Pašā Tibetas kalnienes sirdī, varenās kalnu grēdās, ap kuru augstajām, robainajām korēm vizuļo ledus un mūžīga sniega mantija, savu ceļu dienvidaustrumu virzienā sāk varenā Mekonga un ieplūdina savus ūdeņus Dienvidķīnas jūrā.
Mekonga ir ļoti savdabīga upe. Tās gultnes garenprofils ielejas kalnainajā daļā ir līdzīgs milzīgu kāpņu pakāpieniem, kas liecina par to, ka upe ir jauna un vēl nav paguvusi izlīdzināt savu teci. Tāpēc upē ir daudz krāču, straujteču un ūdenskritumu.
Pirms Kampučijas līdzenuma Mekonga izlaužas cauri zemai klinšu kāplei un sadalās krāčainās attekās. Divās lielākajās attekās atrodas varenie, brāzmainie Kona ūdenskritumi.
Kona ūdenskrituma pirmatklājēja vārds palicis noslēpumā tīts.
Iespējams, ka pirmie eiropieši, kas te ieradās, bija holandiešu tirgoņi, kuri XVI gadsimtā noorganizēja
tirdzniecības centrus Birmā un Siāmā (Taizemē) un daudzkārt apceļoja neizpētītos Indoķīnas rajonus.
Iespējams, ka tie bija franči, kas ieradās Indoķīnā XIX gs. otrajā pusē. 1866.-1868. gadā Mekongas krastos strādāja liela franču ekspedīcija, kuras svarīgākais uzdevums bija izpētīt Indoķīnas dabas bagātības un noteikt, pa kurām upēm ir iespējams kuģot. Šīs ekspedīcijas pārskatos lasāmi arī pirmie eiropiešu sniegtie Kona ūdenskrituma apraksti.
«Kona ūdenskritums īstenībā ir vesela virkne varenu ūdenskritumu, turklāt pats lielākais no tiem atrodas attekā, ko sauc par Paihengu. Tur starp retu zāli apaugušām klinšainām saliņām no 70 pēdu augstuma platā straumē lejup gāžas milzīga ūdens masa un nozūd putu vērpetēs, pēc tam traucas tālāk pa akmeņainu, krāčainu gultu un tālāk, pārvarējusi visus šķēršļus, plūst cauri mežainam apgabalam. Upes platums ir aptuveni tūkstoš jardu. Iespaids, ko atstāj ūdenskritums, nav aprakstāms. Taču vēl grandiozāks ir Salafes ūdenskritums, kas atrodas kāda kalna piekājē Mekongas attekā Salafē. Milzīga ūdens masa apmēram 2000 jardu platumā brāžas lejup acis žilbinošu sniegbaltu putu jūklī, rēkdama kā jūra stiprā vētrā. Zemāk straume sadalās 8 līdz 10kaskādēs. Salafes lielais ūdenskritums-tas ir majestātisks skats, kas liek domāt par mūžīgo kustību un enerģiju.»
Ir vēl trešais ūdenskritums - Domsoms, taču tas ir mazāks, lai gan augstumā pārspēj savus lielos brāļus.
Tātad trīs grandiozi ūdenskritumi platumā no 0,8 līdz 1,7 kilometriem un augstumā no 15 līdz 21 metram, kā arī daudz mazāk nozīmīgu ūdensgāžu citās Mekongas attekās - tāds ir Kona ūdenskritums.
Pāri korei krītošā ūdens daudzuma ziņā Kons ieņem otro vietu starp zemeslodes milzu ūdenskritumiem, pirmo vietu atvēlēdams Gvairas ūdenskritumu kaskādei Brazīlijā.
Iztecējusi no kalniem, Mekonga iegūst musonu klimata tipa upes iezīmes. Vasaras un rudens bagātīgās lietavas, ko atnes musoni, palielina ūdens daudzumu upē. Pirms vasaras musoniem ūdens caurplūdums ūdenskritumu rajonā ir aptuveni 10 000-12 000 kubikmetru sekundē, toties vasaras un redens palos tas palielinās trīskārt.
Ūdens līmenim upē ceļoties, tās attekas saplūst kopā un ūdenskritumi kļūst vēl varenāki, dunošie ūdens dārdi dzirdami desmitiem kilometru attālumā un rada iespaidu, ka nav iespējams tuvoties šiem varenajiem un draudīgajiem dabas spēkiem.