās arī zeme.
Kopš tā laika ūdenskritums iedēvēts par Godafosu un lasim uz ķermeņa pie astes palicis iespiedums, ko atstājis dieva Tora pirksts.
Austrumos no Reikjavīkas atrodas Islandes lielākais ezers - Tingvadlavatns. Dodoties no ezera ziemeļaustrumu virzienā, var sasniegt apvidu, kurā var iepazīties ar visievērojamākajiem Islandes dabas pieminekļiem - Lielo geizeru un Zelta ūdenskritumu.
Pirms no Lielā geizera izšļācas strūkla, ir dzirdams, kā apakšzemē kaut kas nodreb, atskan dobja duna, un tad pēkšņi pretim debesīm uzšaujas tvaika mutulis. Tas viss atkārtojas vairākas reizes un nozīmē, ka geizers gatavojas parādīt neaizmirstamu, fantastisku skatu, kas ilgst 20 minūtes.
Pēc sagatavošanās geizers briesmīgi ierēcas, un tai pašā mirklī no tā krātera izlaužas tvaika un šļakatu virpuļi, bet pēc tam paceļas varens 20-25 metrus augsts ūdens stabs. Nerimstošas dārdoņas pavadīts, ūdens šļācas arvien augstāk un augstāk. Pēdējais - piektais vai sestais šļāciens izmet no geizera dzīlēm lēveni akmeņu.
Bet vēl kādus sešus vai septiņus kilometrus uz austrumiem no Lielā geizera ir Gudlfoss - Zelta ūdenskritums, Islandes ūdenskritumu karalis. Uz apkārtējās dabas skarbā fona burvju tiltu pāri bezdibenim un sniegbaltajai mutuļojošā ūdens lavīnai met neizsakāmi krāšņas varavīksnes. Saules staru apspīdēts, baltais ūdens aizkars mirdz spilgti lāsmojošos zilos, zaļos un rožaini sārtos vizuļos, bet ūdens dobjā duna atbalsojas ielejā.
Zelta ūdenskritums atrodas Hvitau upē, vietā, kur tās gultnei ir sarežģīts kritums. Sākumā straume kā bangojošas kaskādes veļas pāri bazalta kāplēm, tad strauji metas pa labi un no 57 metru augstuma traucas lejup dziļā aizā.
Arī ar šo ūdenskritumu saistās daudzas islandiešu teiksmas un leģendas par senseniem laikiem, kad bruņinieks Ēriks Gaišacis mīlēja priestera meitu Gudrunu Daiļo un šīs mīlestības dēļ pārvarēja ūdenskritumu un deva šim dabas brīnumam Gudlfosa - Zelta ūdenskrituma vārdu. Teiksmai par Ēriku Gaišaci ir vairāk nekā tūkstoš gadu, bet Zelta ūdenskritums joprojām laistās visās varavīksnes krāsās un ir tikpat skaists kā sendienās.