Indostānas pussalas lielāko daļu aizņem Dekānas plakankalne. Tās malas ir augstākas un veido kalnu grēdu - Rietumgatus un Austrumgatus, ko ieskauj piejūras zemienes.
Rietumgati ir augsta, dabas radīta 1600 kilometru gara barjera, kas plakankalni norobežo no Indijas okeāna. Kalnu rietumu nogāzes ir ļoti stāvas, daudzo upju gultnes ir īsas un ar lielu kritumu. Tās strauji tek pa dziļām, kanjonveidīgām aizām, bieži radīdamas krāces, pakāpeniskas ūdensgāzes un ūdenskritumus, kuri lielākoties ir sešus līdz divpadsmit metrus augsti. Taču sastopami arī milzeņi, piemēram, Gersopas ūdenskritums, kura augstums ir aptuveni 250 metru.
No Rietumgatu rietumu nogāzēm tek viena no svētajām Indijas upēm - Saravati. Tās šūpulis ir avots kalna nogāzē pie Kavandurgas ciema, kur, pēc senas leģendas, bulta, ko ar savu loku izšāvis diženais Rāma, ieurbusies zemē un palaidusi brīvē ūdens avotu. Vārds «Šaravati» nozīmē «Bultas radītā».
Tā kā upes gultnei ir liels slīpums, ūdens strauji traucas no kalniem pa dziju aizu, ar skaļu dārdoņu veldams akmeņus un klinšu bluķus. Apmēram 110 kilometru no iztekas upē izveidojusies slavenā Gersopas ūdenskritumu kaskāde.
Gersopa ir četri ūdenskritumi, kur ūdens brāžas pāri klinšu pārkarei no 255 metru augstuma. Ūdenskritumi nav līdzīgi cits citam, un katram piemīt savs īpatnējs skaistums.
Labējais ir pats ūdenīgākais, un to sauc par Raijas ūdenskritumu. Nosaukumu, kā stāsta, tas ieguvis pēc kāda Indijas radžas vārda, kas vēlējies uzcelt sev lepnas kapenes uz klints pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma kāpies kori veido vizlas slāneklis, ko laika gaitā ūdens izskalo, un kores pārkare vietumis nogrūst. Tā, piemēram, 1845. gadā notika grandiozs nogruvums, kura dārdoņu varēja sadzirdēt desmitiem kilometru tālumā.
Gandrīz pretī Raijai, tai pašā izliektās kores daļā, atrodas Rorers («Rēcošais»). Ūdens, pārvēlies pāri kraujai, Vispirms krīt pilnīgi stāvus, tad veido brāz- mojošu krāču kaskādi, bet pēc tam, vēlreiz vertikāli krītot lejup, lidojumā savienojas ar Raijas ūdeņiem, un kopējā straume gāžas apmēram 40 metrus dziļā atvarā.
Lielisks ir trešais ūdenskritums Rokits («Raķete»), Straume vispirms stāvus lec 40 metrus lejup, bet atlikušos 210 metrus strauji aizvirpuļo pa klints izciļņiem, veidojot savdabīgu loku, kas līdzinās raķetes lidojuma trajektorijai. Tā arī radies ūdenskrituma nosaukums. Ūdenskrituma īpatnējā skaistuma un burvības dēļ indiešu dzejnieki tā strūklas dēvē par briljanta strūklām un šļakatas - par pērlēm un zvaigznēm.
Taču par skaistuma un graciozitātes virsotni visi uzskata ceturto ūdenskritumu, kuram ir ļoti poētisks nosaukums «Zilā dāma». Pazīstams ir arī otrs šā ūdenskrituma nosaukums - «Indiešu karaliene». Ūdens strūklas, krizdamas no milzīga augstuma, sašķīst neskaitāmās šļakatās, un veidojas gaisīgs, kā no sudraba pavedieniem austs caurspīdīgs plīvurs.
Gersopas ūdenskritumus vislabāk ir novērot laikā, kad upē ūdens nav daudz. Pūšot vasaras musoniem, pāri ūdenskritumu korei plūst 3000 līdz 3500 kubikmetru ūdens sekundē, un nav iespējams tiem tuvoties. Tad tur vairs nav četri ūdenskritumi, bet auro un grand viens vienīgs satrakojies ūdens nezvērs, kas ietinies miglas, šļakatu un ūdens tvaiku mutuļos.
XIX gadsimta ceļotājam kapteinim Ņūboldam tomēr bija izdevies novērot ūdenskritumu uzplūdu beigās. Redzēto viņš apraksta šādi:
«Nogūlos aizas malā, riskēdams ar dzīvību, pievilkos pie pašas kraujas un ielūkojos bezdibenī. Ieraudzīju kaut ko tādu, kas mani satrieca līdz sirds dziļumiem. Tas pārspēja visu, ko kādreiz biju novērojis pie Etnas krātera. Man gribējās skatīties un skatīties šai burzguļojošajā bezdibenī, kur, virpuļos pazuzdami, iekšā metās miglā tītie varenās Šaravati ūdeņi…»