Reinas ūdenskritums ieņem trešo vietu Eiropā, palikdams aiz Islandes ūdenskritumiem Gudlfosa un Detifosa. Tā platums ir 150 metri, augstums - 21 metrs.
Vasarā, kad Alpos kūst ledāji un sniegs, pāri ūdenskrituma korei brāžas 700-1000 kubikmetru ūdens sekundē un tas ir sevišķi iespaidīgs.
Ziemā Reina saņem mazāku pieplūdi un ūdens caurplūdums var nokristies līdz 60-100 kubikmetriem sekundē. Upes gultne zem ūdenskrituma tad ir daļēji atsegta un redzamas virpuļojošo oļu izgrauztās bedres.
Reinas ūdenskritumam ir aptuveni seštūkstoš gadu. Tas radies pēcleduslaikmetā, kad ledājs, atkāpjoties Reinas senlejā, atstāja daudz sanēšu. Un upei vajadzēja izgrauzt sev daļēji jaunu gultni. Lejpus Bodenezera, Reinai pārvarot Juras augstienes kaļķakmens slāņus, tā nokļuvusi savā senajā, zem ledāja sanešiem apraktajā ielejā, izskalojusi to, un pēc kāda laika šajā vietā izveidojusies kāple un līdz ar to arī
ūdenskritums. Ziņas par Reinas ūdenskritumu atrodamas jau kopš agrīnajiem viduslaikiem. Kad tika ierīkots dzelzceļa tīkls un viena līnija šķērsoja Reinu augšpus ūdenskrituma, tas kļuva pavisam viegli pieejams un iemantoja plašu popularitāti. Cilvēkus vilina majestātiskās pilis, ar kurām saistās daudzi vēstures notikumi un vēl šodien neatminēti bruņinieku laiku noslēpumi. Ikviens tūrists cenšas apskatīt arī slaveno Lorelejas klinti Reinas vidustecē, paklausīties dīvaino daudzkārt atšalkojošo atbalsi un poētisko leģendu par brīnumdaiļo zeltmati jaunavu, kuras vārdā šī klints nosaukta. Liegi dziedādama, jaunava pievilinājusi kuģu kapteiņus, un tie, viņas burvības savaldzināti, aizmirsuši visu pasaulē un ar kuģiem uztriekušies uz krastmalas klintīm, razdami galu upes atvaros.