Lielais Kaukāzs ir daudzu upju šūpulis un lielā ūdensšķirtne. Kalnu ziemeļu nogāzēs sākas apdziedātā Tereka, Sulaka, Kubaņa. Uz pretējo pusi ceļu izlauzušas tikpat slavenas upes - Rioni, Inguri, un ikvienu no tām apvij seni nostāsti, teiksmas un leģendas.
Straumēm kalnos jāpārvar daudz šķēršļu, tāpēc vietumis tās iegrauzušās klintīs un izveidojušas dziļas, šauras aizas - kanjonus. Veldamas ūdeņus pa kraujām kalnu nogāzēm, upes vietumis brāžas pāri augstām korēm kā stāvi ūdenskritumi, saules staros zibsnījot dimanta spožumā.
Klinšu grēdā ceļu izlauzusi arī nevaldāmā Čegema, kuras ūdenskritumi ir pazīstami visā Kaukāzā. Cegemas aizā visa labās puses nogāze ir piesātināta ar ūdeni. Tas sūcas, tek un līst straumēm no plaisām, spraugām un dobumiem, un viss šis valgums, atbrīvojies no akmens gūsta, strāvo un gāžas lejup no 20 līdz 40 metrus liela augstuma. Plūstošo ūdens masu vietumis izklīdina vēja
brāzmas, radīdamas šļakatu un sīku pilienu mākoņus. Saule gan šeit iespīd maz - ne vairāk kā divas līdz trīs stundas dienā. Toties, kad tā ielūkojas aizā, viss atdzīvojas un dzirkstījošie ūdenskritumi uz sārto klinšu stāvo krauju fona šķiet kā sudrabotas drapērijas, kurās brīžiem uzzaigo krāšņas varavīksnes. Ziemā ūdens strūklas sasalst un ietērpj klintis blāvi zilgās ledus lāstekās. Aizas korē izaug milzīgi nokareni stalaktīti, kuriem pretim slejas ledus stalagmītu kolonnas.
Kaukāzā ir daudz ūdenskritumu ar dīvainiem nosaukumiem -Meitenes asaras, Vīra asaras, Meitenes bizes, Bārda, kas, izrādās, ir doti ar gudru ziņu. Kaukāzā ir pavisam maz ūdenskritumu, par kuriem nebūtu sacerētas leģendas.
Kāda no šīm leģendām vēstī, ka Toti ciemā, kas šķiet gluži kā pielipināts pie kraujas kalnu nogāzes, reiz dzīvojusi jaunava un jauns džigits. Viņi bija pazīstami jau kopš bērnu dienām.
Jauneklis kādudien apjautis, ka saule un zvaigznes nobāl salīdzinājumā ar meitenes daiļumu, ka viņa ir smuidrāka par cipresi un viņas dziesmās var klausīties, aizmirstot visu pasauli. Arī jaunava, izrādās, sen jau bija iemīlējusi džigitu.
Taču vecāki bija nolēmuši meitu izdot par sievu bagātnieka dēlam. Lai kā jaunieši lūguši neizpostīt viņu draudzību, nekas nav līdzējis. Precinieki meitenes tēvam piekodinājuši: «Sargā meitu, cik cieši vien varēdams, liec labāk aiz atslēgas, lai kāds nenozog!» Meitenes tēvs tos mierinājis: «Nekur nepaliks, Tereka ir tālu, neskries taču slīcināties!»
Tomēr tēvs bija maldījies. Redzēdama, ka vecāki nav pielūdzami, meitene no augstas klints ielēkusi bezdibenī. Jauneklis gan lūkojis to glābt, taču rokās viņam palikuši tikai meitenes brīnumskaisto matu pīņu gali. Tā ūdenskritums, kas gāžas no šās aptuveni divdesmit metru augstās kraujas, ieguvis nosaukumu «Meitenes bizes». Tas patiešām sašķīst daudzās strūklās, kas izskatās pēc izirušām matu pīnēm.
Tai vietā, kur jauneklis sērojis un apraudājis mīļoto, no viņa asarām radies vēl viens ūdenskritums - «Vīra asaras».
Ūdenskritums «Bārda» ir visplatākais (5 metri) un visskaistākais šajā trijotnē. Tā augstums ir 14 metri. Stāsta, ka šā ūdenskrituma nosaukums simbolizējot kāda jaunekļa uzticību mīļotajai.